“Ikreiz savu ādu izgriezt uz otru pusi”
10 jautājumi māksliniecei Ingai Melderei
11/04/2014
Foto: Renārs Derrings, galerijas “Māksla XO” arhīvs
“Ir vairākas frontes ar maziņiem ierakumiem, kur visi šaudās ar māla lodītēm vai svaidās košļenēm. Radošā industrija līdz pārgurumam cīnās par kaut kāda sava statusa nostiprināšanu, muļļājas sarunās par gaumi,” tā kultūrvidi Latvijā raksturo Inga Meldere, kura jau ilgāku laiku mīt citviet. Viņas mājas ir Helsinki, bet pēdējie nepilnie pāris gadi tika aizvadīti Jana Van Eika akadēmijā Māstrihtā, Nīderlandē. Viens no studiju rezultātiem ir arī personālizstāde “Burvju kalns”, kuru jau veselu nedēļu un vēl līdz 29. aprīlim ir iespēja apskatīt galerijā “Māksla XO”.
Izstādes iedvesma meklējama bērnībā. Māksliniecei jau pieaugušai pārbaudot bērnības atmiņas, visbiežāk nācies vilties: “Vasaru bērnības lauki Latvijā. Es – necaurredzama meža vidū, un milzīgais purvs aiz tā. Toreiz dzīves robežas bija tik skaidras: tur, kur beidzas purvs, bija pasaules mala un gals. Izaugšana pievīla: es izmēģināju robežas, un aiz purva atklājās parasts ciemats,” Meldere atklāj izstādes preses relīzē. “Vecas, pazīstamas vilšanās – neapmierinātības sajūta, kas seko pēc gaidu un cerību sagrūšanas, ir nebeidzams radošais dzinulis. Kad uzzinu, kas ir aiz mežiem un iekšā augļos, tie top caurredzami. Bildēs tiem ir jāpiemēro jaunas kārtas.” Iepriekš Inga studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā – mākslas un kultūras teoriju un restaurāciju. Bet ar Helsinkiem mākslinieci saista ne tikai tagadējā dzīvesvieta: vairāki viņas darbi atrodas Laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma kolekcijā.
Inga Meldere personālizstādes “Māksla XO” atklāšanā
Kālab izvēlējies izstādi veltīt bērnības tēmai? Ko tev nozīmē tava bērnība?
Tā sakrita ar mana projekta tēmu Jana Van Eika akadēmijā. Projekta nosaukums – “Lielā, lielā vilšanās” (pašai laikam labāk patīk, kā tas skan angliski – The Great Great Disappointment, manā versijā – “Lieliskā, lieliskā vilšanās”). Lieliskā vilšanās, jo, kā jau minēju savas iztādes pieteikumā, vecas un pazīstamas vilšanās, proti, neapmierinātības sajūta, kas seko pēc gaidu un cerību sagrūšanas, man ir nebeidzams radošais dzinulis.
Strādājot pie projekta un izjautājot savus kolēģus Van Eika akadēmijā, kolekcionēju viņu bērnības dienu un tīņu gadu vilšanās. Noslēgumā savdabīgās kolekcijas izlase ar rakstnieces Mairas Dobeles palīdzību tika apkopota grāmātā, kas papildināta ar maniem zīmējumiem un nīderlandiešu mākslinieka Vincenta Verhoefa eseju.
Mana bērnība, protams, joprojām ir daļa no manis. Bezgala jauka pieredze ar pieaugušajiem, kuri arī ar mums (brāli un māsu) rēķinājās kā ar pieaugušajiem (cik atceros). Vasaras pavadījām laukos Kurzemes pusē pie diviem uz izgudrojumiem ļoti kāriem un kaislīgiem vecvecākiem. Garlaicīgi nebija tiešām nekad. Pīļu medības septembra pirmajā sestdienā atceros kā šodien un arī naktsvijoļu meklējumu pārgājienus. Omīte teica, ka plūkt esot aizliegts, bet vienmēr pagadījās pa mazai buntītei guļamistabā, iestutētai īsta kristāla glāzē. Opītis kolekcionēja medību bises, kur vienai bija pat harpūna, kaut nezinu vai tā kādreiz tika izmantota. Bija arī sniega mocis, paredzēts medību vajadzībām, ar kuru citreiz izbraucām pa slapju zāli. Bērnība man ir ļoti spilgtā atmiņā.
Pastāsti, kā notika darbs pie izstādes?
Sistemātiski, ļoti lēnām un no ļoti daudz kā atsakoties. Bet principā izstāde nav nedz atskaites punkts, nedz šķērsgriezums, to vairāk var uzlūkot kā fragmentu ceļā uz sapratni pašai sev par Jana Van Eika akadēmijā pavadīto laiku – par ko domāju, ko tur lasīju, kādas bija ietekmes sadarbībā ar citiem. Tas ir dialogs pašai ar sevi par pieredzēto, un tam, kā jau minēju, ir nepieciešams laiks. Izstādi nevaru novērtēt kā kaut ko atsevišķi no savas dzīves “izgrieztu” un noliktu zem lupas pētīšanai, jo tas ir viens neliels solītis ceļā uz pašai nepieciešamo sapratni – ko šajos pēdējos divos gados esmu darījusi.
Kā nonāci līdz izvēlei izmantot tik dažādus izteiksmes veidus?
Nebija jau nemaz tik daudz un dažādu to izteiksmes veidu. Glezniecība uz neuzvilkta un uzvilkta gruntēta audekla un pigments, kas piejaukts ģipša pulverim. Kaut kā mēru to kā vienu. Objektiem, kas redzami izstādē, ir vairāk funkcionāls pielietojums. Tie pietur – auduma stūrus, zīmējuma gabaliņu, paši ir gabaliņš vai arī atbalsta kādu no galerijas sienām. Arī pie dažādajiem izteiksmes veidiem nonācu lēnām un pavisam dabīgā ceļā, bez kādas īpašas sevis forsēšanas. Ja jautājums ir par to, tad joprojām esmu gleznotāja.
Kas tev kā māksliniecei ir svarīgākais tavā darbā – par ko visvairāk “plēsies” un pēcāk ir vislielākais gandarījums?
Ikreiz savu ādu “izgriezt uz otru pusi” – koncentrējoties, citādi nav vērts ko darīt. Man ir svarīgi, lai galarezultāts izskatītos svaigs un nesamocīts, kaut arī aiz tā slēpjas man pašai vien zināmas atteikšanās un šaubas par izvēlēm. Gandarījums par padarīto bieži vien pie manis nokļūst tikai pēc krietna laika posma.
Kā tu raksturotu mācību vidi Jana Van Eika akadēmijā? Kas bija vērtīgākais, ko ieguvi?
Raksturīgākais ir pati situācija, proti, limitētais laiks – viens gads, kā arī vieta un vide, kuru tu nepārzini, cilvēki, kurus tu nepazīsti, un viņi savukārt nepazīst tevi. Tādi mēs pavisam kopā bijām 35 ar sākuma punktu – tikai savu pieredzi, kāda nu kuram, bet katrā ziņā ļoti interesanta un dažāda. Viss minētais izslēdza iespēju izlikties, jeb iespēju uzvesties it kā sev ierastajā modelī (to saku par sevi). Ikviens tur bija tāds “tīriņš un viegli ievainojams”; iespējams, tādēļ bija tik viegli māksliniekus uzrunāt atklāties manam projektam.
Vērtīgas notiekti bija sarunas, diskusijas un piedzīvotais veids citu mākā diskutēt par saviem darbiem, idejām, kā arī veselīgā kritika. Nemitīgās studiju vizītes, kas lika saorganizēt, revidēt prātu, domājot un izsakoties par pašas darbiem. Nenoliedzami arī daudz jaunu kontaktu un sirsnīgi jauni draugi (uz mūžu!). Minētais ir pirmais, kas nāk prātā, jo pagaidām tā īsti vēl nevaru reflektēt par tur piedzīvoto vai vērtīgo, jo viss vēl tik ļoti svaigs, tikko arī atklāta Rīgas izstāde. Mazliet jāpaiet laikam, lai to visu pilnvērtīgi novērtētu.
Tavas mājas jau kādu laiku ir Helsinki, nevis Rīga. Pastāsti, kā vietējā Latvijas mākslas dzīve tev izskatās “no malas”?
Ir vairākas frontes ar maziņiem ierakumiem, kur visi šaudās ar māla lodītēm vai svaidās košļenēm. Radošā industrija līdz pārgurumam cīnās par kaut kāda sava statusa nostiprināšanu, muļļājas sarunās par gaumi. Tā kā pēc dabas esmu diezgan sabiedrisks cilvēks, līdz ko esmu Latvijā, arī diemžēl pati uzreiz tur tieku ierauta. Taču padzīvojot ilgāk kaut kur citur, saproti, ka minēto mazo ierakumu modelis lielākoties ir visur līdzīgs. Helsinkos dzīvojot, izmantoju tādu kā neitralitāti, kas apsolūti palīdz koncentrēties darbam – koncentrēšanās process notiek nepiespiestāk. Latviju šobrīd veltu tikai ģimenei un draugiem.
Pēdējā laika visspilgtākais mākslas piedzīvojums?
Nekādi nevaru aizmirst vizīti muzejā Kolumba, Ķelnē, pagājušā gada vasarā. Vēl joprojām visu pielīdzinu tur redzētajai izstādei. Mākslinieka Pola Teka darbu izstāde apvienojumā ar muzeja kolekcijas 13., 14., 15. u.c. gadsimtu liturģiska satura mākslas darbiem. Tā ļoti tīri un iedvesmojoši.
Vai šodien uz sevi vēl attiecini restauratores izglītību?
Pozitīvs aspekts ir arī tas, ka darbnīcā varu būt diezgan impulsīva; ja tamdēļ gadās nodarīt kādam no darbiem kādu skādi, varu pati tos pielabot. Bet ja godīgi, man jau vienkšri tā ir. Mana glezniecība bez tās noteikti būtu citādāka.
Kādi ir tuvākās nākotnes plāni?
Nākotne ir šodien!
Labākais vai vērtīgākais, ko tev kāds jelkad ir pateicis par taviem darbiem?
Ka tie ir neērti.
Ka tie risina un runā par dziļi arhetipiskām tēmām.
Ka tie ir kā turpinājums īsti nenoformulējamam rakstītam vārdam...
Ka tie ir ļoti sievišķīgi.
