Fluxus vēstnesis 21. gadsimtā
Intervija ar Viļņas mēru Artūru Zuoku
Agnese Čivle
30/09/2014
1961. gadā Ņujorkā no latīņu valodas aizgūto vārdu ‘fluxus’ – ‘plūsma’ – lietuviešu izcelsmes mākslinieks un vizionārs Džordžs Mačūns izmantoja sava elektroniskās mūzikas antoloģijas projekta nosaukumā. Šo nosaukumu viņš deva arī vienai no 20. gadsimta ievērojamākajām avangarda mākslas kustībām – Fluxus Movement, kurā apvienojās viņa tālaika domubiedri Nams Džuns Paiks, Jozefs Boiss, Jons Meks, Joko Ono, Džons Lenons, Endijs Vorhols un citi. Fluxus anti-mākslas formātā fiksēja ikdienas dzīves momentus – caur humoru, satīru, muzikālām akcijām, hepeningiem, filmām un fotogrāfijām. Kustības aktīvākais periods bija līdz Džordža Mačūna nāvei 1978. gadā. Par Fluxus centru tika uzskatīts tolaik no nojaukšanas paglābtais SoHo rajons Ņujorkā.
Šodien, trīsdesmit gadus vēlāk, sava veida Fluxus renesanse neo-Fluxus iniciatīvas veidolā noris Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Kurss pa fluxus plūsmu ir uzņemts, un tā vadību uzņēmies kāds ambīciju ziņā no Mačūna tālu neatpaliekošs lietuvietis – Viļņas pilsētas mērs Artūrs Zuoks (Artūras Zuokas, 1968). ‘Fluxus tēva’ Džordža Mačūna idejiskā mantojuma tālākajai virzībai vajadzētu sasniegt Zuoka uzstādīto mērķi – Viļņai ir jākļūst par 21. gadsimta Fluxus galvaspilsētu.
Artūrs Zuoks karjeru uzsāka kā Irākas, Čečenijas, Gruzijas un Azerbaidžānas kara žurnālists Lietuvas un Lielbritānijas medijos. Tūkstošgades mijā viņš sevi pieteica politiskajā arēnā un kļuva par jaunāko pilsētas mēru Viļņas vēsturē, turklāt izturot divus amata termiņus. Pēc neliela patraukuma Artūrs Zuoks mēra krēslā atgriezās trešo reizi – 2011. gadā. Starp citu, iesaistoties Lietuvas pašvaldības vēlēšanu kampaņā, viņa ievēlēšanai atbalstu izteica arī britu aktieris Džeremijs Airons.
Artūrs Zuoks ir saņēmis vairākas starptautiskas atzinības un divreiz ticis ievēlēts par Pasaules mantojuma pilsētu organizācijas viceprezidentu.
Būdams mēra amatā, Zuoks rosinājis vairāku pasaules līmeņa arhitektu dalību Viļņas plānošanā – brīdī, kad tika nolemts slēgt Gugenheima Ermitāžas muzeju Lasvegasā, kļuva zināms, ka konkursa kārtībā izvēlēts Zahas Hadidas risinājums jaunam Gugenheima Ermitāžas muzejam Viļņā. Konkursā piedalījās arī Daniels Lībeskinds un Maksimilians Fukss.
Artūrs Zuoks savulaik bijis arī iniciators Viļņas ‘Monmartras’ jeb Užupis mākslinieku rajona iedibināšanai.
Starptautisku uzmanību mērs izpelnījās ar Fluxus ideju iedvesmotu izgājienu televīzijas šovā – ar armijas bruņutransportieri viņš pārbrauca pāri luksusa klases Mercedes automašīnai, kura bija novietota uz riteņbraucēju celiņa, tādējādi norādot uz problēmu par auto novietošanu neatļautās vietās. Par šo Zuoks saņēma Ig Nobel Miera balvu, kas tiek piešķirt par aktivitātēm, kas ”vispirms liek smieties, bet pēc tam aizdomāties”.
Kā aizsākās jūsu interese un aizraušanās ar Fluxus?
Lielā mērā, protams, pateicoties tam, ka kustības dibinātājs bija Džordžs Mačūns – viņš bija lietuvietis. Mani ieintriģēja Fluxus fenomens – šī bija viena no nozīmīgākajām kustībām pagājušā gadsimtā un ietekmēja virkni labi zināmu mākslinieku – tādus kā Joko Ono, Nams Džuns Paiks, Šigeko Kubota, Endijs Vorhols, arī Džons Lenons...
Es gluži vienkārši inficējos ar Fluxus idejām! Tas ir brīnišķīgi – šī spēja palūkoties uz ikdienu radoši. Tāpēc man arī patīk sauklis ”jebkurš ir mākslinieks, vienīgi mākslinieks apzinās, to ka ir mākslinieks”.
Fluxus idejas man šķita saistošas, un es sāku par tām interesēties aizvien vairāk, bet, patiecoties manam labam draugam Jonam Mekam, man arī bija tā iespēja Fluxus kustības pārstāvjus satikt. Tad tas kļuva jau daudz personiskāk, jo viena lieta ir lasīt, bet pavisam cita – satikt un redzēt klātienē.
Tad jūs Fluxus ‘atvedāt’ uz Viļņu...
Tad Viļņas pilsēta iegādājās Fluxus kolekciju, un tagad tai pieder viena no ievērojamākajām Fluxus mantojuma kolekcijām pasaulē – trešā lielākā aiz Ņujorkas MoMA un Štutgartes valsts galerijas [Fluxus mākslas darbu kolekcija tika iegādāta no kustības pārstāvja – lietuviešu videomākslinieka Jona Meka. Tajā ir ap 2600 vienību, tostarp paša Džordža Mačūna, Georga Brehta, Joko Ono, Nama Džuna Paika darbi un paša Jona Meka filmu un videokadru arhīvs – A.Č.].
Esam Viļņā atvēruši arī Jona Meka Vizuālās mākslas centru, kas veltīts Fluxus kustībai, Jonam Mekam un Džordžam Mačūnam. Šis centrs darbojas jau kopš 2008. gada. Kopš tā laika arī domājam, kā Fluxus idejas turpināt, un kā, iespējams, radīt jaunu šīs kustības vilni. Pagājušā gadsimta Fluxus galvaspilsēta bija Ņujorka, kāpēc šajā gadsimtā tā nevarētu būt Viļņa?
Kādas aktivitātes šobrīd tiek izveiktas, lai īstenotu šo nodomu?
Ir aizsākta virkne dažādu iniciatīvu. Bez jau minētā Jona Meka Vizuālā centra izveides un kolekcijas iegādes, tiek organizētas dažādas izstādes un festivāli, uz kuriem tiek aicināti tādi Fluxus mākslinieki kā Šigeko Kubota, Bens Votjē un citi. Esam iesākuši rīkot izstādes arī ārpus Viļņas – Ņujorkā, Kijevā, Tbilisi. Ārkārtīgi veiksmīga bija pērngad atklātā izstāde Fluxus: Russian Atlases Valsts Ermitāžas muzejā Sanktpēterburgā. Divos mēnešos to apmeklēja 20 000 cilvēku. Tā bija pirmā šāda veida izstāde Ermitāžā, jo, kā zināms, tā tomēr ir visai konservatīva institūcija.
Bet atgriežoties pie Viļņas... Dažādas Fluxus idejas tiek izmantotas arī organizējot pilsētas ikdienas dzīvi. Piemēram, vietā, kur agrāk atradās Ļeņina piemineklis, tika uzstādīta smilšu skulptūra ar Lenonu [2012. gadā, skanot The Beatles melodijām, vietā, kur padomju laikā bija Ļeņina piemineklis, tika novietota 100 tonnas smaga smilšu skulptūra ar Džonu Lenonu, kura tur atradās vairākas nedēļas – A.Č.]. Tā ir tipiska Fluxus performance! Toreiz saņēmu vēstuli no Joko Ono – viņa bija sajūsmā par vēstījumu, kurā Ļeņina postulētās idejas simboliski tiek aizstātas ar humānisma un miera ideju aizstāvja Džona Lenona idejām.
Pie šāda veida performancēm pieder arī labi zināmais notikums ar tanku un mersedesu Ģedimina ielā.
Tas ir veids, kādā es kā mērs strādāju pilsētas labā.
Protams, jaunais Fluxus vilnis ir atšķirīgs un prasa citu pieeju. Mēs domājam par to, ko Fluxus nozīmē mūsdienās. Bet Fluxus ir radošuma brīvība. Jebkurš var būt radošs – tam nav nepieciešamas nekādas ievērojamas investīcijas – tikai jāsāk domāt nedaudz radošāk nekā ierasts.
Fluxus ministrija Viļņā. Foto: Augusto Didžgalvio
Pastāstiet, lūdzu, par Ministry of Fluxus projekta ideju.
Kad valstī bija ekonomiskā krīze, kas jo īpaši skāra nekustamo īpašumu tirgu, daudzas ēkas palika tukšas un neapsaimniekotas. Uz pusotru gadu [no 2010. gada aprīļa līdz 2011. gada novembrim] par simbolisku samaksu saimniekiem mēs pārņēmām [bijušo Veselība ministrijas] ēku Ģedimina prospektā 27. Tur atvērām, tā saukto, Fluxus ministriju (Ministry of Fluxus), kurā mākslinieki par velti varēja dzīvot, iekārtot savas darbnīcas un strādāt. Līdztekus telpās tika organizētas izstādes, performances, koncerti, teātra iestudējumi un kino vakari.
2012. gadā Fluxus ministrija no Viļņas pārcēlās uz Kauņu un sāka apdzīvot izbijušās [Lituanica apavu] ražotnes telpas pilsētas centrā.
Šie projekti bija īstermiņa, jo viena no šīs iniciatīvas pamatdomām ir īslaicīgums – citādi agrāk vai vēlāk tā var kļūt par birokrātiskāku institūciju nekā tai vajadzētu būt.
Vairāki mākslinieki, tostarp no Latvijas, Igaunijas, Nīderlandes un Polijas ir iesaistījušies šajā projektā un pieteikuši sevi izstādēs. Daudzi atzinuši, kas tas ir bijis produktīvs laiks, jo vietas patiesi ir bijušas darbam iedvesmojošas, turklāt pusotra gada laika ierobežojums ir kalpojis par papildus motivāciju darbu īstenošanai.
Interesanti, ka tagad ministrija iemanto lielāku nozīmību un slavu nekā laikā, kad tā bija atvērta. Jaunie mākslinieki, kuriem ministrijas ietvaros bija pirmā izstāde, allaž, piesakot sevi, atzīmē, ka savu radošo darbību aizsākuši tieši tur. Un vēl kas... Pēc projekta termiņa beigām ēkas nodevām atpakaļ to saimniekiem – nu jau ar jaunu pievienoto vērtību. Tagad tās ir ēkas ar vēsturi, un, piemēram, Ģedimina ielas brīnišķīgajā ēkā tagad būs viesnīca, kura sevi reklamēs kā bijušo Ministry of Fluxus mītni.
Ēkas fasāde Vustera ielā. Foto: Amy McNulty
Nereti, īstenojot šādus projektus, nākas sastapties ar virkni birokrātisku izaicinājumu...
Protams, problēmas bija daudz un dažādas, bet, ja raugāmies no Fluxus perspektīvas – nekādu problēmu nav. Ja jau sākumpunktā sāksim skatīties tikai uz visiem iespējamajiem ierobežojumiem, ideja tiks nogalināta jau tās sākumstadijā. Mēs bijām… es negribu lietot vārdu ‘pretlikumīgi’, bet savā ziņā – jā. Savā ziņā. Taču arī šī normu pārkāpšana sasaucas ar Fluxus SoHo periodu, kad visas mākslinieku darbnīcas patiesībā bija nelegālas. Man patīk Jona Meka sacītais, ka, ja cilvēks ir dzīvs – viņš nevar būt pretlikumīgs (If a person is alive, he cannot be illegal).
2010. gadā Viļņā izdevām grāmatu Illegal Living. 80 Wooster Street and Evolution of SoHo, kas ir vēstures atskats uz SoHo rajonu un pirmajiem, tā saucamajiem, mākslinieku kooperatīviem, ko iedibināja Džordžs Mačūns. Grāmatu ir sarakstījuši divi žurnālisti no Ņujorkas [Roslina Bernsteina (Roslyn Bernstein) un Šaels Šapiro (Shael Shapiro), kurus Artūrs Zuoks sastapa Ņujorkā, laikā, kad gatavojās izstādei George Maciunas: Father of SoHo, kas notika Viļņā – A.Č.]. Grāmata tika izdota ar Jona Meka fonda atbalstu.
Pastāstiet, lūdzu, vairāk par grāmatu Illegal Living.
Kas ir illegal living? Tas ir zīmogs, kuru Ņujorkas pilsētas pašvaldība izmantoja, kad atrada kādas nelegāli apdzīvotas platības. Vadoties pēc šī marķējuma, policija, izmantojot spēku, varēja telpas atbrīvot no nevēlamiem iedzīvotājiem. Taču vēlāk mākslinieki, kas šādi bija iemitinājušies pamestās SoHo rajona ēkās, sacēlās un panāca, ka platības tika legalizētas. Tā dzima SoHo, kuru tolaik bija paredzēts nojaukt. Nebūtu divu šo lietuviešu – Jona Meka un Džordža Mačūna – iespējams, lietas būtu iegrozījušās citādāk. Tagad SoHo ir globāls mantojums.
Grāmatai tika veltīta lieliska prezentācija, kas notika Ņujorkā Vustera ielā. Tieši Vustera iela 80 bija pirmais Mačūna iedibinātais mākslinieku kooperatīvs [1967. gadā par 105 000 dolāru Džordžs Mačūns nopirka ķieģeļu ēku no firmas Miller Cardboard Company. Tur viņš izveidoja pirmo mākslinieku kooperatīvu – Fluxhouse Cooperative II. Šis mirklis būtībā uzskatāms par visa SoHo rajona atdzimšanas mirkli un aizsākumu industriālo celtņu pārvēršanai apdzīvojamās platībās visā pasaulē – A.Č.]. Šajā ēkā dzīvoja arī pats Mačūns un Meks. Grāmatā ir iekļauti attēli ar visu tā laika bohēmu un mākslas pasaules ikonām.
Tagad ēkā atrodas veikals. Es vienojos ar īpašniekiem par veikala telpu nodošanu prezentācijas vajadzībām uz vienu dienu.
Grāmata tika pārdota pasaules labākajos grāmatu veikalos. Tagad to plānojam izdot arī lietuviešu valodā.
Viļņā izdotās grāmtas 80 Wooster Street and the Evolution of SoHo vāks
Kas ir ēka Viļņas pilsētas centrā, kas šobrīd tiek pārkrāsota melnbalta un vakar (9. septembrī) plaši tika aprunāta Facebook vidē?
Tā ir bijusī padomju arodbiedrības ēka. Mēs gribētu to atpirkt no tagadējiem privātīpašniekiem, nojaukt un uzbūvēt tās vietā koncertzāli ar 1500 sēdvietām. Ir izsludināts valsts konkurss uz jaunbūvi, bet tikmēr vecā ēka kalpo kā lieliska platforma ielu mākslai, grafitti. Šogad tika organizēts arī vērienīgs Viļņas ielu mākslas festivāls.
Kas vispār notiek Viļņas ielu mākslas ainā?
Fluxus ministrijas ietvaros notika vērienīgi ielu mākslas projekti, un tiem par platformu tika izmantotas abas ministrijas ēkas, kā arī citas ēkas pilsētā, kas atrodas bēdīgā stāvoklī. Ir izdots arī Fluxus ministrijas ielu mākslas katalogs.
Jūs esat izpelnījies arī Lietuvas ”Arhitektu drauga” titulu. Kā?
Mani šī profesija aizrauj. Personiski pazīstu daudzus arhitektus – ne tikai no Lietuvas, bet arī starptautiskā līmenī. Tādus kā Daniels Lībeskinds, Maksimilians Fukss, Frenks Gērijs, Zaha Hadida... Esmu viņus aicinājis veidot projektus arī Viļņai. 2008. gadā es organizēju starptautisko konkursu Viļņas Gugenheima Ermitāžas muzeja projekta izstrādei. Konkursā uzvarēja Zaha Hadida.
Tagad muzejs tiek plānots Helsinkos. Kas toreiz notika?
Kā jau nereti tas notiek, ir jāsastopas ar opozīciju no neradošo politiķu puses. Un skaudīgo politiķu puses. Viņi darīja visu, lai tas nenotiktu. Bet kopš atkal esmu mēra amatā, aizsāktā ideja tiek turpināta. Tas nav tik vienkārši – tas nenotiks rīt, parīt, bet esam uz pareizā ceļa.
Protams, Gugenheima muzejs vairs nebūs mūsu partneris, tagad šis jautājums tiek risināts Helsinkos. Taču ir parakstīts līgums ar Ermitāžu, un ideja ir atvērt šeit telpas laikmetīgās mākslas programmai Hermitage 20/21.
Kāds ir jūsu vērtējums par Helsinkos notiekošo?
Visam sekojam līdzi. Izskatās, ka viņi lēnām virzās uz priekšu, par ko esmu ļoti priecīgs. Tas palielinās Helsinku – kā kvalitatīva mākslas un arhitektūras galamērķa – popularitāti. Uzskatu, ka tie, kas šo ideju ir atbalstījuši un atbalsta – tie domā par pilsētas nākotni. Protams ir labi, ja ir opozīcija un diskusijas, kas liek vēlreiz pārvērtēt idejas, es novērtēju kritiku, taču tikai tādu, kas palīdz celt kvalitāti, nevis projektu nogalina. Šajā ziņā stāsts ir līdzīgs tam, kas savulaik notika Viļņā.
Kāda, jūsuprāt, būtu ideāla, dzīvojama pilsēta?
Viļņa! Tā ir ideāla vieta, kurā dzīvot, strādāt un uzaudzināt savus bērnus. Un justies kā daļai no globālas kopienas. Es mēdzu jokot, bet katrā jokā ir daļa patiesības – mēs esam Baltijas dienvidu valsts un mums kaut kādā ziņā piemīt dienvidnieciska mentalitāte. Man patiesi patīk, kā ir plānotas Itālijas mazās un vidējās pilsētas. Ir svarīgi, lai pilsētā būtu dzīva radošā un kultūras dzīve. Tai jābūt arī multikulturālai. Un vēl pilsētai ir jāstāsta stāsts – ne tikai tās vēstures stāsts. Un tiem, kas tajā dzīvo, ir jābūt daļai no stāsta.
Runājot par multikulturalitāti – vai Viļņa ārvalstu māksliniekiem šķiet gana pievilcīga, lai dotos šurp, dzīvotu un strādātu?
Jā, reiz šeit pabijuši, mākslinieki labprāt atgriežas atkal un atkal, citi izlemj par labu ilgākai palikšanai. Tā ir laba zīme.
Un kā ar pašmāju māksliniekiem pasaules mākslas tirgū?
Vienīgā problēma ir tā, ka globālā tirgus kontekstā esam maza valsts un maza pilsēta, tāpēc mums nav pietiekami daudz līdzekļu, lai stimulētu mūsu pašu mākslinieku dalību globālajos procesos. Tāpēc ir svarīgi būt daļai no kādas starptautiskas kustības – tāpēc Fluxus ir vienreizīga iespēja.
Tas vienmēr ir bijis mans sapnis, kas gan vēl nav realizēts, bet varbūt kādreiz – es vēlētos, lai pilsēta varētu iegādāties labākos īpašumus Parīzes, Ņujorkas un Londonas galvenajās ielās un atvērt tur galerijas mūsu māksliniekiem. Tas būtu labākais mārketings pilsētai, kāds vien iedomājams, un labākais veids, kā prezentēt mūsu mākslinieku sniegumu pasaules mākslas megapolēs.
Lietuvā ik gadu mākslas izglītību iegūst trīs reizes vairāk studentu nekā, piemēram, Norvēģijā. Mums ir jāatrod veids, kā viņus atbalstīt, jo skaidrs, ka ar vietējo tirgu ir daudz par maz. Tāpēc arī katru vasaru organizējām Viļņas mākslas mesi, tāpēc iespēju robežās atbalstām māksliniekus, atbalstām mūsu galeriju dalību dažādās lielizstādēs.
Kā ar privātā sektora atbalstu mākslai?
Tas aug. Interese, it sevišķi, par laikmetīgo mākslu aug. Tie pārsvarā ir biznesa cilvēki – viņi investē mākslā, promotē kolekcijas ne tikai lokālā, bet arī starptautiskā līmenī. Un tas ir veids, kā celt mākslas vērtību.
Kā puzli – gabalu pa gabalam, saliekot kopā visu, ko šodien jums stāstīju, – drīz būs redzama kopējā bilde!
