“Visus darbus caurvij humānisms”
Inga Šteimane par “Jūlijas Stošekas kolekciju” Rīgas mākslas telpā
Agita Salmiņa
04/09/2014
Video:
Video ergo sum!* Ar šādu moto Rīgā šodien, 4. septembrī, Rīgas mākslas telpā plkst. 18.00 tiks atklāta Latvijā ne tik plaši pazīstamā, taču Eiropā visnotaļ atzītā – “Jūlijas Stošekas kolekcija”, kas ietver video darbus un performances, sākot ar video mākslas ēras uzplaukumu 90. gados līdz mūsdienām.
Kolekcija ir pavisam jauna, aizsākta tikai 2007. gadā Diseldorfā, un šogad Mediju un mākslas muzejā ZKM Karlsrūē tā tika izrādīta plašā izstādē – “Lieliskā performance. Videoinstalācijas un performances no 1996. gada līdz mūsdienām no JŪLIJAS STOŠEKAS KOLEKCIJAS” (High performance. Time – based media art since 1996 from JULIA STOSCHEK COLLECTION ), kas kopā aptvēra ap 50 kolekcijas darbu. Izstādē bija iekļautas gan lielizmēra videoprojekcijas, gan daudzkanālu videoinstalācijas, gan performanču dokumentācijas, parādot video kā māksliniecisku izteiksmes līdzekli, kurš savā attīstībā nav zaudējis aktualitāti un ietekmi. Pēdējos gadus jau ierasts, ka kolekcija tiek pārstāvēta vairākās nozīmīgās Eiropas izstādēs.
Rīgā būs aplūkojami 14 autoru 26 darbi un 8 performanču dokumentācijas no jau pieminētās izstādes, tostarp Eda Atkinsa, Trišas Bagas, Sipriena Gaijāra, Klaras Lidena, Jespera Justa (kura darbs, cita starpā, no 4. līdz 27. septembrim aplūkojams arī festivāla Survival Kit 6 ietvaros), Pola Čana, Tonija Ourslera un citu ievērojamu videomākslinieku darbi. Turklāt kultūras foruma “Baltā nakts” laikā – 6. septembrī – tiks rādītas divas dzīvās performances.
Piedāvājam video ieskatu izstādē - mirkli pirms tās oficiālās atklāšanas!
Izstāde, kas gan Rīgā, gan visā Austrumeiropas reģionā viesosies pirmo reizi, jāsteidz aplūkot līdz 26. septembrim. Tās kuratori ir Bernhards Serekshe un Jūlija Stošeka, bet producente – Inga Šteimane, kuru Arterritory.com aicināja uz nelielu sarunu. Šteimane atklāj, kā kolekcijas darbi nonākuši līdz Rīgai un kā tie, iespējams, izraisīs jaunu pagriezienu Latvijas mākslas scēnā.
Vai variet dalīties stāstā, kā šī kolekcija nonāca līdz Rīgai?
Šis ir kuratora veiksmes stāsts, kad tiek dots laiks izpētei, kā arī finansējums ir pietiekams. Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta departaments piedāvāja izveidot programmu “Baltajai naktij”. Karlsrūē, vācot informāciju par Siprienu Gaijāru (Cyprien Gaillard), kura darbu izstādi apsvēru vest uz Rīgu, iepazinos ar Jūlijas Stošekas kolekciju un to novērtēju. Arī budžeta ziņā varēju tikai priecāties, jo tas bija pietiekams, kaut bez atbalsta no Vācijas nebūtu iespējams parādīt atsevišķus darbus, kuriem nepieciešamas īpašas tehnoloģijas, kas bija populāras, piemēram, 80. gados, taču vairs netiek ražotas.
Vai tiešām tik vienkārši bija nodibināt kontaktu ar “Jūlijas Stošekas kolekcijas” veidotājiem?
Lielu lomu nospēlēja precizitāte. Noformulējot precīzi, ko vēlamies, ir iespējams panākt ļoti daudz. Uzrunājot kolekcijas veidotājus, informēju, ka mums ir vēlme to izrādīt Rīgā reducētā apjomā, kolekcijai ietverot vadošos laikmetīgos māksliniekus. Pieteikumā uzsvēru, ka caur šādu videomākslas un performanču kolekciju ir iespējams aptvert teju visu laikmetīgās mākslas skatuvi, jo gandrīz visi laikmetīgās mākslas pārstāvji kādā mirklī pievēršas mediju mākslai. Līdz ar to – tas ir veids, kā paskatīties uz laikmetīgo mākslu kopumā.
Tāpat man šķita nozīmīgi uz Latviju ataicināt Jūliju Stošeku kā kolekcionāri, ieinteresējot viņu par šejienes mākslas vidi.
Kā tika veikta darbu atlase Rīgas izstādei?
Uz Rīgu esam atveduši 26 mākslas darbus. Vēlējos, lai kolekcijā tiktu iekļauti vadošie 21. gadsimta mākslinieki, kā arī – lai parādītos digitālās animācijas darbi. Tas man ir svarīgi, jo nevēlos, lai Rīgā tiktu audzēta provinces situācija. Ir labi iet līdzi laikam, vienlaikos apzinoties, ka ir iespēja kļūdīties, ka kāds var to apšaubīt, bet no tā nav jābaidās.
Izstādē iekļāvām, piemēram, amerikānietes Trišas Bagas darbu, kurai ir izstādes tādās nozīmīgās mākslas institūcijās, kuras pieminam diendienā. Lai izstāde nebūtu tik monotona, iekļāvām arī dažus klasiķus kā Fransiss Aliss un Tonijs Ourslers, kura lielizmēra projekcija uz divām dienām tiks izstādīta ārā uz Rīgas mākslas telpas sienas. Viņu man būs jo īpaši interesanti redzēt, zinot, kā ir mainījusies viņa daiļrade – kopš izstādes Stokholmā 90. gadu sākumā, ar kuru viņš kļuva populārs.
Jūs, iepazīstinot ar kolekciju, minat, ka visus darbus vieno sociālais un kultūras konteksts? Kas ir tās tēmas, kas tiek aplūkotas?
Daudz esmu par to domājusi. Pilnīgi nebanalizējot, var teikt, ka tas ir humānisms, kas vijas cauri visiem šiem darbiem. Atsaucoties uz filozofa Igora Šuvajeva vārdiem – humānisms nav evolūcijas nopelns. Tas ir kultūras, izglītības un prakses jautājums. Rietumu kultūrā es cienu to, ka tiek praktizēts viedoklis, ka katrā cilvēkā ir noteiktas īpašības, ar kurām būtu jāstrādā, lai sabiedrība humanizētos. Un humānismā, savukārt, slēpjas potenciāls risināt problēmas.
Dažkārt Latvijas mākslā formas un tehnikas aspekts ir ļoti augstā līmenī, mākslas forma ir izsmalcināta, taču tā nav runājoša, tā netur rūpi. Sociālā māksla Latvijā nav kupli pārstāvēta. Taču tas ir sociālisma mantojums, kas prasa laiku, lai to mainītu.
Kultūras foruma “Baltā nakts” laikā Rīgas mākslas telpā (plkst. 20.00 un 22.00) notiks divas performances, kuru autori ir Marinas Abramovičas audzēkņi – korejiete Enhe Honga (Eunhye Hwang) un itālietis Niko Vašelāri (Nico Vascellari). Kā jūs raksturotu šos māksliniekus, un ko varam sagaidīt no performancēm?
Abiem kopīga ir skatuves mākslai pielīdzināta tehnika, radot kontaktu ar publiku, kādu spēj nodibināt tikai aktieris.
Enhe Honga ir korejiete, kuras ģimene ir kristīga. Viņa studē teoloģiju un pasauli skata caur garīgu prizmu, meklē tās izpausmes ikdienas dzīvē. Formas ziņā viņa ir briljanta! Performance tiks veidota līdzīgi kā Jūlijas Stošekas kolekcijā ietvertā viņas performance (2010), kurā horeogrāfija tiek apvienota ar akustisku priekšnesumu. Pirmo reizi sastopos ar to, ka horeogrāfijai performancē ir sava funkcija, ka tā nav vienkārši “pielikta klāt”. Skaņa mainās atkarībā no viņas kustībām un “dejo līdzi”.
Niko Vašelāri būs radījis tādu kā koncertu. Viņš skatītāju acu priekšā veidos skaņu Keidža tradīcijās. Tas būs radošs process – atkarībā no tā, kā viņš konkrētajā mirklī jutīsies un kāds būs publikas noskaņojums.
Vai saskatāt potenciālu – kura latviešu mākslinieka darbi, iespējams, varētu nākotnē tikt iekļauti šajā kolekcijā?
Zīmīgi, ka kolekcijā iekļautie mākslinieki, kuri pieder pie 21. gadsimta mākslas, visi ir no 20. gadsimta 80. gadu paaudzes, un arī Latvijas mākslā šī ir spēcīga paaudze. Nosaukt kādu konkrētu vārdu es nevaru, taču varu minēt, ka mūsu mākslinieks Krišs Salmanis, kuram palūdzām izveidot izstādes ielūguma noformējumu, ticis jau ievērots un novērtēts Jūlijas Stošekas acīs.
Par kuru no darbiem ir vislielākais prieks un lepnums, ka tas būs aplūkojams Rīgā?
Tas ir Sipriens Gaijārs, jo, kā jau minēju, sākotnēji vēlējos atvest uz Rīgu tieši viņa personālizstādi. Viens no darbiem, ko varēsim redzēt, ir Desniansky Raion. Tas padarīja viņu populāru burtiski vienas dienas laikā – pēc Bāzeles meses Unlimited ekspozīcijas. Darbs ir interesanta laikmeta liecība, kad laikmetīgā mākslā iezīmējās pagrieziens no inženieriskas modernas mākslas, kur mākslinieks ir pētnieks un kritiķis, uz 21. gadsimta parādību, kur mākslinieks veido kolorītākus, daudz gleznieciskākus darbus. Tajos manāma jauna veida sintēze starp elitāro un populāro.
Vai šī kolekcija ir viesojusies vēl citviet Austrumeiropā?
Nav gan! Taču kolekcija ir ļoti jauna, un tas, manuprāt, ir tikai laika jautājums.
* No latīņu valodas - "Redzu, tātad esmu!"
