“Tas, ko tu dzirdi”

Intervija ar igauņu mākslinieku Raulu Kelleru, kura izstāde What You Hear Is What You Get (Mostly) līdz 26. oktobrim turpinās Igaunijas Modernās mākslas muzejā.

Sergejs Timofejevs
16/10/2014

Rauls Kellers uz interviju ieradās ar motociklu. Slaids, tērpies melnā ādas jakā un melnās biksēs, ap kaklu apsiets zils pirāta lakats. Pieklājīgs, mierīgs, nesteidzīgs, gadus četrdesmit vecs vīrietis, kuram patīk savienot telpu un skaņu, abas sapludināt un sekot to attiecībām. Viņš ir beidzis Tallinas Mākslas akadēmiju, kur tagad pats ir pasniedzējs un vada Interaktīvo multimediju departamentu. Daudzreiz izstādījies Igaunijā un ārpus tās, šogad vien viņam bija trīs personālizstādes; viena no tām, What You Hear Is What You Get (Mostly), līdz 26. oktobrim turpinās Igaunijas modernās mākslas muzejā (EKM). Un šajā Mostly ietilpst dažādi pusnoslēpumaini objekti, kurus mākslinieks līdztekus skaņai ir izvietojis EKM plašumos. Kaut kādas, gaisā iekārušās, neatpazīstamiem gigantiskiem akumulatoriem līdzīgas pusuzšķērstas mučeles, aizkars, kas telpas absolūtajā tumsā atkāpjas, reaģējot uz kustību, un ieaicina paša aizkara ierobežotā aplī zem tieši pie griestiem sarkani degošas taisnstūra lampas, tirkīzzilā krāsā izgaismoti, no sevis uz sevi plūstoši dūmi. Tomēr galvenais tēls šeit ir skaņa – dūcoša, monotona, iesūcoša, enerģiju izstrāvojoša, no objekta uz objektu tonalitāti mainoša. Kopiespaids – it kā jūs būtu iekļuvuši kādas aizvēsturiskas civilizācijas kosmosa kuģī. Kuģis lido, mehānismi darbojas, taču jūs nesaprotat ne to funkcionēšanas principus, nedz arī to, kā varētu izskatīties šai kuģī dzīvojušās būtnes. Un tas viss jau sen nedarbinātas termoelektrostacijas telpās, EKM mājvietā.

Tiekamies pie muzeja, laiks ir brīnišķīgs, pie ieejas sanākuši kādi trīsdesmit vecāko klašu skolnieki. Anderss Hjarms, kurš ir tas, kas šo vietu apzīmējis kā muzeju, igauniski viņiem stāsta pamatlietas par to, kas ir sound-art, un vadā pa ekspozīcijas trijiem stāviem. Bet mēs ieejam netālās kafejnīcas teritorijā, apsēžamies pie galdiņa turpat uz ielas. Diktofonā bez Raula Kellera balss ierakstās arī dažu garāmbraucošu mašīnu skaņas, kaimiņu replikas, kaut kāda čīkstoņa un dūkoņa.

Gatavodamies intervijai, skatījos, kas no jūsu darbiem ir tīklā. Gandrīz neko neatradu…

Taisnība, nekas daudz tīklā nav ielikts. Un es ne pārāk daudz laika veltu dokumentēšanai. Objektu radīšana paņem pārāk daudz enerģijas. Arī tad, kad pats filmēju savus objektus, šie materiāli visbiežāk paliek manā arhīvā. Es pārāk neticu pašreklāmai. Var šķist, ka ir viegli pēc viena klipa spriest par mākslinieku vai izstādi. Tomēr pastāv liela varbūtība, ka tas būs sava veida vienkāršojums.
Saprotu, ka pierodam pie tā, ka internetā ir pieejams daudz informācijas. Taču neesmu drošs, ka gribu to veicināt un iet mediju ēras pavadā. Jā, informācija par mani ir atrodama, taču tā izriet no citu par mani rakstītā. Un arī šajos kritiķu tekstos ir pa kādai faktu kļūdai. Katrā ziņā tie neatklāj stāsta būtību.

Iemesls, iespējams, ir tai apstāklī, ka sound-art darbi balstās uz gaisu un tā fizikālajām īpašībām. Gaisu nav iespējams ierakstīt video.

Tā ir. Dokumentēt kaut ko tādu ir ļoti sarežģīti. Piemēram, šī ekspozīcija balstīta uz to, ka, mainot savu pozīciju telpā, jūs maināt savu skanējuma perspektīvu. Var, protams, visur staigāt ar ieslēgtu kameru vai ierakstīt skaņu atsevišķi… Katrā ziņā, tas nebūs autentiski. Un tumsā (daži darbi ir izstādīti aptumšotās telpās – red.) tomēr ir ļoti grūti filmēt.

Manuprāt, uzturēšanās tumsā vispār ir ļoti spēcīgs mediators. Uztverē kaut kas tiek nogriezts, kaut kas saasinās. Īpaši jau skanējums.

Daži mākslinieki savos koncertos tīšām nogriež vizuālo informāciju. Kad dzirdu kaut ko sarežģītu, kas prasa lielāku uzmanību, es aizveru acis. Tas ir saprotams. Tomēr savas instalācijas neveidoju pilnīgā tumsā. Tas ir diezgan liels izaicinājums auditorijai, cilvēkiem ir diskomforts. Pat šajā izstādē, daļējā tumsā, dažs labs nejūtas savā ādā. Daudziem šķiet, ka tumsa ir kaut kas drūms. Pats gan neredzu nekāda sakara starp reālu tumsu un simbolisku, tumsas spēkiem un tamlīdzīgām lietām. Man tā drīzāk ir iespēja koncentrēties. Tāpēc vienmēr brīnos, ja kāds saskata manos darbos kaut ko biedējošu. Tas ir kaut kas tāds, par ko man pašam nav ne jausmas.

Domāju, ka māksliniekam skatītājs vispār nav jābaida vai jāšokē. Man absolūti nav tādu ambīciju. Es mēģinu ar skatītāju komunicēt. Vienkārši piedāvāju citādu pieredzi – iedziļināties skaņā un iedziļināties šajā konkrētajā telpā. Tieši fenomenoloģisko aspektu. Un dažreiz tur mēdz būt tumšs, OK, vienkārši nedaudz tumšs.

Kā izvēlaties skaņas saviem darbiem?

Mēģinu rast visai minimālistisku risinājumu. Vairums skaņu ir vienkārši skaņu svārstības (oscillations) vai kaut kādi skaņu viļņi. Kad ‘uzskaņoju’ savus objektus, izvēlos pamata rezonansi un pēc tam frekvences pieskaņoju tam, kā skan telpa, kur objekts tiek izstādīts. Tam, kā tā skan man. Tas ir visai intuitīvs pieredzējums. Un, kad atrodu to, kas ļauj telpai atvērties, vairs nebūt aizvērtai, tad, šķiet, esmu uzgājis vēl par kādu atvērtības slāni vairāk. Dažkārt tas prasa vairāk laika, citreiz atkal viss notiek ļoti dabiski. Man tas ir pats patīkamākais darba posms – viss ir uzstādīts un ieslēgts, var apsēsties un noskaņot visu kopumu, kopējo skanējumu. Un vienmēr gribas, lai šai darba daļai atliek vairāk laika. Vienkārši norimt, piesēst un sajust telpu skaņā. Tomēr reizēm uzstādīšanas process prasa vairāk laika, nekā ir bijis paredzēts, un vienmēr gribas vēl mazlietiņ laika šim pēdējam posmam. Lai to izbaudītu.

Vai mēdz gadīties, ka, piemēram, kaut kur ceļojat, un pēkšņi kāda ļoti interesanta skaņa…

(Šajā brīdī kāda neparasta skaņa atskan no ostas puses. Rauls Kellers noplāta rokas, it kā parādot – lūk, te ir!)
Protams. Ceļojumos ņemu līdzi skaņu ierakstu ierīci. Taču šādus ierakstus instalācijās neizmantoju. No tiem drīzāk sapludinu kompozīcijas kādiem audiodiskiem. Proti, tas ir kaut kas, ko var paklausīties mājās, tādā garā… Citreiz ierakstu dažādus mūzikas instrumentus, bet tikai to skanējuma, nevis melodiju dēļ. Neizmantoju skaņas kā kaut kādu loģisku valodu, tām nav konkrētas jēgas.

Proti, ja skaņa ir pārāk konkrēta, tā kļūst neinteresanta?

Domāju, ka stāsts nav par satura interesantumu. Mani interesē īpašais skanējums, skaņas raksturs, kuram varu piekļūt, izmantojot parastus blokus, parastas skaņu svārstības. Ja kaut ko līdzīgu dzirdu realitātē, tad tas visdrīzāk ir, piemēram, virs manis lidojošs helikopters, kas rada skaņu viļņus. Ja es izmantotu vienkārši kaut kur ierakstītas skaņas – tā būtu pavisam atšķirīga pieeja. Tad man rastos kaut kāds naratīvs. Bet es ar naratīvu nestrādāju. Es strādāju ar objektiem un struktūrām. Naratīvs tiek radīts radīšanas procesā. Bet es šeit negribu neko ilustrēt. Sākumā domāju par skaņu, ko gribētu sasniegt, tad par pieeju, tad par realizācijas procesu. Un realizācijas process sāk ietekmēt gala rezultātu. Dažreiz redzu, ka darbs jau ir paveikts, kaut sākotnēji bija paredzēts vēl kaut kas.

Vai atceraties pirmo sound-art darbu, ko redzējāt un dzirdējāt? Vai tas ietekmēja jūsu pieeju?

Labs jautājums (domā)... Nedomāju, ka mani būtu ietekmējis kaut viens vienīgs sound-art darbs. Vispār jau man ir tāds diezgan spēcīgs roka bekgraunds. Savulaik pakāpeniski pievērsos tieši šīs mūzikas detaļām. Man nebija nekādas muzikālas izglītības. Taču sāku domāt par to, kā rodas skaņas, kāpēc dažas no tām man šķiet interesantākas. Tā, taustīdamies, vienkārši klausoties un koncentrējoties uz sajūtām, ko izraisa skaņas nokrāsas, sāku virzīties uz priekšu. Tad atklāju komponistus minimālistus, arī Stīvu Raihu. Citādi apjautu sitaminstrumentu skanējumu – ne tikai kā ritma, bet arī kā melodiskos instrumentus. Pamazām atklājās, ka ir konkrēts atkārtota skanējuma tips, kas kaut kādā veidā savienojas, mijiedarbojas ar mani.

Man, piemēram, bija elektroģitāra, taču es neiemācījos to spēlēt, man vienkārši patika kaut kādas īpašas skaņas, ko no tās izvilināju… Varu sacīt, ka tā bija apzināta ceļa izvēle, skaņa mani interesēja arvien, arvien vairāk.

Taču jūs ieguvāt mākslinieka izglītību?

Jā, daudz tiku strādājis ar video, performancēm. Atklāju, ka visos time based media ir daudz kopīga. Audiovizuālu darbu nevar sadalīt sastāvdaļās. Darbojoties ar video, es, protams, pamanīju, ka videoierakstus var skrečot tāpat kā plati, un rodas ļoti interesantas skaņas. Man joprojām interesē kustīgs attēls; zīmēt es sāku pirms gadiem divdesmit, daru to joprojām, taču zīmējumus neizstādu. Par gleznošanu man joprojām nav skaidrības – kāpēc man jāglezno viena bilde, kāda jēga vienai bildei? Toties es nodarbojos ar fotografēšanu, man patīk šis process – analogā fotogrāfija. Reizēm fotogrāfijas jēga rodas tieši tās radīšanas procesā. Man šķiet, ka galvenais ir izšķīst šajā radīšanas procesā, tad darbs iemantos jēgu pats no sevis.

Bet kāpēc tas nevar notikt ar zīmēšanu?

Protams, var. Tomēr tas vairāk ir naratīvs, ilustratīvs process. Kaut tas, protams, var būt arī abstrakts. Abstraktā pieejā nākamais solis ir pats materiāls. Te nu mani noteikti ieinteresētu, piemēram, papīra īpašības un tintes īpašības un kā šī tinte nožūst uz virsmas. Man patīk faktūras, to taktīlās īpatnības. Ļoti patīk. Tās teju aicina parotaļāties. Es ieeju veikalā un redzu kādu brīnišķīgu papīru zīmēšanai, uzreiz sāku domāt, kā to labāk izmantot. Kāda krāsa tam vislabāk derētu. Mēģinu atrast kaut ko proporcionālu pašai šī papīra idejai.

Tas droši vien arī ir viens no mākslas uzdevumiem – ļaut lietām runāt, izpaust savu iekšējo būtību.

Protams. No otras puses, tas ir industriāls artefakts, tas ir papīrs. Kaut kādi cilvēki kaut kāda procesa rezultātā to ir uztaisījuši. Zināmā mērā tu kā mākslinieks esi ieprogrammēts tā, lai tas tev patiktu. Ieiet šajā veikalā ir tāpat, kā bērnībā ielūkoties rotaļlietu pārdotavā. Līdzīgi var būt mūzikas veikalā – daudz instrumentu, katram savs skanējums, lieliska faktūra. Kaut kādā ziņā industrija manipulē ar tevi, tu pārvērties par patērētāju. Un tas mani vienmēr dara bažīgu.

Nonācis jūsu izstādē, sajutu asociācijas ar 60.–70. gadu zinātnisko fantastiku, iezīmējās sižets ar kaut kādu pamestu kosmosa kuģi, kurā tu esi nokļuvis… Un tur darbojas un rada skaņas dīvaini instrumenti… Kā jūs pats sajūtat ekspozīciju?

Pavisam savādāk, protams. Man tas visupirms ir process, ļoti fizisks process. Pabijis šajā vietā un pēc tam to iztēlojies, mēģināju mainīt šo telpu un priekšstatus par to. Un ir iznākusi atvērta sistēma. Ja sakāt, ka tas līdzinās zinātniskai fantastikai – kāpēc gan ne? Man vienmēr interesē refleksija, tas, ka apmeklētāju fantāzijā veidojas kāds naratīvs. Pats drīzāk domāju par kaut kādām skanošām kastēm, kuras cilvēki var pārbīdīt un šo skanējumu mainīt. Tādā garā…

Trešajā stāvā, kur ir zāle ar prožektoru izgaismotiem dūmiem, pirms manis iegāja kāda meitene. Viņa pārlēca pāri ierobežojuma margām un apsēdās lejā, tieši uz šo dūmu robežas. Laikam, lai labāk tajos ielūkotos. Kad būvējat instalācijas, iztēlojaties jeb plānojat, kā cilvēki tur kustēsies, kā uzvedīsies? Tur taču vēl ir telpa, kas ir redzama, bet nepieejama. Var pamanīt, ka tā ir, bet iekļūt tanī nevar.

Jā, var uzkāpt pa kāpnēm un ieraudzīt istabu, kurā ir pastiprinātājs, taču iekļūt tanī nevar. Taisni tas gadījums, kad idejas realizācijas procesā telpa sāk piedāvāt pati savus variantus. Sākotnēji ideja bija savādāka – šo istabu vienkārši nobloķēt. Ar visu pastiprinātāju, kas darbojas jaudīgāk par visiem pārējiem objektiem. No augšas varētu uzkāpt uz šīs istabas griestiem un itin kā dzirdēt, ka tur kaut kas ir. Turklāt tur pa virsu ir uzbērti skaņu izolējoša materiāla gabali, un skaņa ir izpludināta. Kad sākām visu likt pa vietām, izrādījās, ka nav vajadzības šo istabu aiztaisīt pavisam. Viss jau notiek – jūs istabu redzat, dzirdat, bet iekļūt tanī nevarat.

Man, protams, ir savs priekšstats par to, kā apmeklētāji izstādē pārvietojas. Bet cilvēki kā jau cilvēki… Principā kāpt pāri margām nevajadzēja, jo tur, kur dūmi ir visbiezākie, gandrīz nav skābekļa, tikai CO². Tur gan ir videokamera, pieskatītāja uzrauga situāciju.

Vai arī, lūk, otrdien – biju šeit, lai tomēr mēģinātu kaut ko dokumentēt. Bija atnākuši arī pieci gadus 15–16 veci puiši, iegāja istabā ar aizkaru un sarkano gaismu. Un sāka tēlot zvērus un rēkt. Tādas lietas jau nevar paredzēt. Kāds mēģina kārtu pa kārtai šķetināt visas skaņas nianses, cits atkal vienkārši sajūt viņu apņemošu enerģiju.

Un skaņa – enerģijas kvintesence.

Jā, tā no dabas ir ļoti jaudīga. Un tajā ir daudz informācijas. Mēs dzirdam daudz vairāk nekā redzam. Mēģinām fokusēties uz redzi, jo tā ir noteicošā maņa. Tomēr skaņā ietvertā informācija nonāk līdz mums daudz ātrāk. Tā iet pa tiešo smadzenēs, kamēr acis pārformatē gaismu par signālu nervu sistēmai. Un mums redzamais gaismas spektrs ir daudz mazāks par skaņas spektru. Iespējams, tas saistīts ar mūsu kā sugas attīstību; savulaik mums bija nepieciešamība sadzirdēt katru čaboņu. Mežā pietiek nokrakšķēt kādam zaram, lai mūsu ķermenis reaģētu tai pašā brīdī. Ja gribat kaut ko ieraudzīt, jūs sākumā it kā kaut ko skenējat, tad izceļat līnijas, kontūru. Turpretim, ja ko sadzirdat, reaģējat nekavējoties.

Strādājat arī radio-art jomā. Kas tas par projektu?

Tas saucas Lokaal Raadio, tas ir tuvāk performancei; katrs koncerts kļūst par radiokoncertu. Izmantojam raidītāju un raidām no šejienes nelielā zonā, tāpēc nosaukums ir „Lokāls radio”, ļoti lokāls. Improvizējam, izmantojam iepriekš ierakstītus gabalus. Īsts Lo-Fi. 2011. gadā rīkojām radiomākslas festivālu Radiator, tepat, EKM. Bija koncerti, lekcijas, un to visu raidījām kādu trīs kilometru rādiusā. Bija arī translācija internetā. Kāds nāca tieši uz pasākumu, kāds klausījās radio, kāds tīklā.

Mūsu koncertos viss ir diezgan vienkārši un minimālistiski. Nemaz nelīdzinās šobrīd aktuālajiem kopienas radio (community radios), kur cenšas kopēt radio ēterā ierastos formātus – sākumā kāds uzstājas studijā ‘dzīvajā’, tad saruna, tad mazliet mūzikas, pēc tam vietējās ziņas utt. Mēs skanam principiāli atšķirīgi, mums ir – troksnis, šņākoņa.

Masu komunikācijas, televīzijas laikmets ieviesis mūsu dzīvē iedomātus kolektīvus pārdzīvojumus. Tas pats ar radio. Tās ir pavisam atšķirīgas lietas – klausīties to pašu dziesmu diskā savās mājās vai arī pa radio. Jo līdz ar tevi klausās vēl kāds, rodas kopības sajūta. Un visa tā šņākoņa starp stacijām, arī tā ir sava veida elektromagnētiska matērija, arī tā man interesē kā medijs.

Bērnībā mājās arī bija radio. Tēvs klausījās „Amerikas balsi” un „Brīvo Eiropu”. Bet man patika tā lēni, lēni griezt kloķi, virzoties no stacijas uz staciju, no valodas uz valodu, te ķīnieši, te vjetnamieši, te ungāri.

Iespēja vienā mirklī noķert visu pasauli savā radio aparātā.

Jā, tā arī nav slikta ceļojuma ideja.

Vai ir kāds projekts, kāda ideja, ko vēl neesat īstenojis, bet gribētu to izdarīt?

Kad biju mazs, man bija ideja, ka būtu labi kontrolēt skaņu visā pilsētā. (Smejas.) Visai neprātīga ideja – būt par pilsētas saundtreka autoru. Tas, protams, ir joks. Laikam ideja ir nākusi no laikiem, kad mums bija visas tās pirmā maija demonstrācijas, parādes. Tur bija skaļruņi, sirēnas, mūzika ielās, runas... Kā viens kopīgs saundtreks. No skolas nākdams, iedomājos, kā būtu, ja pats sacerētu tādu saundtreku.

Esmu atvērts izaicinājumiem. Jauns izaicinājums – jauns posms. Ja tas man ir par lielu, tad ciešu neveiksmi. Ja ne – viss kaut kā sanāk. Nav ne jausmas, kāds manā dzīvē būs nākamais. Varbūt viss jau notiek – tieši šajā brīdī.