Viedokļi: Vai Mākslas dienu fenomenu iespējams reanimēt?
Veronika Viļuma
19/04/2013
Ar starptautisku mākslas simpoziju šonedēļ aizsācies festivāls “Mākslas dienas 2013. Mākslinieka monologs”, kas norisināsies līdz 19. maijam. To centrālais notikums būs simpozija dalībnieku izstāde, kuru atklāj 19. aprīļa vakarā, bet mēneša gaitā interesentiem tiks dota iespēja iesaistīties Mākslas dienu talkā, vērot akciju “Daugava glezno” un iepazīties ar tēlniecību no Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) krājuma. Ātri pāršķirot vēstures lappuses, jāatgādina, ka Mākslas dienu daudzveidīgo pasākumu kopums aizsākās kā Ļeņina propagandas plāna idejas atvasinājums un kļuva par grandiozu tradīciju, kas Latvijā ik pavasari tiek ievērota jau kopš 1959. gada. Māksliniece Džemma Skulme dalās atmiņās ar Arterritory.com – sākumā “māksla tautai, māksla rūpnīcās un kur tik vēl” tikusi uztverta “ar gariem zobiem”, tomēr pēcāk slūžas nākušas vaļā. “Mēs cīnījāmies par mākslas saprašanu. Lai nerodas tik liela plaisa starp mākslinieku un skatītāju,” viņa raksturo galveno Mākslas dienu uzdevumu. Tas sekmīgi tika arī pildīts – kultūras un cilvēku satikšanās svētki Vecrīgā un ārpus tās pulcēja pūļus, kādus šodien drīzāk var redzēt vēlā rudenī, drūzmējoties uguņošanas vērošanai.
Šogad īpaši tiek izcelts Mākslas dienu brīvais formāts, LMS direktora Igora Dobičina vārdiem, tās ir “iespēja parādīt pigu!”. Lai arī tuvu tautai (galvenās izstādes notiks Vidzemes tirgus Gaļas paviljonā un Centrāltirgus Sakņu paviljonā), šis būs “Mākslinieka monologs” – iespēja paust savu anarhistisko redzējumu. Kamēr organizatori mudina sabiedrību no jauna aizdomāties par mākslas sūtību, Arterritory.com aicina dalīties viedokļos par Mākslas dienu būtību.
Vaicājām – vai Mākslas dienu fenomenu ir vairs iespējams reanimēt?
Džemma Skulme, LMS vadītāja (1982–1992)
Nekad un neko nav iespējams reanimēt. Kaut ko līdzīgu, protams, var radīt, bet tas līdzīgais būs citāds, šolaiku. Kā var panākt, lai Vecrīgā būtu tādi pūļi? Tas būs tikai caur populāro mūziku, izklaidi. Mums arī bija groteska, joki… Kā māksla attīstījās, tā arī tika parādīta – instalācijas, performances. Bet nekad vairs Tillbergs (vai kurš nu tas bija) negulēs būrī, un neviens tagad arī par to nebrīnītos. Nevajag pat tādu domu risināt, visam jānotiek tā, kā šodien. Toreiz taču arī tikai jaunie visu darīja. Vecie piedalījās izstādēs, kulminācijas gados bija 450 izstādes Latvijā. Kad Maskavā vajadzēja atskaitīties, man bija visi dati un man patika, ka mēs varam ar lepnumu parādīt to, ko viņi iedomāties nevar. Man līdzi bija karte ar izstāžu vietām – mazā Latvija raiba! Varētu atrast dažādus vārdus, bet tā bija zināma patriotisma izpausme.
Andris Vītoliņš, mākslinieks
80. gados Mākslas dienas bija liels notikums, jo uzrunāja cilvēkus ar savu aktualitāti un asajām idejām. Toreiz es atminos sevi kā padsmitgadnieku, kas ar interesi vēroja Mākslas dienu vakara noslēgumā Rīgas panku izgājienus un Padomju armijas zaldātu koeksistenci Doma laukumā. Esmu pārliecināts par to, ka Mākslas dienu fenomenu ir iespējams reanimēt, bet tam ir skarbi nosacījumi:
1. Latvju māksliniekiem būtu jāizraujas no sīkburžuāziskās tīksmināšanās ap provinciāliem sīkumiem – bezjēdzīgām un skaistām sūda glezniņām ar ziediem vai latvju lauku ainavām. Mums ir nepieciešamas lielas un spēcīgas idejas, kas atbilst laikmeta garam.
2. Izstādāmajai mākslai ir zibenīgi un asi jāreaģē uz sabiedriskajiem procesiem. Mākslai jābūt politiski agresīvai un asprātīgai, domāšanu izraisošai. Piemēram, šeit es atminos studentu izstādi 2001. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā, kur tika apspēlēta mazā diktatora – Ulmaņa pieminekļa tēma, ko vēlāk kaut kāda partija uzcēla pretim Ārlietu ministrijai. Toreiz publikas interese un ažiotāža bija liela. Tēma bija aktuāla sabiedrībai.
3. Mākslas dienu Pasākumam obligāti ir jābūt drosmīgam kuratoram, kurš ir Gatavs Mirt Idejas Vārdā. Un nekādi tautas svētki, kur izstādās visi, kas grib. Nežēlīga atlase pēc kvalitātes principiem.
Arnis Balčus, fotogrāfs, fotokvartals.lv redaktors
Mākslas dienas ir kā satrūdējis līķis no padomju laikiem, ko katru gadu izvelk Latvijas Mākslinieku savienība, jo tad no malas izskatās, ka šai organizācijai ir vismaz viens cēls pastāvēšanas mērķis – uzturēt tradīciju. Ja senāk tas bija gada notikums mākslā visai tautai, tad tagad vien margināls pasākums Latvijas mākslas dzīvē, jo alternatīvu Mākslas dienām, atšķirībā no padomju laikiem, mums vairs netrūkst.
Kristaps Ģelzis, mākslinieks
Mākslas dienas ir mirušas. Punkts. Tāpat kā Mākslinieku savienība, kas vēsturiski bija Mākslas dienu kodols un ģenerētājs. Atšķirībā no astoņdesmitajiem, šodien mākslas prestižs un idejas vēstījuma spēks ir saskaldīts sīkos patstāvīgos elektronos. Šaubos, vai tos ir iespējams vairs savienot vienam kopīgam, kvalitatīvam pasākumam, kas nedegradē radošuma ideju. Manuprāt, pašreizējās Mākslas dienu pasākumu inerces agonija turpina graut mākslinieka prestižu sabiedrības acīs. Mākslas dienu vērtības vietu jau sen ir ieņēmusi Muzeju nakts. Tur vēl pagaidām ir ideja, kas sakņojas šodienas apstākļos un veiksmīgi atbilst laika garam, un acīmredzami ir nepieciešama publikai.
Viestarts Gailītis, “Skaņu meža” vadītājs
Padomju laikā Mākslas dienas bija norise, kas ļāva citādi depresīvajai un kontrolētajai publiskai telpai atplaukt poētiskā bezbēdībā. Šodien publiskā telpa ir atdzīvojusies, ir Muzeju nakts, Baltā nakts un Staro Rīga. Tā ka ir grūti atbildēt – tā bija skaista tradīcija, bet vai tās saturs atšķirtos no citiem Rīgas pasākumiem? Mākslas dienām tad būtu jārod kāda atšķirīga izpausme – varbūt organizēt to katru gadu citā rajonā, kā tādus rajona svētkus? Piemēram, atceros sirreālu svētdienas rītu Arkādijas parkā, kad no iepriekšējās dienas Mākslas dienu svinībām pa Mārupīti plūda dažādi krāšņi krāsoti kartona (?) veidojumi, norises režisors laikam bija Juris Pakalniņš. Vai vēl jo vairāk – izvērst Mākslas dienas pa Latviju, jo pārējie minētie lielie svētki ir tikai Rīgas svētki. Skaidrs, ka Latvijā mākslas nekad nebūs par daudz. Kultūra ir viens elements, kas pēckrīzes sarūkošajā Latvijā uztur dzīvu garu.
Ivars Runkovskis, mākslas kritiķis
Domāju, ka Mākslas dienas nav reanimējamas tādā formā, kādas tās bija agrāk. Dažās vietās Latvijā tām ir labas tradīcijas, un tās tur notiks šā vai tā, un tas ir tā mīļi, jauki, bet nostalģiski arī. Bet pa lielam Mākslas dienām būtu jāmaina kā nosaukums, tā saturs un norises forma laikā un telpā. Man ir sajūta, ka varbūt tam būtu jāsaistās ar pārsteigumiem, negaidīto, ikdienas “izgriešanu uz āru”, “belzienu”, pēkšņu atklāsmi. Tam jābūt kaut kam starpdisciplināram, lielā mērā integrētam jauno mediju laukos, esošam un neesošam tepat “aiz stūra” un orientētam uz “ieraudzīšanas svētkiem”. Tam jāatklāj māksla kā brīnums, kā ikdienas svētki un otrādi. Drīzāk punktveidā, kā noteiktā laika nogrieznī. Tam jābūt jauno mākslinieku rokās un jārodas dabiski – kā nepieciešamībai, kā idejai. Ja tas tā nenotiek, tad labāk nevajag vispār. Nezinu, vai patlaban ir tāda garīgā atmosfēra, kad šis process var iegūt jaunu formu. Varbūt radošie kvartāli ir kaut kādas zīmes? Grūti teikt.
