Gleznot sasisto mašīnu
Intervija ar mākslinieku Andri Vītoliņu
16/07/2014
Trolejbusi, tilti un rūpnīcas sintētiskos toņos ir tikai viena no Liepājā dzimušā gleznotāja Andra Vītoliņa (1975) šķautnēm, kaut nenoliedzami atpazīstamākā. Šķiet, ka viņš ir arī viens no sabiedriski aktīvākajiem māksliniekiem, kas lauž mūžseno stereotipu par vientuļu būtni bēniņos pie molberta, paspējot būt klāt izstāžu atklāšanās ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā, un par redzēto viņam allaž ir ko teikt. Andris Vītoliņš nav pielips Rīgai, viņu interesē Latvijas reģioni un kaimiņvalstis – ne par velti mākslinieku pārstāv visrosīgākā Tallinas mākslas galerija Temnikova & Kasela. Tomēr satiekoties Esplanādes parka āra kafejnīcā, intervijā atklājas, ka patlaban Vītoliņš glezno krūmus un kokus un ka vairāk par visu novērtē iespēju vienkārši strādāt darbnīcā un nemētāties uz visām pusēm. Kļūt par planētu, nevis drudžainu satelītu.
Andra Vītoliņa darbi nesen bija skatāmi Kaņepes Kultūras centrā. Igauņu kurators Indreks Grigors, ar mērķi latviešus iepazīstināt ar igauņu māksliniekiem, bet igauņus – ar latviešu autoriem, Rīgā sarīkoja izstādi, līdzās liekot Vītoliņa un Alara Tūla darbus, pēdējais no kuriem glezno līdzīgi Ņujorkas neoekspresionistam Mišelam Baskjā. Pagājušajā nedēļā izstāde no Rīgas aizceļoja uz Tallinu, kur patlaban skatāma galerijā TAM.
Andrim Vītoliņam šī ir intensīva vasara. 23. jūlijā Kuldīgas mākslinieku rezidences galerijā tiks atklāta viņa izstāde “Arhitektūra un morāle”, kas pērn bija aplūkojama Parīzē, un Kuldīgā būs papildināta ar jauniem sērijas darbiem. Bet visgaidītākā ir Vītoliņa personālizstāde “Koki, krūmi un dzinēji” Liepājas muzejā, kas atklāšanu piedzīvos 1. augustā un, kā sola pats mākslinieks, būs līdz šim visfundamentālākā – ar lielizmēra gleznām eļļas tehnikā. Arī rudenim mākslinieks jau nobriest, jo piedalīsies 4. Baltijas valstu biennālē Sanktpēterburgā, kuru rīko Sergeja Djagiļeva mākslas centrs un tiek izraudzīti autori no Baltijas jūras baseina valstīm: ne tikai Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, bet arī Dānijas, Vācijas, Polijas, Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas.
Andris Vītoliņš kopš 2007. gada Latvijas Mākslas akadēmijā strādā par pasniedzēju, bet jau divus gadus ir Glezniecības katedras vadītājs. Sava daļa ambīciju tiek īstenotas ne vien mākslas lauciņā, bet arī akadēmijas attīstībā. Pērn ar LMA iniciatīvu ir atvērta Kuldīgas mākslinieku rezidence, bet patlaban tiek aktīvi strādāts pie Mākslas akadēmijas Kuldīgas filiāles izveides. Pirms mēneša sapnis sācis realizēties, jo akadēmijas rīcībā iegūta izbijušas slimnīcas ēka, kurā divu gadu laikā plānots atvērt starptautiska līmeņa inkubatoru – platformu intensīvām vieslektoru radošajām darbnīcām. Tiem, kas jau nākamnedēļ dosies uz Kuldīgu apskatīt Andra Vītoliņa izstādi “Arhitektūra un morāle”, jābūt acīgiem, jo vienā no jaunākajiem darbiem mākslinieks uzgleznojis arī šo filiāli – jau nākotnē, apsteidzot arhitektu projektu.
Ar ko tu patlaban sevi mākslā nodarbini?
Man tieši vakar viens cilvēks jautāja, ko es īsti daru, un es pieķēru sevi pie domas, ka ar gadiem man ir idejas, kas nenomirst, bet nāk tikai klāt. Šobrīd es varētu uztaisīt trīs pilnīgi dažādas izstādes. Darbi, kas tapa Parīzē [izstāde “Arhitektūra un morāle” Galerie Nivet-Carzon 2013. gadā – A.I.] balstījās uz eksperimentiem, un es tos nebeidzu taisīt. Tas man ir kā izaicinājums, prāta treniņš – regulāri uztaisīt kaut ko sev neraksturīgu, no kā nereti attīstās jauns un atšķirīgs darbu klāsts.
Patlaban es aktīvi strādāju pie kā pavisam jauna. Taisu darbus Liepājas izstādei “Koki, krūmi un dzinēji”, kas apjoma un darbu izmēru ziņā būs līdz šim visfundamentālākā.
Jaunais ir tas, ka darbos ienāk daba?
Tiešām, tā ir sanācis, ka ienāk daba, – atliek vēl tikai cilvēkam ierasties. (Smejas)
Kādā ziņā izstāde būs fundamentāla?
Pirmkārt, darbi būs ļoti liela izmēra. Otrkārt, esmu atgriezies pie eļļas glezniecības, ko nebiju praktizējis ilgu laiku, pamatā strādājot ar akrilu.
Akrilam agrāk devi priekšroku, jo patika sintētiskie toņi?
Jā, sākotnēji man bija interese dabūt maksimāli sintētisku un agresīvu krāsu, lai atšķirtos no Latvijas vides, kur vienmēr ir centušies “nolauzt” toni. Vēsturiski tas balstījās vēl laikā pirms akadēmijas beigšanas, kad es kā students vēroju vietējo mākslas vidi, kas bija pilna aizspriedumiem. Turklāt tas sakrita ar brīdi, kad Latvijā sāka parādīties pirmās brīvi pieejamās ārzemju krāsas – tās vairs nebija speciāli jāved, bet varēja nopirkt tepat veikalos. Tolaik mums, kursabiedriem, bija sava teorija, ka gleznotāji saķērna labu mantu. Kāpēc ir jāsaķēzī tas, ko var nopirkt veikalā jau labu un gatavu? (Smejas)
Kodīgie toņi bija studenta dumpīgums pret pastāvošo?
Jā, toreiz akadēmija bija pilna klišeju. Ja salīdzina, šodien profesori ir kļuvuši jau daudz atvērtāki jaunām idejām. Bez visām revolūcijām tas lēnām notiek, jo viņi sākuši ceļot, vairāk redzēt. Bet tolaik, kad studēju, valdīja diezgan strikti noteikta glezniecības skola – kas ir pareizi, kur ir kāda krāsa jāliek. Visi strādāja kā ar klapēm uz acīm. Turklāt interesanti, ka katrai lietišķai skolai vai akadēmijai veidojās savi aizspriedumi. Piemēram, Liepājā krāsu gammā bija iemīļoti violetais ar zaļu – tas parādījās arī pilsētvidē, kas bija pilnīgi pretēji Rīgai, kur kaut ko tādu nepieļāva. Jūrmalā dominēja zelta okers, un pat kravas mašīnas krāsoja līdzīgi. Savukārt Rīgā tika kultivēts sasmakušais padomju tonis – pareizās latviešu krāsas, par kurām nenormāli “skaloja smadzenes”. Līdz ar to tas, protams, bija dumpinieciskums – pēkšņi paziņot, ka gleznotāji neprot lietot krāsas un tās samuļļā.
Hop! 200 x 140 cm. 2014. No gaidāmās izstādes “Koki, krūmi un dzinēji”
Bet atsevišķos darbos tu joprojām dod priekšroku spilgtajiem toņiem, kaut neesi vairs students un konteksts ir pavisam cits.
Tonis pats par sevi strādā gan kā baudas avots, gan mesidžs. Bieži esmu domājis par monumentālām būvēm vai pieminekļiem – ja kaut ko nokrāsotu vienā tonī, efekts būtu krietni vien spēcīgāks. Ja, piemēram, šo raibo būri (rāda uz kultūras vasarnīcu “Esplanāde 2014”) nokrāsotu visu vienādi, tas būtu daudz efektīgāk nekā tagad, kad vidējais tonis ir kaut kas līdzīgs Getliņiem – no visa kā pa druskai.
Ja runājam par vidi, tad Latvijā vēl ilgi dominēja snobiskā patika pret klusinātiem toņiem. Apmēram tad, kad aktīvi sāka darboties Kristians Brekte, kurš ir par mani piecus gadus jaunāks, valdošā baile no trakajām krāsām sāka pamazām pāriet.
Šodien tu pats esi pasniedzējs un arī Glezniecības katedras vadītājs. Kas ir tas, ko tu topošajam gleznotājam nekad nemācītu?
Es neraugos tādās kategorijās – ko mācīt vai nemācīt. Drīzāk cenšos saprast, kāds ir mērķis, kas man ar konkrēto studentu ir jāsasniedz – kurp mēs ejam? Mākslas akadēmija nav kombināts; māksliniekus nevar štancēt kā skrūves. Protams, ir valstis, kurās tas tiek darīts – t.s. spēcīgās skolas. Es uz to raugos uzmanīgi. Jauno cilvēku var arī salauzt un iznīcināt vai uztaisīt par robotu.
Bet tev atnāk pirmkursnieki, kurus tu vēl nepazīsti – ko tu ar viņiem dari?
Sāku uzdot jautājumus. Un tas viņiem ir grūtākais, jo visbiežāk viņi rāda savu darbiņu un prasa – vai tā ir pareizi? Grib, lai pasaka priekšā, lai parāda ātro shēmu, kā sasniegt labu rezultātu. Tieši kā robotam – vajag taciņu, pa kuru iet. Bet es to taciņu nerādu, jo tādas jau nemaz nav! Tāpat jārēķinās, ka tie, kas šodien iestājas gleznotājos, katrs ir ar citu vēsturi un sagatavotību, turklāt katram ir pilnīgi cits mērķis, ko viņš vai viņa vēlas sasniegt. Mākslas akadēmijas mazais izmērs pieļauj šādu ekskluzivitāti – palīdzēt katram pilnveidoties savā virzienā.
Atceros, ka pērn akadēmijas absolventu personālizstādēs atkārtojās “meklējumu”, “pazušanas” un “horizonta” piesaukšana. Vai tās ir sekas iemācītajam, ka lielākoties tu vari darīt jebko?
Tas ir viens no šokiem, kas daudziem iestājas pēc Erasmus apmaiņas programmas. Valstīs, kuru mākslas akadēmijās ir spēcīga konceptuālā domāšana, piemēram, Vācijā, tiek likts ļoti liels uzsvars uz meklējumiem, jautājumiem. Students, kas turp aizbrauc, ir spiests pats rakņāties un meklēt savu horizontu. Tas ir šoks pat talantīgajiem. Pavisam nesen Berlīnē pabija viena laba mūsu glezniecības studente, kura teica, ka mēneša laikā viņa profesoru satikusi tikai vienu vai divas reizes. Un parādot vienu vienīgu mazu skicīti, vairākas stundas tika aizvadītas sarunās. Šādās skolās mērķis ir atbrīvot prātu.
Tu esi lietas kursā par kaimiņvalstīm. Kāda ir Igaunijas un Lietuvas mākslas vide?
Atšķirība starp latviešu un igauņu māksliniekiem veidojusies vēsturiski. Sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados Igaunijas Mākslinieku savienības valde sprieda par mākslas problēmām, virzieniem, kamēr Latvijas Mākslinieku savienībā dalīja naudu un cīnījās par krēsliem. Savā ziņā situācija saglabājusies vēl līdz šodienai – bieži vien Rīgas vidē diskutē nevis par idejām, bet par visu to, kas attiecas uz nozares politiku. Protams, igauņi bieži vien iekrīt tieši pretējā grāvī – aiz jēgas meklējumiem pazaudējot mākslas darba izpildes kvalitāti, kas kļūst sekundāra. To gan es īsti neatbalstu, jo, manuprāt, darba kvalitāte ir svarīga ilgtermiņā. Atbildība, cik pilnu tu piegāni kosmosu. Mēslu kaudze liela, efekta nekāda, turklāt esi iztērējis savu enerģiju. Tālab radīt kvalitātīvi nostrādātu darbu ir svarīgi.
Vēl Igaunijai raksturīgi, ka ir ļoti maz komerciālo galeriju – nopietnas kādas divas, trīs. Igaunijas Kultūrkapitāla fonds pamatā atbalsta mākslas centrus un izstāžu zāles, nevis galerijas. Tas ir pateicīgs stāvoklis mākslas rakstītājiem un kuratoriem, kā arī māksliniekiem, kas vēlas nodarboties ar eksperimentiem. Rezultātā Igaunijas māksla attīstās intelektuālu triku un eksperimentu virzienā, un tiek radīti darbi, kas absolūti nav vērsti mākslas patērētāja – potenciālā pircēja virzienā. Indreks Grigors par to izteicās visai kritiski – rezultātā esot izveidojusies teju sociālistiska sistēma, kas kropļo tirgu. Bet man šķiet interesanti, kas notiks tālāk – kas no šādas vides izaugs?
Kas spilgti raksturo Latvijas mākslas vidi?
Ir kaut kas pārtrūcis starp politisko varas eliti un mākslu. Es nerunāju par naudas dalīšanu, bet gan attieksmi. Redzam, ka Rīga ir pilna tukšu telpu, bet tajā pat laikā radošiem projektiem nav kur apmesties. Vislabākais simbols ir “Rīga 2014” – šogad pilsētā slēgti vai tikpat kā nedarbojas četri muzeji: Latvijas Nacionālais mākslas, Aizrobežu, Okupācijas un Motormuzejs. Piedevām īsti nekur nevar lielā apjomā aplūkot laikmetīgo mākslu. Šādi sasāpējuši jautājumi tiek gadiem bloķēti no varas puses, un nav runas par naudas trūkumu. Ja mēs paņemtu Esplanādes parka perimetru vien, es varētu parādīt pat vairākas tukšas mājas, kas ir valsts īpašumā un netiek izmantotas.
Lietuviešiem nav šādu problēmu. 1990. gados viņi citādāk organizēja privatizāciju. Bijušās armijas bāzes vai rūpnīcas netika iztirgotas vai aizslēgtas, bet, piemēram, iedotas Mākslas akadēmijai un mākslas centriem – Nida Art Colonny atrodas pārbūvētā armijas bāzē. Tādējādi padomju arhitektūras mantojums netika iznīcināts vai aizlaists. Ko nevarētu teikt par mums. Kur palika izstāžu zāle “Latvija”? Kas tika iedots vietā? Lietuvā šādu gadījumu nebija, līdz ar ko mākslas industrijai ir visnotaļ attīstījusies, kamēr Latvijā varam uzskaitīt nolikvidēto, piemēram, izstāžu zāle “Dieva auss” tepat aiz muguras, Prezidenta pilī bija tēlnieku dārzs utt.
Bez nosaukuma. 120 x 140 cm. 2014. No gaidāmās izstādes “Koki, krūmi un dzinēji”
Kā atjaunot saikni starp politisko varas eliti un mākslu?
Godīgi sakot, es nezinu. Man liekas, ka pašiem vienkārši ir jāsagrib. Redzi, te ir jautājums arī par atbildību. Turīgu cilvēku jeb aristokrātijas atbildību pret sabiedrību. Viens variants ir kā Angolā vai Nigērijā – visu izlaupīt un aizmukt. Bet var arī sabiedrībai kaut ko sniegt, un tādu cilvēku ir ļoti maz – vien reti izņēmumi. Te nevar nepieminēt mecenātu Jāni Zuzānu, kurš, manuprāt, sevi ir jau ierakstījis Latvijas vēsturē.
Ja godīgi, es pārāk negribu iedziļināties kultūrpolitikā un to analizēt, savu laiku jau esmu tam veltījis, “sēžot” Kultūrkapitāla fondā, līdz man apnika. Pastāv bīstamība pārvērsties par rejošu suni. Man liekas, ka māksliniekam ir vienkārši jādara sava lieta, nevis pa tukšo jārej.
Tieši tālab ir patiess prieks par nesen atvērto Kuldīgas mākslinieku rezidenci, kur esam attīstījuši gan galeriju, gan iespēju tur palikt un strādāt. Apbrīnoju, kā šīs pilsētas pašvaldības politiķi uzticas profesionāļiem un atbalsta, neliek sprunguļus, bet ļauj darīt.
Kuldīgas mākslinieku rezidence ir Latvijas Mākslas akadēmijas izlolota?
Jā, plānojam Kuldīgā atvērt akadēmijas filiāli, kuru padarīt par platformu starptautiskiem projektiem, vieslektoru vizītēm u.tml. Šādiem mērķiem nereti pateicīgas ir tieši vietas ārpus galvaspilsētas, kas kļūst par tādiem kā inkubatoriem. Ar ieceri esam tikuši jau līdz tam, ka akadēmijas rīcībā ir mūra ēka – izbijušas slimnīcas ķirurģiskais korpuss, kas atrodas uz centrālās pilsētas ielas, celta 1910. gadā un patlaban stāv aizskrūvētiem logiem. Pilnvērtīgi izmantojami divi stāvi un neliels pagrabs. Ir arī interesantas piebūves, piemēram, operāciju zāles. Mana vīzija ir tāda, ka viens no stāviem būtu tehnoloģiju bloks, kura akadēmijā īsti nav, ja neskaita Vizuālās komunikācijas nodaļu, – ir tikai mantojums no 1960. gadiem, kas jau novecojis. Patlaban vēl lemjam, vai nevajadzētu šo filiāli koncentrēt uz tikai dažām, piemēram, Dizaina un Vizuāli plastiskās mākslas nodaļām, piedāvājot koka un metāla apstrādes tehnoloģijas. Ja mēs nekavēsimies, to var īstenot divu gadu laikā. Viens gads projektēšanai, viens – restaurācijai. Ēku mēs savā rīcībā ieguvām nupat – pirms mēneša.
Kāda ir tava vīzija par kultūras institūciju attīstību Latvijas reģionos?
Es pieļauju domu, ka ar laiku tās varētu izkonkurēt Rīgu. Pirmkārt telpu kvalitāte ārpus galvaspilsētas patlaban ir izstādēm daudz labvēlīgāka . Paraugoties kaut vai Kurzemes griezumā – kaut kas notiek Kandavā, kaut kas – Sabilē, Talsos, Tukumā, arī Ventspilī ir labas telpas, Jūrkalnē. Kuldīgā ir gan Mākslas nams, gan jaunais rezidenču centrs. Liepājā tika izremontēts muzejs, kas tiek attīstīts. Kad Liepājā atvērs jauno koncertzāli, tad vienā brīdī Rīgai sāksies pamatīga konkurence.
Koks, krūms, dzinējs. 210 x 360 cm. 2014. No gaidāmās izstādes “Koki, krūmi un dzinēji”
Tomēr nav runa tikai par to, ka šādas vietas vispār ir, bet gan – kā tās tiek vadītas, kāda ir izstāžu programma, – lai neapaugtu ar provinciālisma kārtiņu, kas mazās vai no galvaspilsētas attālās pilsētās ar laiku uzglūn.
Jā, bet es teikšu godīgi – bija laiks, kad privātās sarunās mākslinieki paši par kultūras dzīvi reģionos izteicās nievājoši – kas tad tur brauks? Vienīgā viņu ambīcija ir izstāde muzejā Rīgā, un pārējie visi ir muļķi. Līdz ar ko jautājums nav tikai un vienīgi par politiķu vai bagātnieku atbildību, bet arī par mākslinieku atbildību pret sabiedrību. Jo var sanākt, ka mākslinieki paši iznīcina to vidi, kurā viņi dzīvo. Galu galā nereti tieši no reģioniem – Liepājas, Kuldīgas u.c. – izaug nākamie ministri, kas pēcāk pieņem tos lielos lēmumus. Bet ja vide ārpus Rīgas intelektuālā ziņā tiek degradēta, tad mums atliek rēķināties ar sekām. Kad vēl strādāju Kultūrkapitāla fonda padomē, mums reiz bija ideja, ka varētu tiem, kas vēlas rīkot lielas un dārgas izstādes, kā obligātu nosacījumu izvirzīt norises vietu – vismaz 100 kilometru attālumā no Rīgas un nevis kim?, Nacionālajā muzejā, galerijā “Māksla XO” vai tamlīdzīgās prestižās vietās. Turklāt laikmetīgās mākslas izstādes mazpilsētu iedzīvotājiem mēdz būt reāls šoks, veselīgs grūdiens – mākslinieks atstāj spēcīgu iespaidu.
Vai tu esi ambiciozs mākslinieks?
Jā, es domāju, ka man ir ambīcijas. Lai cilvēks vispār kaut ko izdarītu, bez ambīcijām nevar. Ir jābūt kādam izaicinājumam. Tieši tāpat kā man ir ambīcijas attīstīt Glezniecības katedru, Kuldīgā uztaisīt Mākslas akadēmijas filiāli, turklāt man ir ambīcijas, lai tā pēcāk neieslīgtu lokālā pašapmierinātībā. Manuprāt, ar ambīcijām ir jālepojas, kaut tām vienmēr ir jābūt ar segumu – nevar sapņot pa tukšo.
Kā ar ambīcijām nokļūt lielajā apritē?
Tam ir vajadzīgs labs investors, vai nu pašam jābūt ar zelta zobiem. Taču, tuvu tiem procesiem pamuļļājoties, sāc ne vien saprast, kā sistēma darbojas, bet arī – vai tur maz vēlies nokļūt. Jo var sākt justies kā klauns, kas lēkā cita ballītē. Laika gaitā man ir izstrādājies separātisms. Ir svarīgi piedomāt – vai tu esi satelīts vai planēta? Kurš ap kuru riņķo? Sapratu, ka ir vienkārši labi jāizdara savs darbs, jābūt planētai, lai agrāk vai vēlāk ap tevi rastos satelīti.
Starptautiski spēcīgākais mākslas tirgus ir cieši saistīti ar lielu naudas apgrozījumu un ne tik daudz ar teritoriālo novietojumu. Ja būs vajadzība, atlidos uz Krāslavu ar helikopteri. Ja vajadzēs, ievedīs Irānā mākslu, izvedīs no Irānas mākslu. Ievedīs Krievijā, izvedīs no Krievijas – un nebūs ne robežu, ne muitas. Tie ir pavisam citi domāšanas mērogi.
Tad tu godīgi atzīsti, ka īsti pat nevēlies nokļūt pasaules mākslas artērijas lielajā lokā?
Ir jāpadomā, kam tu tērē enerģiju? Ja tu glezno, eksperimentē, taisi savas lietas – tas šķiet daudz vērtīgāk. Laiks jau dzīvē ir visdārgākais. Ja tu lielu daļu savas dzīves pavadi ar dažādiem idiotiem – tā ir izvēle. Bija posms, kad tas šķita interesanti – burzīties pa visām atklāšanām, mākslas tusiņiem ārpus Latvijas – teju kā veicot antropoloģisko pētījumu. Bet pēc tam saproti, ka salīdzinoši spēcīgu tīklojumu vari uzbūvēt arī pats ap sevi, lai tas spindz, un nav obligāti jāmētājas pa pieņemšanām. Kā vecajā anekdotē – ko tu darītu, ja kļūtu miljonārs? Gulētu. Lūdzu! Dari to! Ko tu darītu, ja kļūtu par milzīgu mākslinieku? Neietu tur, nebrauktu pie tā, sēdētu darbnīcā un strādātu. Tā patiesībā ir izvēle, ko var izdarīt, arī nekļūstot par miljonāru.
Tu gulētu, ja kļūtu par miljonāru?
Nē, mani vairāk interesē darbošanās. Es dzīvē nekad neesmu dalījis darbu kā darba laiku, brīvdienas, atvaļinājumu. Man ir tā – ir mērķis, idejas, un es kustos to virzienā. Kad esi pārstrādājies, atpūties. Bet pulkstenī īpaši neskatos.
Vai tiešām tev negribētos vakarā aizslēgt biroja durvis un līdz nākamam rītam par darbu nedomāt, atbrīvot galvu?
Zem guļoša akmens ūdens netek. Kustēties, manuprāt, ir svarīgākais. To varu novēlēt lielai daļai Latvijas radošās mākslas vides, kas bieži vien ir iestagnējusi un stāv uz vietas. Klejo no vienas pieņemšanas uz otru, bet tāda reāla sprādziena nav, jo neviens neko reāli aktīvu nedara, vien gaida, vienlaikus vīpsnājot un kritizējot politisko eliti. Bet būtu pašiem jākustas, jāpiedāvā trakas idejas, konkrēti risinājumi, un nauda sāks pievilkties.
Atgriezīsimies pie topošās izstādes Liepājā “Koki, krūmi un dzinēji”. Par ko tā būs?
Esmu to veltījis tagadnei un šai vietai. Pat ne Latvijai, bet drīzāk Kurzemes piekrastei. Šodien virkne mākslinieku cenšas taisīt globālu mākslu, bet rezultātā atliek noņemt autora parakstu, un darbs varētu būt tapis jebkurā pasaules valstī. Man bija sajūta, ka ir jāvirzās pretēji un jātaisa māksla par un ap konkrēto vietu, vienkārši skatoties apkārt un ieraugot motīvus. Iespējams, šādu vēlmi iniciējis tas, ka, strādājot akadēmijā, man ir bijusi iespēja doties neskaitāmos komandējumos. Pērn es saskaitīju, ka vairāk nekā četrus mēnešus esmu pavadījis ārpus Latvijas. Tad sāc novērtēt, ka tava zeme ir visskaistākā. Māksliniekam ir spēja vienkāršas lietas padarīt majestātiskas. Ja jebkurš krūms ap stūri kļūst majestātisks, tam uzreiz ir pievienotā vērtība. Nē, tas nav nekāds dumpis. Man drīzāk ir mērķis izcelt nostāju “mans subjektīvais viedoklis”, pret kuru jebkādi argumenti ir lieki. Dot pretindi, kultivēt savveida kretīnismu, nelikties ne zinis, ko domā citi, un gleznot kokus un krūmus.
Foto: Kristīne Madjare
Bet kāpēc – koki, krūmi un dzinēji?
Koki un krūmi ir tipiska Latvijas un arī visas Baltijas ainava. Te nav ne kalnu, ne cita kā raksturīga – ir tikai koki un krūmi. Bet stāsts ir garāks. Es iekļuvu avārijā un sasitu mašīnu. Rezultātā to vajadzēja labot, bet tā fundamentāli – gandrīz vai pārbūvēt. Tas izvērtās trīs mēnešu epopejā, un auto kļuva teju vai par ģimenes locekli. Katru dienu kaut ko ņemies, kaut kur brauc, ar papīriem skraidi pa kantoriem. Vārdu sakot, dari visādas muļķības. Man iestājās izmisums, jo ne par ko citu rezultātā vairs nespēju padomāt. Pilnu darba dienu aizņēma kaudze sīkumu. Un nākamajā rītā viss sākas no gala. Turklāt situācijā tu esi vienkārši iemests, tā nav tevis izvēlēta. Tad es sāku domāt, ka šo mašīnu jāsāk gleznot. Ja tā problēma ir tik samilzusi, tad ir jāiet līdz galam, lai gūtu no tā visa kaifu. Tā es sāku plašāk prātot par to, kas notiek šeit un tagad un tieši ar mani. Kāpēc man sevi nodarbināt ar kaut kādiem citiem abstraktiem procesiem, ja mans process ir šis? Redz’, kur ir mana mašīna, ko es sasitu un tagad laboju.
