Ekspress intervija ar Reini Hofmani par fotogrāfiju sēriju “Akmeņi”
Rita Kaže-Zumberga
05/09/2013
Reinis Hofmanis “Akmeņi”
Francijas institūts, Fransuāzas Sagānas zāle, Rīga
5. septembris – 18. oktobris, 2013
Daudzsološais jaunais Latvijas fotogrāfs Reinis Hofmanis (1985) 2011. gada septembrī Strasbūrā ar fotoaparāta palīdzību fiksējis savas pārdomas par robežām un saikni starp publisko un privāto, radot fotogrāfiju sēriju “Akmeņi”, kuras ekspozīcija Francijas institūtā ir apskatāma no 5. septembra līdz 18. oktobrim.
Sadarbības līgums 2008. gadā uz rezidenci Vidzemē atveda franču mākslinieku Klausu Štoberu, kurš iespaidu gūzmā radīja ceļojošo izstādi par dzīvi reģionā. Vidzemes un Lejasreinas departamenta Francijā pārstāvji nolēmuši, ka atbildes projektā uz Strasbūras rezidenci jādodas kādam no latviešu fotogrāfiem. Tieši Reinis Hofmanis uzvarēja jauno fotogrāfu konkursā, iegūstot iespēju strādāt jau pieminētajā robežpilsētā. Kameras notvertajos mirkļos redzēsiet vienkāršus objektus, nocietinājuma elementus, pilsētas sargus – akmeņus, kuru kompozīcijas nepretendē uz sarežģītu figurālo statusu, idejas dziļums ieraugāms vien kontekstā.
Vairākas personālizstādes; publikācijas Esquire, New York Times, Financial Times un Spiegel; galvenā balva starptautiskā arhitektūras fotokonkursā Archifoto 2012; nominācija 2013. gada Sony World Photography Awards godalgai (viens no trim finālistiem profesionāļu grupā, tematiskajā kategorijā “Arhitektūra”) – pēdējo gadu pakāpieni fotomākslinieka Reiņa Hofmaņa karjerā, kurš vienmēr rosina skatītāju domāt arī par dzīvi ārpus kadra, savā veidā ilustrējot fotogrāfijas bezgalību – ideju, ka visam ir konteksts.
No Reiņa Hofmaņa fotogrāfiju sērijas “Akmeņi”
Reinis Hofmanis atbildēja uz Arterritory.com jautājumiem, stāstot par projekta tapšanu, kā arī jaunākajām foto sērijām, pie kurām strādā patlaban.
Tolaik, uzturoties Strasbūras pilsētvidē, kāpēc tieši akmeņi pievērsa uzmanību, lai varētu tapt tik pilnīga izstāde?
Rezidencē Strasbūrā pavadīju trīs nedēļas ar mērķi veidot foto projektu par tēmu “robežas”. Pirmā nedēļa bija visai nomācoša – Strasbūras vecpilsēta ar tūristiem, katedrāli un ēkām, kas atgādināja glazētus piparkūku namiņus. Ne visai rosinoša vide jauna projekta uzsākšanai. Pagrieziena punkts bija, kad uzzināju par romu tautības cilvēkiem, kas lielā skaitā dzīvo Strasbūrā un ar kuriem pilsētas vadība ir uzsākusi savdabīgu cīņu, cenšoties ierobežot to apmešanos pilsētas nomalēs. Projektu aizsāku kā stāstu par romiem, bet rezultātā tās ir ainavas, kurās cilvēks lielākoties nav klātesošs.
Kāda ir galvenā interpretācija fotogrāfijās redzamajiem akmeņiem?
Darbā pētīts, kā mainās telpas uztvere, tajā iekļaujot dažādus elementus. Fotogrāfiju sērijā redzama Strasbūras piepilsētas vide ar katrā kadrā ietvertām akmeņu kompozīcijām. Akmeņi pilsētas nomalēs izvietoti ar nolūku, lai liegtu tukšajos zemes gabalos nelegālu romu karavānu novietošanu. Strasbūra kā robežpilsēta un Eiropas Savienības simbols, kur it kā robežām nevajadzētu pastāvēt, un tomēr no akmeņiem tiek veidotas jaunas.
Kas foto izstādes skatītājam, kurš nezina sociālo un kultūras kontekstu, būtu saprotams, redzot šos darbus?
Nezinot kontekstu, akmeņi iegūst vairāk dekoratīvu nozīmi un var tikt skatīti kā savdabīgas skulptūras urbānajā ainavā. Tomēr konteksts ir būtiska darba sastāvdaļa.
Vai iespējama kāda maza atsauce zemapziņā no Ernesta Birznieka-Upīša slavenā darba “Pelēkā akmens stāsti”, kur akmens, gulēdams pakalniņa malā, novērojis vietējo cilvēku dzīves, sasūcies pieredzes, vietējo rūpes un priekus?
Pieredzes bagātākie manā sērijā varētu būt akmeņi no (zemāk skatāmās) fotogrāfijas, kurā redzams uz akmens sēdošs tēls; vienīgais cilvēks visā sērijā. Tā ir sieviete, kas krāsojas. Iestājoties krēslai, uz katra akmens parādās pa dāmai, kas uzpoš sevi, gaidot klientus.
Kopš 2012. gada šī izstāde ir eksponēta salīdzinoši bieži. Vai tas liecina par skatītāju interesi?
Pie tā ir ieguldīts apzināts darbs, jo sērijas prezentēšana tika organizēta kā ceļojošā izstāde dažādās Latvijas pilsētās ar mērķi parādīt darbus ne tikai Rīgas publikai.
Apmeklējot izstādi vairāk nekā vienu reizi, ir iespējams ieraudzīt ko jaunu?
Tas gan būs atkarīgs no skatītāja.
Ja savulaik projekta ietvaros tieši Rīgā notiktu foto ainavu un tēmu izlūkošana, ko pilsētvides sociālajā un kultūras kontekstā tu būtu izcēlis “Strasbūras akmeņu” vietā? Ko mēs ieraudzītu izstādē par Rīgu?
Rīgā jau esmu veidojis vairākas fotogrāfiju sērijas, pētot līdzīgu tematiku. 2009. un 2010. gadā veidota sērija “Pārdod”, kur akmeņu vietā katrā ainavā ietverta zīme ar uzrakstu “Pārdod”. 2012. gadā veidoju sēriju “Teritorija”, kurā aplūkoju fiziskās un iedomātās robežas starp privāto un publisko telpu. Katrā kadrā klātesošs ir sarga tēls.
Pie kāda projekta šobrīd tiek strādāts?
Noslēguma fāzē ir projekts “Privāts”, kas turpina sērijā “Pārdod” aizsāktās simboliskās ainavas izpēti. Tā būs apskatāma tuvāko mēnešu laikā. Bet pavisam jauns projekts, pie kura vēl norit darbs, ir par naturālismu un dažādiem tā aspektiem. Tā ietvaros aplūkoju gan fiziskas atkailināšanās fenomenu, gan cilvēka un vides attiecības.
No Reiņa Hofmaņa jau gandrīz pabeigtā projekta “Privāts”
Elizabetes iela 59
Rīga, Latvija
www.institut-francais.lv/lv
