Elektroniskai mākslai 50 gadi
Ekspress intervija ar mākslinieku Kristu Pudzenu
30/04/2013
Mākslinieks Krists Pudzens jau otro reizi uzaicināts dalībai 15. Jauno mediju mākslas biennālē WRO2013, kas Polijas pilsētā Vorclavā notiks no 8. maija līdz septembra vidum. Vai zinājāt, ka elektronsikai mākslai šogad aprit 50 gadi? Tieši tālab WRO2013 pasludinājusi šo par jubilejas biennāli, kuras virstēma ir Pioneering Values. 50 gadu jubileju Vorclavā pamazām sāka atzīmēt jau 11. martā, jo tieši šajā datumā 1963. gadā Parnass Gallery, Vācijas pilsētā Vupertālē, tika atklāta korejiešu mākslinieka Nam Džun Paika (Nam June Paik) ikoniskā personālizstāde, kurā viņš eksponēja 13 televizorus un beigta buļļa galvu. Tā bija pirmā reize vēsturē, kad televizors tika eksponēts kā mākslas darbs.
WRO Biennāle ir ievērojams jauno mediju mākslas forums Polijā, un vadošs starptautiskais mākslas notikums Centrāleiropā, iedibināts 1989. gadā. Kopš 1993. Gadā biennāle pirmo reizi līdz jauno mediju mākslai iekļāva arī tādas izteiksmes formas kā objekts, instalācija un performance. Tieši ar objektu jau otro reizi WRO Biennālē piedalīsies Krists Pudzens. 2011. gadā viņš eksponēja lielizmēra skulptūru “Sarkanās Karalienes Skrējiens”, kas bija novietota visnotaļ centrālā vietā – pie WRO Mākslas centra fasādes. Šogad mākslinieks uz Vorclavu vedīs elektromehānisko skulptūru “Nesabalansēts Spēks”, kuru, iespējams, atceraties kopš Survival Kit 3 festivāla 2011. gadā, kad bijušās Raiņa vakarskolas trepju telpā pa gaismas trosi starp stāviem augšup rāpās robotveida radība.
Krista Pudzena skulptūras “Nesabalansēts Spēks” video vizualizācija
“Fizikas izpratnē nesabalansēts spēks tiek raksturots kā tāds spēks, kuram nav līdzvērtīga pretēji vērsta pretspēka, tādējādi objekts, uz kuru iedarbojas nesabalansēts spēks maina savu stāvokli,” par savu darbu “Nesabalansēts Spēks” stāsta Pudzens. “Instalāciju var raksturot kā elektromehānisku, kinētisku objektu kopumu, kur šie objekti autonomi eksistē savā vidē pēc strikti definētiem nosacījumiem. Katrs objekts ir individuāls organisms, šūna, un simbolizē vienu ekonomisko vai bioloģisko struktūru, kurai ir jāeksistē noteiktas konkurences apstākļos. Šūnas vienīgais mērķis ir rāpties, konkurējot vai sadarbojoties ar citām šūnām, lai uzturētu kopējo sistēmu līdzsvarā. Tādējādi instalācija vizualizē vienkāršotu ekonomisko modeli, arīdzan analizējot un meklējot iespējami labāko risinājumu, lai šo sistēmu uzturētu līdzsvarā. Individuālas šūnas mērķis ir sasniegt individuālu apogeju.”
Krists Pudzens
Pirms Krists Pudzens dodas uz Poliju, Arterritory.com ar mākslinieku sazinājās, lai uzzinātu vairāk par dalību biennālē un jauno mediju mākslas statusu šodien.
Ko jauno mediju māksliniekam nozīmē dalība WRO Biennālē? Kāda ir tās nozīme Eiropas kontekstā?
Man personīgi dalība mediju mākslas festivālos nozīmē iespēju redzēt un iepazīt dotā mākslas novirziena aktualitātes un tendences, tādējādi apliecinot, ka tas, ko daru arī es, pieder plašākam kontekstam un reģionam.
WRO Biennāle ir pasākums ar samērā senu vēsturi, līdz ar to unikāls šajā Eiropas daļā, tādēļ arī jo īpaši svarīgi ir parādīt tur dotā reģiona norises mediju mākslā, un varbūt pat pretnostatīt vai salīdzināt ar norisēm citviet pasaulē. Tas ir tāds interesants ķīselis, kur reizi pa reizei izdodas atrast arī kādu odziņu sev.
Ko jums no profesionālā viedokļa deva dalība 2011. gada WRO Biennālē ar skulptūru “Sarkanās Karalienes Skrējiens”?
Deva jaunu pieredzi! Profesionālā ziņā tieši tehnisku pieredzi, kas saistīta ar mākslas darba loģistiku un izstādīšanu svešā vidē. “Sarkanās Karalienes Skrējiens” ir diezgan apjomīga kinētiska skulptūra, salīdzinot ar maniem iepriekšējiem darbiem, tādēļ nācās risināt jautājumus par darba salikšanu/izjaukšanu, iepakošanu, transportēšanu. Ļoti praktiski uzdevumi, kuri ir maz saistīti ar mākslu kā tādu, bet tajā pat laikā tā ir interesanta procesa daļa. Varētu pat teikt, ka tas ir azarts un izaicinājums – aizvest savu darbu uz citu valsti, uzstādīt to un redzēt cilvēku reakciju. Protams, neiztika arī bez mūžsenās elektroniskās mākslas problēmas par skulptūras uzturēšanu un darbību vasaras garumā, ārā, mainīgos laika apstākļos. Elektronika šajā ziņā ir ļoti trausla un jūtīga, tādēļ bija nepieciešams sagatavot skulptūru visdramatiskākajam scenārijam, zinot, ka es pats tur nevarēšu uzturēties lai kaut ko remontētu. Kopumā darbs bija izdevies, un tieši praktiskā pieredze bija labs solis uz priekšu.
Vēl jāsaka, ka, šķiet, jau vēsturiski WRO Biennāle vairāk ir specializējusies audiovizuālajā mākslā, mazāk pievēršoties tieši objektiem un instalācijām. Tādēļ patīkams atklājums bija Deivids Bovens (David Bowen) – amerikānis, kurš nodarbojas ar kinētisko, interaktīvo tēlniecību un robotiku. Atļaušos apgalvot, ka viņš ir lielā mērā ietekmējies no nīderlandiešu kinētiķa Teo Jansena darbības agrīnajiem gadiem. Deivids Bovens ir mākslinieks, kurš saistīja manu uzmanību arī agrāk un kaut tematiski strādā citā virzienā, bija interesanti ar viņu iepazīties WRO2011.
Vai jauno mediju mākslas ziedu laiki nepieder pagātnei (deviņdesmitajiem/tūkstošgades sākumam)?
Šķiet, lielais bums ir sen kā pārdzīvots, kad mediju māksla bija epicentrā, un notika dažādas mutācijas ar citām mākslas norisēm. Šobrīd elektroniskā māksla ir noteikta, stabila tradīcija ar 50 gadus senu vēsturi, atslēgas punktiem – māksliniekiem, un ļoti sazarotām atvasēm. Gribētos jau domāt, ka līdz ar jaunu tehnisku iespēju parādīšanos, jauniem medijiem un to inkorporēšanu mākslā rodas kaut kas fundamentāli jauns, taču, manuprāt, patlaban notiekošais sevi tā nepozicionē un drīzāk papildina jau esošo mediju mākslu, nevis to noliedz.
Vai kinētiskās skulptūras šodienas laikmetīgās mākslas kontekstā ir izplatīta izteiksmes forma?
Kopumā elektronika, kinētika, kā arī gaisma, skaņa un video ir instrumenti, kuri ir līdztiesīgi ieņēmuši savu vietu līdzās tradicionāliem medijiem. Tomēr nevar likt vienādības zīmi starp elektronisko un laikmetīgo mākslu. Drīzāk mana sajūta ir pretēja, laikmetīgais pretnostājas medijam, secē tā būtību.
Vai skulptūra “Nesabalansētais spēks” varētu raksturot arī jūsu izjūtas par mākslinieka vietu mākslas pasaulē?
Iespējams, vienā rakursā izjūtas par mākslinieka esību tur atspīd, lai arī apzināti par to tā neesmu domājis. Manuprāt, darba ideja ir vispārcilvēciska un ir dzimusi, izveidojusies noteiktā kontekstā, vidē, ekonomiskos un sociālos apstākļos un tādējādi arī atspoguļo noteiktu pasaules redzējumu un izjūtas.
Pie kāda darba/projektiem strādājat šobrīd?
Pie konkrētiem jauniem projektiem šobrīd vēl nestrādāju, pagaidām apzinu vairākas tehniskas idejas, viena no tām ir telpiskās skaņas iespējas.
“Nesabalansēts Spēks” Survival Kit 3 festivālā Rīgā