Rokas stiepiena attālumā
Intervē
13/05/2011
Tallinas māksliniece Līna Sība (1963) pārstāvēs Igauniju 54. Venēcijas biennālē ar mākslas projektu “Sieviete aizņem maz vietas”, ko pamatā veidos fotogrāfiju sērija par sievietēm telpiski un finansiāli spiedīgos darba apstākļos, kur nojaušamo grūtsirdību aizēno gara platība. Ekspozīcijā būs arī video un darbs par sievietēm, kas dzīvo piepilsētas rajona jaunajās privātmājās.
Līna Sība (Liina Siib) studējusi grafiku un fotogrāfiju Igaunijas Mākslas akadēmijā, kur 2003. gadā iegūts maģistra grāds foto mākslā. Rīkotas 30 personālizstādes Igaunijā, Latvijā, Somijā, Vācijā, Beļģijā, Francijā. Darbi iekļauti muzeju kolekcijās: Igaunijas Mākslas muzejā, Tartu mākslas muzejā, Stokholmas Modernajā muzejā u.c. Strādā arī kā līdzredaktore Igaunijas mākslas periodikā “Igauņu māksla” (Estonian Art) un ir prorektore Igaunijas Mākslas akadēmijā. Iespēju pārstāvēt valsti 54. Venēcijas biennālē ar mākslas projektu “Sieviete aizņem maz vietas” (“Naine võtab vähe ruumi”) Līna Sība izcīnīja 15 darbu konkurencē. Palazzo Malipiero pirmajā stāvā, kur Igaunijas ekspozīcija ikreiz iemājo jau kopš 2003. gada, māksliniece iekārtos dzīvokli: sešas konceptuāli saistītas istabu instalācijas ar fotogrāfijām un video darbiem. Satieku Līnu Tallinā agri no rīta lielā un tukšā kafejnīcā.
Kurš faktors tavā mākslas projektā ir svarīgāks – dzimums vai telpa?
Grūti pateikt, abi ir cieši saistīti. Esmu pamanījusi, ka bildēs, kuru autores ir sievietes, telpa gandrīz vienmēr ir klātesoša. Varbūt sieviete ar to ir vēsturiski sasaistīta? Ja agrāk tam nepievērsu uzmanību, tad tagad ar interesi ievēroju.
Kad un kā tu uzsāki šo fotosēriju?
Pirms vairākiem gadiem kādā avīzē izlasīju rakstu par to, ka Igaunijā gados vecu vīriešu ir krietni mazāk nekā gados vecu sieviešu. Daudzi mirst vēl nesagaidījuši pensijas vecumu. Igauņu sievietes ir sliktāk apmaksātas, un publikācijā tika veikts savāds pagrieziens, kas ietverts arī virsrakstā “Vai nabadzība pagarina dzīves ilgumu?”. Tas bija 2007. gads. Tēma par sieviešu darba apstākļiem sāka urdīt manu prātu. Ņēmu fotokameru un devos uz darbavietām. Negāju un nesarunāju, vai varu nākt, vai varu fotogrāfēt. Vienkārši staigāju apkārt, meklēju un, ja neaizliedza, fotogrāfēju. Uzņemtajos kadros viss ir īsts. Nekas nav iestudēts.
Mans uzstādījums bija atrast reālas situācijas, kas atbilstu manai idejai prātā – par sievietēm šauros darbos apstākļos, kur tās ar vidi gandrīz saplūst. Arī daudzi vīrieši strādā minimālā kvadratūrā – apsargi, kurpnieki. Taču fotosērija ir par sievietēm un viņu darba apstākļiem.
Vai satiktās sievietes komentēja savus darba apstākļus?
Jā, mēs to apspriedām. Vispār ir tā, ka sēriju veidoju nu jau četrus gadus un vairākas no sievietēm esmu iepazinusi tuvāk, zinu, kā pa šiem gadiem ritējusi viņu dzīve. Sāku 2007. gadā, kas bija ekonomiski stabils laiks, bet drīz pēctam daudzi sāka zaudēt darbu. Viena no sievietēm, ko fotogrāfēju, strādāja dizaina un projektu vadības uzņēmumā gandrīz vienīgā starp vīriešiem. Recesijas ietekmē notika štatu samazināšana, un tieši viņu palūdza aiziet. Viņa palika stāvoklī, jo, ja gaidi bērnu, tad Igaunijā tiec finansiāli atbalstīts pusotra gada garumā. Protams, ir jauki, ka ir bērns, tomēr – tā nebija viņas brīva izvēle, tomēr tā notiek.
Vai Igaunijā šāda dzimumu nevienlīdzība ir pamanāma problēma?
Pāris gadus atpakaļ tā vēl nebija tik saredzama, taču cilvēki aizvien vairāk ir sākuši par to runāt kā par problēmu. Ir meklēti arī risinājumi, taču jārīkojas būtu valstiskā līmenī. Valdība pagaidām tikai runā, veic pētījumus. Protams, ir rī sievietes, kas ieņem augstus amatus, ir muzeju direktores un slimnīcu vadītājas. Domāju, arī algu saņem vienādā apmērā kā vīrieši. Nevienlīdzīgais atalgojums vērojams tieši ierindas darbavietās – kasierēm, pārdevējām tirgū, medmāsām - darbos, kur vīrieši nav ieinteresēti, jo tur ļoti maz maksā.
Ko tu nodomā, kad tavu mākslu raksturo kā feministisku?
Daudzi man prasa, vai mana māksla ir feministiska. Ja uztaisi darbu par sievieti, kāds noteikti to pajautās. Arī diskriminācija, vai ne? No laika gala esmu fotogrāfējusi sievietes, bet to nekad tā neesmu uztvērusi. Pati esmu sieviete. Varbūt man ir vieglāk iejusties viņu ādā? Diskriminācijai var būt daudzi līmeņi, arī sakot “Ā, viņa taču ir māksliniece feministe. Viņa fotogrāfē sievietes. Tur viss ir skaidrs.” Tad drīzāk es savu mākslu uztveru kā sociālu. Protams, feminisma jautājumi tur ir ietverti, tos grūti ignorēt, ja darbs ir par sieviešu labklājību.
Mūsdienās pārapdzīvotības rezultātā platība kļuvusi par luksusa preci. Vai tevi saista arī jautājums par dzīvestelpas sarukšanu kā tādu?
Mani drīzāk interesē, ko persona ar telpu var iesākt. Kā telpa ir veidota. Kad sāku fotogrāfēt darbavietas, secināju, ka astoņas stundas dienā vai pat vairāk mēs pavadām slikti dizainētās vietās ar nepietiekamu apgaismojumu, garlaicīgām mēbelēm un bezpersonisku eiroremontu. Darbavietas visbiežāk izskatās drausmīgi. Bet tur pavadām gandrīz pusi no dzīves.
Cik lielā telpā dzīvo un strādā tu pati?
Vairākus gadus nodzīvoju lielā šaurībā – desmit kvadrātmetru darbnīcā Tallinas Mākslas namā (Kunstihoone) no 1997. līdz 2004. gadam. Dzīvoju izbijušā virtuvē un turpat blakus arī strādāju. Iemanījos, kā tikt galā tik mazā telpā, kad viss ir rokas stiepiena attālumā. Cilvēks adaptējas un pierod, un vairs nepiegriež tam īpašu vērību. Kā ir, tā ir. Lielākai daļai sieviešu, ko fotogrāfēju, ir ārkārtīgi laba humora izjūta. Telpas šaurībā viņas šķiet atradušas citu veidu kā izplesties. Ar savām kolēģēm daudz sirsnīgāk sarunājas, joko. Un tas ir aspekts, ko ļoti gribu uzsvērt savā mākslas darbā. Ka jebkuros grūtos apstākļos cilvēki prot atrast saules staru. Mans mērķis nav kādu parādīt kā upuri.
Cik daudz vietas tu aizņemsi Venēcijas Biennālē?
Sešas istabas Palazzo Malipiero pirmajā stāvā. Pirmajā istabā būs siena, noklāta ar četrdesmit fotogrāfijām no sērijas “Sieviete aizņem maz vietas”. Ritma maiņai iekļaušu arī tādas, kur redzama tikai telpa ar kādu norādi par tās darbinieku, taču bez cilvēka klātbūtnes kadrā. Sākumā gribēju visas četrdesmit fotogrāfijas ierāmēt vienā lielā rāmī, taču tehniski tas izrādījās tikpat kā neiespējami, ņemot vērā arī transportēšanu. Būs arī dažas mēbeles. Nākamā telpa būs veidota kā dzīvojamā istaba ar lielu, LCD televizoru un dažām mēbelēm. Telpa un fotogrāfijas norādīs uz dzīves modeli jaunajos privātmāju ciematos ārpus Tallinas, kur sievietei ir māja, ģimene, bet arī kredīta groži. Turklāt savas privātās telpas viņai tur tikpat kā nav. Sērija saucas "Sava istaba" (A Room of One's Own). Tad sekos istaba ar divām lielām fotogrāfijām un divām gultām. Tie būs portreti sievietēm savā privātajā atmosfērā - nosaukums Apartness. Ceturtajā istabā būs divi ekrāni, uz viena tiks projecēts video, kā tiek ceptas maizīties, bet otrā rādīs, kā tās tiek tirgotas kioskā, pēctam abos ekrānos būs redzams, kā sievietes tās bulciņas ēd. Arī te nekas nav iestudēts, negribu to saukt par dokumentālu video, drīzāk – dzīves fiksēšana. Turklāt maizes mīklas mīcīšana un cepšana ar savu hipnotisko valdzinājumu un juteklību man atgādina mākslas darba radīšanu, veidošanu. Priekšpēdējā telpā būs 2007. gadā tapis video darbs “Negribīgais ķermenis” (“Averse Body”) – intervēju 11 prostitūtas Tallinā, jautājot, ko viņas domā par savu ķermeni, vai viņām tas patīk, cik ļoti viņas tam pievērš uzmanību, to kopj. Darbam mani iedvesmoja viena poļu dramaturga Džērzija Grotovska (Jerzy Grotowski ) citāts, ka prostitūtām nepatīkot savs ķermenis, viņas no tā itkā norobežojas. Tāpēc devos paprasīt pati. Dažas atzina, ka savu ķermeni ienīst, bet citām tas ļoti patika. Nav melns un balts. Ir daudzveidība. Kā ar jebkurām sievietēm. Ar izstādi centīšos parādīt, ka realitātē nekas nav viennozīmīgs. Varam izlasīt vai kaut kur saklausīt vispārējus priekšstatus, bet, nonākot notikuma vietā, jāsecina, ka īstenība ir daudzveidīgāka. Video darbā intervijas ir anonīmas, var dzirdēt tikai, kā viņas runā (turklāt viena balss pēc lūguma ir izmainīta).
Vizuālo daļu veidos uzfilmēts materiāls, divas naktis ar taksi izbraukājot Tallinas ielas pa intīmpakalpojumu maršrutiem – bordeļi, privātie dzīvokļi, kuru adreses norādītas internetā. Arī taksometra vadītājs galvenos punktus jau zināja no galvas. Kamēr braukājām un filmējām ielas, sniga sniegs. Bet gar sienām šajā telpā būs 11 zīmējumi – katra no izvaicātajām prostitūtām uzzīmēja savu mīļāko puķi. Starp abām video istabām būs sestā telpa - maza vannasistaba, kur var dzirdēt, kā dušā dzied vīrietis. Ierakstu iedziedājis ir igauņu filozofs un mūziķis Rūmets Jakapi (Roomet Jakapi).
Ko tev nozīmē dalība Venēcijā? Mākslinieka sapņu piepildījums?
Jā, tas noteikti varētu būt mākslinieka sapnis. Bet, kas attiecas uz mani – nekad iepriekš nebiju iedomājusies piedalīties, pieteikt darbus. Šī bija pirmā reize. Strādāju pie foto projekta par sievietēm (Venēcijā izrādīšu tikai atsevišķu sēriju, projekts kopumā ir daudz plašāks), bija aizsākti vairāki temati. Tālab nodomāju, ka nebūtu slikti doties uz Venēciju, jo tad būtu jāstrādā krietni pamatīgāk un jādomā, kā projektu prezentēt. Un es tiku. Esmu ārkārtīgi priecīga, ka mani izvēlējās. Tagad jūtu, ka par manu mākslas darbu tiek diksutēts, un šādos apstākļos strādāt ir daudz vieglāk nekā vienatnē. Ir komunikācija, atgriezeniskā saite, un tieši tas dara mani ļoti, ļoti laimīgu.
Vai mākslai piemīt nacionalitāte?
Vairs jau ne. Divus gadus atpakaļ Venēcijas biennālē Vāciju pārstāvēja britu mākslinieks Līams Gilliks (Liam Gillick). Manuprāt, tas ir forši. Ceru, kādreiz arī Igauniju pārstāvēs citas tautības mākslinieks. Svarīgākais jau nav prezentēt valsts nacionalitāti, bet gan šai valstij svarīgus jautājumus. Bet nacionālie paviljoni ir lielisks uzstādījums, tas biennālei piešķir pikantumu. Valstij atliek vien izšķirties, ko rādīt.
Pēc tikšanās dodos uz pieturu pie tirgus, kur kioskā strādā Līnas iemūžinātā Lillija. Noeju garām, tur viņa ir. Rokas stiepiena attālumā. Un tirgo bulciņas.
Līna Sība. No sērijas "Sieviete aizņem maz vietas". 2008-2011
