Kā saglabāt mediju mākslas darbus?
Ekspress intervija ar RIXC centra līdzdibinātāju Raiti Šmitu
Veronika Viļuma
09/07/2013
Media Art Histories 2013: RENEW
Mediju mākslas, zinātnes un tehnoloģiju vēstures konference
Rīgas Ekonomikas augstskola, Rīga
8.–11. oktobris, 2013
No Berlīnes līdz Melburnai, no Bafas līdz Liverpūlei – jauno mediju māksla steidzas vienotā tīklā savienot valstis un kontinentus. Jau piekto reizi starptautiskā Mediju mākslas vēstures (Media Art Histories – MAH) padome rīko vērienīgu mediju mākslas vēstures, zinātnes un tehnoloģiju konferenci, kura šoruden, no 8. līdz 11. oktobrim, norisināsies Rīgā.
Konference Renew papildinās vietējai publikai jau pazīstamo Jauno mediju kultūras centra RIXC rīkoto festivālu “Māksla+Komunikācija”. Tā aptvers plašu jautājumu spektru – no mediju mākslas pirmsākumiem līdz jaunākajām tendencēm, kas saistās ar ilgtspējības meklējumiem no dažādām perspektīvām.
Mediju māksla ir cieši saistīta ar tehnoloģijām – no vienas puses mākslas darbu radīšanā tiek izmantoti mediji (nesēji), taču nereti šie darbi kalpo kā kritisks komentārs par pašu mediju. Taču tehnoloģijas noveco arvien straujāk, tāpēc konferencē tiks apspriesti gan tādi jautājumi kā mediju mākslas darbu producēšana, gan arī to saglabāšana un izstādīšana. Pievēršoties tīklotās mediju mākslas vēstures praksēm un īpašu uzmanību veltot Austrumeiropas un Baltijas valstīm, konference Renew aptvers tēmu loku, aplūkojot agrīno komunikācijas mākslu (pasts, fakss, radio, satelīti utt.), tīkla mākslu (net.art) un interneta radio (net.radio), atvērtā koda pieeju un tīkloto kultūru, lokatīvos medijus un bezvadu kopienas, hibrīdos tīklus un elektromagnētisko mākslu, kā arī mākslinieciskos pētījumus par atjaunojamo enerģiju un nākotnes vīzijas par mākslu mijiedarbībā ar informācijas un enerģijas tīkliem.
Izklausās sarežģīti? Konferences rīkotājs Raitis Šmits pārliecina, ka lekciju valoda būs saprotama arī tiem, kuri nav speciālisti: “Ejot uz izstādēm, jau arī īpašas priekšzināšanas nav vajadzīgas. Domāju, ka vēstures apskati, piemēram, par Austrumeiropas mediju mākslu, varētu saistīt visplašāko auditoriju.”
Līdz 1. augustam interesentiem ir iespēja reģistrēties konferencei izdevīgāk: patlaban standarta ieejas maksa ir 75 eiro, studentiem – 40 eiro; pēc 1. augusta sadārdzināsies līdz 120 eiro, studentiem – 60 eiro. Piesakies, rakstot uz rixc@rixc.lv.
Konference, retrospektīva mediju mākslas izstāde, kā arī citi festivāla “Māksla+Komunikācija” pasākumi top Jauno mediju kultūras centra RIXC paspārnē, tālab vairāk par konferenci Arterritory.com jautāja tā līdzdibinātājam Raitim Šmitam.
Ar ko Media Art Histories (MAH) konferences ir zīmīgas un kā nonācāt līdz tās rīkošanai Rīgā?
Konferences, kas notiek reizi divos gados, aizsākās 2005. gadā, Kanādas pilsētā Banfā, kur ir liels mākslas un rezidenču centrs un kādu laiku tieši jauno mediju mākslas darbība bija ļoti aktīva. Idejas autori, kuri galvenokārt nāk no mediju un mākslas teorijas lauka vēlējās izveidot diskursu ap mediju mākslu, tās vēsturi, tostarp saglabāšanu.
Ar RIXC viss bija diezgan vienkārši, šķiet, Alise Tīfentāle [mākslas zinātniece – red.] mums par šo iespēju atgādināja un pieteicāmies konkursam. Svarīga bija organizatoru līdzšinējā pieredze un redzējums, kāpēc tādu konferenci vispār rīkot, kā arī tematiskā ievirze. Līdz šim konferences rīkotas Banfā, Melburnā, Berlīnē un 2011. gadā – Liverpūlē, kur piedalījās arī Rasa [Rasa Šmite, RIXC līdzdibinātāja – red.]
Ko varam sagaidīt Renew konferences programmā?
Viens no konferenču nosacījumiem, kas mums arī bija obligāti jāpieņem, ir prievārds re, kas jāizmanto nosaukumā. Gala variants Renew ir mūsu ideja. Tas iet roku rokā arī ar manām studijām Latvijas mākslas akadēmijā un disertāciju par jauno mediju mākslas saglabāšanu un reprezentāciju.
Rīgas konferences programma būs blīva, tiks rīkotas daudzas sesijas. Ir trīs galvenās ievirzes – digitālo tīklu māksla un mediju tehnoloģiju vēsture. Otra – mediju mākslas arhivēšana un reprezentācija. Trešā – new imagery, ko latviski varētu saukt par “jauno tēlainību” vai attēla izmaiņām vizuālajā mākslā. Līdz ar mediju mākslu, kārtējo reizi mainās nosacījumi, kā attēls tiek veidots. Mazāks, bet svarīgs ir, piemēram, bloks par Austrumeiropas un Baltijas mediju mākslas vēsturi. Tā ir sadrumstalota un mazāk zināma arī vēsturiskās situācijas dēļ, līdz ar to tiks ne tikai pārskatīta, bet gandrīz vai rakstīta no jauna.
Saistībā ar to, ko pirms diviem gadiem aizsākām festivālā “Māksla+Komunikācija”, gribu pieminēt “tehno-ekoloģijas”. Šis bloks apskata šībrīža dinamiskās pārmaiņas, kas notiek vidē, sabiedrībā, pašā cilvēkā. Tā ir Ērika Kluitenberga (Eric Kluitenberg) izstrādāta koncepcija, kas lielā mērā balstās Fēliksa Gvatari (Felix Guattari) darbā Three Ecologies (1989).
Plašai publikai interesanta sadaļa varētu būt mediju arheoloģija, kur gan caur mākslas, gan izklaides prizmu tiks apskatītas nepopulāras un aizmirstas, bet pietiekoši intriģējošas mediju tehnoloģijas.
Rīgā uzstāsies pasaules mēroga mākslinieki, teorētiķi, lektori. Vai pastāstīsiet par konferences “zvaigznēm”?
Kaut lektoru atlases process ir beidzies, gala programmu izziņosim tikai vēlāk. Tomēr galvenie runātāji ir zināmi. Tie būs Edvards Šankens (Edward Shanken), autors grāmatai Art and Electronic Media, kas 2009. gadā iznākusi Phaidon sērijā un savā ziņā pretendē uz kanonu iezīmēšanu mākslā. Viņš ir arī viens no pirmajiem, kas piedalījās MAH konferences iedibināšanā. Dzīvojis un strādājis dažādās valstīs, nesen – Nīderlandē, kur aktīvi piedalījās diskusijās par mediju mākslas saglabāšanu un uzturēšanu. Tagad pārcēlies uz ASV.
Ļevs Manovičs (Lev Manovich) Latvijas publikai, iespējams, ir labāk pazīstams. Dzimis Maskavā, pārcēlies uz ASV. Sarakstījis fundamentālu grāmatu The Language of New Media (MIT Press, 2001), kuru izdevām arī latviski. Viņš ir gan mākslinieks, gan teorētiķis un grāmatā apskata jauno mediju valodas specifiku – ar ko tā ir īpaša un atšķiras no iepriekšējām. Viņš salīdzina to ar kino valodu, kurā arī klātesošs ir ekrāns. Manuprāt, šobrīd viņš pievērsies dažādām idejām par to, kā datus apkopot un vizualizēt. Ko darīt ar datiem internetā, kas tiek uzkrāti sociālajās platformās utt., un kur tur ir vieta mākslai. Lai arī konference pamatā notiks Rīgas Ekonomikas augstskolā, Manoviča lekcija, visticamāk, būs Mākslas akadēmijas jaunajā korpusā.
Vēl jāizceļ Erki Huhtamo (Erkki Huhtamo) – somu izcelsmes teorētiķis, viens no mediju arheoloģijas jomas aizsācējiem. Viņa nesenā pētniecība saistīta tieši ar aizmirstajām mediju tehnoloģijām. Dažas no tām ir ļoti interesantas, piemēram, Parīzē tika piedāvāts milzīgs projekts – pilsētas centrā uztaisīt slīdošos trotuārus, kuri būtu kā dzīvā panorāma. Cilvēki var uz tiem uzlekt un apskatīt pilsētu. Kurpretim tradicionālajā panorāmā tu ieej telpā un vai nu griezies pats vai telpa griežas ap tevi. Pieļauju, ka arī Huhtamo runās par zudušajām panorāmām un diorāmām. Šķiet, vienīgi Londonā ir atjaunota māja ar diorāmu.
Vai tehnoloģiju maiņas un novecošanās rezultātā arī mākslas darbu piemeklē dabiskas beigas vai būtiski ir to saglabāt?
Šis ir interesants jautājums, esence diezgan lielai diskusijai. Par to rakstu arī disertācijā, jo tā ir problēma – noteikt, cik mākslas darbā būtiska ir autentiskās tehnoloģijas klātesamība. Pieredze rāda, ka no gadījuma uz gadījumu tas mainās. Lielākajiem muzejiem kā Tate, MoMA vai Vitnija muzejam, kuru kolekcijās ir mediju un jauno mediju māksla, vēl aizvien nav vienotas nostājas. Šobrīd tiek izstrādātas vadlīnijas.
Ir vairākas iespējas, kā darbus var saglabāt. Tradicionāli mūsu līdzšinējā zināšanu nodošanas pieredze ir tāda, ka vērtības cenšamies saglabāt autentiskā veidā, cik vien ilgi iespējams. Tas nozīmē, piemēram, Nam Džun Paika (Nam Jun Paik) gadījumā nenormālā skaitā saglabāt vecos televizorus, kurus vairs neražo. Lai viņa skulptūras darbinātu, jābūt šīm rezervēm, lai gan pārredzamā nākotnē televizori tik un tā sabojāsies. Šeit rodas problēma.
Radikāls piegājiens, iespaidojoties no skatuves mākslas, būtu, – ka eksistē kaut kāds noteikumu kopums, kādā veidā mākslas darbam būtu jābūt izstādītam, kuru pārinterpretē ar laikmetam atbilstošām tehnoloģijām. Pa starpu ir arī citas, tehniskākas, stadijas – pārcelšana uz jaunākām tehnoloģijām, to emulēšana.
Tā kā tehnoloģijas tik strauji mainās un pieredze, kā uzturēt un saglabāt, mazliet iepaliek, šis jautājums vēl ilgi būs atklāts. Par to lielā mērā būs arī konference.
