Karlīnas Vītoliņas pirmā solo izstāde “Portreti” Cēsu mākslas festivālā
10/06/2013
“Karlīna Vītoliņa. Portreti”, Cēsu mākslas festivāls 2013
Cēsu tipogrāfija, Cēsis
28. jūnijs – 31. jūlijs, 2013
Karlīna Vītoliņa (1982) Latvijas foto ainā ir vēl nosacīta jaunpienācēja. Lai arī viņas uzņemtie attēli bieži publicēti vietējos stila žurnālos, pirmā personālizstāde vienmēr satur intrigu, kuru tik patīkami izzināt. Foto izstāde “Portreti” būs apskatāma no 28. jūnija līdz 31. jūlijam kādreizējās Cēsu tipogrāfijas ražošanas zālē, kas ir pavisam jauna teritorija Cēsu mākslas festivāla programmā, jo izstāde šeit tiek rīkota pirmo reizi.
Karlīna Vītoliņa ir absolvējusi Prāgas akadēmiju FAMU fotogrāfijas specialitātē (2011), pirms tam bijusi arī leģendārās Londonas Svētā Mārtina Mākslas un dizaina koledžas un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes studente, kādu laiku dzīvojusi un fotografējusi Parīzē. Šis fons padarījis Karlīnu par elastīgu, pasaulei atvērtu un neprovinciālu kosmopolīti.
Kad jautā, kas ir viņas uzņemto attēlu izejas punkts, Karlīna citē Džimu Džārmušu: “Nekas nav oriģināls. Zodz no visa, kas izsauc iedvesmu un rosina iztēli. Patērē vecas filmas un jaunas filmas, mūziku, grāmatas, gleznas, fotogrāfijas, dzejoļus, sapņus, sarunas, arhitektūru, tiltus, pilsētas, kokus, mākoņus, ūdeņus, gaismas un ēnas. Izvēlies zagt tikai tās lietas, kas tiešā veidā uzrunā dvēseli. Ja tā darīsi, tad tavs darbs (un nozagtais) būs autentisks. Autentiskums ir nenovērtējams; oriģinalitāte nepastāv. Savu zādzību nevajag censties slēpt.” Karlīna atzīst, ka izšķiroša loma līdz ar Džārmušu viņas vizuālās pasaules tapšanā bijusi arī Žanam Kokto, Lukīno Viskonti, Vimam Vendersam un franču Jaunajam vilnim.
Gatavojoties personālizstādei, kas līdz ar festivālu tiks atklāta pēc nepilnām trim nedēļām, Karlīna Vītoliņa atrada laiku, lai Arterritory.com pastāstītu par to, ko izstādē varēsim redzēt, kālab pirmo solo skati rīko vien tagad un kas, viņasprāt, raksturo izdevušos portretu?
Pastāsti par to, ko varēsim redzēt izstādē!
Izstādē būs skatāmi 70 portreti. Vieta – kādreizējās Cēsu tipogrāfijas ražošanas zāle – ir perfekta; kad to ieraudzīju, sapratu, ka man ticis tas gods piepildīt šo milzīgo telpu ar saviem darbiem un uzburt atmosfēru! Protams, tā ir arī liela atbildība.
Melnbaltas bildes, lielformāta druka; tas būs kaut kas neredzēts un iespaidīgs, interesants un elegants – kā melnbalts sapnis, kinofilma. Ir jau arī sakrājies, ko pavēstīt, jo bildēju vairāk nekā desmit gadus; mani vienmēr uzrunājusi personība vidē. Darbi izstādei fotografēti pēdējā pusgada laikā.
Iespējams, es varētu fotografēt kaut ko pavisam eklektisku, krāsainu, bet tomēr visvairāk mani fascinē melnbaltā tīrība. Tādu arī vēlējos šo izstādi – klasisku un mūsdienīgu reizē.
Saistītie raksti:
Ekspress intervija ar Cēsu mākslas festivāla direktoru Juri Žagaru
Kā jūties pirms pirmās personālizstādes atklāšanas? Kālab izstāde tiek rīkota tikai tagad, kaut fotografē jau sen?
Jūtos kā kosmosā! Domāju, ka šis man ir īstais laiks, kad ir ko pavēstīt gan sev, gan skatītājam. Katrā ziņā man ir ļoti paveicies būt šinī procesā. Liels paldies jāsaka Cēsu mākslas festivālam.
Kā tu raksturotu izdevušos portretu?
Izdevies portrets ir tāds, kurā atspoguļojas noslēpumainais. Es mīlu noslēpumaino, un mani interesē dzīves slēptās puses, kuras izzināt, censties izprast… Tas ir kā magnēts.
Izdevies portrets ir tad, kad izdodas dokumentēt esošā mirkļa būtību. Ņemu vērā portretējamā profesiju, dzīvesstilu – visu, ko vien varu zināt, un, protams, labprāt arī piefantazēju klāt to, kas manā skatījumā piestāv! Sanāk tāds kā “maģiskais reālisms”, patapinot salīdzinājumu no Gabriela Garsijas Markesa.
Daudzkārt aizraujos ar inscenēto jeb staged photography, bet tā nevar būt līdz galam nepatiesa fikcija, jo tajā mirklī tas tik un tā ir patiess stāsts par portretējamo. Kaut varbūt skatītājam rada neprecīzu iespaidu par konkrēto cilvēku.
Pats galvenais ir, lai bildei piemīt maģija, kaut kāda īsta mistika; apstādināts mirklis, kurš vienmēr turpina būt, par kaut ko atgādināt, citreiz dot iespēju kaut ko saprast vai ieraudzīt citādāk.
Kas ir tas, ko fotogrāfs nekad nedrīkst aizmirst?
Fotogrāfs nekad nedrīkst aizmirst, ka viņš ir visnotaļ atbildīgs par vizuālo materiālu, kādu reproducē. Īpaši, dzīvojot sabiedrībā, viņš nedrīkst aizmirst būt objektīvi patiess pret esošo mirkli, kuru iemūžina.
Daudzi uzņem kadrus, bet tikai daži fotografē. Īsts meistars prot paturēt prātā visus aspektus, atrodoties tajā vienā vienīgā mirklī, kuru ir sajutis kā izšķirošo, lai nospiestu slēdzi.
Cik svarīgi tev ir ceļot un redzēt pasauli? Vai vari sevi iztēloties dzīvojam tikai vienā pilsētā daudzus, daudzus gadus?
Ceļot un redzēt pasauli man ir ļoti svarīgi. Nodzīvot vienā pilsētā visu mūžu man šķiet teju neiespējami. Varbūt vienīgi vecumdienās kaut kur Itālijas dienvidos, ziedošu apelsīnkoku ielenkumā ar briljanta gredzeniem pirkstos, Rolleiflex kameru kaklā un vismīļākajiem cilvēkiem blakus. Vai kaut kur pie Andu kalniem…
Kultūru daudzveidība mani vienmēr ir aizrāvusi. Esmu dzimusi Rīgā, dzīvojusi Prāgā un Parīzē, un katrā vietā esmu kaut ko apguvusi. Parīzē iemācījos sabiedrības attieksmi vienam pret otru, kā arī citas nianses, kas ir būtiskas dzīvē, bet ko, dzīvojot Latvijā pastāvīgi, pagaidām nav iespēju ne sajust, ne saprast. Savukārt Prāgā iemācījos, kas ir fotogrāfija, kas ir skaistums fotogrāfijā, – tā bija diezgan skarba, akadēmiska, bet ļoti vērtīga pieredze.
ZANE ALLENA
ESTHER TAYLOR
IEVA ADAMS
BARBARA GAILE
HELĒNA
