Keramikas un šodienas attiecības
Saruna ar keramiķēm Melisu Breidenu un Ingūnu Skuju
Agita Salmiņa
07/10/2014
Meklējot informāciju par keramikas zīmolu SkujaBraden un tā autorēm Melisu Breidenu un Ingūnu Skuju, atrodami vien reti, neliela apjoma raksti un televīzijas sižeti. Mākslinieces Latvijā dzīvo jau piecus gadus, kad likumsakarīgu apstākļu spiestas atgriezās no Amerikas. Kopš tā laika viņas aktīvi piedalās simpozijos un izstādēs, kurās pārstāv Latviju. Viņu darbi atrodas privātkolekcijās un muzejos visā pasaulē: Austrālijā, Kanādā, Horvātijā, Dānijā, Dominikānas Republikā, Francijā, Vācijā, Ungārijā, Indijā, Itālijā, Korejā, Latvijā, Lietuvā, Norvēģijā, Polijā, Zviedrijā, Šveicē, Krievijā, Apvienotajā Karalistē un visā Amerikā. Satiekot Ingūnu Skuju un Melisu Breidenu Pierīgas saimniecībā, viņas joko un smejas, taču sarunai cauri vijas rūgtums par keramikas noniecināšanu. Augustā abas mākslinieces pārstāvēja Latviju Starptautiskajā keramikas simpozijā Čančuņas pilsētā Ķīnā. No 129 māksliniekiem tika izvēlēti 36 labākie, to vidū arī zīmols SkujaBraden, kas bija vienīgais Baltijas valstu pārstāvis. Tās organizatoriem viņu darbi iepatikušies tik ļoti, ka nepieciešamo trīs vietā tikuši pasūtīti seši. Simpozijā mākslinieces izrādījušās vienas no viszinošākajām keramikas tehnoloģijās, atstājot iespaidu pat uz vietējiem profesoriem. Savukārt septembrī viņas Latviju pārstāvēja Starptautiskajā konkursa izstādē ECC 2014 (European Ceramic Context, 2014) Bornholmā, Dānijā, bet novembrī abas dosies uz Īriju, kur saņemts apbalvojums ICE Award (Irish Ceramic Education Award).
Ingūnas Skujas un Melisas Breidenas mākslā skartās tēmas ir sociāli un politiski mūsdienīgas, dažbrīd griezīgi asas un trāpīgas, demonstrējot nepievilcīgo dzīves realitāti asprātīgā formā. Piemēram, Starptautiskajam keramikas simpozijam viņas radīja diptihu „Meitene šūpolēs” un „Ielasmeita”, atainojot sieviešu tirdzniecību seksuālās ekspluatācijas nolūkā. Sižetu viņas asprātīgi meklējušas sasaucē ar japāņu klasiskā kabuki teātra dēmoniskajiem elementiem un cilvēku nelegālās transportēšanas ceļiem.
Šī radošā savienība starp amerikāņu mākslinieci Melisu Breidenu un latviešu mākslinieci Ingūnu Skuju, kas ilgst nule 14 gadus, ir spilgta Latviešu mākslas parādība ar unikālu rokrakstu. Diemžēl – nepamanīta. Savu radošo darbību abas sākotnēji attīstīja Amerikā, kur viņas izpildīja grandiozus pasūtījuma darbus un rīkoja izstādes galerijās Ņujorkā, Čikāgā, Losandželosā. Arī mākslinieču radošie eksperimenti guvuši plašu starptautisku atzinību un tikuši publicēti četrpadsmit Amerikas keramikas grāmatās.
Darbi no RojaL festivāla. Foto: no personīgā arhīva
Jūs nesen bijāt Starptautiskajā keramikas simpozijā Ķīnā, Čančuņā un Starptautiskajā konkursizstādē ECC 2014 Dānijā Bornholmā. Kāda ir vispārējā situācija keramikas jomā Eiropā un Āzijā?
Melisa Breidena: Keramika šobrīd ir ļoti nospiesta, to bieži vien pat neuzskata par mākslu, bet gan par lietišķo mākslu. Tai ir uzlikts zināms zīmogs. Eiropā tas ir jo īpaši izplatīti, jo keramikas vēsture šeit cieši savijas ar industrializāciju un fabriku kultūru. Amerikā robeža starp keramiku kā lietišķo mākslu un mākslu jau labu laiku ir izplūdusi un nav tik izteikta. Tur pēdējos gados novērojamas izmaiņas attiecībā pret keramiku – tiek atvērtas jaunas keramikas galerijas, muzeji iegādājas darbus kolekcijām. To, kas šobrīd notiek Amerikā, var dēvēt par keramikas renesansi. Eiropā – līdzko lieto mālu, to sauc par lietišķo mākslu.
Taču pēdējos gados ir jūtamas nelielas pārmaiņas. Piemēram, 55. Venēcijas biennālē bija pārstāvēti arī trīs mākslinieki keramiķi. Tostarp Kanādas pārstāve Šarija Boila (Shary Boyle), kura bija radījusi porcelāna skulptūras un instalācijas vai Rons Neigls (Ron Nagle), kurš ir lielisks mākslinieks un veido nelielas keramikas skulptūras. Tas, manuprāt, ir liels notikums.
Londonā attieksme pret keramiku ļoti mainījās, līdzko tai tika piešķirta Tērnera balva (2003. gadā Greisons Perijs saņēma Tērnera balvu par keramikas darbu Village of Penians – red.).Tas pacēla keramikas mākslu pilnīgi citā līmenī. Arī tur iepriekš populārs bija uzskats par keramiku kā lietišķo mākslu. Arī Latvijā būtu nepieciešams ieviest kaut ko līdzīgu, proti, apbalvojumu keramikā. Savādāk kritiķi par to neraksta, kuratori par to neinteresējas, līdz ar to nav arī izstāžu. Manuprāt, ar to būtu jāsāk. Šobrīd jebkur, kur mēs ejam, – durvis ir ciet, jo tiekam pieskaitītas lietišķajai mākslai. Tajā pat laikā mēs esam pieprasītas Eiropā, daudz ceļojam un saņemam atzinīgus vārdus. Piemēram, Čančuņā profesori bija pārsteigti par keramikas tehnikām, kuras pielietojam un teicās to rādīt kā piemēru saviem studentiem. Tāpat Dānijā mūsu darbi bija vieni no iecienītākajiem.
Šarija Boila stāsta par saviem keramikas darbiem 55. Venēcijas biennālē (2013)
Pastāstiet, kādu pieredzi guvāt Starptautiskajā keramikas simpozijā Ķīnā?
Melisa: Simpoziji keramiķiem ir ļoti svarīgi. Tā ir iespēja dalīties pieredzē un iedvesmoties no citiem māksliniekiem. Darbojoties blakus citiem māksliniekiem, rodas priekšstats par to, kur tu šobrīd atrodies. Tas bija ļoti iedvesmojoši.
Tikko jūs atgriezāties no Eiropas keramikas konkursa Bornholmā. Ar kādiem darbiem prezentējāt Latviju?
Melisa: Uz vienas no vāzēm, kura ir trīsstāvīga, attīstījām stāstu par Sarkangalvīti un vilku. Tajā varam redzēt trīs šī stāsta variācijas. Vēlējāmies ietvert ziņu par globalizāciju, par mūsdienu pasauli, kurā bankas spēlē lielu lomu un valdību neinteresē vienkāršā tauta. Uz otras attēloju suni ar atvērtu muti, kuram ap vidukli apvīta Lielvārdes josta, bet vāzes iekšpusē atveidota zvaigžņota debess. Suns gaudo, jo tam nav no kā pārtikt. To nodēvējām par „Latviešu pieticību”. Mūsu darbi izraisīja lielu interesi, par ko prieks.
Darbs no Eiropas keramikas konkursa Bornholmas muzejā. Foto: no personīgā arhīva
Jūs apmeklējāt Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas diskusiju „Keramikas attīstības perspektīvas Latvijā”. Par ko tajā tika runāts, kas ierosināts un kāda ir jūsu attieksme pret to ?
Ingūna Skuja: Diskusija pārsvarā bija par dizainu.
Melisa: Vai tas tevi nekaitināja? (Smejas.)
Ingūna: Manuprāt, nav problēma būt keramiķim–dizainerim. Problēma ir būt māksliniekam–keramiķim. Bieži Latvijā tiekam noraidītas, galerijām apgalvojot, ka lietišķo mākslu tās neizstāda. Tas ir aizvainojoši. Nereti par mākslu tiek atzīts darbs, kas, piemēram, izgrebts kokā vai no kāda cita mazvērtīgākā materiāla, taču, līdzko tas veidots no māla, tam tiek uzlikts virsū zīmogs – lietišķā māksla. Ingrīda Žagare seminārā ierosināja, ka nepieciešama keramiķu asociācija. Tas varētu būt viens no risinājumiem. Piemēram, uz Bornholmu (European Ceramic Context 2014 – red.) no Igaunijas ieradās vesels autobuss ar keramikas māksliniekiem. Tallinā keramikai tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība, to var atrast galerijās un muzejos. Latvijā nepastāv galerija, kurā tiktu izstādīta keramikas māksla. Līdz ar to nav vietas, kur sevi prezentēt.
Šobrīd Latvijā būt par keramiķi acīmredzot nav viegli.
Ingūna: Savā mūžā nekad neesmu strādājusi nevienā darbā – esmu nodarbojusies tikai ar keramiku. 27 gadus esmu ar to nodarbojusies. Es izdzīvoju.
Melisa: Knapi! (Smejas.)
Ingūna: Šobrīd tiešām jāpiedomā, lai izdzīvotu. Taču arī mēs esam mākslinieces un gribētos, lai to atzītu arī šeit – Latvijā.
Melisa: Un tas ir fenomenāli. Jo, piemēram, Korejā, kur ir tūkstoš gadu ilga keramikas vēsture, porcelāna vāze var maksāt vairāk nekā 18. gadsimta glezna. Keramikai Āzijā ir senas tradīcijas, tā, iespējams, kaut kādā ziņā rosināja industrializāciju. Tagad tā tiek noniecināta. Keramika ir liels pagrieziena punkts vēsturē un ne tikai Ķīnā, bet arī Eiropā. Tāpat – neviena glezna nesaglabāsies desmit tūkstoš gadu, taču porcelāna vāze gan. Tāpat, domājot par keramikas nozīmi vēsturē – daudzu kultūru rakstu zīmes saglabājušās tieši patiecoties keramikai, arī mūsdienās tā ir nozīmīga nozare, piemēram, domājot par astronomiju un ceļošanu kosmosā. Taču tik un tā cilvēki keramiku joprojām nenovērtē.
Neskatoties uz to, ka cilvēki nenovērtē keramiku un bieži vien to nesaprot, kas lika jums, zinot šo attieksmi, tai tomēr pievērsties?
Melisa: Mākslas akadēmijā Amerikā es apguvu tēlniecību un glezniecību, kā arī mākslas vēsturi. Es nevēlējos spert kāju keramikā, jo domāju, ka nekad netikšu uzskatīta par mākslinieci, ja kaut vai ar vienu pirkstu pieskaršos keramikai! Taču atminos, ka visās skolas izstādēs tieši keramiķu darbi bija visspilgtākie un profesionālā ziņā krietni vien pārāki par glezniecības vai tēlniecības darbiem. Es vēlējos saprast, kā savienot glezniecību un tēlniecību, taču kļuvu arvien nervozākā un satrauktāka, nespēdama atrast pareizo atbildi. Taču, kad iepazinos ar Ingūnas darbiem, biju apburta, saprotot, ka viņai ir izdevies tas, par ko vairākus gadus biju lauzījusi galvu. Un viņai tas lieliski izdodas! Un te nu es esmu – mēģinot darīt to pašu. Kad atbraucu uz Latviju, biju nolēmusi apgūt keramikas kursu, un Ingūna mani uzaicināja darboties savā studijā. Tā tas viss aizsākās. Viss, ko es zinu par keramiku, ir patiecoties Ingūnai.
Ingūna: Jau no mazotnes man ar māsu patika kaut ko veidot – vai nu lellēm šūt apģērbus vai ko citu. Kad māsa izvēlējās doties studēt dizainu, es vēlējos viņai sekot un pieteicos Mākslas akadēmijā ‘keramiķos’, domājot, ka uz to būs vismazākais konkurss. Taču izrādījās tieši pretēji! Brīnos, ka tiku uzņemta! (Smejas.) Taču pēc absolvēšanas man prātā pat nebija jautājums, ko darīt tālāk – tā viennozīmīgi bija keramika. Man ļoti iepatikās šis materiāls. Taču esmu sapratusi, ka, lai būtu mākslinieks, tam nepieciešama dūša! Katru dienu ir jācīnās. Esmu ar to nodarbojusies 27 gadus, ne mirkli nedarot neko citu.
Vai esiet apsvērušas nodarboties ar ko citu?
Melisa: Esmu to apsvērusi pāris reizes.
Ingūna: To nav iespējams apvienot ar citu darbu. Tas ir kā rūpēties par bērnu, keramikai ir nepieciešama konstanta uzmanība un pastāvīgas rūpes. Es nezinu, vai saņemšu pensiju, taču, iedomāties sevi nodarbojamies ar ko citu, nevaru.
Darbi no RojaL festivāla. Foto: no personīgā arhīva
Amerikā pavadījāt septiņus gadus, šajā laikā kļūstot tur pazīstamas. Pastāstiet par Amerikas pieredzi!
Ingūna: Amerikas pieredze bija traks piedzīvojums! Mēs ieradāmies ar vienu koferi, pilnu ar instrumentiem, bet septiņu gadu laikā paspējām izveidot trīs studijas. Tā bija lieliska pieredze! No sākumā mēs īrējām nelielu dzīvokli, līdz mums piedāvāja lielu projektu 70 tūkstošu dolāru vērtībā – radīt publisku mākslas darbu. Astoņu mēnešu laikā bija jāizgatavo 5000 porcelāna flīzes. Darbojāmies kā fabrikā! (Smejas.)
Mums sākumā nebija nekā – nācās īrēt lielākas telpas, iegādāties auto un tamlīdzīgi.
Melisa: Tā bija tāda kā laimes spēle – mēs nezinājām, vai projektu patiešām apstiprinās, taču mums bija jāpierāda pasūtītājiem, ka varam to izdarīt. Gala rezultātā pārdevām vairākus darbus, aizņēmāmies naudu. Turklāt tajā laikā advokāta kļūdas dēļ Ingūna Amerikā atradās nelegāli. Tādēļ viņas vārdu nācās slēpt. Te arī radās zīmols SkujaBraden – lai neviens nevarētu atrast Ingūnu Skuju. Kad devāmies uz radio vai sniedzām interviju, prezentējām sevi kā SkujaBraden.
Vai šis ir iemesls kādēļ esiet Latvijā?
Melisa: Jā! Vainīgo advokātu iesūdzējām tiesā, taču tikmēr mums nācās pamest Ameriku. Pārdevām visu, kas mums bija, un pārcēlāmies uz Latviju. Ieradāmies tieši 2009. gada 13. janvārī, kad Rīgā notika protesti. Tajā mirklī šķita, ka esam visu salaidušas grīstē.
Kā jums patīk būs šeit – Latvijā?
Melisa: Šī ir brīnišķīga vieta, kur dzīvot. Par spīti tās neskatāmajām problēmām, tai ir daudz lielāks potenciāls nekā citām valstīm, piemēram, Amerikai, kurā ir korupcija un daudz citu problēmu.
Darbi no RojaL festivāla. Foto: no personīgā arhīva
Jums droši vien bieži jautā, kā jūs strādājat kopā? Kā notiek darbu radīšanas process un pienākumu sadale?
Ingūna: Mums ir četras rokas, kas ir liels ieguvums! (Smejas.) Daudz laika pavadām, ‘cīnoties’ par to, kas tiks veidots. Taču nekad mums nav gatava ideja, ko taisīt – sākumā ir tāds kā idejas uzmetums, un pārējais nāk procesa gaitā. Citas idejas gaida vairākus gadus līdz nobriest.
Ķīnas simpozijā jūs skārāt tādus sociāli aktuālus tematus kā cilvēku tirdzniecība un migrācija darba meklēšanas nolūkos. Kas ir jums svarīgie jautājumi, kam pievēršaties savā mākslā?
Melisa: Pasaulē ir tik daudz tēmu, par kurām runāt! Gaisa piesārņojums, mežu izciršana Latvijā, Putins un aktualitātes Ukrainā. Protams, mēs varam radīt vienkārši skaistu produktu, taču tam nebūs nekādas jēgas, ja darbs neradīs nekādas pārdomas.
Kādi ir jūsu lielākie nākotnes plāni?
Melisa: Nākošgad mums būs izstāde muzejā „Rīgas birža”. Radīsim darbus, atsaucoties uz muzeja keramikas kolekciju. Piemēram, izmantojot Sevras fabrikas kolekciju, ko savulaik bija pasūtījusi Katrīna Lielā, esam radījušas vāzi, kurai vienā pusē ir Katrīna Lielā, bet otrā – Putins.
