Klajā nāk “Process 3”
Veronika Viļuma
28/01/2013
“Kā rodas laba arhitektūra?” bija jautājums, ar kuru 2008. gadā aizsākās Latvijas laikmetīgajai arhitektūrai veltītā grāmatu sērija “Process”, kas savu otro izdevumu piedzīvoja uzreiz pēc gada, bet tad pieklusa. 2013. gads iepriecina ar turpinājumu, jo nupat klajā nācis “Process 3. Jaunā arhitektūra Latvijā”, kura redaktore ir dizaina grāmatu veikala “Lukabuka” īpašniece un arhitektūras norišu vērotāja un kritiķe Ieva Zībārte. Šobrīd atbilde uz uzdoto jautājumu ir iezīmējusies jau skaidrāk, un – jo īpaši vēsturiskās vides rekonstrukciju un mazās arhitektūras nišā – veiksmīgu piemēru Latvijā netrūkst. Grāmatā aplūkoti gan tādi objekti kā Latvijas Mākslas akadēmijas piebūve, Lipkes memoriāls Pārdaugavā, gan dzīvokļi, biroji, restorāni un brīvdienu mājas.
Tāpat kā iepriekšējos gados, tā arī “Procesa” trešais izdevums nav veltīts tikai realizētajiem arhitektūras objektiem vien, bet gan iezīmē tendences krietni plašākā spektrā. Līdzās arhitektūrai ir iekļauta gastronomija, sports, radošums un vēl citas pilsētvidi ietekmējošas parādības, sakārtojot tās pārskatāmā infografikā. Uzmanība pievērsta arī izglītībai, publicējot vietējo un ārzemju arhitektūras skolu apskatu, kas varētu būt noderīgs avots topošajiem vai jau esošajiem studentiem, kuri vēlētos uzzināt, kā tad laba arhitektūra rodas?
Arterritory.com aicināja Ievu Zībārti ekspress intervijā pastāstīt par jauno grāmatu un galvenajām pārmaiņām Latvijas arhitektūrā.
Kādēļ “Process 3” tiek izdots tieši šobrīd, nevis jau 2010. gadā vai, gluži pretēji, vēl pēc kāda laika?
“Process” ir grāmatu sērija, kas iznāk, kad ir nobriedusi. Izdevuma veidošanu, protams, ietekmē arī citi projekti. Grāmata būtu iznākusi jau pagājušajā gadā, taču mani uzaicināja strādāt pie izstādes par Dzintaru Sodumu, un redaktora darbu nācās uz laiku nolikt malā. Latvijas ekonomika strauji atkopjas, tāpēc šis bija īstais laiks izdevumam, kas pieliek punktu krīzei.
Kas sagādājis īpašu prieku grāmatas tapšanas laikā un saturā?
Tas, ka ir valsts atbalsts un ka ir iespēja veidot neatkarīgu izdevumu, uzaicinot jaunus autorus, dizainerus un ilustratorus. “Process” pašlaik ir vienīgā arhitektūras izdevumu sērija. Protams, iznāk žurnāls “Latvijas Architektūra”, taču tas ir komercizdevums, kurā nav skaidri nodalītas robežas starp reklāmrakstiem un oriģinālo saturu. “Process” ir arī vieta, kurā sāk rakstīt jaunie autori ar arhitekta izglītību, un man kā redaktoram tas ir svarīgi, jo Latvijā ir izveidojusies situācija, ka ar arhitektūras pētīšanu pārsvarā nodarbojas mākslas zinātnieces.
“Procesa” trešajā grāmatā lielāka uzmanība veltīta izglītībai. Kongresu namā šobrīd arī apskatāma jauno RTU absolventu izstāde “6M²”. Kādas ir jūsu domas par jauno paaudzi Latvijas arhitektūrā, un ko varam sagaidīt nākotnē?
Vienīgā nākotnes cerība ir Ķīļa iesāktās reformas izglītībā, kas, cerams, ieviesīs izmaiņas arī arhitektūras un dizaina izglītībā. Nav tā, ka jaunais “Process” šoreiz par izglītību raksta vairāk, arhitektūras skolu apskati bija arī iepriekšējos izdevumos, taču šī ir pirmā reize, kad pēc dažādiem kritērijiem ir salīdzinātas abas Latvijas arhitektūras skolas.
Kādas pārmaiņas esat novērojusi Latvijas arhitektūras vidē, kopš 2008. gada, kad dienasgaismu ieraudzīja “Process 1”?
Galvenās pārmaiņas ieviesa ekonomiskā krīze – arhitektu gadījumā tā bija ledusauksta duša. Lielo vīziju vietā arhitekti atgriezās pie dzīvokļu projektēšanas, uzbūvēja sev mājiņas piekrastē, palīdzēja draugiem iekārtot birojus. Dažiem vispār nebija darba. Daudzi jaunie, stilīgie biroji tika slēgti. Radās vairāk brīvā laika un jaunas sabiedriskās organizācijas, kuras grāmatā apkopojis Vents Vīnbergs. Izveidojās un nostabilizējās radošo kvartālu jēdziens. Rīgas pētījumus šajā grāmatā turpinājām, kopā ar urbānisti Evelīnu Ozolu apskatot arī citas svarīgas tendences, piemēram, sportošanu un krastmalu attīstību pilsētā. Tajā pašā laikā ir lietas, kas nemainās, piemēram, Latvijas arhitektu mīlestība uz tēlainu projektu aprakstīšanu. Par to jālasa ironiskajā Matīsa Groskaufmaņa esejā – kā Latvijas arhitekti ar metaforas palīdzību mēģina stāties pretī globalizācijai.
