“Mēs esam tikai 10 procenti cilvēks un 90 procenti baktērijas”
29/06/2014
Dzimtajā Vīnē viņa tiek dēvēta par biomākslinieci, Amsterdamā – pieteikta kā dizainere. Pati sevi viņa nepietauvo ne pie viena no šiem stabiņiem. Patiesībā runas par mākslas un dizaina robežām Sonjai Boimelai (Sonja Bäumel) šķiet absurdas. Viņa atzīst, ka, tiklīdz sevi jēdzieniski norobežo, tā viņas radošā virzība tiek bloķēta.
Ar Sonju Boimelu tiekamies Rīgā, galerijā “Alma”, kur reizē ar diviem citiem biomākslai pietuvinātiem projektiem izstādē “Molekulārās dzīves metamorfozes” (apskatāma līdz 15. augustam) viņa prezentē 2012. gada darbu Expanded Self, kurā aplūkota bagātīgā baktēriju populācija, kas kā neredzams universs veido cilvēka ādas virsējo slāni. Sonja Latvijā ir ieradusies iepriekšējā dienā, un par izstādes iekārtojumu ir ārkārtīgi priecīga, un atzīst, ka pilnībā uzticējusies abām izstādes kuratorēm – Lizetei Riņķei un Elīnai Sproģei.
Foto: Kristīne Madjare
Pārsteidzoši vai nē, bet lielāko daļu laika Sonja Boimela pavada mikrobioloģijas laboratorijās, tomēr lieliski zina, kad atkāpties un ieturēt pauzi, lai nepārpludinātu prātu ar zinātnisko faktu gūzmu, neapskurbtu atklājumu azartā un saglabātu savu radošo lidojumu un vīziju.
Šī vīzija ir sazemēta ar sabiedrībā mītiem apvīto, bet zinātniskajās laboratorijās neskaitāmām jautājuma zīmēm apjozto paralēlo baktēriju pasauli. Apjausma par šo neapbruņotai acij slēpto radību patieso uzvedību un raksturu ir vien retajam. Skaitļi ir prātam neaptverami: 90 procenti šūnu mūsu organismā nemaz nav cilvēka izcelsmes; baktērijas, kas sver 0,00000000000001 gramus var nogalināt 100.000 gramu cilvēka; ir pat dzirdēts apgalvojums, ka baktērijas izgudrojušas cilvēka ķermeni, lai tām pašām nebūtu ne pie kā jāpiepūlas...
Ja par šo visu mēs uzzinātu pārmēru, nāktos “atsēsties” un gūt apstiprinājumu, ka patiesībā mēs neesam nekas un reizē – daļa no kā lielāka. Par to Sonja ir bijusi pārliecināta vienmēr, tāpēc savos darbos uzdod jautājumus un meklē atbildes, kas tuvinātu mūs labākai pasaules izpratnei. Šo informatīvo darbu viņa veic ar visiem saprotamu vizuālo mediju starpniecību, pielietojot Vīnes Modes institūtā apgūtās modes un Eindhovenas Dizaina akadēmijā gūtās konceptuālā dizaina iemaņas.
Dzīve Sonju saved kopā ar galēja entuziasma pārņemtiem cilvēkiem no zinātnes aprindām – tādiem, kas ir uz mata tikpat aizrāvušies un teju atkarīgi no baktēriju pasaules kā viņa pati. Stundām ilgā laboratorijas darbā viņi pacietīgi no baktēriju biezokņa izšķetina vienu kultūru, tad vienu vienīgu tās pārstāvi un tad pacietīgi seko baktērijas attīstībai un augšanai.
Sonjas Boimelas darbs Expanded Self izstādē “Molekulārās dzīves metamorfozes”, kas patlaban skatāma galerijā “Alma”. Foto: Kristīne Madjare
Lai īstenotu arī Rīgā patlaban skatāmo darbu Expanded Self Sonja Boimela paslepus no universitātes vadības kameras priekšā kaila guļas speciāli zinātniskajai filmai Planet You (Wir Sind Planeten, 2012) radītā, 210 x 80 centimetru lielā Petri platē, kas pildīta ar aukstu agara šķidrumu, lai iegūtu uz ķermeņa mītošo baktēriju “nospiedumu”.
Procesu pavada deva jautrības – no smiekliem ieplaisā Petri plate; klātesošas ir arī zināmas bažas – baktērijas ir dzīvi organismi, kas vienīgi paši pieņem lēmumu par savu tālāko attīstību. Iznākums ir veiksmīgs – uz lielā Petri plates “audekla” ir iegūts baktēriju ”zīmējums” to augšanas septītajā dienā. Tas ir dokumentēts un nofotografēts un rāda, ka dominējošās ir persiku krāsas baktērijas, vājākās ir dzeltenās, un viennozīmīgi to, ka visa šī mikropasaule ir daļa no mums.
Jā, baktērijām piemīt fantastiska krāsu un formu palete, ko Sonja Boimela reflektē savos darbos. Šos vizuālos atklājumus un citus pētījumu rezultātus Sonja pārtulko taustāmās un vizuālās formās, tostarp arī ar savdabīgas tamborētas “membrānas” palīdzību, kurā dzijas lodītes un dzīpari atklāj reālo baktēriju ainu uz mūsu ādas – to krāsu, daudzumu un struktūru.
The Textured Self. 2011
Savos darbos Sonja uzstāda jautājumus, kā izmantot šo neredzamo baktēriju mikropasauli un kā gūt no tās labumu – gan mijiedarbībā ar apkārtējo vidi, gan apģērbu. Tādējādi viņas radītie artefakti balansē starp mākslu un zinātni; modi, dizainu un zinātni; starp apģērbu un ķermeni; starp fikciju un faktiem.
Pieņemu, ka jūsu darbi nereti pieprasa īpaši pielāgotu ekspozīcijas vidi. Kāda būtu jūsu ideālā izstāde un tai piemērotākā ekspozīcijas telpa?
Pirmkārt jau tāda, kurā es varētu izstādīt jebko, ko vēlos. Ņemot vērā, ka es strādāju ar dzīvu materiālu, bet izstāžu telpās pastāv zināmi ierobežojumi un drošības noteikumi, tas ne vienmēr ir iespējams. Tas, protams, ir saprotami. Tāpēc mana ideālās izstādes telpa varētu būt, piemēram, oranžērija.
Embroidered Tattoo. 2007
Jūs studējāt modes dizainu un konceptuālo dizainu. Vai jau tad apjautāt savu interesi par zinātni?
Patiesībā bioloģija mani interesējusi vienmēr. Iespaidīgākā dāvana, ko atceros no bērnības, bija mikroskops. Tad nu visu centos palikt zem tā lēcas, tostarp kukaiņus un insektus, ko tolaik kolekcionēju.
Vēlāk, kad darbojos modes dizainā, bieži izmantoju kukaiņu formas un motīvus. Taču tā pa īstam viss aizsākās manu konceptuālā dizaina maģistra studiju laikā Eindhovenas Dizaina akadēmijā. Akadēmijas programma ir ļoti starpdisciplināra, un tās ietvaros es varēju realizēt savu interesi par cilvēka ķermeni, apvienojot to ar mākslu, modi un dizainu.
Foto: Kristīne Madjare
Vai varētu sacīt, ka mode un dizains to klasiskajā izpratnē jūs garlaikoja?
Mode garlaikoja, dizains – nē. Es centos atrast tādas maģistra studijas, kas nebūtu strikti piesaistītas modes vai produktu dizainam. Eindhovena piedāvāja šo konceptuālā dizaina domāšanu, kas ir ļoti atvērta, un es nācu klajā ar to, ka vēlos strādāt ar baktērijām. Es jutu, ka man jāvirzās pa šo ceļu, un saņēmu kaut ļoti izbrīnītu, tomēr pozitīvu reakciju.
Tagad varu sacīt, ka mans darbs aptver dažādas jomas. Dizainu es izmantoju kā metodoloģiju. Modes dizains kalpo kā vizualizācijas medijs maniem atklājumiem zinātniskajās laboratorijās. Aizvien es darbinu savu radošo un izdomas kapacitāti.
Tāpēc arī man ir grūti pateikt, kas es īsti esmu.
Tātad par mākslinieci jūs sevi neuzskatāt?
Tas ir savādi, bet es sevi patiesi neredzu kā māksliniecei, nedz arī kā dizaineri vai modes mākslinieci. Es nezinu, kas es esmu, neesmu atradusi veidu, kā to paskaidrot. Bet kolīdz es sevi kam pieskaitu, tā momentāni sevi nobloķēju. Man patīk lēkāt no vienas pasaules uz otru, tas ļauj saglabāt atvērtu domāšanu. Es mēdzu runāt gan mākslinieku priekšā, gan zinātniskajās konferencēs. Un visas tās runas par to, kas ir vai nav māksla... – man tas nav svarīgi. Es daru to, ko es jūtu un ko vēlos darīt. Kaut ir nedaudz jocīgi, ka Vīnē mani mēdz dēvēt par biomākslinieci, bet Amsterdamā piesaka kā dizaineri.
Kā ikdienā zinātnisko datu un faktu gūzmā spējat saglabāt un noturēt savu radošo vīziju?
Ir svarīgi apjaust, kad ieturēt pauzi. Ja pārlieku dziļi iegrimšu zinātniskajā pasaulē ar tās faktu daudzumu, mana iztēle var nobloķēties. Ir jāspēj noturēt balansu. Dažkārt ir svarīgi atkāpties no iegūtajām zināšanām un laboratorijās atklātā, lai dotu vaļu izdomai. Un vēl – ir jāprot paņemt tikai to, kas darbam ir būtisks un noderīgs, lai nesāktu reflektēt par it visu, ko piedāvā zinātne.
Foto: Kristīne Madjare
Lūdzu, pastāstiet par sava darba struktūru – par vadlīniju, procesiem, kas noris laboratorijās, un kad sākas darba manifestācija vizuālā formā?
2009. gadā tika izvirzīta mana maģistra darba tēze. Kopš tā laika es sekoju šai vīzijai manā galvā, taču kaut kā ir gadījies, ka es neredzu tam visam nobeigumu. Struktūra it kā pastāv, taču tā ir ļoti atvērta. Protams, jebkurš mans projekts ir nobeigts un nostrādāts, taču būtībā tas ir tikai kā viens solis nemitīgi notiekošā procesā, nekad – fināls.
Redziet, darba process man ir daudz būtiskāks par rezultātu. Mani aizrauj pētījumi kā tādi, man patīk dokumentēt un analizēt.
Kas tieši šobrīd noris laboratorijās?
Kā jau teicu, ik laikus ir nepieciešams ieturēt pauzi. Šobrīd ir aktīvs izstāžu laiks, tāpēc darbs ir nedaudz pieklusis.
Mans jaunākais darbs tapa Ars Electronica centra Future-and Biolab mākslinieku rezidencē Lincā, kur strādāju kopā ar zinātniekiem un mikrobiologiem. Tā bija fantastiska pieredze, kas ilga četras nedēļas, ko pavadīja dažādi negaidīti atgadījumi, piemēram, plūdi no tuvējās upes un pēc tam 40 grādu karstuma periods. Taču man bija nozīmēts pašai savs zinātnieks, kurš bija pilnībā koncentrējies manam darbam – un tas ir lieliski, jo ierasti man jāpielāgojas zinātnieku brīvajam laikam, dažkārt iespēja strādāt kopā ir tikai nedēļu nogalēs.
No Sonjas Boimelas darba Metabodies (2013), kas īstenots kopā ar zinātnieku Manuel Selg. Attēlā sievietes plauksta pēc skriešanas
Vīrieša plauksta pēc dušas
Sievietes plauksta pēc dzimumakta
Ars Electronica centra Future-and Biolab īstenotais projekts Metabodies bija liels izaicinājums. Kā uzdevums tika izvirzīts – novērot, kā baktērijas savstarpēji komunicē dažādos emocionālajos kontekstos. Tas ir ļoti komplekss process, bet saistošs – to izzinot, mēs gūtu papildus apjausmu, kā mūsu ķermenis komunicē un mijiedarbojas ar apkārtējo vidi.
Eksperimentā tika iesaistīts pāris, kuram bija jānodod savu plaukstu nospiedumi pēc sporta aktivitātes, pēc dzimumakta un pēc dušas.
Pirms pāris nedēļām es pabeidzu apjomīgu praktisko darbu, lai iesniegtu pieteikumu finansējumam. Tas arī iezīmē manus nākamos soļus, lai darbs iegūtu jau daudz taustāmākas aprises un kļūtu pieredzams.
Vai pieļaujat, ka jūsu atklājumi varētu tikt reāli pielietoti modes dizainā?
Ne gluži. Redziet, taisnību sakot, tas nav mans mērķis domāt par to reālu pielietojumu. Es tiecos kritiski pārskatīt esošo sistēmu, uzdot jautājumus un domāt par to, kāda tā varētu būt. Tik pragmatiska pieeja mani kā radošo personību bloķētu un ierobežotu.
Modes pasaule cikliski riņķo ap siluetu un krāsām. Turklāt tā ir liels bizness, kurā kāds no augšas nosaka, kas ir labs, kas ne, kas moderns, kas ne. Es uzskatu, ka ir iespējams attīstīt citādu sistēmu, kura veidotos no mums pašiem un būtu brīva no diktāta. Tā būtu daudz elastīgāka un autentiskāka, ja par tās platformu tiktu izmantots individuāls cilvēka ķermenis. Tā vairs nebūtu tikai par un ap to, kas ir skaisti, bet koncentrētos uz to, kā vēl izmantot šo unikālo, uz ādas esošo baktēriju membrānu.
Foto: Kristīne Madjare
Es uzstādu tādus jautājumus kā, piemēram, kas notiktu, ja mēs kombinētu dzīvo mikrokosmu, kas atrodas uz mūsu ādas ar tekstilmateriāliem? Varbūt ir iespējams variēt ar materiālu biezumu, kur tas vairāk vai mazāk nepieciešams, un izmantot šīs zināšanas saistībā ar temperatūras kontroli atbilstoši ārējiem apstākļiem?
Un kā būtu, ja mēs šo mikropasauli padarītu redzamu?
[Iesakām noskatīties Sonjas uzstāšanos Design Indaba konferencē 2010. gadā, kur viņa stāsta par mūsu ādas dzīvā baktēriju mikrokosma kombinēšanu ar tekstilu! – red.]
Kāpēc, jūsuprāt, līdz šim tekstilindustrija nav ņēmusi vērā šo baktēriju mikrokosmu?
Patiesībā tekstilindustrijā aizvien vairāk un vairāk tiek strādāts dzīvajiem materiāliem, kas spēj augt – baktērijām, kas spēj saražot celulozi, sēnēm, kas barojas no plastikāta un spēj augt, bet joprojām industrija ir balstīta sistēmā, kurā viss ir antibakteriāls. Baktērijas sabiedrībā tiek uztvertas ar ļoti negatīvu pieskaņu.
Tāpēc viss kļūst aizvien sterilāks un sterilāks, un patiesībā – tas ir bīstami. Tas gan nenozīmē, ka mums jāatgriežas pie pirmsākumiem un jāpārstāj mazgāties.
Caur savu darbu jūs vēlaties izmainīt to, kā cilvēki uztver savu ķermeni un ar to nesaraujami saistīto bakterioloģisko pasauli?
Jā, es esmu ļoti ieinteresēta tajā, kā cilvēki to uztver, un kas šo uztveri veido. Šobrīd visa mūsu uzmanība tiek pievērsta prātam. Mums šķiet, ka tas ir pats svarīgākais. Jau vēsturiski āda nav tikusi novērtēta kā nozīmīgs orgāns. Renesanses laikā cilvēki tiecās ielūkoties iekšienē, tajā, kas atrodas zem ādas, bet ādu uztvēra tikai kā sienu, kā membrānu.
Taču patiesībā tā ir lielākais mūsu ķermeņa orgāns, tā aug un atjaunojas, turklāt tā nav jāuztver tikai kā robežslānis – patiesībā tā izplatās gaisā. Viss, kam mēs pieskaramies un ko redzam, ir daļa no mums pašiem, tikai mēs to neapzināmies un nepamanām.
Expanded Self. 2012. Foto: Kristīne Madjare
Kā mainījušās jūsu pašas attiecības ar savu ķermeni kopš uzsākāt savus pētījumus?
Nu... es aizvien eju dušā (smejas).
Mans darbs man ļāvis iegūt daudz lielāku sapratni. Par to, ka mēs neesam tiesīgi sevi nostādīt augstāk par dabu un dzīvniekiem. Es gan šo nostāju nekad neesmu varējusi saprast, taču tagad caur pētījumiem esmu guvusi apstiprinājumu, ka patiesībā mēs neesam nekas. Jo vairāk es uzzinu, jo vairāk saprotu, ka nezinām neko.
Ja aplūkojam baktēriju, tā satur daudzkārt apjomīgāku informāciju nekā mūsu DNS. Ja mēs uzlūkojam cilvēka šūnas – uz katru cilvēka šūnu ir desmit baktērijas. Mēs esam tikai 10 procenti cilvēks un 90 procenti baktērijas. Tas liek aizdomāties – kurš kuru baro? Reiz Vīnē kāds lektors izteicās: “Es esmu dzirdējis apgalvojumu, ka baktērijas izgudroja cilvēku, lai tām pašām nekas nebūtu jādara.”
Mēs vienmēr jautājam, kas mēs esam, vai kas ir mūsu saprāts... Ironiski, bet mēs esam daudz mazāk cilvēks nekā domājam... protams, tieši no zinātniski bioloģiskā viedokļa, kad apskatām jautājumu par materiālu, no kā esam veidoti.
Ja būtu iespējams visu šo informāciju vairāk vizualizēt, tad mēs ne tikai sastaptos ar ārkārtīgi skaistām formām (kādā projektā atklājām, ka noteiktā mirklī uz cilvēka ādas atrodamas 32 dažādu krāsu baktērijas), tas reizē mainītu arī veidu, kādā mēs domājam, mainītu mūsu uzvedību. Mēs zinātu, kā pielāgoties videi. Es nesaku, ka pasaule tad būtu perfekta, bet ir vērts par to padomāt.
Foto: Kristīne Madjare
Svarīga ir iesaiste izglītojošajā darbā, piemēram, darbā ar skolniekiem, studentiem..
Jā, man ir daudz radošo darbnīcu skolās.
Šobrīd atrodamies sintētiskās bioloģijas laikmetā, kas aizsākās jau 1980. gados. Drīz mēs spēsim radīt mākslīgo dzīvību, un tas ir absurds, ka starp zinātni un sabiedrību ir tik liela plaisa. Mums taču ir jāzina, kāda nākotne mūs sagaida, kādas būs tās pozitīvās un negatīvās puses.
Manos projektos vienmēr klātesoša ir izglītojošā daļa, un es patiesi vēlos visus uzrunāt. Tāpēc arī modes valoda šeit kļūst interesanta, jo tā ir estetizēta valoda, ar kuru nodot informāciju.
