Pasakām “lielas acis”
Veronika Viļuma
05/02/2013
Henrik Ekesiöö “The Propp Show”
Färgfabriken, Stokholma
1. februāris – 24. marts, 2013
Izstāde kā krāšņš stāsts, kurā humors un kičs – milzīgi zobi, izvalbītas acis un popkultūras tēli, Arnolds Švarcenegers un multiplikācijas filmu varoņi piesaista vizuāli, taču vienlaikus mudina arī ieskatīties dziļāk. Tā īsumā varētu raksturot zviedru jaunās paaudzes mākslinieka Henrika Ekesiē (Henrik Ekesiöö, 1983) personālizstādi The Propp Show mākslas telpā Färgfabriken, Stokholmā. Ieguvis maģistra grādu Ūmeo Mākslas akadēmijā un gadu studējis Vīnē, Henriks Ekesiē aktīvi piedalās izstādēs un dažādos projektos jau kopš 2006. gada. Būtu grūti nospraust robežas, nosaucot viņu par gleznotāju, tēlnieku vai jauno mediju mākslinieku – lai izstāstītu stāstu, tiek apvienoti dažādi mediji.
Eksistenciālu pārdomu vadīts un ieinteresēts Karla Junga un Vladimira Propa teorijās, zviedru mākslinieks ar psihologa nopietnību un mākslinieka asprātību dekonstruē mūsdienu pasakas par pārcilvēcisku skaistumu, mūžīgās jaunības fetišu u.c. Kāpēc mums tās tik izmisīgi ir nepieciešamas? Kā izskaidrojams tas, ka mūs visus vieno tik līdzīgas problēmas? Tie ir jautājumi, par kuriem liek domāt izstāde, kas apskatāma no 1. februāra līdz 24. martam.
Ekspress intervijā Arterritory.com piedāvā paša mākslinieka skatījumu uz The Propp Show.
Foto: Henrik Ekesiöö
Kā jūs aprakstītu jauno personālizstādi kādam, kuram nav iespējas to apmeklēt? Par ko tā ir?
The Propp Show ir izstādītas dažādas skulptūras, gleznas, kinētiski objekti un video itin košās krāsās. Raugoties virspusēji, kopiespaids ir spožs un smieklīgs. Tomēr izstādes tēma ir kultūrā “uzsūktie” stāsti un pasakas. Kā arī tas, kādā veidā tie mums ir nepieciešami, lai tiktu galā ar dažādām problēmām, kas ir pārāk specifiskas un delikātas, lai par tām runātu “skaidru valodu”. Otra galvenā tēma ir arhetipiskie tēli, kas šos naratīvus balsta. Izstādes pamatā ir nepārtraukta saruna starp mani un hipnoterapeitu, kuras laikā es cenšos sevi piedabūt uz “automātisku stāstu stāstīšanu” (automatic storytelling).
Vai jūsu darbiem ir noteikta mērķauditorija?
Koncepciju var attiecināt uz visiem, tālab īsā atbilde ir “nē”.
Kādēļ izstādes nosaukums veltīts tieši krievu folkloristam, strukturālisma pārstāvim Vladimiram Propam?
Galvenais iemesls, kāpēc Props mani ieinteresēja, ir viņa teorijas par mūsdienu pasaku kopīgajām struktūrām. Tāpat kā Karls Jungs, tā arī Props norāda, ka visiem ir teju vienādas problēmas. Vai tiešām viss slēpjas ģimenē? Izstādes nosaukumā apspēlēju arī interesi par “balstiem” (angļu val. – props), kas ir visa pamatā.
Jūsu darbi tapuši daudzveidīgās tehnikās. Vai ir kāda, kurai tiek dota priekšroka? Vai varbūt tam nemaz nav nozīmes?
Tehnikai es nepiešķiru lielu nozīmi. Lai gan varētu teikt, ka manas mākslas ass ir instalācija. Kā izstādes apmeklētājs, tu jau piedzīvo visu, kas ir apkārt. Nedomāju, ka mākslas darbi tiek uztverti atsevišķi viens no otra, pat tad, ja tā iecerēts. Es vienkārši cenšos darīt un izmantot visu iespējamo, lai nodotu savu vēstījumu, lai komunicētu ar apmeklētāju. Rezultāts apskatāms Färgfabriken.
