12 jautājumi Jānim Avotiņam
14/01/2013
Uz “Dienas Duča” jautājumiem atbild gleznotājs Jānis Avotiņš (1981). No 17. janvāra līdz 23. februārim Berlīnes galerijā Johnen, kas pārstāv arī tādus pasaulē zināmus vārdus kā Mārtinu Krīdu, Anrī Salā un Jošitomo Naru, apskatāma mākslinieka personālizstāde. Tajā pašā dienā Bundeskunsthalle Bonnā atklāj “Vācijas Federatīvās Republikas laikmetīgās mākslas jaunieguvumu: 2007–2011” izstādi, kurā piedalās arī Avotiņš. Tāpat arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 2012. gada jaunieguvumu vidū ir Avotiņa māksla; izstāde apskatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja telpās no 16. janvāra līdz 17. februārim. Bet pavasarī mākslinieks rīko personālizstādi Minhenes galerijā Rüdiger Schöttle, kura darbojas jau vairāk nekā 40 dekādes, pārstāvot Laiemu Giliku, Tomasu Rufu un citus; atklāšana – 22. aprīlī.
1. Labākais dienas brīdis.
Tas brīdis var ilgt stundām, un tādā brīdī svarīgākā ir apziņa, ka nekas nav jādara un nekas nav ieplānots turpmāko, piemēram, nedēļu. Tam nav nekādas saistības ar slinkumu. Tādos “brīžos” nereti izdodas paveikt labas lietas. Par brīžiem tos saucu, jo tos var ļoti viegli “izjaukt”, un pazūd laika smagums.
2. Kāpēc nodarbojies ar mākslu?
Tāpēc ka esmu iedomājies, ka tam, ka māksla ir interesantākā lieta pasaulē (tā man šķiet), ir kāds sakars ar to, ko varu izdarīt vai darīt es. Ja nebūtu mākslinieks, būtu dizainers, ja nebūtu dizainers, būtu pie dabas. Manā skatījumā mākslas darīšana ir jebkura darīšana, atšķirību veido darītāja motivācija un stils. Katrā atsevišķā gadījumā motivāciju un stilu jāmācās no citiem darītājiem, tomēr nekas no tā nav derīgs un ir nepilnīgs sev. Ar mākslu nodarbojas ikkatrs, kas precizē savas izcelsmes un pieķeršanās kultūras darbus. Mākslas darbs izdzīvo tad, ja to kāds rūpīgi sargā un ja tas izrādās unikāls motivācijas un stila ziņā. Starp darītāju un darīšanas stilu vienmēr ir analoģijas, bet kopīgo redz un zina tikai pats darītājs. Vai es “nodarbojos ar mākslu”, to es vēl skaidri nezinu; formālas pazīmes par to nepārprotami liecina. “Nodarboties ar mākslu” nevar izvēlēties, tas notiek, tā ir vājība.
3. Filma, koncerts, izstāde vai grāmata, kas atstājusi neizdzēšamu iespaidu.
Gandrīz visu, kas pirmajā reizē ir atstājis “neizdzēšamu iespaidu”, esmu meklējis otro reizi. Otro reizi lasot grāmatu vai skatoties filmu, vai mākslu, viss attiecībā uz attiecīgo izmainās, un tad kļūst mazsvarīgi, kā bija pirmajā reizē. Tie, kas izdzīvoti vairākkārt, ieaužas iekšpusē kā zināšanas, un katru reizi no jauna iespaidi ir nedaudz citādi. Kādreiz pasvītroju grāmatā vietas, bet tagad pārlasot, nereti nesaprotu, kāpēc pasvītrots; vairs nepasvītroju.
Tikko iznākusi Jonas Mekas filmu kompilācija. Kādreiz izstādē Dokumentā redzēju piecu stundu garu filmu. Beidzot redzēšu otro reizi.
Šogad Béla Tarr filma “Turīnas Zirgs”, kuru skatoties, sajutu savu raupjumu.
Neizdzēšamie iespaidi notiek tad, kad lauzies ārā no banālās pasaules un tiecies precīzajā un noteiktajā, kad saņem triecienus, un kad tiek sisti ārā pamati; tāds laiks, es vēlētos domāt, man ir patāla pagātne. Tālab tagad līdzīga katarse nenotiek tāpēc, ka nav ilūziju, bet gan tādēļ, ka visu laiku var atrasties pasaules iespaidīgajā “iekšpusē” un iespaidus (par citām pasaulēm) virknēt un priecāties, vai skumt par to analoģijām un dažādībām.
4. Kur darbiem šobrīd rodi idejas?
Savos jau izdarītajos darbos. Pārējam ir sekundārs raksturs. Idejas (at)rašanas brīdis konstatējas tad, kad kļūst redzams, kā jaunā veidā izmantot jau iepriekš zināmos, pat ilgi klātesošos materiālus. Jaunā ideja par tādu kļūst, kad tai izmanto tos – jau zināmos – materiālus. Ar nepārzināmiem materiāliem jaunas idejas atrast nemāku.
5. Kurus mākslas darbus tu vēlētos savā īpašumā?
Gandrīz vienmēr, skatoties kādu mākslas darbu, pirmais, kā to vērtēju, ir, vai es to gribētu savā mājā. Ja tādi, kuri patīk, arī būtu manās mājās, tad ļoti izceltos visas tās banalitātes, ar kurām nodarbojos un kādas ir manī, un tad es kļūtu labāks cilvēks. Bet, ja nu nesanāktu, tad vēl nožēlojamāks. Tādēļ labāk, lai mākslas darbi stāv muzejā. Tādam muzejam būtu jābūt tuvumā.
Ar spēcīgiem mākslas darbiem labāk ir dalīties, un es gribētu savā valsts īpašumā (proti, muzejā) tādus darbus, kuri tur nonāktu kā kāda noteikta cilvēka (profesionāļa) cerību un ilgu materializācija, pamatoti un ar dzīvu kaislīgu nozīmi kādam/kādiem – nevis institucionālistiska nihilisma veidā. Daudzas spēcīgas muzeju kolekcijas pasaulē ir privātkolekciju atstātie mantojumi, jo katra darba izvēle tādos subjektīvisma apstākļos ir bijusi raudzēta un auklēta, noteikta. Tādu kolekciju veidot neatteiktos.
Jāņa Avotiņa 2011. gada glezna, kuru savā kolekcijā iekļāvusi Bundeskunsthalle Vācijā
6. Ko dari, kad nenodarbojies ar mākslu?
Visas tās pašas banalitātes, ko visi cilvēki.
7. Tu daudz guli?
Pēc dabas esmu sibarīts, tāpēc kolīdz var, tad, jā, daudz.
8. Vai kaut ko kolekcionē?
Nē.
9. Viena no svarīgākajām lietām tavā darbnīcā?
Tieši tās, kuras ir “svarīgas”, ir tās, par kurām ir vislielākās šaubas, piemēram, fotogrāfijas, kaut kāda noteikta audekla un pigmentu zorte. Svarīgākās lietas darbnīcā notiek citu iemeslu dēļ, nezinu kādu tieši.
Ziemeļu puses gaisma, klusums, lidinošies putniņi, un nav, bet vajadzētu.
10. Kas tev garšo, kas negaršo?
Negaršo nekas lielā daudzumā. Nelielā daudzumā garšo viss. Tomēr ar lakricām un sīpoliem var pārbaudīt manu pacietību.
11. Kas gribēji būt bērnībā?
Pavisam tuvu biju 9. klasē, lai aizietu mācīties modi, joprojām redzes lokā ir, un apbrīnoju dažu labu drānu (un lietu) dizaineri. Piecgadīgs puika un griba nav tas pats, kas pusmūža (32) vīrietis un griba. Iegribas piecu gadu vecumā mainījās no dienas uz dienu, tālab godīgi atbildēt te nemaz nevaru.
12. Trīs radoši cilvēki, ar kuriem kopā vakars noteikti izdotos.
“Radoši” cilvēki, ar kuriem kopā ir bijuši izdevušies vakari, ir daudz vairāk nekā trīs. Drīzāk teiktu tā, ka tad, kad cilvēki kļūst “radoši” un atveras, tad “vakars” izdodas.
