“Stress ir mākslas pretmets”
Intervija ar vācu gleznotāju Tilo Baumgartelu
31/07/2014
Portretu foto: Kristīne Madjare
“Karstākais punkts uz zemes,” 2006. gadā par Leipcigas māslas dzīvi The New York Times teica MoMA kurators un mākslas vēsturnieks Joahims Pisaro. Amerikāņu kolekcionāri kā bites pie medus poda sanējuši ap agrākās Austrumvācijas pilsētas darbnīcām un bijuši gatavi pirkt jebko, kas gleznots Leipcigā. Viens no šīs t.s. Jaunās Leipcigas skolas pieciem zaļoksniem māksliniekiem, kuri tolaik bija savos trīsdesmit, ir arī Tilo Baumgartels (Tilo Baumgärtel, 1972). Viņa izstāde GOGO galerijā “Māksla XO” ir vērā ņemams Rīgas mākslas dzīves notikums, jo Baumgartela glezniecību pasaulē kopš pieminētā buma ir labi ielāgojuši.
Pie Jaunās Leipcigas skolas pieder arī Neo Rauhs (Neo Rauch) – par minēto piecotni desmit gadus vecāks mākslinieks, kuru pārstāv Ņujorkas prestižā David Zwirner galerija. Tilo Baumgartels ar Neo Rauhu 1990. gados Leipcigā dalījis darbnīcu, un viens no otra tolaik esot daudz iedvesmojušies, attīstot naratīvo glezniecību, kurā saplūst socreālisms, popārts un komiksi. Lielākā daļa nopelnu, padarot Rauhu starptautiski atpazīstamu, guļas uz Leipcigas pirmā galerista (un ilggadēja Rauha aktu modeļa) Gerda Harija Libkes (Lybke) pleciem, kurš pēc mūra krišanas uzreiz atvēra filiāli Berlīnē un, aizņēmies naudu, mērķtiecīgi sāka spēlēt globālā mērogā. Galerijas EIGEN+ART Leipcigas filiāle pērn svinēja 30 gadu jubileju. Leipcigas buma laikā, 2006. gadā, Art Review 100 ietekmīgāko mākslas pasaules darboņu sarakstā Rauhs ieņēma 66., bet Libke – 67. pozīciju. Kolekcionāri kļuva arvien ziņkārīgāki par Leipcigas mākslu, un maisam gals bija vaļā.
Kopš Jaunās Leipcigas skolas zenīta ir pagājuši nepilni desmit gadi. Lielākā daļa mākslinieku ir tikuši pie stabilas starptautiskas karjeras, ieinteresētiem kolekcionāriem un vairākiem dīleriem. Arī Tilo Baumgartelu pārstāv Wilkinson Gallery Londonā, Christian Ehrentraut Berlīnē un Adam Biesk Losandželosā. Uz izstādes iekārtošanu un atklāšanu Rīgā viņš ieradies ar visu ģimeni – sievu un trim bērniem, un nebeidz paust sajūsmu par tik individuālu pieeju un lielu ieinteresētību par stāstiem, kurus slēpj viņa gleznas un zīmējumi. Regulārajā sadarbībā ar Eiropas un Amerikas galerijām Tilo jau paguvis pierast, ka darbi vienkārši jāsapako un jānosūta. Glāzē ielīst ledaini auksts baltvīns, un Tilo, piesēdis izstādes iekārtošanas dunā, pieticīgi aizbildinās, ka citādi viņam neraisās angļu valoda.
Vai jau iepriekš esat bijis Latvijā?
Jā, pirms sešiem gadiem. Vienam man pazīstamam vācu žurnālistam Latvijā ir lauka māja. Toreiz apmeklēju arī Rīgu, jo te viņš strādā.
Kas jūs pamudināja piekrist galerijas “Māksla XO” piedāvājumam un sarīkot personālizstādi Rīgā?
Man ļoti patīk Rīgas gaisotne. Tāda, kāda valdīja Berlīnē neilgi pēc mūra krišanas. Atspirdzinošā sajūta, ka nu viss ir iespējams. Rīgā joprojām var manīt nerestaurētas ēkas vai tādas, kuras tikai nupat iesāktas remontēt – tikmēr pirmajos stāvos jau paspējuši ievākties modernie veikali. Pirms braucu, Google Streetview pārliecinājos, vai pa sešiem gadiem šarmantā gaisotne nav izzudusi. Nē, viss kārtībā.
Jūsu izstāde Rīgā saucas GOGO. Kas slēpjas zem šī nosaukuma?
Visupirms tas jauki skan! Taču es atklāju, ka ar gogo japāņu valodā apzīmē dienas otru daļu – pēc pusdienlaika līdz pusnaktij. Tas ir laiks, kad esmu visproduktīvākais un radu lielāko daļu zīmējumu un gleznu. Protams, tā ir arī vārduspēle – ar gogo dejotājām. Var jau būt, arī viņas dejo tikai dienas otrā pusē.
Kā notika darbu atlase?
Galvenokārt ir jauni darbi, papildināti ar dažiem senākiem. Piedomāju arī pie tā, ka jums te ir jūra un ka tagad ir vasara.
Galerijas otra zāle ir veltīta zīmējumiem. Vai tie radīti jau kā pašpietiekami darbi jeb kalpojuši par gleznu skicēm?
Visbiežāk zīmējumi ir pašpietiekami, bet reizēm jūtu, ka gribētos tos palielināt, lai izstrādātu detaļas, un tad tos pārnesu uz gleznām.
Vai gleznojot jums vienmēr nepieciešama skice?
Lielākoties, jā. Man ļoti patīk skicēt. Labāko no piecpadsmit lieliem skiču blokiem esmu pat izdevis grāmatā [Skizzen 2002–2008, izdevniecība Lubok Verlag, 2009 – A.I.]. Skice ir zīmējuma small talk – viegla pļāpiņa. Bet citreiz šīs mazās sarunas mums iespiežas atmiņā kā īpašas. Tāpat ir ar skicēm.
Vairums mākslinieku skices patur aizkulisēs – kā pārāk intīmu un nepabeigtu darba procesa daļu.
Man nav nekādu noslēpumu. Turklāt vairākas no skicēm varu nekautrējoties piekārt pie sienas kā lieliskus zīmējumus.
Dažām lielajām gleznām līdzās ir tieši tādas pašas, tikai izmērā maziņas.
Jā, gleznas versijas leļļu mājai. (Smejas)
Bet kas top pirmā – mazā?
Tas ir dažādi, reizēm abas top vienlaicīgi. Piemēram, lai būtu ko paņemt līdzi uz mājām, un ar drošu roku varētu patrenēt motīvus. Reizēm tas ir lielās gleznas makets.
Gleznotājs Neo Rauhs ir teicis, ka glezniecība viņam ir iespēja turpināt sapņot. Vai jūs varat apgalvot to pašu? Sapņu un sirreālā klātbūtne kā viegla nobīde no realitātes jūsu darbiem ir ļoti raksturīga.
Es mēdzu nosapņot ārkārtīgi interesantus stāstus – parasti starp astoņiem un desmitiem no rīta. Bet visbiežāk tos pat gribēdams nemaz nevaru izmantot gleznās, jo sapņi ir pārāk multimediāli un naratīviem pārbagāti, tālab vienīgais variants tos iemiesot būtu kino. Taču tas, ko es spēju, ir patapināt sapņa atmosfēru, bet jau ar pavisam citiem tēliem un sižetu.
Kā top jūsu gleznu sižeti?
Es aizeju uz darbnīcu, apsēžos pie galda un sāku zīmēt. Es ļaujos zīmēšanai, neko racionāli nepiedomājot. Un tajā brīdī, iespējams, top materiāls nākamai gleznai. Citkārt ideja rodas, stāvot pie sarkanās gaismas, un vakarā cenšos to uzskicēt. Man jau liekas, ka tā ir jebkuram māksliniekam. Ja centīsies speciāli izdomāt, ko interesantu uztaisīt, – nekas neizdosies. Gleznu idejas rodas no virknes mazu sakritību.
Bet kālab jums ir svarīga šī sirreālā klātbūtne, ko viens kritiķis, rakstot par jūsu darbiem, nodēvējis par “loģikas caurumiem”? Gleznot ko pilnībā reālistisku jums būtu garlaicīgi?
Nepavisam nē. Varu iztēloties gleznot portretus. Lūk, šajā zīmējumā ir pilnīgi normāla situācija – divi cilvēki plenērā: meita glezno, tēvs skatās.
Bet fonā ir melni negaisa mākoņi, un neizskatās, ka kādu no viņiem tas uztrauktu…
Nu jā, situācija varbūt ir dīvaina, pat mazliet baisa.
Teju visi jūsu darbi ir maķenīt baisi. Gluži kā pasakās, kurās vienmēr ir dramatisma klātbūtne.
Iespējams, ka esmu pārpratis savus vecos darbus, bet ir tā, ka katru jauno cenšos veidot arvien dramatiskāku, jo man šķiet, ka tā man arvien pietrūkst. Kad glezna gandrīz pabeigta, mēģinu vēl piestrādāt, lai panāktu cik vien iespējams nokaitētu enerģētiku.
Kādā intervijā jūs stāstījāt par posmu pagātnē, kad no glezniecības esat prasījis pārlieku daudz, tāpēc uz brīdi pievērsāties animācijai. Kādas ir jūsu attiecības ar gleznošanu patlaban?
Attiecības ir slidenas. Pabeidzu gleznu, tā man no sirds patīk, bet jau nākamajā dienā saprotu, ka kļūdījos, jo glezna riebjas. Darbs ir tas pats, bet mainījies esmu es, reizēm pat pārlieku strauji.
Bet vai ir darbi, kas jūs apmierina ilgtermiņā?
Jā, aptuveni 30 procenti no paveiktā. (Smejas)
Iepriekš pieminēju Neo Rauhu, kurš ir ne vien pasaulē zināmākais Leipcigas mākslinieks, bet arī labs jūsu draugs.
Jā, deviņdesmitajos gados vienā vecā fabrikā mēs dalījām kopīgu darbnīcu. Vēlāk gan darba telpas nošķīrām un dienas gaitā satikāmies, tikai lai iedzertu kafiju vai papusdienotu.
Vai viņam ir bijusi ietekme uz jūsu rokraksta attīstību?
Jā, deviņdesmitajos noteikti. Mēs abi ar Neo attīstījām naratīvo glezniecību. Sarunās apmainījāmies ar informāciju par citiem māksliniekiem vai uzietiem komiksiem. Kopīgi atlasījām un uzkrājām to, kas mums varētu šķist saistošs. Mūsu gleznu un grafiku recepte tolaik bija 1940. gadu komiksi, atjaukti ar Endija Vorhola popārtu un neglītām, ļaunām Otrā pasaules kara laika vācu ilustrācijām. Ap 2000. gadu mūsu ceļi šķīrās. Ja tagad ielūkojas Neo darbnīcā, var redzēt, ka viņa glezniecība tiecas klasiskā virzienā. Viņu iedvesmo vēlīnā baroka kompozīcijas, darbi ir iespaidīgi un ārkārtīgi lieli. Tikmēr es virzos pats savā ilustrāciju stilā, kur joprojām liela nozīme ir naratīvam.
Ilggadējs jūsu pasniedzējs un mākslinieks Arno Rinks, skaidrojot Leipcigas mākslas scēnas attīstību, ir teicis, ka mūris pasargāja no Jozefa Boisa, tālab ir tik daudz figurālo gleznotāju.
(Smejas) Jā, tā savā ziņā ir tiesa. Man bija ļoti trūcīgs priekšstats par konceptuālo un eksperimentālo mākslu. Tikai informācijas drumslas no televīzijas raidījumiem vai katalogiem. Lai gan bija daži Austrumvācijas pagrīdes mākslinieki, kas strādāja mazliet līdzīgi Boisam. Bet domāju, ka ne tāpēc es nonācu figurālajā glezniecībā. Man vienkārši šķiet, ka nekas cits man tik labi nepadotos. Esmu savulaik iemēģinājis roku instalācijās, tēlniecībā, bet glezniecība ir medijs, kurā varu izpaust savas alkas pēc spēles. Frīdriha Šillera manierē [vācu dzejnieks, dramaturgs un filozofs Frīdrihs Šillers ir teicis, ka viscilvēcīgākie mēs esam, kad rotaļājamies, un uz tā balstījis savu estētikas izpratni – A.I.] iestudēt uz audekla notikumus. Izspēlēt neskaitāmas realitātes versijas. Vairums citu mākslas mediju man šķiet sveši. Zīmējumā es varu būt visspontānākais. Jūtos piederīgs komiksu ilustratoru un naratīvās glezniecības meistaru saimei. Sākot jau no Viljama Hogarta [William Hogarth, 18. gadsimta britu gleznotājs un viens no pirmajiem komiksu ilustratoriem – A.I.], kura zīmējumus es bērnībā kolekcionēju.
Vai atminaties, kur bijāt, kad krita Berlīnes mūris?
Dažas dienas pēc tā krišanas braucām ar draugiem no Leipcigas uz Berlīni ar močiem, lai redzētu paši savām acīm.
Kāda bija Leipcigā tobrīd valdošā gaisotne?
Savāda, bet tajā pat laikā eiforiska, jo šķita, ka nu tikai sāksies, nu viss ir iespējams! Kas, protams, bija maldinoši. Daudzi pameta savas ierastās darba vietas, lai būvētu sapņu pilis, strauji ieņemtu vadošus amatus un tādā garā, tomēr reti kuram tas izdevās, jo Rietumu pasaule atnesa sīvu konkurenci.
Kā jutās jaunie Austrumvācijas mākslinieki?
Māksliniekiem mūra krišana nāca tikai par labu – robežas bija vaļā, radās iespēja redzēt Eiropu un pasauli, un arīdzan izsisties. Tā ir mākslinieka profesijas priekšrocība – pat ja esi nācis no nabadzīgas ģimenes vai pasaules nostūra, tev tik un tā ir visas iespējas ar savu talantu izveidot labu karjeru. Virknei Austrumvācijas mākslinieku mūra krišana bija lūzuma punkts, lai no tiesas pārbaudītu, cik tad spējīgi viņi ir. Daudziem tik tiešām izdevās uzkāpt pa starptautiskās karjeras kāpnēm.
Kā jūs pats skaidrotu Jaunās Leipcigas skolas fenomenu? Kādi apstākļi noteica šo veiksmes stāstu, Leipcigas mākslas dzīvei kļūstot par “karstāko punktu uz zemes”?
Mākslas pasaule arvien meklē jaunus karstos punktus. Ap 2005. gadu tā bija Leipciga, ap 2010. – Ķīnas laikmetīgā māksla; patlaban visus interesē Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Polija un Krievija.
Bet kādu apstākļu sakritība noteica to, ka pēkšņi visa pasaule trina mēles par Leipcigas mākslu?
Noteiktas izstādes un personības īstajā brīdī bija īstajā vietā. Sniega bumbas efektu aizsāka parādīšanās Ņujorkas The Armory Show mesē. Tad sekoja Losandželosas filmu producenta Maikla Ovica (Michael Ovitz) ierašanās Vācijā ar Dastina Hofmana privāto lidmašīnu, jo Hofmana meita te gribēja studēt mākslu. Viņus ļoti ieinteresēja Leipciga, un viņi iegādājās vai katra šīs pilsētas mākslinieka darbus. Pēcāk vairākiem Leipcigas māksliniekiem tika sarīkotas personālizstādes Ņujorkā un Losandželošā. Maikls Ovics bija menedžeris virknei Holivudas slavenāko aktieru un centās viņus pārliecināt kļūt par mākslas kolekcionāriem. Tā mākslai tika pievērsti, piemēram, Leonardo di Kaprio un Breds Pits.
Tobrīd jums bija ap 30 gadu. Vai tik jaunu mākslinieku slavas zenītā nepiemeklēja eiforija?
Jā, man tas bija par agru. Vienbrīd netiku galā. Man bija ģimene ar pavisam maziem bērniem; ar to es atšķīros no citiem saviem līdzgaitniekiem, kas pretim panākumiem devās vieni paši. Man nācās strikti nodalīt, cik ilgi pavadu darbnīcā, cik daudz laika man vajag nākamās personālizstādes sagatavošanai, un cik daudz uzmanības varu atlicināt savējiem. Reizēm bija pat pārāk daudz stresa, un nodarbināju sevi ar domām vispār izstāties no šīs spēles, nolēkt no viļņa. Jo novēroju arī, ka mākslinieki, kas darbus teju vai ražo, ar laiku notrulina savu talantu un pazaudē kvalitāti. Stress ir mākslas pretmets.
Liela daļa mākslinieku vēlas izsisties un izveidot labu karjeru, gūt panākumus, bet tajā pat laikā viņus arods – māksla – ir par kaut ko citu, par pārlaiciskumu un brīvību no merkantilām interesēm. Kā savienot šos pretmetus?
Jāatceras, ka mākslinieku tipi ir dažādi. Ir tādi, kuriem panākumi vai auditorija ir mazsvarīgi, un māksla kalpo kā terapija, lai vienkārši nesajuktu prātā. Ikvienam māksliniekam kaut kādā mērā būtu jāstrādā tikai sev. Nākamais solis ir piedomāt, kā dzīvi sakārtot tā, lai būtu iespēja dzīvot bez liekiem uztraukumiem un sadzīviskām rūpēm. Iespējams, kādam tas nozīmē daļu laika piepelnīties kādā blakus darbā. Filips Glāss savulaik vadīja taksometru, un tieši pie stūres viņš sakomponējis vairākus savus skaņdarbus. Jebkurā gadījumā būt labam māksliniekam un pelnīt lielu naudu ir divas, visbiežāk savstarpēji nesaistītas lietas.
Kā jūs raksturotu Leipcigas mākslas dzīvi šodien, kad minētais drudzis ir atkāpties?
Mākslas scēna ir ļoti dzīvīga, visu pat nevar pagūt apskatīt. Ir virkne nelielu muzeju, galeriju, arī nekomerciālu mākslas telpu, daudz privātu iniciatīvu. Turklāt ir noturēta augsta mākslas kvalitātes latiņa, ja salīdzina ar citām Vācijas pilsētām. Arī dzīvošanai un strādāšanai Leipciga ir laba vieta – dzīve nav pārlieku dārga, var atļauties plašāku darbnīcu. Vienīgais mīnuss ir vietējo kolekcionāru trūkums, līdz ar ko aktīvi ir jāorganizē starptautiskā aprite, jo arī Leipcigas muzejiem budžets nav tik liels, lai regulāri iepirktu jauno mākslinieku darbus.
Ja mēs pafantazētu – vai, jūsuprāt, Leipcigas fenomens varētu atkārtoties arī citās postsociālisma pilsētās, piemēram, Rīgā?
Domāju, ka ir ļoti grūti kādu situāciju radīt mākslīgi. Labākā metode ir vienkārši censties visur kur sevi parādīt. Piemēram, Londonā atverot mazu Latvijas mākslas kiosku, kur regulāri mainīt izstādes un arvien pārsteigt auditoriju. Jā, kāpēc ne?
Jūs Leipcigā esat audzis, skolojies un joprojām tur strādājat. Vai nekad nav radusies doma pārcelties uz Ņujorku, Londonu vai vēl kādu kultūras metropoli?
Esmu to, protams, apsvēris. Bet reāli izdevies ir vienbrīd padzīvot Itālijā un Berlīnē. Savukārt pērn man tika piedāvāta iespēja pusgadu pavadīt Ņujorkā. Saņēmu uzaicinājumu no viena kolekcionāra, kuram Manhetenā pieder darbnīcas, kur es varētu apmesties un strādāt vairākus mēnešus no vietas. Tomēr izskatās, ka es to varētu atļauties vien nākamgad, ne ātrāk, jo vecākie bērni iet skolā, un pusgads tomēr ir ilgs laiks, lai to kavētu.
Ko jūsu bērni saka par jūsu darbiem? Viņi uzdod jautājumus? Jūs tos apspriežat?
Ne gluži. Bet mēs kopā daudz zīmējam. Es visādus smieklīgus ģīmjus, vai arī pamācu, kā uzzīmēt zirgu. Man patīk tādi brīži – kad nekas konkrēts nav jādara, vari vienkārši spēlēties.
Ja būtu iespēja vēlreiz izdarīt izvēli – jūs joprojām būtu mākslinieks?
Ir virkne profesiju, par kurām es varbūt loloju ilūzijas, bet kas, manuprāt, varētu būt aizraujošas. Piemēram, bioloģija. To, ko es šobrīd atdodu mākslai, es tiklab varētu sniegt dabai.
