Kurp dodas Slavs & Tatars karavāna?
Anna Arutjunova
03/06/2014
Visas fotogrāfijas: Slavs and Tatars
Kolektīvs Slavs and Tatars radās 2006. gadā un ar pirmajiem darbiem iezīmēja savu pētniecisko (S&T gadījumā tas ir gandrīz tas pats, kas māksliniecisko) interešu jomu. Māksliniekus interesē plaša un ārkārtīgi neviendabīga teritorija starp diviem mūriem – vēl aizvien savā vietā esošo Ķīnas un jau nojaukto Berlīnes mūri. Izmantojot citu ģeogrāfijas terminu, – tā ir Eirāzija, ar kuru mākslinieki jūt gan kulturālu, gan politisku, gan garīgu saikni. Tiesa gan, būtība slēpjas ne tikai Eirāzijas piedāvātā pārdomu materiāla bagātībā un noslēpumainībā. Interesi par šīm vietām nosaka arī vilšanās Rietumu pasaulē, tajās perspektīvās un solījumos, kas it kā nāk no mūsdienu Rietumu kultūras. Tāpēc gandrīz visos S&T projektos (viņu gadījumā vārda “projekts” izmantojums ir precīzs kā nekad – mākslinieki katru tēmu attīsta vairākos paralēlos virzienos, izmantojot pilnīgi atšķirīgus izteiksmes līdzekļus: ne tikai no mākslas valodas arsenāla, bet arī no pētnieciskās metodoloģijas) runa tā vai citādi, no vēstures un kultūras viedokļa raugoties, ir par robežsituācijām. Viņi izraugās tēmas, kur dažādu hipotēžu, pieeju un redzējumu sadursme ir pati par sevi saprotama. Pretstata pragmatisko zināšanu iedabu iniciatīvu izraisošiem stimuliem, uzsver vieduma eksperimentālo iedabu, apšauba saprāta nospiedošo autoritāti un pa reizei ielaužas misticisma teritorijā.
Beyonsense. MoMA, NY. 2012
Raksturīgākā S&T darbu iezīme (līdztekus strikti noteiktām ģeogrāfiskajām robežām) ir ironija – dažbrīd nevainīga, dažbrīd ļoti asa. Tā palīdz aizrakties līdz šobrīd populāro un nekritiski vērtēto stereotipu pašiem pamatiem. Turklāt interese par Eirāziju palīdz mazliet pietušēt Rietumu normu tiešo kritiku un atrast saliņas, kur mūsdienu karojošie koncepti – Austrumi un Rietumi, komunisms un demokrātija, islāms un Eiropa – kaut vai daļēji spēj sasniegt mierīgas līdzāspastāvēšanas stāvokli.
Šodien kolektīvs atrodas slavas viļņa virsotnē – veiksme ir viņu sabiedrotā gan kritizētajos Rietumos, gan interpretācijām no jauna atklātajos Austrumos. 2014. gads sarakstīts pa mēnešiem: Berlīnes biennāle, pēc tam Manifesta, personālizstāde Cīrihes kuntshallē, ekspozīcijas Leipcigas, Dubaijas, Edinburgas galerijās. Bet šāgada martā kolektīva dalībnieki sevi iemēģināja jaunā lomā – kļuva par gadatirgus Art Dubai sadaļas Marker kuratoriem.
Šogad Marker bija veltīts laikmetīgajai mākslai no Kaukāza un Vidusāzijas – teritorijām, kas iekļaujas plašajā Slavs and Tatars interešu zonā. Arterritory.com māksliniekiem jautā, kāpēc viņi vairs negrib strādāt par kuratoriem, noskaidro, kāpēc nav jābaidās no gadatirgiem un kādus projektus gaidīt no viņiem šogad?
PrayWay. 2012
Sadaļas Marker ekspozīcijas radīšana gadatirgū Art Dubai ir jūsu pirmā kuratoru pieredze, ko, kā paši esat teikuši, Slavs and Tatars neatkārtos. Kāpēc jūs nepiesaista kuratoru darbs?
Starp mākslas un kuratora praksi ir liela atšķirība. Mēs daudz ceļojam pa Kaukāzu un Vidusāziju, nodarbojamies ar šo reģionu kultūras un vēstures pētniecību. Tomēr tas nenozīmē, ka esam šo vietu mākslas eksperti – nekad neesam iedziļinājušies tieši galeriju darba sistēmā, neesam pētījuši laikmetīgo mākslinieku daiļradi. Kūrēt nav tas pats, kas pētīt. Turklāt ir minimālo prasību kopums, kurām jāatbilst cilvēkam, kas sevi sauc par kuratoru. Pirmām kārtām viņa izzināšanas objektam ir jābūt mākslai kopumā. Bet mūs māksla kā priekšmets neinteresē; mums tā ir līdzeklis, nevis mērķis. Esam ļoti pateicīgi Art Dubai rīkotājiem par iespēju izmēģināt sevi jaunā kvalitātē un negribam izskatīties nepateicīgi – šī patiešām bija nozīmīga pieredze, kas droši vien ietekmēs mūsu darbību –, bet kopumā Slavs and Tatars kā kuratori ir izņēmums.
Vai, jūsuprāt, Marker ir veiksmīgs formāts, lai parādītu konkrētu, pēc ģeogrāfiskā principa izvēlētu reģionu mākslu?
Sadaļa Marker bija satvars daudz plašākai, lielā mērā arī pētnieciskai darbībai, ko veic Art Dubai. Ja šo gadatirgu salīdzinām ar Art Brussels vai Art Basel, tad var izrādīties, ka šī mese piedāvā daudz vairāk vietas diskusijām. Dubaijā, neapšaubāmi, ir sakoncentrēta milzīga nauda un resursi, bet šim gadatirgum izdodas nenolaisties līdz prasti komerciāla pasākuma līmenim. Marker pēc būtības nemaz īsti nav komerciāla sadaļa un ļauj mesei koncentrēties uz ģeogrāfiskām vietām, kas no tirgus viedokļa ir gana neparastas. Te nav nekā pārsteidzoša – tā dara daudzi, piemēram, pirms dažiem gadiem Madrides mese ARCO fokusējās uz Krieviju. Tomēr ir svarīgi, lai šiem fokusiem būtu saistība ar reģionu, kurā notiek gadatirgus. Tāpēc mums bija svarīgi parādīt Vidusāzijas un Kaukāza dziļo saikni ar arābu pasauli un islāmu.
Not Moscow, Not Mecca. Revolver Verlag/Secession. 2012
Kas bija pats grūtākais, radot pēc būtības ļoti atšķirīgu valstu grupas portretu?
Jau tas vien, ka Vidusāzija un Kaukāzs apvienoti vienā reģionā, bija neparasti. Ar šāda veida klišejām ir grūti cīnīties, bet vajag – jo nedz no reliģijas, nedz valodas viedokļa šīm mākslīgi izveidotās grupas valstīm gandrīz nav nekā kopēja. Otrs sarežģījums, ar ko saskārāmies Vidusāzijā, bija vecums – mums bija grūti atrast māksliniekus zem četrdesmit. Deviņdesmitajos gados ar dažādu nevalstisko organizāciju atbalstu Vidusāzijā strādāja daudz autoru, notika daudz izstāžu ar viņu piedalīšanos – un šie mākslinieki kļuva gana slaveni. Bet mēs gribējām parādīt kaut ko citu, daudz jaunāku paaudzi, kurai nācās strādāt jau pavisam citos apstākļos. Zināmas grūtības saistītas ar to, ka mākslas infrastruktūra Vidusāzijā un Kaukāzā ir nevienmērīgi attīstīta. Piemēram, Gruzijā ir daudz pēc pašu mākslinieku vēlmes radītu mākslas iniciatīvu šūniņu, kamēr citās valstīs viss pamatā baltās uz institūcijām. Beigu beigās – Vidusāzijas jaunie mākslinieki pamatā strādā akciju griezumā: viņi vairāk reaģē uz notikumiem un nerada objektus. Tas nav nekas slikts, bet mēs bija ierobežoti ar gadatirgus formātu – jo mākslas darbi mesē ir arī jāpārdod, ne tikai jāparāda.
Tas nozīmē, ka jūs nedrīkstējāt aizmirst, ka pasākums tomēr ir komerciāls?
Priekšstats par komerciālo un nekomerciālo šodien ir cieši savijies, lai neteiktu, ka pavisam nojaukts. Dubaijā robežas starp šiem jēdzieniem bija vēl gaistošākas. Tur pat sava laikmetīgās mākslas muzeja nav, tāpēc gadatirgus kļūst par savdabīgu kuntshalli – pēc būtības vienīgo vietu Dubaijā, kur ir iespēja parādīt laikmetīgo mākslu. Mēs gribējām sakoncentrēties tieši uz to, kā darbi tiks parādīti – it kā mēs patiešām ierīkotu izstādi, nevis komerciāla gadatirgus sadaļu. Bet, protams, mums bija svarīgi, lai pārstāvētās galerijas varētu pārdot savus darbus. Un nav nekā nosodāma tajā, ka mākslinieks pārdot savus darbus un spēj nodrošināt sev dzīvi ar paša mākslu. Ir vēl viens būtisks moments: pircēji – arī tā ir auditorija, kas māksliniekam rada pārliecību, ka viņš ir pieprasīts. To nevajag aizmirst.
Vai māksliniekam jābaidās no dalības gadatirgos un savu darbu iekļaušanas komerciālā kontekstā?
Komerciālās un nekomerciālās mākslas – ja nu mēs nodalām šos divus jēdzienus – auditorija reizēm atšķiras. Ir noteikta publika, kas seko līdzi tikai mākslas tirgum, un tāpēc viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem bija tai parādīt, ka ir arī citāda māksla. Gadatirgus tādējādi kļūst par zonu, kur nekomerciālā māksla nokļūst uz komercmākslu orientētās publikas redzeslokā. Kas attiecas uz mākslinieka pozīciju – galvenais ir saprast, kam un kāpēc tu kalpo.
Varbūt, ja mākslinieks pats sev ir kurators, viņam ir brīvākas rokas?
Attiecībā uz kūrēšanu vēl ir daudz neskaidru momentu. Mēs kā mākslinieki bieži saskaramies ar savas darbības neizpratni tieši tāpēc, ka tā tiek uztverta no kūrēšanas viedokļa. Bieži saņemam vēstules ar lūgumu ieteikt māksliniekus no tām valstīm, kas attiecas uz mūsu atbildības jomu. Bet tas nav mūsu kompetencē. Un cik vispār kūrējošs var būt, piemēram, žurnāla vai publikācijas radīšanas process? Kuratora darba lielākā daļa tomēr ir izstādes veidošana. Un no šāda viedokļa – nē, mūsu metodes nav kuratora, drīzāk redaktora metodes, kuras noteikusi vajadzība formēt zināšanas, lai radītu noteiktu pasaules redzējumu.
Régions d’être. Art Statements, Basel. 2012
Jūs patiešām veidojat ļoti daudz publikāciju un izdodat grāmatas. Kāpēc tas ir tik svarīgi?
Mēs nezinām, kādā formā konkrētais projekts izvērtīsies, iepriekš formu neizvēlamies. Turklāt cenšamies jaukt kopā dažādus formātus. Mūsu darbi ir dažādu lietu un procesu – atrasto objektu, skulptūru, tekstu, lekciju, grāmatu – kombinācijas. Zināšanas pēc savas struktūras ir dažādas, un – kas vēl svarīgāk – dažādi cilvēki uztver atšķirīga veida informāciju. Kādam ir svarīgi just sevi vienotam ar izstādes gaisotni, izveidot fizisku saikni ar telpu un tajā eksponētajiem darbiem. Citam ir interesantāk lasīt grāmatu. Mēs gribam būt daudzveidīgi un visu laiku domājam, kā šo daudzveidību panākt.
Kitab Kebab. 2013
Ar ko, jūsuprāt, saistīts fakts, ka arvien vairāk mākslas projektu iegūst grāmatas formu?
Dīvainā kārtā grāmatas atgriežas. Agrāk būt par grāmatu un drukāto materiālu kolekcijas īpašnieku bija privilēģija un greznība. Grāmata bija buržuāzisks, vērtīgs priekšmets. Un arī tagad tā pēc būtības sāk pārvērsties par unikālu objektu ar skaidrām ekonomiskām un intelektuālām konotācijām – nodrukāta grāmata reizēm ir dārgāka par elektronisko, un reālā, taustāmā bibliotēka saistās ar akadēmisko vidi. Mums ir interesanti izpētīt ne tik daudz pašu grāmatas fenomenu, cik mijiedarbību ar to un padarīt šo pieredzi atkal aktuālu.
Pa daļai tāpēc arī daudzi mūsu projekti – tādi kā žurnāls “Molla Nasredīns“, grāmatas Kidnapping Mountains, kas veltīta Kaukāzam, vai Not Moscow, Not Mecca – eksistēja ne tikai drukātā formā, bet arī kā izstādes un sarunu cikli.
Vai nākamajā projektā publikācijām būs tikpat nozīmīga loma?
Pat ne tik daudz publikācijām, cik valodas pētīšanai. Tagad strādājam pie trešā, noslēdzošā cikla projektā The Faculty of Substitution. Tas savukārt attīstās divos savstarpēji saistītos virzienos. Tie ir pētījumi lingvistiskās antropoloģijas jomā, kur darbojamies ar tjurku valodu grafiskajām un vārdiskajām peripetijām, – ar nosaukumu Long Legged Linguistics. Otrajā runa ir par savdabīgu viduslaiku literatūras politisko žanru, kas iemiesojumu radis tā sauktajos “valdnieku atspulgos” (Mirrors for Princes).
Qit Qat Qa. 2013
Kā šie projekti ir saistīti?
“Atspulgi“ – pēc būtības ir krājumi nākamajiem valdniekiem, kurā izklāstīti valsts pārvaldes lietas smalkumi un kur bija atrodama informācija par visdažādākajām tēmām: astroloģiju, reliģiju un pat praktiski padomi. Uz šo žanru var attiecināt ļoti dažādu literatūru – no Senekas “Par žēlsirdību” Senajā Romā līdz Makjavelli “Valdniekam”. To pamatā ir viens uzdevums – dot ceļavārdus nākamajiem valdītājiem. Projekts Mirrors demonstrē valsts pārvaldes mākslu caur valodas prizmu, kur valoda ir pacelta līdz pārpasaulīgam misticismam kā īpašam runas veidam. Savukārt projektā Long Legged Linguistics valodu mēs aplūkojam no sajūtu‚ pat seksualitātes pozīcijām; parādot to kā politiskās un ķermeniskās pretošanās instrumentu.
Vai ir arī ģeogrāfiskais šo projektu saskares punkts?
Mūs interesē tjurku valodas, īpaši, uiguru. Kādu no saviem pētnieciskajiem ceļojumiem pavadījām Siņdzjanā – Ķīnas autonomajā apgabalā, kur lielākā daļa iedzīvotāju ir uiguri. Viņu valoda tiek uzskatīta par vecāko, “oriģinālāko” tjurku valodu, rakstos viņi vēl aizvien izmanto arābu alfabētu. 11. gadsimtā šeit, Kašgarā, radās Jusufa Hasa Hadžiba grāmata “Karaļa gudrības slavinājums”, kas pēc būtības ir uzrakstīta pēc “atspulgu” likumiem. Turkiem tas ir tas pats, kas Beovulfs angļiem vai “Iliāda” grieķiem. Tikai svarīgi, ka šeit šī grāmata radās tāpēc, ka tjurki savus priekšstatus par valsts pārvaldīšanu un literatūru centās vērtēt tikpat augstu kā analoģiskas persiešu un arābu tradīcijas izpausmes. Proti, viņi orientējās uz Austrumiem, realizējot kustību, kas pašos pamatos atšķīrās no “romanizācijas”.
Kāpēc tieši Siņdzjana?
Ilgu laiku tā bija islāma tālākā izplatības robeža Austrumos. Tādu zemju tuvums, kur izplatīts hinduisms, budisms un daoisms, te radījis konceptuāli elastīgu attieksmi pret reliģiju. Tajā pašā laikā Siņdzjana ir Ķīnā vistālāk uz rietumiem atrodošās robeža, kur islāms ienāca no Rietumiem, nevis Austrumiem – kā tas ir Eiropas gadījumā. Proti, pats provinces ģeogrāfiskais novietojums apšauba iesīkstējušos priekšstatus par to, kas ir Austrumi un kas Rietumi. Mūsu priekšā ir neticama plurālisma, daudzveidīgu identitāšu un sarežģītu struktūru piemērs. Vārdu sakot – visa tā, kas mums šķiet ārkārtīgi interesants.
Tongue Twist Her. 2013
Par ko izvērtīsies šie pētījumi?
Šīs tēmas izstrādāsim tuvākajās izstādēs, izveidosim “atspulgu” audioversiju, kur īpaša uzmanība tiks pievērsta orgāniem, kas saistīti ar valodu, – degunam, lūpām, ausīm un mēlei.
