LMC jaunā projektā interpretēs postpadomju mantojumu
20. maijs / 21.00
Projekta “Tulkojot atsauces” atklāšana ceturtdien, 23. maijā, plkst. 18.30
“Izstādes un simpozija ideja radās no mūsu personīgajiem novērojumiem, saprotot, ka ir vesels kultūratsauču lauks, ko veido citāti no padomju laika filmām, joki, tradīcijas, uzvedības modeļi un jēdzieni,” Arterritory.com stāsta projekta “Tulkojot atsauces” kuratores – Solvita Krese, Ieva Astahovska un Inga Lāce. Tas ir kā mēģinājums notvert un analizēt šodien joprojām klātesošus padomju laika nospiedumus postsociālisma teritorijā – mākslā, publiskajā telpā, arhitektūrā, sabiedrībā, kolektīvās un personiskās atmiņas laukā. “Līdzīgi kā zemsvītras piezīmes grāmatā, šai izstādē, simpozijā, diskusijās un performatīvos notikumos tulkotās atsauces kaleidoskopiski, taču mērķtiecīgi paskaidro un papildina pamatstāstu, mūsu neseno pagātni,” stāsta rīkotājas.
Projekta ietvaros notiks divas izstādes, simpozijs un radošā darbnīca. Pirmā izstāde “Tulkojot atsauces I” tiks atklāta jau ceturtdien, 23. maijā, plkst. 18.30 Laikmetīgās mākslas centra (LMC) Ofisa galerijā, un būs apskatāma līdz 28. jūnijam. No 4. jūlija līdz 2. augustam tai sekos “Tulkojot atsauces II”. Izstādēs piedalīsies Arnis Balčus (LV), Tigrans Hačatrijans (AR), Marijans Crtaličs (HR), Žilvins Landsberģis (LT), Lada Nakoņečna (UA), Slavs&Tatars (Eirāzija), Kristina Normana (EE), Aija Bley (LV), Indre Klimaite (LT), Marge Monko (EE), Igors un Ivans Buharovi (HU) un Henriks Dunkers (FI).
Savukārt simpozijā “Tulkojot atsauces”, kas LMC norisināsies no 23. līdz 24. maijam, piedalīsies jaunākās paaudzes pētnieki un mākslinieki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Gruzijas, Ukrainas, Polijas un Horvātijas. Kādas ir spilgtākās nesenās pagātnes zīmes šodienas postsociālisma reģionā? Kā interpretēt šo pieredzi? Atbildes meklēs Magdalēna Radomska (PL), Raela Artela (EE), Ieva Astahovska (LV), Dovile Tumpīte (LT), Mārtiņš Kaprāns (LV), Viktorija Eksta (LV), Davors Miškovics (HR), Sofija Tabatadze (GE), Tamta-Tamāra Šavgulidze (GE), Aļesja Bolota (UA), Vītauts Michelkevičs (LT), Līna Michelkeviče (LT) un Arnis Balčus (LV). Simpozijs norisināsies angļu valodā. Ar detalizētu programmu iespējams iepazīties LMC mājas lapā.
Piektdien, 24. maijā, notiks “Galda kultūras radošā darbnīca”, ko vadīs māksliniece Kate Krolle un kuratore Maija Miķelsone un kas veltīta padomju laiku galda kultūrai. Darbnīca norisināsies kafejnīcā “Vefietis 2”, Skolas ielā 38.
Bet sestdien, 25. maijā, ir iespēja doties “Ekspedīcijā. Vecmīlgrāvis” – mikronotikumu virkne Vecmīlgrāvja kafejnīcās, tenisa kortos, tirgus laukumā un citās Vecmīlgrāvja ģeogrāfijai zīmīgās vietās.
Tie, kas ieplāno laikus, var atzīmēt 6. jūniju, kad LMC notiks diskusija “Mākslas superlokalitāte Latvijā: vietas savdabības”, ko vadīs filozofs Kārlis Vērpe.
Arterritory.com sazinājās ar projekta kuratorēm – Solvitu Kresi, Ievu Astahovsku un Ingu Lāci, lai uzzinātu ko vairāk par gaidāmo notikumu virkni.
Kā radās ideja veidot šādu izstādi?
Izstādes un simpozija ideja radās no mūsu personīgajiem novērojumiem, saprotot, ka ir vesels kultūratsauču lauks, ko veido citāti no padomju laika filmām, joki, tradīcijas, uzvedības modeļi un jēdzieni, kā, piemēram, “blats”, “deficīts” u.c., kas ir kopīgi un viegli saprotami, sarunājoties ar draugiem, paziņām no Austrumeiropas, postpadomju reģiona valstīm.
Viena no Laikmetīgās mākslas centra iezīmēm ir kopīga satura un programmas veidošana, tāpēc ap izstādes, notikumu idejām vienmēr darbojas vairāki cilvēki. Mūsu kolektīvā, starp citu, jau iezīmējas interesanta pāreja starp kolēģiem – no tiem, kas padomju laiku ir piedzīvojuši, līdz tādiem, kas dzimuši īsi pirms deviņdesmitajiem un uz to jau skatās citādi. Līdzīga ir arī LMC auditorija, tāpēc šķita, ka ir svarīgi turpināt par šo laiku un tā nozīmi mūsdienās runāt dažādos veidos.
Un vēl – agrāk starp Austrumeiropas, postsociālisma valstīm pastāvēja daudz lielāka saistība, notika apmaiņa, taču pēc padomju savienības izjukšanas un uzņemtā straujā kursa “uz Rietumiem” saites ar šīm valstīm ir kļuvušas vājākas. Tāpēc vēl viens no pamudinājumiem veidot šādu izstādi ir ziņkāre, mēģinājums saprast, vai un kas šobrīd mums ir kopīgs.
Kālab izstāde tiek dalīta divās daļās: “Tulkojot atsauces I” un “Tulkojot atsauces II”? Vai ir kādas konceptuālas atšķirības starp abām skatēm un mākslinieku dalījumu starp tām?
Padomju laika pētniecība, “arheoloģija” ir viens no būtiskākajiem LMC darbības virzieniem, piemēram, notikumu sērija “UN CITI virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960–1984”, izdevums “Atsedzot neredzamo pagātni” jau strādā ar pētniecību, vēstures (pār)rakstīšanu.
Taču, veidojot šo izstādi, vairāk domājām, ka “atsauces” kā komentāri – izstādes starp izstādēm, diskusijas un performatīvi notikumi – ir veiksmīgs formāts, kādā strādāt LMC Ofisa galerijā. Turklāt atsauces bieži vien ir svarīgākas par pamatstāstu, tās kā piezīmes grāmatā aizved īstajā virzienā, rosina turpināt meklējumus.
Abas izstādes atšķiras ar to, kā darbi asociatīvi papildina viens otru. Taču tēmas, kas iezīmējas abās izstādēs, ir atsauces kolektīvās un personiskās atmiņas laukā, padomju laika mantojums mūsdienu publiskajā telpā.
Vai visi no dalībmāksliniekiem ir dzimuši vai kā citādi saistīti ar padomju un postpadomju valstīm?
Jā, lielākā daļa. Dažus ar šo laiku gan saista citi notikumi, piemēram, mākslinieks Henriks Dunkers, kas dzimis Somijā, spēlē rokgrupā Kadotetut (“Zudušie”), kas bija viena no pirmajām Rietumu grupām, kura nokļuva “aiz dzelzs priekškara” un astoņdesmito vidū uzstājās Maskavā.
Payam Sharifi – viens no mākslinieku apvienības Slavs&Tatars dalībniekiem, ir dzimis Irānā, tāpēc viņa skatījums ir plašāks un iezīmē teritoriju, kurā saskaras padomju savienības nospiedumi un islāms, kas ir spēcīgs Centrālāzijas valstīm raksturīgs savienojums.
Kā jūs skaidrotu pēdējo gadu interesi par padomju laiku mantojumu un “dzīvesstilu”?
Daudzviet tas tiek izmantots kā forma – dizainā, kafejnīcu interjeros, izraisot nostaļģiskas asociācijas tiem, kas padomju laiku pieredzējuši un uzburot to no jauna tiem, kas nav.
Taču kopumā šķiet, ka padomju laika mantojums nav pietiekami novērtēts, tas tiek skatīts ļoti ideoloģiski, t.i., no ideoloģijas sloga ir grūti atbrīvoties, runājot par jebko, kas noticis šai laikā.
Taču, ja domā par Latvijā pēdējos gados raksturīgo tendenci attīstīt nacionālo pašapziņu, veidot, stiprināt identitāti, tad nevar noliegt, ka padomju laika mantojums ir viens no ļoti neseniem faktoriem, kas ietekmē latvisko identitāti, šībrīža aktuālos procesus sabiedrībā, ekonomikā, politikā, kā arī mākslā un kultūrā.
Vēl viens skaidrojums ir politiski ekonomisks – līdz ar kapitālisma neveiksmes apzināšanos, tiek meklēti jauni nākotnes scenāriji – kāda utopija, tiek aizvien vairāk aktualizētas “kreisās” idejas, aizvedot pie Marksa, “Kapitāla”, un padomju laika pārskatīšanas.
