Barnabašs Benciks: Kultūrai Ungārijā nav vērtes, jo nevairo vēlētāju skaitu
16/06/2014
Ungārijas jaunā kultūrpolitika paredz “galma mākslinieku” atbalstīšanu – tā man stāsta ungāru kurators Barnabašs Benciks (Barnabas Benczik), kurš pagājušā nedēļā izskanējušajā Cēsu vasaras skolā piedalījās kā vieslektors. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs ar nepilnu nedēļu ilgo vasaras skolu iesvētīja Kaspara Gobas jaunizveidoto rezidenču centru Ruckas muižā Cēsīs.
Jaunajai politiskajai elitei lojālu cilvēku palikšana kultūras institūciju amatos izskaidro, kālab Benciks pirms gada tika atbrīvots no Budapeštas Ludviga muzeja direktora amata, kurā atbilstoši līgumam pavadīja piecus gadus. Īsa atkāpe – viens no pasaules vadošajiem kolekcionāriem līdz pat savai nāves dienai 1996. gadā bija vācietis Pēteris Ludvigs, kurš kopā ar dzīvesbiedri Irēnu gadu gaitā iegādājās vairāk nekā 20 tūkstošus mākslas darbu, tādējādi pārtrumpojot pat Čārlzu Sāči. Ņujorkas mākslas vidē nereti dēvēts par Mr More, šokolādes fabriku magnāts Pēteris Ludvigs ļāvās kolekcionāra saldmei un darbus iepirka daudzskaitlīgi. Ne velti, piemēram, Ludviga muzejs Ķelnē, kas izveidots 1976. gadā uz privātkolekcijas 350 mākslas darbu ziedojuma pamata (tobrīd 45 miljonu dolāru vērtē), patlaban glabā pasaulē trešo lielāko Pablo Pikaso darbu kolekciju, uzreiz aiz Barselonas un Parīzes, – nepilnas 900 vienības. 774 no tām atraitne Irēna Ludviga muzejam uzdāvināja 2007. gadā. Apjomīgā Ludvigu kolekcija ir publiski pieejama vairāk nekā 30 pasaules pilsētu muzejos, piemēram, Vīnē, Āhenē, Pekinā, Sanktpēterburgā un arī Budapeštā, kur tas tika atvērts 1989. gadā. Vairāki no šiem muzejiem ir izveidoti uz kolekcijas dāvinājuma pamata un nosaukti Ludviga vārdā. Cita starpā tas bija viens no Pētera Ludviga pienesumiem – pretim dāsnajiem ziedojumiem pieprasīt pašvaldību ieguldījumu, proti, celt jaunus muzejus un dibināt kultūras fondus.
Domās atgriežoties Budapeštā, jābilst, ka piecu gadu direktora līgums 2013. gada februārī Barnabašam Bencikam netika pagarināts, un patlaban viņš ir bez stabila darba. Taču entuziasms nezūd, jo tas, kā uzskata ilggadējais ungāru mākslas vides dalībnieks, ir galvenā “smērviela”, lai mākslas nozarē kaut kas virzītos uz priekšu. Turklāt galvenais mērķis, kuru Barnabašs vienmēr ir sev uzstādījis, ir ungāru mākslu atzīmēt uz pasaules kartes. Lielā mērā tās iniciatīvas, kurās viņš pēdējo 25 gadu laikā ir iesaistījies, to arīdzan veicinājušas. No 1993. līdz 1995. gadam Benciks bija Sorosa laikmetīgās mākslas centra – Budapešta vizuālās mākslas koordinators, no 1990. līdz 1999. gadam vadīja Budapeštas Studio Gallery, no 1999. līdz 2001. gadam strādāja kā kurators Trafo galerijā. Kā galvenais kurators Barnabašs ir strādājis arī Muscarnok|Kunsthalle un līdzdarbojies Ungārijas paviljona ekspozīcijas īstenošanā 49. Venēcijas mākslas biennālē. Ne par velti Barnabašs vietēja mēroga TOP50 iecelts kā visietekmīgākais cilvēks Ungārijas mākslas scēnā, turklāt divkārt. Patlaban gan par šo ietekmi viņš smīkņā, jo laikmetīgās mākslas dzīvei valstī ir nupat sasietas rokas. Intervijā viņš atzīs, ka Bilbao fenomena laiki, kur laikmetīgās mākslas muzejs var kļūt par kultūrtūrisma medus mucu, ir pagājuši, un ka laikmetīgās mākslas institūciju panākumi nav mērāmi ar apmeklētāju skaitu, bet gan pavisam ar ko citu.
Ir apritējis gads, kopš jūs vairs neesat Ludviga muzeja Budapeštā direktors. Ko jūs darāt patlaban?
Cenšos nostabilizēt savu frīlansera situāciju. 2006. gadā, vēl pirms darba Ludviga muzejā, es izveidoju ACAX mākslinieku aģentūru (Agency for Contemporary Art Exchange) ar misiju palīdzēt vietējiem ungāru māksliniekiem iekļūt starptautiskā apritē. Pasaulē ir līdzīgi piemēri, tostarp Frame Somijā vai Mondriāna fonds Nīderlandē, kaut vēriens, protams, viņiem cits. Īsāk sakot, tās ir vietējās organizācijas, kuru galvenais mērķis ir augstā profesionālā līmenī promotēt lokālo mākslas scēnu.
Kas finansē ACAX darbību?
Patlaban neviens. (Smejas) 2006. gadā es aģentūru izveidoju, jo biju pārliecināts, ka ir nepieciešama organizācija, kas strādātu strukturēti, aktīvi un mērķtiecīgi. Tobrīd Ungārija atradās ārpus jelkādas starptautiskās mākslas aprites. Liku lietā savu uzkrāto pieredzi un gūtos kontaktus un piedāvāju ministrijai ideju par šādu projektu. Mums paveicās un ieguvām finansējumu. Divu gadu laikā izveidojām diezgan stabilu aģentūras grunti un aizsākām vairākas programmas. Pirmā bija viesu programma – ielūdzām kuratorus, kuri aktīvi darbojas starptautiskā plānā, un sarīkojām katram īpaši izveidotas ekskursijas pa mākslinieku darbnīcām, kā arī tikšanās ar citiem vietējās mākslas dzīves dalībniekiem. Centāmies ielūgt tieši smagsvara grupas izstāžu, piemēram, biennāļu un documenta kuratorus, lai tādējādi radītu iespēju kādam no vietējiem māksliniekiem izrauties no lokālās vides. Programma bija tiešām efektīva un nesa tūlītējus augļus. Virkne mākslinieku pēkšņi nonāca uz internacionālās skatuves.
Tik vienkārši.
Domāju, mums palaimējās, kā arī nenoliedzama vērtība ir mani kontakti, kurus biju uzkrājis, jau kopš deviņdesmito gadu sākuma strādājot mākslas nozarē. Un nu man bija instruments, ar kuru šīs zināšanas un pazīšanās produktīvi likt lietā.
Līdzās viesu programmai ACAX izveidoja arī rezidenču programmu, bet nevis te uz vietas, bet gan nodrošinot ungāru māksliniekiem iespēju kādu laika periodu pavadīt un strādāt citā valstī. Turklāt izraudzījāmies tādas kultūras metropoles kā Londona, Berlīne un Ņujorka, pat Kaira, lai tur nodzīvotajam laikam būtu kāds sausais atlikums.
Kas ar ACAX aģentūru notika pēc pirmajiem diviem veiksmes gadiem?
Es pieteicos konkursā un ieguvu Ludviga muzeja Budapeštā direktora vietu, kur nostrādāju piecus gadus. Izlēmu, ka aģentūrai vislabāk būtu atrasties zem Ludviga muzeja institucionālā lietussarga. Apspriedām to ar ministriju, un ACAX kļuva par tādu kā Ludviga muzeja nodaļu, kas deva papildus bāzi aģentūras attīstībai, ņemot vērā muzeja pasaules atpazīstamību, turklāt divu ACAX darbinieku alga tika apmaksāta no muzeja budžeta, kamēr no ministrijas ienāca projektu finansējums. Piecu šo darbības gadu laikā aģentūrai izdevās nostiprināt savu statusu Eiropas apritē.
Kas notiek ar aģentūru, kopš jūs vairs neesat Ludviga muzeja direktors?
Tā kā ACAX ir firmas zīme un es esmu tās izveidotājs, tad aģentūru es “paņēmu līdzi”, jo bez mana akcepta tajā nevar tikt pieņemts neviens pats lēmums. Šobrīd gan viens no sāpīgākajiem jautājumiem ir nauda, jo aģentūrai vairs nav finansējuma ne no ministrijas, ne arī, protams, no muzeja. ACAX patlaban ir neatkarīgas institūcija. Tā kā gadu gaitā aģentūra ir izveidojusies par atpazīstamu zīmolu, šobrīd vienkārši strādāju pie situācijas nostabilizēšanas, un man jāpateicas brīvprātīgajiem jaunajiem kuratoriem, kas man palīdz, bez samaksas strādājot uz pusslodzi. Cenšos atrast privātu atbalstu, ļoti cerot, ka Ungārijā vēl ir kādi entuziasti un privātkolekcionāri, kuri apzinās šāda veida darbības nozīmi vietējo mākslinieku karjeras attīstībā. Galu galā pēdējo nepilnu astoņu gadu laikā esam pierādījuši, ka šāda metode tiešām strādā un vainagojas rezultātiem.
Tas, ko mēģinām patlaban darīt, ir izveidot vietējo rezidenču programmu, lai uz Budapeštu brauktu ārvalstu mākslinieki, kuratori un kritiķi, un nevis īsās vizītēs, bet gan padzīvojot te vairākus mēnešus. Jā, vēl līdz šai dienai Budapeštā nav augsta līmeņa mākslinieku rezidenču. Tā ir niša, ko vēlamies aizpildīt. Sadarbībā ar Mondriāna fondu jau organizējām pilotprojektu, ataicinot uz Budapeštu holandiešu kuratorus. Iespējams, ka tieši rezidenču programma varētu kļūt par aģentūras pašpietiekama finansiālā modeļa atslēgu.
Kādi bija jūsu mērķi, sākot darbu Ludviga muzejā, un ko no tā jums izdevās piecos gados sasniegt? Par ko esat visvairāk gandarīts?
Kā zināms, Ludviga muzejs Budapeštā pieder vairāku muzeju saimei. Ludviga muzeji ir arī citās Eiropas valstīs, taču tā nav franšīze kā Gugenheima muzeji. Līdz ar ko katram Ludviga muzejam ir sava vēsture, savs profils un pozīcija kā vietējā, tā starptautiskā līmenī. Mans mērķis bija nostiprināt Budapeštas Ludviga muzeja statusu internacionālā plānā, pietuvoties pasaules līmeņa profesionālajai darbībai, un piecu gadu laikā tas lielā mērā izdevās.
Uzskatu, ka ir svarīgi apzināt Centrālās un Austrumeiropas laikmetīgās mākslas muzeju loku, stiprināt to savstarpējās attiecības un saprast šī reģiona unikalitāti. Budapeštas muzejs izceļas ar īpašu kolekciju, kuras pamatā, protams, ir Ludviga ziedojums. Īpašais ir tas, ka lieliem pasaules meistariem no 60., 70. un 80. gadiem kā Vorhols, Lihtenšteins, Džaspers Džons u.c. līdzās atrodas Ungārijas un Austrumeiropas mākslas pērles. Šāda situācija ir unikāla, jo pārējās Eiropas un Savienoto valstu muzeji pamatā koncentrējas uz Rietumu mākslas vēstures naratīvu. Kamēr Centrālās un Austrumeiropas māksla lielākoties ir šīs kartes baltie plankumi. Savukārt mūsu reģiona galvaspilsētās, piemēram, Zagrebā, Prāgā, Tallinā u.c. arī ir laikmetīgās mākslas muzeji, taču bez vērā ņemamiem Rietumu šedevriem, kuru trūkst vēsturisku iemeslu dēļ. Tieši tālab Ludviga muzejs atrodas unikālā situācijā. Mana vīzija bija Budapeštas muzeju padarīt par šīs Eiropas daļas laikmetīgās mākslas muzeju galveno asi, kas sniegtu visplašāko priekšstatu par reģiona mākslas attīstību kontekstā ar Rietumu mākslas stūrakmeņiem, jo muzeja kolekcija ir lielisks pārskats gan par globālo, gan vietējo ainu.
Budapeštas Ludviga muzeja pirmā direktore Katalin Néray pievērsa lielu uzmanību reģiona kolekcijas paplašināšanai, daudz iepirka poļu u.c. kaimiņvalstu mākslinieku darbus, tostarp īstenus meistardarbus. Piecu gadu laikā, ko es pavadīju direktora amatā, mēs turpinājām iepirkumos likt uzsvaru uz Centrālās un Austrumeiropas reģiona mākslu, bet jo īpaši – 70. gadu avangardu, kas patlaban pasaulē ir ļoti aktuāls un tiek no jauna pārskatīts. Man prieks, ka jau laikus sajutu šo tendenci, jo tas ļāva mums kļūt par daļu no globāla procesa, kas aizsākās ap 2005. gadu. Piedzīvoju to, ka tādi enciklopēdisku mākslas kolekciju muzeji kā Teits, MoMA un Pompidū centrs apjauš trūkstošu lappusi 20. gadsimta mākslas vēstures naratīvā – 60. un 70. gadu kultūras sasniegumus viņpus Dzelzs priekškara. Kā muzejs mēs iniciējām vairākus akadēmiskus pētījumus, kas palīdzētu aizpildīt šos baltos plankumus un, iespējams, ieinteresēt arī Rietumu muzejus. Mana pārliecība ir, ka tieši muzejam ir jābūt centrālajai figūrai, kas veicinātu šāda veida attīstību – starptautiska diskursa virzienā.
Vai Ludviga muzejs turpinās šo jūsu uzņemto kursu?
(Rausta plecus). Ļoti grūti pateikt. Pirmkārt jau tālab, ka šāda darbība ir izteikti jūtīgs process, kas pamatā atkarīgs no direktora personiskā kontaktu tīkla un attiecībām, kas uzturētas un koptas daudzu gadu garumā. Pametot direktora posteni, es neizbēgami paņēmu līdzi arī visu savu “datubāzi”. Jebkurā gadījumā tik strauja vadības maiņa ir pilnīga iepriekšējo pūļu (un nervu sistēmas) izniekošana. Kādam tas viss būs jāsāk atkal no jauna. Bet muzejā pavadīto laiku es novērtēju, jo man tas bija liels izaicinājums, turklāt uzskatu, ka spērām būtisku soli uz priekšu. To apliecināja arī atbalsts no mūsu partneriem, kuri arvien vairāk sāka sekot līdzi tam, ko mēs darām, un mums arvien vieglāk bija veidot sadarbības projektus.
Vai, jūsuprāt, muzejs ir atskaites punkts valsts attīstības līmenim?
Domāju, ka katrs muzejs ir jāvērtē atsevišķi. Ir jāņem vērā tā tapšanas vēsture, kā arī vietējās mākslas scēnas vēsture, un jāsaprot, kāda ir muzeja pozīcija šīs vietējās ainas kontekstā. Vai muzejs palīdz nacionālo mākslu padarīt globāli atpazīstamu? Taču diez vai pēc viena muzeja varētu izdarīt tik vispārīgus secinājumus par valsts attīstību kopumā.
Jebkurā gadījumā labam muzejam acu augstumā ir jātur mērķis veicināt kultūras auglīgumu un, izmantojot tā rīcībā esošo kontaktu tīklu, ir jāraisa situācijas, kas varētu kļūt par pamatu jaunradei. Muzeja uzdevums ir nosargāt pagātnes sasniegumus, darīt tos saprotamus tagadnei un veicināt, atbalstīt jaunu mākslas darbu tapšanu nākotnē. Un visā šajā procesā ir jāsadarbojas ar pasaules līmeņa muzejiem, jo lielākā daļa zināšanu un enerģijas ir tur! Mākslas pasaule ir liels rotaļlaukums, un Budapeštas Ludviga muzeju es saredzēju kā mazu, bet tomēr tā daļu. Nedrīkst aizmirst arī lokālo auditoriju, nemitīgi piedomājot, kā sniegt tai ko vērtīgu. Jo muzejs, kas, strādājot par nodokļu maksātāju naudu, vīzdegunīgi uzgriež tiem muguru, ir citplanētietis pilsētā. Tā nav eksistence.
Ko muzejs var sniegt iedzīvotājiem?
Laikmetīgā kultūra ir izcils instruments, lai uzturētu cilvēkus formā. Labs vietējais muzejs var apmeklētājos attīstīt augstu apziņas līmeni un sniegt plašāku redzesloku. Protams, vidusmēra iedzīvotājs teiks, ka laikmetīgo mākslu nesaprot. Taču esmu pārliecināts, ka laba māksla sabiedrībai vienmēr kaut ko dod. Izklausās sentimentāli, taču tam ir arī praktiskas sekas. Laikmetīgās mākslas klātbūtne palīdz cilvēkiem domāšanu uzturēt “svaigu”, izvēdina galvas, kūda uz kritisku garu un galu galā veicina inovāciju attīstību.
Ko jūs padomātu par valsti, kurai nav sava laikmetīgās mākslas muzeja?
(Smejas) Ungārijai nebija sava laikmetīgās mākslas muzeja, līdz Budapeštā neuzradās kāds šokolādes magnāts no Vācijas, kurš piedāvāja pilsētai Pikaso darbus. Domāju, ka tas no vienas puses nav nekas glaimojošs, raksturojot Ungārijas kultūras klimatu 1980. gados, ņemot vērā, ka citas pilsētas spēja pašrocīgi sasniegt tādu attīstības līmeni, lai izveidotu nacionālu laikmetīgās mākslas muzeju, piemēram, Zagreba, kas to īstenoja vēl Aukstā kara apstākļos. Kaut, protams, prieks, ka mums uzsmaidīja vismaz Ludviga muzeja laime.
Lēšat, ka bez Ludviga dāvinājuma Ungārijai joprojām nebūtu sava laikmetīgās mākslas muzeja?
Visticamāk vien kā Nacionālā muzeja nodaļa, kas automātiski nozīmē, ka pietrūktu starptautiska vēriena. Tā ir akūta problēma, ka joprojām – kaut Aukstais karš ir jau pagātne – postpadomju valstu muzeji ir kūtri pasaules mākslas šedevru iegādē, lai šādi pilnveidotu savu kolekciju, jo bieži vien nav reālu iespēju to īstenot.
Runājot par Budapeštas mākslas dzīvi, – kas patlaban notiek ar MEO Laikmetīgās mākslas kolekciju, kuru kā privātmuzeju šīs tūkstošgades sākumā vēlējās atvērt mākslas kolekcionārs Lajoss Kovacs, sapņojot kļūt par Ungārijas Čārlzu Sāči?
Tur sen viss ir izkūpējis!
Jūs bijāt šīs kolekcijas kurators, ne tā?
Jā, projekts aizsākās 2001. gadā, un es ar viņiem sadarbojos vienu gadu. Tā bija privāta iniciatīva, un šādās reizēs nereti ir pavisam citas prioritātes… Kamēr, konsultējot par kolekciju, es centos domāt ilgtermiņā, šie privātie investori bija vairāk ieinteresēti piedzīvot tūlītēju slavas zenītu. Pēc gada es atteicos piedalīties, un vēl pēc gada visas “gaisa pilis” sabruka.
Reizēm šādām trakām privātkolekcionāru idejām ir lemta veiksme…
Jā, reizēm! (Smejas) Diemžēl šajā gadījumā bija acīmredzami, ka daļa no veiksmes ir profesionāla viedokļa respektēšana, kas te tika ignorēts.
Kā jūs raksturotu Ungārijas situāciju – cik liels ir privātā sektora atbalsts mākslai? Vai ir daudz privātkolekcionāru?
Pēdējo astoņu gadu laikā situācija ir uzlabojusies. Arī vietējās galerijas arvien biežāk ir klātesošas starptautiskās mākslas mesēs. Veicināt privātuzņēmēju interesi par mākslu ir ilgstošs process, kurā sava artava ir jāiegulda ikkatram nozares dalībniekam: muzejiem, kuratoriem, galeristiem utt. Ir ne vien jāstāsta un jārāda, bet arīdzan jārada situācijas, kurās viņi paši var ļauties jaunatklājumiem. Bet tas ir grūts un ilgstošs darbs. Ir vienkārši jāpavada ar viņiem laiks, turklāt dažādos apstākļos. Bet es arī saprotu šos uzņēmējus, kuriem sākotnēji ir grūti pieņemt mākslas tirgus loģiku, kur darbojas mazliet citi likumi nekā ekonomikā ierasts. Tomēr virknei tieši tālab māksla kļūst par kaislību, jo izaicina.
Ir vairāki ungāru privātkolekcionāri, kuri ir iesaistījušies Londonas Teita muzeja rīkotajā programmā, kas vērstas uz dažādu reģionu mākslas robu aizpildīšanu muzeja kolekcijā. Līdzekļi tiek akumulēti no attiecīgo reģionu privātiem atbalstītājiem, kuri iemaksā prāvu biedru naudu – 10 tūkstošus mārciņu gadā, bet gūst iespēju līdzdarboties iepirkumu izvēlē un tādējādi atbalstīt savas valsts mākslas nonākšanu Teita kolekcijā. Šāda komisija 2012. gadā tika izveidota arī Centrāleiropas un Krievijas reģiona apguvei. Biedru vidū ir kolekcionāri no Polijas, Krievijas, Ungārijas, Slovēnijas. Tiek rīkoti arī izpētes braucieni, kuru laikā Teita kuratori apceļo minētās valstis un iepazīstas ar to māksliniekiem, kurus ārpus šādas programmas diez vai kādreiz tāpat satiktu.
Kāds, jūsuprāt, ir vēlamais laikmetīgās mākslas muzeja finansējuma modelis? Ar valsts atbalstu visticamāk būtu par maz, lai nodrošinātu muzeja augsta līmeņa darbu?
Protams, jo vairāk finansējuma avotu, jo labāk. Bet vispār uzturēt muzeju nav nemaz tik dārgi. Turklāt augsta līmeņa darbība nav tik daudz saistīta ar naudu, bet gan ar zināšanām, profesionālām iemaņām un savu devu entuziasma. Bet šī stāsta lamatas allaž ir pati celtne, kas nepārtraukti ģenerē izmaksas. Lieta tāda – ja valdība beidzot nolemj uzbūvēt laikmetīgās mākslas muzeju, tad šāds lēmums nāk komplektā ar milzu ambīcijām. Muzejam ir jābūt pamanāmam milzim, dārgam “burbulim”, lai tajā varētu ieguldīt tikpat pamanāmu naudas summu un uzcelt pili, kas pēcāk šiem politiķiem nodrošinātu apmierinātus vēlētājus. Taču, kad pils ir uzcelta, tad tās uzturēšanai naudas visbiežāk vairs nav. Neprātīga loģika, kuru atbalsta arī Eiropas struktūrfondi, kas vērsti tikai uz šādu gigantisku projektu līdzfinansēšanu, kamēr ilgtspējīga tālāka darbība paliek vietējo ziņā. Īsāk sakot, lamatas ir naudas dalītāju ambīcijas. Atrast vēlamo proporciju ir liela meistarība.
Lielie “burbuļi” patīk kultūrtūristiem – tas nereti ir arguments, kuru sadzird tieši politiķi.
Tas laiks ir pagājis. Neesmu pārliecināts, ka laikmetīgās mākslas muzejs šodien ir tūristu plūsmas galvenais magnēts. Kultūrtūrismu nosaka kultūras konteksts. Londonas Teitu apmeklē cilvēku pūļi, jo Londonā vienkārši ir pilnīgi cits tūristu blīvums. Tomēr pamatā tūrisms barojas no krietni klasiskākiem apskates objektiem. Tajā pat laikā uzskatu, ka laikmetīgā māksla ir nepieciešama ikvienai sabiedrībai, lai tā plauktu, zeltu un būtu progresīva savā attīstībā. Tomēr te nevajag panākumus mērīt ar apmeklētāju skaitu, jo tas nav adekvāti. Muzeja panākumus drīzāk nosaka tas, cik bieži tiek nomāti tā kolekcijas darbi.
Kā jūs raksturotu Ungārijas kultūrpolitiku?
Patlaban, pēc pēdējām vēlēšanām, ir pamatīga dimba. Jaunai kultūrpolitikai vairs nerūp kultūra. Kultūrai nav vērtes, jo tā nevairo vēlētāju skaitu. Liels atbalsts tiek, piemēram, sportam. Kultūrai politiķu acīs vairs nepiemīt nekāds prestižs. Tomēr, lai novirzītu naudu, kas šai nozarei ir atvēlēta, nupat jaunā politiskā līmenī pacelta Mākslas akadēmija – nevis izglītības iestāde, bet kaut kas līdzīgs Zinātņu akadēmijai, kurā ir noteikts skaits biedru, caur kuriem nu iet pilnīgi visi lēmumi par valsts finansējuma sadali kultūrai. Biedru vidū ir ap 60 un 70 gadus veci personāži, kuri ir labās attiecībās ar esošo politisko kliķi un atrodas priviliģētā statusā izlemt, kādiem projektiem naudu piešķirt. Lieki piebilst, ka laikmetīgā māksla nav viņu interešu lokā. Iepriekš šai akadēmijai bija NVO statuss, bet līdz ar jaunajām vēlēšanām tā ieguva fundamentālu politisku lomu. Arī visās valsts atbalstītajās institūcijās, tostarp Ludviga muzejā var strādāt tikai tie cilvēki, kas atbalsta esošo politisko eliti. Viņi klusējot nogaidīja, līdz beidzas mans līguma termiņš un palūdza aiziet. Šis jaunais kultūras “filtrs”, šī priviliģētā akadēmija ir Ungārijas kultūras dzīvi pārvērtusi murgā. Atbalstīti tiek tikai “galma mākslinieki”.
Ko šādā situācijā dara radošā inteliģence? Jūs un jums līdzīgi domājošie?
Esam nolēmuši pārbaudīt jauno sistēmu. Nākamā gada pavasarī rīkosim Budapeštas biennāli ar pasaules līmeņa dalībniekiem, bet bez jelkāda valsts atbalsta. Redzēsim, vai tas ir iespējams. (Smejas)
