Linards Kulless: “Es labāk pasaku ko labu ūdens glāzei”
Elīna Sproģe
05/06/2014
Senlatviešu pagāniskā simbolika, spēka zīmes un ticējumi vēl arvien dziļi iešūti Berlīnē dzīvojošā latviešu mākslinieka Linarda Kullesa (1978) radošās darbības oderē. “Vai tad tas būtu es, ja es neuzzīmētu auseklīti?” teica Linards, pēcāk spoguļa virsmas auksto vaigu apberot ar sāli un apslakot ar bērzu sulu, kad nupat, viesojoties Rīgā, viņš ar rituālu performanci piedalījās Laikmetīgās mākslas centra kim? piecu gadu jubilejas svinībās.
Caur aicinājumu nelielos trauciņos pildīto dziru uzlādēt ar labām domām un pēcāk ar tām dalīties ar klātesošajiem, Linards bez vārdiem izstaroja savu pilnīgi atšķirīgo, vertikālē virzīto enerģijas plūsmu, par kuras nozīmi viņš pastāstīja arī sarunā Arterritory.com.
Kā tad tu aizbrauci uz Berlīni?
Nu baigi superīgi! Tieši bija pagājuši trīs gadi Andrejsalā, vadot Singalong mākslinieku rezidenču centru un klubu Space Garage, un, protams, taisot festivālus un izstādes. Kā jau zini, es tur dzīvoju dienu un nakti – principā pārāk daudz no turienes neizgāju. Vienā brīdī bija skaidrs, ka tas viss tuvojas noslēgumam, un tika rīkota lielā balle. Man liekas, ka viss vēl pastāvēja kādu mēnesi pēc manas aizbraukšanas.
Tas bija kāds 2008. gads?
Jā, es aizbraucu uz Berlīni divas nedēļas pirms ekonomiskās krīzes sākuma. Žurkas mūk no grimstoša kuģa (smejas). Bija pilnīgi skaidrs, ka man Andrejsalas, Rīgas un visa kā te bija par daudz, un man gribējās prom, kaut ko pilnīgi citu. Es biju noguris. Šķita, ka Berlīne ir vienīgā vieta, nu Eiropā noteikti. Alternatīvu nebija. Jau daudzkārt tur biju bijis, arī diezgan daudz draugi tur dzīvo, un es vienkārši ņēmu un aizbraucu. Uzreiz ielecu pašā viducī Berlīnes dzīvē un tā vēl joprojām tur esmu.
No vienas ieleci otrā!
Jā, nu skaidrs arī tas, ja tu aizbrauc uz vietu, kur ir daudz jaunu cilvēku, tu esi savā ziņā incognito. Katram jau, dzīvojot vienā sabiedrības lokā, izveidojas kāds viedoklis vai priekšstats par otru, līdz ar to, piemēram, Rīgā uzsākt ko jaunu bija pavisam neiespējami. Aizbraucot uz Berlīni, es varēju būt vienkārši tāds, kāds es esmu kā cilvēks, nevis Linards Kulless – tāds un šitāds mākslinieks, izdarījis to vai šito. Tas ir baigi labs reality check – kas tad tu vispār esi par cilvēku šeit un šajā mirklī? Izrādās, ka viss ir kārtībā!
Nav jau tā prombraukšana kaut kāda emigrācija! Nekas jau te Rīgā arī nav beidzies. Ar prieku ik pa brīdim braucu ciemos un esmu nenormāli laimīgs arī šeit kaut ko padarīt. Nav jau arī vairāk tā vecuma – zinu, ka tādus cilvēkus, kādi man ir Rīgā, es vairāk nekur un nekad mūžā neatradīšu. Berlīnē ir Berlīnes draugi un tikumi, bet Rīgā – Rīgas grooviņš!
Performance “Banga” Berlīnē
Un kā ir ar profesionālo darbību?
Man jau uzreiz bija skaidrs, ka no šī te profesionālā jeb karjeras viedokļa, protams, aizbraukšana no Rīgas nāks tikai par sliktu. Jo tomēr šeit jau bija iegūta kaut kāda veida atpazīstamība, iemīta tā taka, bija skaidrs, ja ko vajag, tad kāds telefona zvans jāveic, un viss jau notiek. Bet nu tajā pat laikā – karjera ir vienas Rīgas izmērā. Viss ir forši, bet nu savā ziņā arī apnicīgi, jo ar tādu aktīvu dzīvesveidu kultūras jomā es esmu nodarbojies jau kopš 1999. gada.
Kad tās takas jau sen ir iemītas, viss sāk šķist elementārs. Ir arī izdzīvoti dažādi eksperimenti, kā, piemēram, ar Andrejsalu, tāpēc gribējās sevi izmest ārā kādā pilnīgi citā vidē un skatīties, kas būs. Arī pēc vecuma likās – nu kad tad vēl? Varbūt, paliekot Latvijā, man būtu bijusi iespēja piedalīties kādos lielākos projektos, bet Berlīne man ir tuvāka tieši ar ikdienu. To veido dažādas mazas lietas, kas notiek pašas par sevi, kur nekādā gadījumā nav jāmokās ar ierasti marizmātisko projektu rakstīšanu Kultūrkapitāla fondam. Berlīnē nav tā – ja mums ir naudiņa, tad mēs to darām, ja nav – tad nedarām.
Svarīgākā jau ir vēlme izpausties!
Jā, Berlīnē ir miljons galeriju, miljons klubu – miljons veidu, kā ar draugiem un domubiedriem kopā darīt jebko. Tas ir dzīvesveids, kuru neietekmē naudas, atpazīstamības vai popularitātes alku radīts slogs. Tas vieglums jau arī ir tas Berlīnes šarms, ko visi zina.
Vai tas palīdz strādāt arī pie kādām lielākām iecerēm?
Šajos piecos gados man ir bijušas izstādes arī kādos vērienīgākos notikumos, ne tikai pa pakšiem. (Smejas) Bet nu tas vieglums manā skatījumā ir ārkārtīgi liels pluss. Tāpēc man tur patīk, bet nu es nekādā gadījumā negribētu salīdzināt Berlīni ar Rīgu. Tas vienmēr aiziet galīgā depresuhā.
Bet nu patiesībā jau tā arī ir, ka varbūt tieši tā viegluma te trūkst. Tu jau arī kaut kādā mērā seko līdzi tam, kas Rīgā notiek.
Godīgi sakot, dzīvojot ūberkrutajā Berlīnē, kur nemitīgi mākslai tiek atvēlētas milzīgas naudas summas, ir lērums lielu, plašu galeriju un simtiem reižu vairāk maziņu, – nu nemaz nav tā, ka tas viss ir līmenī. Katru nedēļu sanāk iet uz kādām atklāšanām, un ir jāatduras pret tik drausmīgi daudz sūdīgu, nenormāli pretīgu, stulbu lietu. Turpretī Rīgā tik debīlas izstādes nesanāk tik bieži redzēt. Protams, pa pakšiem jau es te neeju, bet vispārapmeklētajās vietās pārsvarā viss ir līmenī un profesionāli nostrādāts. Kaut vai tepat Laikmetīgās mākslas centrā kim? – ir skaidrs, ka tā ir kāda noteikta gaume vai specifiska ievirze, vai attiecīgās tēmas, viss ir forši.
Tad kas ietekmē Rīgas vidi?
Skaidrs, ka lielu lomu spēlē mocīšanās ar naudu. Kaut Berlīnē un citur jau arī visi par to sūdzas... laikam atšķirība ir tā, ka Berlīnē naudas problēmas neattiecina uz tādiem primāriem izdevumiem kā ikdienišķi sadzīviskas lietas – kur dzīvot un ko apēst. Šāds dzīvesveids jau kaut kādā mērā ir veidojies vēsturiski. Piemēram, normālam vidusmēra berlīnietim ir absolūti vienalga, ar ko viņš nodarbojas – vai ir ekonomists vai dīdžejs, – izstāžu apmeklēšana ir pilnīgi loģiska dzīves sastāvdaļa. Vienā dienā mēs ejam uz klubu, otrā – uz kādu izstādes atklāšanu.
Protams, arī fakts, ka Berlīnē ir kādi astoņi miljardi mākslinieku, nozīmē, ka ikkatram paziņu lokā kāds ir. Īsāk – māksla ir dzīves sastāvdaļa arī tiem cilvēkiem, kam šķietami ar to nav nekāda sakara. Rīgā tas ir drusku citādāk. Tāds vidusmēra rīdzinieks diezin vai iet uz izstādēm... Protams, šeit var runāt par elitārismu, kas gan ir bēdīgi, jo izstādes taču ir savveida izklaides forma, tā ir iespēja satikties! Bet laikam jau arī iedzīvotāju skaits ir no svara.
Tā jau arī ir tā attiecība – tu saki, ka Berlīnē ir daudz mākslinieku, bet to skaitu pretstatot pārējo iedzīvotāju skaitam, sanāk tas pats, kas Rīgā. Mēs vienkārši esam maz.
Tieši tā! Mēs visi zinām, cik grūti ir Rīgā uztaisīt kādu gaumīgu mūzikas klubiņu vai pārdot stilīgas drēbes, vai cik bieži radio var dzirdēt labu mūziku. Tas ir vecais stāsts. Bet tajā pat laikā, ja tu esi insaideris, tad tā ir pat savveida brālības izjūta, kopābūšana. Varbūt tas skan drusku jocīgi, bet ir sirsnīgi. Tieši aizvakar biju uz izstādes “Lauki” atklāšanu [Jauno mediju kultūras centra RIXC organizētā izstāde Arsenālā – E.S.] – nu tas ir lieliski, visi satiekas! Scēna ir maziņa, visi viens otru pazīst. Burvīga sajūta būt kaut kam piederīgam, jo skaidrs, ka nevienā lielā pilsētā tas tādā apmērā nav iespējams, un par to neviens arī neuztraucas. Bet Rīgā tas ir reāls pluss, ko es izbaudu. Visi var strādāt kopā un viens otram palīdzēt.
Bet nu te jau dzimst tevis minētais apnikums.
Protams, tas ir saistīts ar vārdiņu “provinciālisms”. Tas ir klātesošs, un nav šaubu, ka Rīgā ir ļoti daudz jautājumu, kas galīgi nav pašsaprotami. Ir jāskaidro kaut kādas elementāras lietas. Redz, piemērs ir Groševs, kas ar draudzeni nupat atklāja galeriju. [Kaspara Groševa un Ievas Kraules galerija “427” Elijas ielā 20 – E.S.] Tā būtu pilnīgi tipiska Berlīnes galerija – pirmā stāva dzīvoklītis, studija, laba rajona izvēle, maza, nepretencioza izstāde, kas ir megakruta. Berlīnē tādas ir tiešām uz katra stūra, bet nu Rīgā tu tādu uztaisi un esi special, tu esi pirmais.
Es atceros, ka 2000. gados tā bija klasika dzirdēt “pirmais drum‘n’bass festivāls” vai “pirmais video-audio tiešraižu tilts ar Londonu”, un tas viss bija wow! 20, 25 gadu vecumā tādām lietām ir baigā nozīme un rada stimulu darboties. Būt revolucionāram, būt pionierim, radīt ko jaunu, būt pirmajam.
Tev tas vēl ir svarīgi?
Es nevaru iedomāties, kas man būtu jādara, lai es ko revolucionāru izdarītu Berlīnē, bet nu tur par to arī vispār nav runas. Skaidrs, ka manā pagātnē tas ir bijis drausmīgi kruta.
The White Magnetic Wizard. 2008
Esot flagmanim, pārējie ir jāpieradina pie jaunā!
Protams, tā ir atbildība, tas ir krusts, kas jānes. Man vienmēr arī licies svarīgi domāt par mazliet jaunāko paaudzi. Lai, tad, kad tev ir 18 gadi, tev ir iespēja aiziet uz kaut kādu nenormāli foršu pasākumu, kas, iespējams, kļūs tev lifechanging – nevis iet klausīties desu un palikt par klasisku čiksu. Ir tik daudz piemēru manā dzīvē, tik daudz jauniešu, kas, pēc daudziem gadiem satiekoties, saka – “hey, atceries to pasākumu? Tas gan bija wow!” Tas var izmainīt virzienu, kurp doties, tādējādi arī mainot visu dzīvi. Latvijā šādiem notikumiem vēl ir kur augt un augt.
Arī Berlīnes nostūros vēl šur tur tas ir aktuāli, bet pašā viducī ir skaidrs, ka nevienam vairs nav jānodarbojas ar līdzīga veida izglītošanu vai pieradināšanu.
Te jau arīdzan jāmin sasāpējušais Laikmetīgā mākslas muzeja jautājums.
Tā jau atkal ir lieta, par kuru nebūtu pat jārunā – tas ir skaidrāks par skaidru. Kā var ienākt prātā, ka nu varbūt nevajag, ka varbūt ir par dārgu? Pilnīgs marazms. Tās ir elementāras lietas!
Līdzīgi jau Latvijā vēl arvien ir kādas mākslas formas, kas nav pilnībā iegājušās, piemēram, performance.
Nu, iespējams, ka tas ir mentalitātes jautājums. Jā spāņiem nenormāli patīk uz tam–tam spēlēt, tad, piemēram, igauņiem ne tik ļoti. Tur gan jābūt arī kādai spilgtai personībai, kas ienes un ar līdzgaitniekiem nostiprina konkrētu žanru. Man liekas, ka Latvijā tā nav jāuzskata par problēmu, jo liecina, ka ir vēl tik daudz brīvu vietu kādam, kas atnāks un noraus jumtu.
(Intervija notiek īsi pirms Linarda uzstāšanās kim? jubilejas vakarā) Tu jau pats šovakar sveiksi Laikmetīgās mākslas centru kim? 5 gadu jubilejā ar performanci. Kas tev padomā?
Mani uzaicināja uz jubileju, un tad nu es tā domāju, ko dzimšanas dienās dara? Dzimšanas dienās dāvina dāvanas, un tas, ko es darīšu, būs kā dāvana tieši šiem cilvēkiem, kas ik dienas strādā kim? mājā, un tiem māksliniekiem, kas te nākotnē izstādīsies. Tāpēc es to veidošu kā nedaudz šamanisku rituālu, kā pesteļošanu.
Linarda Kullesa performance Rīgā kim? Laikmetīgās mākslas centra 5 gadu jubilejas svinībās. Foto: Karlīna Vītoliņa
Piecos gados viņi ir sarīkojuši vairākus simtus izstāžu. Iedomājies visus tos murgus, kas viņiem jāpiedzīvo, strādājot ar laikmetīgajiem māksliniekiem! No tās sastrēgušās enerģijas taču traks var palikt! Meitenes jau stāstīja, ka kim? pat spokojoties. Un ja vispār paskatās, kas tam kim? apkārt notiek… Vai redzēji to restorānu, kas uzradies blakus? Ir jākvēpina! (Smejas) Mācītāju jau neviens nesauks, tāpēc nākšu es ar tādu mazu, attīrošu rituālu. No jauna uzlādēsim kim?, mēģināsim pieburt naudu. Speciāli tam Kultūras ministrijā nozagu koka zaru un LMA Vizuālās komunikācijas nodaļā – ūdeni, lai ir labi jaunie studenti. Mazliet pabursimies tādā svētku formātā.
Tad tu nāc kā tāds labais gariņš!
Nesaku, ka man būtu kaut kas pret tik ārkārtīgi formālu vai konceptuālu mākslu. Bet nu jāsaka, ka man laikam īsti neinteresē tādas lietas, kas nav pozitīvi uzlādētas. Manā dzīvē svarīgas ir, piemēram, augstu svārstību vibrācijas, tāpēc arī es to daru. Neliekas pieņemami atraut manu personīgo dzīvi no kāda mana mākslas darba. Tā jau ir feikošana vai meistarošana. Tas nav tā īsti. Man māksla ir kā pētījums pašam ar sevi – kā es varu izmantot visas tās gudrās grāmatas, kuras es esmu izlasījis, un visus youtube failus, kurus esmu noskatījies – guru lekcijas vai filmas par astrālo ceļošanu? Ir jautājums, kā tu to reāli ikdienā vari iedzīvināt? Man tas šķiet interesanti.
Foto: Karlīna Vītoliņa
Man jau tomēr ir diezgan skarbs dzīvesveids, neesmu nekāds saldais. Bet nu īpaši Rīgas kontekstā visas tās černuhas ir nenormāli daudz. Es jau necīnos par to, lai miers pasaulē un viss būtu super duper pozitīvs. Bet svarīga ir vibrācija, kas ir visa pamatā. Tāda vibrācija, kas iet uz augšu. Tu jau zini – arī industrial koncerts var būt ārkārtīgi pozitīvs un ūberkruti uzlādējošs.
Viss jau ir tajā, kā tu to laid sevī!
Tieši par to es runāju!
Tāpēc jau mani saista folklora un šamanisms, jo Eiropas līmenī tas man liek justies diezgan special, esot latvietim; lai gan baigi jau negribās par to latvieša būšanu sākt runāt. Es zināšanas esmu smēlies no savas vecmāmiņas pieredzes, kamēr Eiropā tas jau sen ir aizmirsts paaudžu paaudzēs. Tādu līdzīgu rituālu, kādu es izpildīšu Rīgā, esmu iepriekš veicis arī Berlīnē, un reakcija ir bijusi vienkārši pārsteidzoša, kaut gan mūsu izpratnē jau nekā tāda īpaša tur nav.
Bet daudz kas jau arī mums pašiem ir aizmirsies vai vienkārši iegūlies tik dziļi apziņā, ka tam vairs nepievēršam uzmanību. Piemēram, tie paši Pokaiņi. Jūs jau arī tur darbojāties, kad filmējāt kopā ar Ivaru Vīku.
Tas materiāls uz visiem laikiem ir zudis, diemžēl. Iedevu vienam draugam paskatīties, bet viņš izvairās no manis, un nekad mūžā man to materiālu vairs neatdod. Kaut zinu, ka vienu kopiju esmu iedevis arī tiem cilvēkiem, kas Pokaiņos strādā. Ir jau vēl arī diezgan daudz melnā materiāla kripatu, bet nu par to samontēto – tā dzīvē notiek. Viss ir zūdība! (Smejas)
Tev jau tad bija interese par ezotēriku?
Jā, un tā ir redzama arī tajos darbiņos, ko es pie Groševa izstādīju, tās divas mazās bildītes. [Pirmā izstāde Farewell galerijā “427” – E.S.] Man liekas interesanti šie te punkti, kur ezotērika sastopas ar zinātni vai mehāniku klasiskā izpratnē. Kā šie cipari, likumi un jēdzieni krustojas. Es redzu – redz kur ir tā kvantu mehānika! Un man nav jābūt kādam trakajam ezotēriķim vai cipargalvai zinātniekam. Tas ir tik aizraujoši, ka cilvēce beidzot ir nonākusi līdz tam punktam, par ko jau izsenis ir runājušas senās reliģijas, piemēram, budisms. Šeit minams arī neizmērojamais ūdens potenciāls. Kāpēc lai es kā mākslinieks to neizmantotu?
Linarda Kullesa darbs The Oracle
Vai šajā sakarā vari pastāstīt par savām performancēm ar nosaukumu “Banga”?
Pēdējos divos, trīs gados tās esmu izpildījis gan Berlīnē, gan Rīgā [festivālā Playground Andrejsalā 2012. gadā – E.S.]. Kad tu paskaties kādu dokumentālo filmu un saproti, ka 75 procenti tava ķermeņa ir ūdens, tu vari tam vienkārši pateikt “es tevi mīlu” un viņš tur iekšā viss uzreiz – wow! Un paskat, kas notiek, kad es tev pasaku, ka es tevi mīlu, cik tas ir skaisti! Tad kapēc lai es kādā izstādē vai ballītē neuztaisītu bāru, performanci vai kādu objektu, kas runā par šo ārkārtīgi vienkāršo kosmosa likumu un beigu beigās visus padara drusku priecīgākus.
Ir jau arī kruta skatīties uz konceptuālu melnu kvadrātu vai jocīgu līniju kopumu, ja ir talantīgi cilvēki, kas to izdara spēcīgi un pārliecinoši, bet nu, runājot par tām Berlīnes drausmīgi debīlajām izstādēm un mākslas mesēm, tur valda pilnīgs tukšums. Pat ne filozofisks, bet tāds pretīgs. Kaut kāda šļura! (Smejas) Un viss vēl atjaukts ar mākslas tirgus padarīšanu un supernopietno attieksmi pret pilnīgu fufeli. Tad man liekas, jā, es labāk kūpinu salviju un pasaku ko labu ūdens glāzei, un piedāvāju to apkārtējiem.
Vai tas ir arī skaidrojums, kas tad tavā uztverē ir māksla?
Jā, nu principā to es tikko arī pateicu. Enerģijas līmenis ir svarīgs! Protams, es saprotu, ka tā ir, kad kādi mākslinieki domā “hey, davai, taisam kaut ko drausmīgi pretīgu!”. Kā Pikaso teica, ka vai nu super kruti vai galīgi drausmīgi un ka viss pa vidu vienkārši nav pieņemams. Un vēl šausmīgāk ir, kad tas formālisms tiek pasniegts mākslas tirgus ietvaros un muļļāts par nenormāli milzīgo naudu. Tas ir derdzīgi!
Naudas jautājums jau arī savā veidā deformē mākslas pasauli, manipulē ar sabiedrību un māksliniekiem, pastiprina konkurenci.
Naudas būšana man nav pārāk interesanta, baigā smērēšanās. Pirms es aizbraucu uz Berlīni, manā dzīvē ir bijuši pāris tādi lielāki projekti [2002. gadā Linards līdz ar apvienību “MA1Z3” pārstāvēja Latviju 8. Starptautiskajā Venēcijas arhitektūras biennālē ar projektu “Gaismas pils” – E.S.] un saistībā ar tiem arī nāca apziņa, ka māksla ir gandrīz vissvarīgākais, ar ko es dzīvē vēlos nodarboties, un tai ir milzīga nozīme. Nonākot Berlīnē, kaut kas tā kā mazliet izmainījās, un es sapratu, ka tas nav svarīgākais. Es runāju tieši par karjerismu, pašaizliedzīgu ņemšanos, jo dzīve jau patiesībā ir par kaut ko drusciņ citu; un viss kopš tā brīža man iet uz augšu! Paskaties apkārt – kā tie super veiksmīgie mākslinieki un tie trakie kuratori dzīvo – es tā negribu! Man patīk tomēr tā draudzīgāk.
Tev vēl ir kādas attiecības ar vīdžejošanu?
Ar vīdžejošanu ir vienkārši – pirmos trīs gadus Berlīnē man ārkārtīgi noveicās, jo tas bija laiks, kad vīdžejošana vēl joprojām bija vajadzīga un aktuāla. Jau otrajā nedēļā pēc pārcelšanās man bija pirmā uzstāšanās. Kopš tās reizes man liekas, ka es jau esmu vīdžejojis visos Berlīnes klubos. Dažreiz jau bija par traku, kad aizgāja jau pa trim naktīm nedēļā. Bet nu vienā brīdī man tas viss šausmīgi pieriebās, jo, piemēram, Latvijā tajā laikā vīdžejošana bija diezgan augstā līmenī un vīdžejam tika izrādīta arī kaut kāda cieņa. Berlīnē tas ir pilnīgi citādāk – ir pieminēta grupa vai dīdžejs, bet savukārt vīdžejs ir kā tāds gaismotājs, kas sēž tumsā un saplūst ar telpu.
Dotajā brīdī, man liekas, vairumā gadījumu tāda vecmodīga vīdžejošana nemaz nav vajadzīga. Drīzāk aktuāli ir kādi īpaši veidoti objekti un instalācijas ar videomapping, bet nu jārēķinās, ka tas ir darbietilpīgs un dārgs process. Varbūt pēc gadiem atkal visi sagribēs to retro garšu.
Tagad, iespējams, augusta beigās man būs viens projekts sadarbībā ar Dasha Rush – nenormāli krutu elektroniskās mūzikas producenti. Viņai ir jauns albums, kurš tiks pirmprezentēts lielā festivālā, kam tiek gatavota speciāla stundu gara programma ar zināmu materiālu, un tiks veidotas atbilstošas vizualizācijas īpaši katrai dziesmai.
Vēl jau arī piedalies dažādās grupu izstādēs, kā, piemēram, ar vienu no pēdējiem darbiem The Oracle.
Jā, tie bija divi polaroīdiņi izstādē, kuru veidoja feministu grupas kuratores un mākslinieces. Viņas regulāri taisa lielas izstādes, un jau iepriekš bija mani uzaicinājušas piedalīties arī citos projektos, kad vēl sadarbojos ar saviem draugiem – dāņu un vācu mākslinieku grupu J&K World.
Par manu darbiņu – Padomju savienības telpā bija viena ārkārtīgi slavena bulgāru pareģe Vanga. Atradu internetā nākotnes pareģojumu laika līniju, ko tā Vanga ir sastādījusi. Gan jau tas ir pilnīgs feiks, bet par to es galīgi neuztraucos, un nav nemaz tik būtiski. Tā laika līnija beidzas 5078. gadā, kad cilvēce nolems pamest šī universa robežas jeb šo dimensiju, lai pārceltos citā, lai gan 40 procenti iedzīvotāju būs pret. Otrā fotogrāfijā bija nobildēts gludeklītis ar nogrieztu elektrības vadu, komentējot stereotipisko sievietes statusu vēl arvien pārāk lielas sabiedrības daļas uztverē. Jā, man arī sāp šī nevienlīdzība. Man liekas, ka tas jauki saslēdzās ar pareģojumiem par citu, labāku scenāriju tālā nākotnē. Gan jau džeki būs tie, kas būs pret! (Smejas) Bet nu cerams, ka nē.
Linards Kulless ar draugiem festivālā Fusion 2013. gadā
Laikam jau labāku scenāriju tu centies veidot, arī piedaloties Fusion festivālā. Pastāsti par to!
Pieļauju, ka liela daļa nemaz nav dzirdējusi par Fusion, bet man tas šķiet labākais festivāls pasaulē. Skan ārkārtīgi ambiciozi, bet tā ir! Tas norisinās Vācijas ziemeļos, pastāv jau kādus 15 gadus un notiek pamestā krievu raķešu bāzē, kas ir milzīga teritorija. Festivālam nekad mūžā nav bijušas absolūti nekādas reklāmas, nekādas inscenētas publicitātes. Viņiem nav plakātu, nav flaijeru, nav apsardzes, jo viņiem nekas tāds neinteresē. Tomēr tas ir milzīgs pasākums. Pagājušogad to apmeklēja apmēram 75 tūkstoši cilvēku.
Festivāla ietvaros nav atļauts tirgot gaļu un pārsvarā arī stipro alkoholu. Tā var skaitīt un skaitīt visus plusus. Tur nekad netiek aicināti mūziķi superstāri, jo viņiem jāmaksā lieli honorāri. Visa Vācija, īpaši Berlīne, ir pilna ar nenormāli ģeniāliem mūziķiem, kuri varbūt nav Top 5, bet kuram interesē Top 5?
Pērn es tur biju kopā ar saviem draugiem, jau minēto J&K World. Mums bija liela mašīna, kuru pārbūvējām par Bābeles torni, paši simboliski pārtopot par Bābeles torņa cēlājiem, kas ar laika mašīnu bija atceļojuši uz Fusion, lai pētītu utopijas iespējamību. Pati Bābeles torņa ideja jau arī ir dzīva utopija – centieni pietuvoties debesīm, Dievam. Mēs nolēmām to pārcelt uz Fusion, jo pats par sevi šis festivāls ir kaut kas nereāls, kaut kas neticams. Vismaz Eiropas kontekstā es nekur citur neko tādu nevaru iedomāties.
Divas reizes dienā mēs – kādi 15 dalībnieki un kādi 14 bērni, kas arī tajā visā aktīvi iesaistījās, veidojām performances. Braukājām apkārt ar savu Bābeles torni, katram bija iedalīta loma. Stāstījām cilvēkiem par utopiju, runājāmies, veicām rituālus. Es biju priesteris un, stāvot uz mašīnas jumta, vienkārši visus svētīju. Jāsaka, ka es nekad mūžā nebiju bijis tādā stāvoklī, ņemot vērā, ka ar sevi esmu daudz eksperimentējis. Bet nu tā atdeve, kad tu divas stundas no vietas divreiz dienā piedzīvo tik spēcīgu enerģijas apmaiņu! Apkārt ir tūkstošiem, tūkstošiem nenormāli atsaucīgu cilvēku. Unbelievable pieredze!
Diemžēl visus pēdējos gadus biļetes tiek izpārdotas nenormālā ātrumā – kādas nedēļas laikā. Skaidrs, ka Fusion kļūst arvien populārāks.
Kas vēl tev padomā?
Tūlīt kopā ar saviem dāņu un vācu draugiem brauksim uz Dāniju, uz vasarnīcu mežā pie ezera, kur katru vasaru ciemos tiek aicināts Peijotu [Amerikas pamatiedzīvotāju reliģija – E. S.] medicine man. Šogad tā būs tāda vecmāmiņa, īsta zemes māte, kurai ierodoties norisināsies trīs dienu rituāli, piemēram, pirmajā dienā sweat lounge, pēdējā – no saules rieta līdz lēktam indiāņu jurtā tippi house. Tiks muzicēts, dziedāts, virzoties uz transu, apziņas paplašināšanu. Viss notiek tūkstošiem gadu senu indiāņu tradīciju ietvaros, un līdz ar to šāda transcendentāla pieredze ir kaut kas nenovērtējams. Esmu nenormāli excited! Ko darīt, kā būt – tas viss tiek atrisināts, un viss sasāpējušais – izkvēpēts.
Vācu draugi arī teica, ka, ja interesē tāds mākslas veids kā performance, tad šī pieredze ir absolūti svarīga, jo visas šīs ritualizētās darbības to padara ne vien skaistu, bet arī ārkārtīgi jēgpilnu.
Novēlu katram atrast īsto veidu kā saslēgties ar savu iekšējo enerģiju! Tas ir nenormāli kruta!
