“Gaisma rodas no tumsas”
Intervija ar amerikāņu mākslinieku un fotogrāfu Rodžeru Ballenu
Aisisa Marina Greiema
29/04/2014
Rodžers Ballens (Roger Ballen) dzimis 1950. gadā Ņujorkā un ar fotomākslu iepazinies jau ļoti agrā vecumā – turklāt ne jau ar šādu tādu: viņa māte strādāja pasaulslavenajā fotogrāfu aģentūrā Magnum Photos. No Eliota Ervita (Elliot Erwitt), Anrī Kartjē-Bresona (Henri Cartier-Bresson), Andrē Kertesa (André Kertész) un Pola Strenda (Paul Strand) Ballens smēlās zināšanas par fotogrāfijas dabu, vienlaikus pievēršoties arī mūsu planētas dabas izpētei: 1982. gadā viņš aizstāvēja ģeoloģijas zinātņu doktora grādu. Drīz pēc tam Ballens pārcēlās uz dzīvi Dienvidāfrikā un gandrīz 30 gadus strādāja paralēli par ģeologu un fotogrāfu. Tikai aptuveni pirms pieciem gadiem viņš nolēma, ka turpmāk pievērsīsies tikai fotomākslai.
Ballens rada meistarīgus darbus, un pasaule tos ir pamanījusi. Tikai šogad vien viņam bijušas 12 personālizstādes dažādās pasaules malās; Ballena darbi iekļauti desmitiem muzeju pastāvīgajās kolekcijās, to skaitā ir Ņujorkas MoMA, Parīzes Pompidū centrs, Londonas Tate Britain, Gēteborgas Haselblada centrs un Humlebekas Luiziāna. Rodžers Ballens publicējis 12 grāmatas, veido site-specific jeb konkrētai vietai radītas instalācijas un strādā arī kino un video jomā. Viņa mūzikas video I Fink U Freeky, kas tapis sadarbībā ar kulta grupu Die Antwoord, tīmekļa vietnē YouTube skatīts vairāk nekā 45 miljonus reižu. Ballena darbu smalki izstrādātā un daudzslāņainā estētika iedziļinās cilvēka psihē, atklājot tādus mūsu prāta nostūrus, kuri daudziem tā arī paliek neizpētīti.
Ballena retrospekcija “Absurda teātris” (Theatre of the Absurd) Stokholmas foto muzejā Fotografiska uzaicina skatītājus paviesoties mākslinieka unikālajā vizuālajā universā, kas pildīts ar fotogrāfijām, skulptūrām, filmām un instalācijām. Izstādē aplūkojamas vairāk nekā 100 Ballena fotogrāfijas, kas tapušas laikā no 70. gadiem līdz mūsdienām – ieskaitot daudzas, kas publiski izstādītas pirmoreiz. Speciāli šim gadījumam veidota arī instalācija no zīmējumiem un objektiem, kas savākti īpaši izstādes vajadzībām. Izstāde atvērta līdz 7. jūnijam.
Aisisa Marina Greiema (Isis Marina Graham): Ballena kungs, vai jūs nevarētu mūs īsi iepazīstināt ar sevi un savu darbu?
Rodžers Ballens: Sāksim ar to, ka es vairāk nekā 50 gadus nodarbojos ar fotogrāfiju, man ir 64 gadi, un es dzīvoju Johannesburgā. Es tikko esmu pabeidzis jaunu grāmatu, kas saucas “Putnu patversme” (Asylum of the Birds) un jaunu video; arī to sauc “Putnu patversme”. Esmu strādājis pie daudzām grāmatām un izstādēm. Es palieku uzticīgs melnbaltajai fotogrāfijai. Visiem saviem fotogrāfiju cikliem, kas tapuši kopš 1982. gada, esmu izmantojis vienu un to pašu fotoaparātu, Roloflex ar melnbaltu filmu. Patlaban man Stokholmas fotomuzejā Fotografiska atvērta ļoti interesanta izstāde, “Absurda teātris” (Theatre of the Absurd). Manuprāt, tā pievērsusies zināmam manas fotogrāfijas aspektam, kas līdz šim nav ticis pilnībā novērtēts, tāpēc es esmu ārkārtīgi apmierināts, ka šāda izstāde notiek.
Tātad jūs esat apmierināts ar šo izstādi?
Jā, man liekas, ka tā izskatās lieliski. Es esmu ļoti, ļoti apmierināts. Man ir interesanti veidot izstādi par šo tematu – veidot visas šīs instalācijas un parādīt arī video. Pēc manām domām, tā ir ļoti plaša spektra izstāde, kas pievēršas dažādiem manas mākslas un manas estētikas aspektiem.
Kas, jūsuprāt, šīs izstādes kuratoru pieejā bija tas, kas izvirzīja priekšplānā līdz šim neapgūtus jūsu mākslas aspektus?
Līdz šim izstādes manu darbu nepasniedza gluži kā absurdu. Absurda elements nav bijis uzmanības centrā. Taču manās fotogrāfijās vienmēr bijis humors, un absurds ir viens no humora aspektiem. Līdz šim nevienā tāda mēroga izstādē tam nav tikusi veltīta nopietna uzmanība, un tieši tāpēc šī ir atšķirīga no citām.
Tātad izstādē izcelts humors jūsu fotogrāfijās? Kā tas, jūsuprāt, sasaucas ar tumšo pusi, kas arī jaušas visos jūsu darbos?
Humors obligāti nenozīmē, ka nav tumšās puses, savukārt absurds obligāti nenozīmē humoru. Reizēm absurds var būt tieši pretējais humoram. Absurds pats par sevi var būt komisks, bet var būt arī traģisks. Tas var būt dziļas… kāds būtu piemērotākais vārds? Rezignācijas, dziļas rezignācijas zīme.
Rodžera Ballena filma “Putnu patversme”
Un filmas “Putnu patversme” noslēgumā jūs sakāt, ka “gaisma rodas no tumsas”.
Ziniet, ja jūs sevī atrodat lietas, ko līdz šim neesat izpētījis, vietas, kurās jūs neesat bijis, vai, kā jūs sacījāt, savu tumšo pusi – ja jūs sevī to atrodat un identificējaties ar to, iedziļināties tajā un iestrādājat to sevī, tad, manuprāt, jūs atradīsiet vairāk harmonijas nekā pretējā gadījumā.
Filmā jūs sakāt arī, ka jūsu fotogrāfijas ir “spoguļi, atstarotāji, savienotāji”, kas izaicina prātu. Kāda, jūsuprāt, ir cilvēku tipiskā reakcija uz jūsu darbiem? Vai tie viņiem liekas izaicinoši?
Man šķiet, ka ir cilvēki, kuriem mani darbi liekas drūmi, un tas ir tāpēc, ka viņi līdz galam nav paši sevi apzinājušies. Šie attēli viņus biedē, jo viņi nemēģina tā pa īstam sevi izzināt. Tā gan ir tikai mana interpretācija – es nevaru zināt, kā tieši jūtas citi cilvēki, nevaru ielīst nevienam galvā. Bet es teiktu, ka dažiem manas fotogrāfijas liekas nomācošas, dažiem – drūmas, dažiem – humoristiskas, bet citiem tās palīdz nonākt pie kaut kādas izpratnes. Un tāpēc man liekas, ka šajās fotogrāfijās ir zināmi aspekti, ko iespējams aplūkot dažādos līmeņos. Un man šķiet, ka to ir būtiski saprast. Tie nav viendimensionāli attēli, un, tāpat kā fotogrāfijas var būt daudzdimensionālas savā jēgā, tā uz tām iespējama arī daudzdimensionāla reakcija.
Rodžers Ballens
Jūs paskaidrojat: “Fotogrāfijas caurauž arhetipiski simboli no dziļākajiem cilvēka bezapziņas slāņiem”. Vai tas bijis dzinējspēks visā jūsu karjeras gaitā?
Domāju, ka tā ir, jo manām fotogrāfijām jau kopš zēna gadiem ir zināma psiholoģiska šķautne. Jā, varētu teikt, ka tām vienmēr pamatā psiholoģiskas attiecības. Tas visu mūžu bijis manā dabā – vai nu runa būtu par savas bērnības meklējumiem, vai par arhetipu meklējumiem savos sapņos vai fiziskajā pasaulē un izteikšanos daudznozīmīgā valodā. Man šķiet – ja tu strādā ar savu dabu, ar to, kas tu pats esi, un jūties nepiespiesti, tad viss parasti izdodas daudz labāk nekā tad, ja tu pievērsies lietām, kas tevi nemaz neinteresē.
Jūs savās fotogrāfijās, instalācijās un filmās iekļaujat arī daudzus un dažādus papildelementus, tādus kā gleznojumi, zīmējumi un skulptūras. Kad jūs sākāt strādāt ar šiem atšķirīgajiem elementiem un vai jūs tos visus uzskatāt par daļu no savas mākslinieka prakses, vai arī tie visi orientēti tikai uz noteiktu gala rezultātu?
Zīmējumus, līnijas un skulpturālas instalācijas es izmantoju jau ilgu laiku. Ar zīmējumiem viss sākās, kad es gāju pie cilvēkiem uz mājām. Bērni vai pieaugušie paši apgleznoja vai apzīmēja sienas, un es sāku fotografēt cilvēkus, nostādot viņus uz šo zīmējumu fona. Tāds bija sākums. Bet vēl pirms tam es jau strādāju ar visādiem pleķiem, plaisām, vadiem un visu citu, kas ir uz sienām, bet, strādājot cilvēku mājās, es sāku meklēt un attīstīt ceļus, kā integrēt priekšplānu ar fonu; fons šajā gadījumā būtu dažādi sienas defekti, zīmējumi un tamlīdzīgas lietas. No tā radās šī ideja, un ar to es strādāju kādus 15 vai 20 gadus – fotografējot mājas kā tādas. Un tad, 2003. gada sākumā, es sāku lūgt cilvēkus kaut ko uzzīmēt – vai arī zīmēju pats. Viņu zīmējumos es iekļāvu savus, un ar laiku tas pamazām vien kļuva par ļoti svarīgu mana darba sastāvdaļu. Tā nu iznāk, ka viss notika laika gaitā un soli pa solim; tas aizsākās daļēji kā tāds dokumentāls elements, bet tagad kļuvis drīzāk par estētisku faktoru.
Jūs agrāk esat skaidrojis, ka fotogrāfijas tver “reālo” jeb to, kas eksistē ārpus jums, bet zīmējumi un instalācijas ir drīzāk jūsu prāta projekcijas.
Jā, pareizi. Bet zīmējumi jau arī eksistē ārpus manis, tāpat kā saplēsta pudele eksistē ārpus manis. Tās ir lietas, ko var mēģināt saprast, apcerēt un ar ko mijiedarboties, tieši tāpat kā viss pārējais, kas redzams fotogrāfijā. Jums taisnība, ka šīs lietas nākušas no mana prāta, taču reizēm tie ir arī citu cilvēku zīmējumi – kā grafiti. Vai ir kāda atšķirība starp fotogrāfijām, kurās es esmu atradis jau gatavus zīmējumus grafiti formā, un tām, kurās es esmu zīmējis pats? Jūs vienas no otrām neatšķirtu. Tā ir kaut kāda lieta, kas eksistē noteiktā vietā un tad tiek transformēta caur fotoaparāta objektīvu un caur manu iztēli un manu prātu tiek pārveidota par kaut kādu vienotu veselumu.
Vai cilvēkus, kurus sastopat, jūs uztverat kā savveida līdzautorus?
…Dzīvnieki arī ir līdzautori. Savā ziņā dzīvnieki ir vēl lielākā mērā līdzautori nekā cilvēki. Jā, katrs dod zināmu ieguldījumu, bet galu galā es tomēr esmu tas organizētājs, es esmu režisors. Es esmu tas cilvēks, kurš savāc vienkopus visus šos diskrētos aspektus un mēģina no tiem izveidot vienotu fotogrāfiju. Šie attēli ir visai sarežģīti.
Ar savu fotogrāfiju varoņiem jums noteikti nepieciešams spēcīgs uzticēšanās un savstarpējās saprašanās elements. Kā jūs atrodat un veidojat šo saikni?
Šādā vidē es strādāju nu jau 30 gadus. Jā, ar cilvēkiem jāsaprotas. Ar viņiem jānodibina kontakts. Viņiem jājūtas nepiespiesti. Uz šīs ielas jābūt divvirzienu satiksmei. Viņiem jājūt, ka arī viņiem no tā visa ir kaut kāds labums. Tādas vietas, piemēram, “Putnu patversmes” māja, ir bīstamas. Tur ir daudz garīgi nelīdzsvarotu cilvēku, daudz noziedznieku; tur notiek daudz vardarbības. Situācijā, kad vienlaikus darīšana ar dārgu fotoaparatūru un daudziem cilvēkiem, kuri pieraduši problēmas risināt vardarbīgā ceļā, jāatrod ar viņiem kaut kāda reāla saprašanās, citādi viss beigsies ar to, ka jūs paliksiet bez inventāra un jūs pašu piedevām piekaus, bet varbūt pat nogalinās. Tā nu tas vienkārši šādās vietās ir.
Skati no Rodžera Ballenas izstādes Stokholmas Fotografiska, 2014
Vai jums liekas, ka jūsu pieredze, iedziļinoties cilvēka psihes tumšākajos nostūros, palīdzējusi saglabāt līdzsvaru tamlīdzīgās bīstamās situācijās?
Man liekas, ar gadiem man izveidojusies intuitīva izpratne par to, kā jāstrādā ar cilvēkiem – īpaši tādā līmenī. Es zinu, ka labi izjūtu, kas cilvēku var izsist no līdzsvara un kas ļauj situāciju vairāk vai mazāk stabilizēt. Šķiet, tas pieder pie “cilvēka stāvokļa” (human condition), bet kaut kādā mērā tā ir arī izpratne par to, kā cilvēki šādās situācijās mēdz reaģēt un ar kāda tipa cilvēkiem man ir darīšana. Un ne jau tikai cilvēkiem. Tādās vietās jāsaprot arī visas grupas iekšējā dinamika; tas nozīmē, ka jāsaprot, kā funkcionē cilvēku grupas un jāspēj pašam darboties šo rāmju ietvaros.
Liekas, ka jūsu fotogrāfijās cilvēku klātbūtne kļuvusi nenozīmīgāka, bet dzīvnieki sākuši vairāk dominēt. Kāpēc notikusi šāda pārmaiņa?
Līdz 2002., 2003. gadam es cilvēkus fotografēju visnotaļ nepastarpinātā veidā. Ar cilvēkiem nostrādāju vairāk nekā 30 gadus. Man šķiet, ka tā nopietni es sāku fotografēt kaut kad ap 1968. gadu, tā ka bija pagājis tiešām krietns laiks. Un es pamazām izlēmu (tas nebūt nebija pilnīgi apzināts lēmums), ka manās fotogrāfijās vienmēr ir arī citi ļoti svarīgi aspekti. Taču, kamēr attēlā dominējošo lomu spēlē seja, šie pārējie aspekti nevar izpausties tikpat spēcīgi. Man likās, ka ir svarīgi bez portretiem savā darbā pievērsties arī citai estētikai, un tā nu tas arī notika.
Eugene on the Phone, 2000
Kā portretu foto un šie pārējie elementi izpaudās jūsu sadarbībā ar grupu Die Antwoord?
Tas bija video. Es izveidoju instalācijas, un tām pamatā ir manas fotogrāfijas. Un tad vēl svarīga ir mūzikas un dziesmas integrācija ar priekšnesumu. Var jau salīdzināt fonus, instalācijas un daļēji manu fotogrāfiju estētiku, bet te tomēr darīšana ar pilnīgi citiem medijiem. Tāpat kā mana instalācija muzejā – tā ir trīsdimensionāla telpa. Tā nav divdimensionāla melnbalta telpa. Nevar teikt, ka jūs salīdzināt ābolu ar ābolu.
Kur jūs saskatāt galveno atšķirību starp filmu un fotogrāfiju jeb kustīgiem attēliem un fotogrāfiju?
Fotogrāfija notver mirkli – absolūtu mirkli. Manas fotogrāfijas ir zibenīgas. Jūs ne ar aci nepaspēsiet pamirkšķināt, un kadrs jau būs noķerts. Te mums darīšana ar mikrosekundes realitāti. Un šajā mikrosekundē jums jāpagūst radīt gatavu realitāti. Turpretim videofilmā, mūzikas video vai filmā tas ir process, kas norit zināmā laika posmā. Tas ir medijs, kas daudz lielākā mērā balstīts uz naratīvu. Arī fotogrāfija savā ziņā ir vēstījums, taču ne tik skaidri definēts. Tai nav nekāda sākuma, vidus vai noslēguma.
I Fink U Freeky. Die Antwoord
Kāds bija darbs pie “Putnu patversmes”? Vai jūs filmu uztvērāt kā mākslas projekta elementu vai drīzāk kā tā aizkulisēm veltītu (behind-the-scenes) dokumentālo filmu?
Filma bija tikai un vienīgi mākslas projekts, bet vienlaikus es gribēju arī, lai cilvēki gūst kādu nojausmu par to, kāds ir mana darba process un ar ko es vispār nodarbojos. Ar sastingušu kadru to nav iespējams parādīt – tas vienkārši tā nestrādā. Man liekas, ka pati filma ir mākslas darbs. Tā bija mīklaina. Nav tā, ka filma vienkārši iemūžinātu Rodžera Ballena darbu. Tur ir daudz vairāk vielas pārdomām.
Vai tas, cik brīvi cilvēki jutās, mainījās atkarībā no tā, vai jūs filmējāt vai fotografējāt?
Cilvēkus, ar kuriem es strādāju, īpaši neinteresē, ko es daru. Viņiem vienkārši patīk uzturēties manā sabiedrībā. Zviedrijā vai Amerikā tas ir citādāk nekā Āfrikā. Tur māksla un dažādas radošās izpausmes nav cilvēka dzīves sastāvdaļa. Turienes cilvēki tādām lietām būtībā nepievērš uzmanību. Māksla un fotogrāfija viņus īpaši neuzrunā. Tikpat labi es varētu mēģināt tikt skaidrībā par kādu jomu, ar kuru man nav ne mazākās saskarsmes – teiksim, man nav ne jausmas, ar ko nodarbojas bioinženieris. Es varētu sēdēt un skatīties, ko viņš tur dara, un varbūt tas man pat liktos interesanti. Bet droši vien jau nē.
Un tagad jūs Dienvidāfrikā esat nodibinājis Rodžera Ballena Fondu, kura mērķis ir popularizēt fotogrāfiju šajā valstī.
Jā. Fonds darbojas jau kādus 6 vai 7 gadus. Mēs rīkojam izstādes un kursus. Būtībā fonda darbības mērķis ir iepazīstināt cilvēkus šajā pasaules daļā ar to, kas ir fotogrāfija, ko ar to var panākt un cik tālu ar to iespējams tikt. Vienkārši izglītot cilvēkus, lai viņi labāk saprastu, kāda ir fotogrāfijas būtība.
Jūs esat apmierināts ar to, kā uzņem jūsu fonda darbību?
Jā, to uzņem ar lielu entuziasmu. Bet kā jau vienmēr šai pasaulē, ja runa ir par mākslu – lielākajā daļā sabiedrību tā ieņem visai zemu vietu vairākuma prioritāšu sarakstā. Tā nav lieta, kam cilvēki veltītu daudz uzmanības. Tāpēc nav viegli panākt, lai cilvēki pieņem mākslu kā būtisku sava dzīvesstila sastāvdaļu. Tā nu tas tik tiešām ir. Salīdziniet izstādes atklāšanu muzejā Fotografiska ar svarīgu futbola maču starp Zviedriju un Dāniju – un jūs redzēsiet, kāda ir atšķirība.
Les hammering into wall, 2000
Jums ļoti paveicies ar to, ka mākslu un fotogrāfiju jūs iepazināt jau bērnībā – jūsu māte taču strādāja Ņujorkas fotoaģentūrā Magnum Photos.
Noteikti! Līdz brīdim, kad es pirmo reizi nopietni paņēmu rokās fotoaparātu, biju jau saticis tādus cilvēkus kā Andrē Kertess un Anrī Kartjē-Bresons, un māja man bija pilna ar grāmatām par fotogrāfiju. Līdz 18 gadu vecumam es jau biju paguvis uzņemt dažas lieliskas fotogrāfijas. Es biju tam gatavs. Nekad neesmu gājis nekādos kursos, un mans doktora grāds arī nav fotomākslā.
Jums ir grāds ģeoloģijā, vai ne? Un jūs krietnu laiku esat nostrādājis par ģeologu.
Jā, es ar to vairs nenodarbojos tikai kādus pēdējos 5 vai 6 gadus. Bet 30 gadus es nodarbojos gan ar fotogrāfiju, gan ar ģeoloģiju. Es biju pašnodarbināts, un tas bija ļoti svarīgi – man piederēja pašam savs bizness, un es varēju atlicināt laiku arī fotografēšanai. Man bija izdevies atrast pareizo līdzsvaru. Tāpat kā vairumam cilvēku, fotografēšana man bija mīlestības darbs, hobijs. Pretējā gadījumā manas fotogrāfijas šodien nebūtu tādas, kādas tās ir. Es mīlēju ģeoloģiju. Man bija paveicies atrast profesiju, kas man tiešām patika un vienlaicīgi ļāva turpināt nodarboties arī ar fotogrāfiju. Nesen Teksasā runāju ar studentiem. Es viņiem teicu – ja viņi vēlas kļūt par fotomāksliniekiem, tad pats svarīgākais ir atrast sev otru profesiju.
Head between legs, 2000
To es varu gan saprast – noteikti.
Noteikti. Tas ir smags bizness, un kļūst tikai ļaunāk. Man viņdien pastāstīja, ka Zviedrijā katru dienu uzņem divus miljardus fotogrāfiju. Cilvēkiem kļuvis gandrīz neiespējami izsisties līdz pašai augšai. Tirgus ir pārpludināts. Tā ir ļoti sarežģīta profesija.
Kādas ir jūsu domas par šiem attēlu plūdiem visapkārt un pašreizējo nostāju, ka “mēs visi esam fotogrāfi”?
Tā ir problēma, jo šis bizness ir subjektīvs, un tirgus ir pārpludināts. Ir grūti, jo fotogrāfiju ir tik daudz. Cilvēkiem grūti tik skaidrībā, kas ir labs un kas – slikts. Labs reizēm ir tas, kam ir komerciāli panākumi, bet nav estētiskas vērtības – bet ko tur var teikt. Kad es augu, bija saujiņa izcilu fotogrāfu un saujiņa cilvēku, kas ar šo lietu nopietni nodarbojās – un tas arī viss. Man laimējies, ka es esmu nonācis tur, kur šodien esmu. Laikam jau pateicoties tam, ka es ar to nodarbojos tik ilgi un ka manas fotogrāfijas ir unikālas – man bijusi unikāla karjera. Tāpēc man liekas, ka, lai kam es pievērstos nākotnē, tam būs kaut kāda vērtība – tieši tāpēc, ka es esmu izgājis caur visām šīm pārmaiņām, nodarbojies ar šo profesiju tik garus gadus un ļoti nopietni attiecies pret visu, ko daru. Es savās mācībās esmu gājis pa grūtāko ceļu, nevis tupējis pie datora, mēģinot izpīpēt, kāda ir eksistences būtība.
Vai jūs kaut kā nošķirat, ko nozīmē būt fotogrāfam un māksliniekam?
Tas jau atkal ir viens no grūtākajiem jautājumiem. Laikam jau fotogrāfs ir jebkurš cilvēks ar fotoaparātu. Un tieši tāpat Zviedrijā un Johannesburgā ir neskaitāmi cilvēki ar zīmuli un papīru, kuri uzzīmē puķi un nosauc sevi par mākslinieku. Jautājums – ko jūs saprotat ar vārdu “mākslinieks”? Problēma tāda, ka vārda “mākslinieks” īstā vieta ir miskastē. Tas neko nenozīmē. Nopietni – neko. Vai cilvēks, kurš sev pie gultas uzzīmē puķi un nosauc sevi par mākslinieku, izpaužas kaut kā dziļāk un patiesāk nekā otrs, kurš knipsē bildes un sauc sevi par fotogrāfu? Tas viss ir viens liels pārpratums – šis vārds neko nenozīmē. Savām vajadzībām es to varu definēt, bet kā sociāls vārds, kas kontekstā tiek izmantots visā pasaulē, tas kļuvis bezjēdzīgs.
Demeneted, 2012
Vai kādā brīdī jūsos pašā vai tajā, kā jūs sevi definējāt savas fotogrāfijas kontekstā, notika kaut kādas izmaiņas?
Ap 1996. vai 1997. gadu es sāku sevi uztvert kā fotomākslinieku. Es centos vairāk iejaukties situācijā. Sāku izpausties sarežģītāk, dziļāk un oriģinālāk nekā vienkārši iemūžinot cilvēkus – dokumentējot to, kā viņi dzīvo tās vai citas kultūras vidē. Jā, varētu teikt, ka aptuveni 1996. gadā es sāku domāt par sevi kā par fotomākslinieku nevis vienkārši fotogrāfu, un man pašam šī atšķirība bija skaidri saprotama.
Jums šogad jau bijušas vairākas retrospekcijas, ieskaitot izstādi Stokholmas Fotografiska. Ko jūs esat izjutis, atskatoties uz savu fotogrāfa karjeru?
Nu, man tā ir ļoti laba sajūta. Tās ir ļoti pozitīvas izjūtas. Man ļoti daudz nozīmē jau tas vien, ka es ar to esmu varējis nodarboties tik ilgi. Otrkārt, tas, ka cilvēki arvien vairāk ieinteresējas par to, ko es esmu paveicis, un ka viņi šādā vai tādā veidā spēj identificēties ar manu darbu. Neviens neiziet no izstādes, sakot: “Es tur neko neredzēju, es neko nesajutu – ar ko tas tips vispār nodarbojas?” Tā neviens nesaka. Tātad var teikt, ka fotogrāfijas tā vai citādi, bet paliek cilvēkiem prātā, un tas ir brīnišķīgi. Man ir liels gandarījums redzēt vienkopus šīs daudzu gadu gaitā tapušās fotogrāfijas, kas kaut kādā ziņā atspoguļo manu dzīvi. Es personīgi nevaru iedomāties, kā es to būtu varējis izdarīt labāk, un man liekas, ka tā ir viena no mākslinieka darba priekšrocībām – tas, ka iespējams izkristalizēt, piefiksēt kaut kādu savu identitāti konkrētos laika atskaites punktos. Tas varētu būt tas labākais, kas cilvēkam iespējams.
Sickroom, 2000
Daudzi no jūsu projektiem noslēgušies vai sasnieguši savu kulmināciju, klajā nākot grāmatai. Vai iepriekš minētais ir viens no iemesliem, kāpēc jūs izvēlaties tieši šādu darba stilu?
Jā, gala rezultāts, uz ko orientēts mans darbs, vienmēr ir grāmata. Tā nu es esmu strādājis pēdējos 40 gadus. Mans mērķis vienmēr bijis izdot savu darbu grāmatā. Kad esmu pabeidzis vienu, tūlīt ķeros pie nākamās. Manā izpratnē grāmata ir kaut kas paliekošāks. Laimīgā kārtā izstādei Fotografiska ir arī katalogs, un tas ir ļoti labs – tiešām labi nostrādāts. Un tas man ir ārkārtīgi svarīgi. Tas ir tas, kas paliks, kad izstādes vairs nebūs. Kad izstādi slēgs, pāri paliks tikai atmiņas – un vēl šis katalogs. Tas ir brīnišķīgi.
Jūs pirmīt teicāt, ka jūsu uzmanības centrā ir melnbaltā fotogrāfija. Kas šajā estētikā jūs tā iedvesmo?
Neko citu jau es nekad neesmu darījis. Manu darbu nav iespējams nošķirt no fakta, ka tas ir melnbalts. Man patīk, ka melnbaltā fotogrāfija ir ļoti tīra, ļoti precīza un ļoti minimālistiska. Tai nav pretenziju uz realitātes iemūžināšanu. Tā ir tāda, kāda tā ir. Es piederu pie pēdējās paaudzes, kas uzaugusi ar melnbalto fotogrāfiju. Es ar to esmu darījis lietas, ko, iespējams, neviens cits nav mēģinājis, un tas man sagādā lielu gandarījumu. Es vēl joprojām mīlu melnbalto fotogrāfiju un nejūtu nekādu vajadzību ķerties pie kaut kā cita. Man tā ir labi, un es jūtos apmierināts, ka esmu pie tā pieturējies. Man nav jāmētājas – šodien viens, rīt – kaut kas cits; atkal cits fotoaparāts, cits čips, cits fotopapīrs. Es palieku pie kaut kā viena un cenšos pilnveidoties.
Vai jūs pats attīstāt savas fotogrāfijas?
Jā, to es daru gan. Man kopā ar vēl vienu cilvēku pieder komerciāla fotolaboratorija, kas nodarbojas ar negatīvu attīstīšanu. Es ieskenēju negatīvus no “Putnu patversmes” un pirmo reizi pārdodu digitālus attēlus. Man liekas, ka digitālā fotogrāfija nestāv uz vietas, tā turpina pilnveidoties un sasniegusi robežpunktu – situāciju, kad daudzos gadījumos, iespējams, labākus rezultātus iespējams sasniegt ar digitālajiem fotoaparātiem un fotopapīru nekā ar fotofilmu un sudraba papīru. Bet galu galā, nav jau nekādas nozīmes tam, ko tu dari vai kā tu to dari. Svarīgi, kas bildē ir iekšā – ko tu tur esi uztaisījis. Par visu pārējo var aizmirst. Citiem tik un tā nav iespējams saprast, ko īsti es tur daru. Un labi vien ir, es nemaz negribētu, lai ir savādāk. Vienīgais, kam patiešām ir būtiska nozīme, ir gala rezultāts.
Rodžers Ballens, 2013
Tagad, kad “Putnu patversme” nākusi klajā grāmatas formā, vai jūs atzīstat, ka projekts ir pabeigts?
Jā, protams.
Vai šobrīd jūs strādājat vēl pie kaut kā cita?
Jā, es strādāju pie cikla, kurā izmantoju apgleznotu stiklu. Nezinu, vai kāds no darbiem šobrīd redzams Fotografiska izstādē. Šķiet, ka nē, bet starp tiem ir dažas ļoti spēcīgas fotogrāfijas ar spokainu tēlainību. Pie šī cikla es strādāju aptuveni 8 gadus. Es turpinu arī “Putnu patversmes” procesu ar dažāda veida dzīvniekiem; tam es esmu pievērsies nu jau vairāk nekā gadu un jūtos apmierināts ar rezultātiem. Man ir sajūta, ka es virzos uz priekšu, un tas vienmēr ir svarīgi.
