“Tas, kas paliks”
Starptautiskā semināra A Gathering of the Ar(c)t(ic) Tribes II priekšvakarā par savām idejām stāstīja Sanktpēterburgas kuratores Anna Bitkina un Marija Veica
06/11/2014
No 24. līdz 26. oktobrim Norvēģijas pilsētā Moiranā, kas atrodas uz ziemeļiem no Polārā loka, notika liels starptautisks seminārs A Gathering of the Ar(c)t(ic) Tribes II, veltīts pilsētattīstībai un sociālajām pārmaiņām, kas tika skatītas caur publiskajā telpā esošu mākslas projektu prizmu. Viens no semināra pamatjautājumiem bija: „Vai māksla var būt sociālu pārmaiņu aģente?” Rīkotāji uzskata, ka „sociāli orientēti mākslas projekti iekļaujas realitātē, skarot tehnoloģiju, ekoloģijas un politikas tēmas. Sabiedrības iesaistīšanās un līdzdalība šajos projektos ir fundamentāls to nosacījums”.
Pastāstīt par saviem projektiem un pārstāvēt seminārā Krieviju bija aicinātas Marija Veica un Anna Bitkina, Radošās kuratoru apvienības TOK pamatlicējas. TOK ir nekomerciāla mākslas organizācija, kas realizē starpdisciplinārus projektus laikmetīgās mākslas, dizaina un sociālo zinātņu jomā. Viena no nozīmīgākajām viņu iniciatīvām ir „Kritiskā masa” – starptautisks mūsdienu mākslas projekts, kurā kopš 2011. gada tiek pētīta megapoles dzīve, par piemēru ņemot Sanktpēterburgu. Projekta „Kritiskā masa” galvenā komponente ir public art izstāde, kas notiek ik pa diviem gadiem dažādās sabiedriskās vietās mikrorajonos – tālu no pilsētas centra. TOK kuratoriem ir interesanti pārformatēt (vai novākt) kaut kādas lietas un objektus, kas it kā tiešā veidā ar mākslu nemaz nav saistīti. Piemēram, mainīt vispārpieņemto padomju laika vidusskolas telpas modeli. Šajā procesā viņi iesaista gan māksliniekus, gan dizainerus. Tā ne tuvu nav nejaušība – jaunam cilvēkam, kurš būs desmit gadus pavadījis atvērtākā, brīvākā un draudzīgākā vidē, droši vien būs vieglāk atrast kopēju valodu arī ar interpretācijām atvērtajiem laikmetīgās mākslas darbiem. Un tas ir tikai viens no plusiem.
Ar Annu un Mariju tikāmies Rīgā, šeit viņas piedalījās festivālā Survival Kit. Sēdējām kafejnīcā „Istaba” un runājām par to, kā viņas Krievijas reālijās īsteno savus projektus, ar kādām grūtībām sastopas un kādas ir viņu darba perspektīvas uz diezgan sarežģīto sociāli politisko procesu fona. Sākām mēs ar centieniem noskaidrot, kas ir public art – nosaukums, kas mākslas vidē visiem ir uz mēles, tomēr – lai arī ļoti modīgs, kā izrādās, ne tuvu ne viennozīmīgs.
Anna Bitkina pie apaļā galda diskusijā par public-art. 2011. Foto: no TOK arhīva
Anna Bitkina: Terminu public art iepriekš mēs izmantojām diezgan aktīvi, bet tad pārstājām. Tāpēc, ka tas vairs neatbilst tam, ko darām. Jā, mēs patiešām strādājam atvērtās sabiedriskās telpās, bet dažkārt arī slēgtās – kā valsts institūcijas, bibliotēkas, skolas, kinoteātri. Bieži komunicējam ar vietējās administrācijas pārstāvjiem. Un uzskatām, ka arī tā ir daļa no mūsu darbības.
Marija Vaica: Drīzāk mēs praktizējam sociālas nodarbes laikmetīgajā mākslā. Vai to, ko vēl mēdz dēvēt par new public art, kad visa pilsēta un visa publiskā telpa kļūst par skatuvi performatīvām darbībām vai vispār – par skatuvi cilvēku savstarpējai mijiedarbībai.
Tādā gadījumā vispirms noskaidrosim – kas ir vecā public art?
A. B.: Tā drīzāk ir tāda objektu reprezentācijas forma. Tēlniecība, instalācija... Kaut kas statiskāks...
M. V.: Ja vērtējam mūsu pirmo „Kritiskās masas” izstādi 2011. gadā, tad tā, neapšaubāmi, ir vecā public art, jo tie bija darbi sabiedriskajā telpā saistībā ar konkrētu vietu, un ne visi darbi bija veidoti interaktīvi ar skatītāju. Un tie bija diezgan statiski objekti.
A. B.: Daži no tiem veiksmīgāk, daži mazāk veiksmīgi veica public art funkcijas: tai ir jābūt kā apkārt notiekošo procesu starta pogai, kultūras vides radīšanas procesa daļai, jāveido kontakti starp atšķirīgām kopienām. Mums no vienas puses ir interesanti strādāt ar dažādu problemātiku, no otras – likt lietā dažādas kuratoru prakses. Mēs projektā vienmēr aicinām jaunus autorus, kas rada darbus, kuri ir piesaistīti vietas problemātikai un vēsturei.
No izstādes „Kritiskās masa” 2013. gadā. Hanss Rozenstrems. Novērotājs
M. V.: Sākotnēji strādājām centrālajos pilsētas rajonos – kad nekā tamlīdzīga vispār vēl nebija. Bet sāka parādīties arī citi šāda veida projekti. Un tad mēs sarīkojām izstādi guļamrajonā. Mums gribējās pastrādāt ar guļamrajona identitāti un kultūras atmiņu. Gribējās parunāt par šādu rajonu funkciju un to, kā tie mainās – un vai vispār mainās. Ko tie nozīmē Sanktpēterburgai ar tās skaisto centru un bezpersoniskajām dažādos laikos radītajām jaunceltnēm.
A. B.: Kāds potenciāls ir šiem rajoniem, kas tur vispār notiek un kas tur dzīvo.
M. V.: Trešā izstāde būs pavisam citāda, daudz koncentrētāka, jo notiks 19. gadsimta savrupnamā, kas savas eksistences laikā ir pildījis ļoti dažādas funkcijas, bet pēc tam ilgu laiku bijis pamests. Citiem vārdiem sakot – tur ir ļoti daudz vēstures slāņu, ar kuriem mēs gribētu strādāt.
A. B.: Šī māja ir pazīstama kā Gromova vasarnīca. Ēku šī gadsimta sākumā gribēja nopostīt, bet vietējā sabiedrība (kas šajā rajonā ir stipra un aktīva) to nepieļāva. Un ar šiem cilvēkiem mēs arī strādāsim šajā projektā. Mēs ne tikai pētīsim vēsturi un analizēsim tagadni – interesanti ir arī piedāvāt scenārijus tam, kas ar šo vietu notiks tālāk.
Mēs principā visu laiku uztaustām dažādas kuratoru prakses un kreatīvu procesu iespējas – kā tie var ietekmēt sociālu problēmu risinājumus un kā var iedarbināt tos mehānismus, kuri varētu vest vispārējas labklājības virzienā kaut vai nelielu apkaimes sabiedrību...
Izdevās sasniegt pozitīvu rezultātu?
A. B.: Nav tā, ka mēs būtu mainījuši pasauli. Bet, piemēram, ir mums tāds projekts – dizaina platforma –, kura ietvaros mēs kopā ar bērniem, vecākiem un skolotājiem cenšamies izdomāt, kā varētu mainīt padomju laikā celtas, ļoti tipiskas skolas interjeru.
M. V.: Ne gluži interjeru... Kā mainīt skolas vidi, lai tā ietekmētu izglītības procesu. Respektīvi, izvēlējāmies tipisku skolu, kas celta krievu П burta veidā. Četri stāvi, ēdnīca, sporta zāle. Lieta tāda, ka skola un vispār viss izglītības process Krievijā ir ļoti attālināts no tā, kā bērni dzīvo ārpus skolas. Iegāju tajā ēkā un sapratu, ka no tā laika, kad es beidzu tādu pašu skolu pirms 15 gadiem, nekas nav mainījies. Tas pats ēdnīcas smārds, tās pašas drūmās sienas. Mēs pasēdējām stundās – arī mācību process ir palicis tāds pats.
Fото: no TOK arhīva
Bet, ja paskatāmies uz, teiksim, skandināvu skolām, tad tur pirmām kārtām ir jūtama vēlme atteikties no šīs skolēna un skolotāja hierarhijas – kad viens ir pretnostatīts otram un vienmēr ir vecākais, kurš diktē noteikumus. Mūsdienu eiropeiskā izglītība, īpaši – jaunākajiem bērniem, piedāvā citādus komunikācijas modeļus, kad skolotājs ir ceļabiedrs, savdabīgs mediators starp tevi un informāciju, kuru tu saņem, un apkārtējo pasauli kopumā.
Mēs gribam pārstrukturēt skolas telpu, kas organizēta lielā mērā kā cietums. Ir gaitenis, un tā abās pusēs – kabineti, un katrā no tiem – tāfele ar skolotāju. Ienesot izmaiņas dizainā un ēkas struktūrā, mēs gribētu ietekmēt mācību procesu, padarīt to mūsdienīgāku un bērniem interesantāku.
A. B.: Vēl mums ir svarīgi skolēnu galvās mainīt priekšstatu – ka viņi var. Ja par pamatu ņemam viņu viedokli, kopā veidojam projektu un viņu vēlme uzlabot skolu tiek īstenota, tad lielajā dzīvē viņi iziet ar apziņu, ka viņu viedoklis ir svarīgs.
M. V.: Turklāt skolā ir arī novadpētniecības muzejs par Čornaja rečka rajona vēsturi. Skolotāji ar muzeju ļoti lepojas, bet bērniem tas neizraisa nekādu interesi. Viņi to nekādi nevar identificēt ar sevi. Un mēs izdomājām, ka mums būtu interesanti iesaistīt bērnus muzeja ekspozīcijas pārveidošanā. Ka bērni uzņemtu video par priekšmetiem, kam ir saistība ar viņu ģimeni un, iespējams, arī rajona un pilsētas vēsturi. Un mēs kopā ar dizaineriem izdomājam muzeja moduļus, kur jaunie ekspozīcijas priekšmeti tiks novietoti.
A. B.: Vēl mēs gribam atbrīvoties no tām drūmajām, tumšajām sienām un daļu sienas, kas iet gar muzeju, uztaisīt caurspīdīgu, kas palīdzētu ēkā ienest vairāk gaisa un saules. Bet tas ir tikai viens no segmentiem. Mākslinieki piedāvā bibliotēku un muzeju vispār atbrīvot no sienām – izveidot vienotu izglītojoši rekreatīvu telpu.
M. V.: Protams, tas nav nekāds pārliecīgs jaunums. Bet Krievijā viss nonāk ar nelielu nokavēšanos. Un Sanktpēterburgā tādu projektu ir maz, patiesībā gandrīz nav.
A. B.: Mums ir ļoti interesanti strādāt ne vien ar to, kas ir tagad, bet arī to, kas bija pirms tam, – ar padomju skolu arhitektūras ideoloģiju. Un patiesībā atgriezties pie konstruktīvistu idejas, kas piedāvāja skolas padarīt par savdabīgiem community centre, kā tas arī ir noticis – bet tikai citās valstīs. Lai skolas daļēji pārņemtu to funkciju, ko veica kultūras nami, kuru tīkls eksistēja padomju laikā. Ideja par skolu kā centru skolēniem un viņu vecākiem ir modificējusies šo skolu muzejos. Tādu ir vesels tīkls, katrā trešajā Krievijas skolā ir šāda veida muzejs – savdabīgs piedēklis, ar kuru neviens nezina, ko iesākt. Respektīvi, mums ir interesanti strādāt ar šo pagātni, šīm idejām, kas mainījušās un īstenotas citās valstīs; ar arhitektūras vēstures teorijas aspektu.
Izstādē „Kritiskā masa” 2013. gadā. Garets Kenedijs. Kupčinas ciema pēdējā māja
Kā notika jūsu „Kritiskās masas” izstādes? Kuri bija visveiksmīgākie projekti?
M. V.: Manuprāt, ļoti veiksmīgs bija Gareta Kenedija projekts „Kupčinas ciema pēdējā māja” otrās izstādes ietvaros. Pie mums mākslinieki brauc veikt diezgan nopietnus pētījumus. Arī Kenedija vizīte ilga kādus trīs mēnešus. Mākslinieks strādāja ar 70. gadu masveida apbūves tēmu. Tas bija laiks, kad pilsēta sāka paplašināties un masveidā tika nojauktas koka mājas. Kupčinas izpētes un izstādes sagatavošanas laikā mēs iepazināmies ar vietējo aktīvistu, autobusa vadītāju, kurš brīvajā laikā nodarbojas ar sava rajona – Kupčinas guļamrajona – vēstures izpēti. Viņš ir izveidojis mājas lapu, kuru regulāri papildina ar dažādām kartēm un arhīvu fotogrāfijām. Viņš pastāstīja mums par kādu ģimeni, kura zaudēja savu koka namu. Cilvēki dzīvoja, dzīvoja, bet atnāca valsts un pateica: jums no šejienes jāvācas prom. Ģimene nebija ar mieru. Viņiem atslēdza ūdeni, elektrību utt., ilgi viņus pūlējās izlikt no mājas. Beigu beigās, iesaistoties milicijai un draudot ar ieroci, tas izdevās. Tomēr rezultātā šajā vietā nekas netika uzcelts, jo bija pārāk augsts gruntsūdens līmenis. Šai ģimenei dzimtas mājas, ģimenes ligzdas jēdziens bija ļoti svarīgs. Pēc tam, kad 1976. gadā māja tika nojaukta, viņi katru gadu satikās šajā vietā.
Šis stāsts Garetu ļoti aizkustināja, un viņš nolēma no jauna izveidot šīs mājas struktūru. Piesaistīja vietējo kokapstrādes uzņēmumu, topošos smalkgaldniekus un skolēnus, kas pētīja Kupčinas vēsturi.
A. B.: Tā bija vienas dienas akcija. Mājas modelis no tieviem bērziem bija izveidots pēc rasējuma, kuru mums iedeva ģimene. Notika publisks pasākums, uz kuru sanāca rajona iedzīvotāji un šīs ģimenes vairāku paaudžu pārstāvji, un namu simboliski atjaunoja. Garets strādā ar tādām lietām kā folk-fiction. Respektīvi, viņš vietējās folkloras un mākslas elementus cenšas ierakstīt globālākā kontekstā.
M. V.: Plus, viņš izdomā arī kaut kādus jaunus rituālus...
A. B.: ...un tādējādi rada jaunas savstarpējās attiecības vietējā sabiedrībā... Plus, visu procesu un tā beigu stadiju uzfilmē ar 8 milimetru kameru, vainagojot šo projektu vēl arī ar sena dokumenta estētiku. Šis bija projekts, kura izveidē ļoti cieši sadarbojās vesela cilvēku grupa (aptuveni 50). Tas, kas no tā palicis, ir filma, kas tagad atrodas vietējās skolas muzejā un smalkgaldnieku koledžā, un pats mājas modelis, kas pārcelts uz šīs koledžas pagalmu.
Nataļja Veica (no kreisās) kopā ar mākslinieci Maiju Zaku. Foto: no TOK arhīva
Jūsu stāstītais ir ļoti labi vides humanizācijas, tās kulturālas apdzīvošanas piemēri. Tas ir lieliski. Bet, vai nesanāk tā, ka pats sabiedriski politiskās situācijas vektors pašlaik ir pagriezts uz otru pusi? Kā jūs jūtaties šādā lietu izkārtojumā? Kad jūs kaut ko ceļat...
M. V.: Bet izrādās, ka ceļam smilšu pilis... Jā, taisnība, – no vienas puses. Mēs ļoti daudzas reizes esam to pārsprieduši savā vidū. Kad sākam strādāt sabiedriskajā telpā, tā vienmēr ir arī zināma cīņa ar vējdzirnavām. Jo jebkurš solis ir jādokumentē, visam vajadzīga atļauja. Un tā vienmēr ir šķēršļu pārvarēšana, bet pagaidām tas mūs nav atturējis.
Visas tās pasaulē notiekošās runas par ģentrifikāciju, par to, ka iemītniekiem ir tiesības uz pilsētu, – arī Krievijā kādā brīdī sākās vētrainas diskusijas par to. Bija daudz ļaužu, kam šīs problēmas interesēja un kas tās gribēja risināt. Bet tagad pēc veselas virknes politisko notikumu un valsts vēlmes daudz vērīgāk uzmanīt publisko telpu mēs atkal saskaramies ar situāciju, ka publiskās telpas izmantošanas robežas sašaurinās. Arvien jauni ierobežojumi rodas ģeometriskā progresijā. Bet mēs tik un tā plānojam nākamo izstādi, un tā rajona administrācija, kur to darīsim, pagaidām pret mums izturas ar ļoti lielu entuziasmu un priecājas par šo sadarbību.
Savos projektos mēs aizskaram svarīgus sociālus un politiskus jautājumus, un cenšamies to darīt dialogā ar sabiedriskām institūcijām, provokācijas – tā īsti nav mūsu metode. Bet tomēr tā sajūta, ka tev apkārt notiekošā dēļ varētu nolaisties rokas, protams, ir.
A. B.: Tu redzi, kā tiek slēgtas dažādas sabiedriskās un kultūras organizācijas vai ka pie viņiem notiek kaut kādas pilnīgi neizprotamas, bezmērķīgas pārbaudes. Bet mēs paši ar cenzūru neesam saskārušies. Mums bija diezgan asas attiecības ar rajona administrāciju, kad strādājām Kupčinā. Bet viss ir atkarīgs no cilvēka, kurš tur sēž, pie kādas formācijas un paaudzes viņš pieder. Piemēram, ar skolu, par kuru stāstījām, un tās direkciju mums izveidojās lieliskas attiecības.
M. V.: Kopumā jāteic, ka vidējā līmenī [valsts pārvaldē] strādā absolūti normāli cilvēki ar absolūti adekvātu notiekošā vērtējumu. Tiesa gan, vispirms viņi vaicāja: „Kam jums to vajag?” It kā varētu būtu kāds slepens labums, par kuru viņi nekā nezina, bet mēs nestāstām.
A. B.: Kad parunājāmies, izstāstījām savus nodomus – beigu beigās vairākas skolas gribēja, lai mēs savu projektu īstenotu kopā ar viņiem. Un mēs dabūjām tam naudu. Paldies dievam – Krievijas. Un sapratām, ka ejam pareizajā virzienā – gadījumā, ja viss noritēs veiksmīgi un pilotprojekts iegūs labu informatīvu atbalstu, šī metodika varēs kļūt par modeli un mēs kaut ko līdzīgu varēsim īstenot arī citās skolās. Jā, mēs lienam postsovjetiskās Krievijas ērkšķainajos džungļos, bet mēs cenšamies atrast domubiedrus, ar kuriem strādāt katrā konkrētā situācijā. Varbūt tas skan utopiski, ņemot vērā...
M. V.: Mēs vispār esam ideālisti...
A. B.: ...politisko situāciju Krievijā. Mēs vienkārši citādi nespējam. Un negribam braukt prom, mums patīk dzīvot Sanktpēterburgā. Bet mums kaut kā nesaskan, pirmkārt, ar krietnu daļu krievu ļaužu, otrkārt, ar Krievijas valdības politiku kopumā.
Izstādes laikā Gromova vasarnīcā Sanktpēterburgā
Saprotams, ka jūsu projekti nevar mainīt kopējo situāciju. Bet, manuprāt, to mainīt var tieši ar ļoti konkrētiem ‘mazajiem darbiem’. Un tas, ka konservatīvais pagrieziens noticis tik viegli, varbūt liecina par to, ka savulaik šie ļoti nepieciešamie darbi netika izdarīti – un kaut kādas ļoti elementāras, bet idejas virzībai svarīgas lietas palika neizkustinātas.
A. B.: Zināt, ja runājam par Sanktpēterburgas mākslas vidi – ļoti maz ir mākslinieku, kuri vispār reaģē uz to, kas Krievijā notiek politiskajā līmenī. Mākslinieki turpina strādāt savās darbnīcās.
M. V.: Pamatā pašreflektē... Ja tu kā mākslinieks norobežojies no ļoti svarīgiem notikumiem, kas ietekmē tavas valsts likteni, – tas tomēr ir savādi.
A. B.: Krievijā tas vispār ir retums – spilgti izteikta pilsoniskā pozīcija un vēlme kaut ko izdarīt sabiedrības labā.
M. V.: Jo nav jau pašas pilsoniskās sabiedrības, nav, kur rasties pilsoniskajai pozīcijai.
A. B.: Un tas sākas sabiedrības pamatinstitūcijās – bērnudārzā, skolā, universitātē...
M. V.: Mēs aizgājām uz skolu un uzreiz runājām ar bērniem. Tie bija pusaudži – septītās klases audzēkņi. Viņi sacīja: „Ne jūs pirmie pie mums nākuši. Tik un tā nekas nesanāks. Tāpēc netērējiet mūsu laiku.” Tiesa, viņi pret mums uzreiz sāka izturēties ar cieņu, jo saruna bija ļoti atklāta. Mēs sacījām: „Neapsolām, ka jums visu nomainīsim, un tas būs ātri. Bet pamēģināt visi kopā mēs taču varam. Esam atnākuši un kopā ar jums gribam mēģināt vēlreiz. Saprotam, ka esat noguruši no tā, bet – ja nu šoreiz izdodas?” Bērni atraisījās un piedāvāja mums ļoti daudz ideju. Un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc nevar pamest šo projektu.
Izstādē „Kritiskā masa” 2013. gadā. Joanna Raikovska. !КИНО!
Jūsu projekti piedalījās arī Manifesta, kas noslēdzās Sanktpēterburgā 31. oktobrī.
M. V.: Mēs kūrējām trīs projektus publiskajā programmā un divus – paralēlajā. Un mums bija liels prieks piedalīties, lai arī pretenziju bija ne mazums. Arī Manifesta ir kļuvusi par situācijas ķīlnieci. Daļu Manifesta finansēja pilsēta, bet laikus netika izmaksāta nauda, un attiecīgi – viss kavējās.
Kāpēc tā?
A. B.: Tāpēc, ka pilsētai to nevajag. Ermitāža ļoti gribēja savā telpā izvērst laikmetīgās mākslas parādi, reprezentējot prestižo biennāli. Tomēr Ermitāžas intereses diez ko nesaskanēja ar pilsētas interesēm. Iekšējās motivācijas tur trūkst...
M. V.: Arī tāpēc vizuāli tik maz no Manifesta redzams pilsētā. Nauda tās reklāmai tika pārskaitīta pārāk vēlu.
A. B.: 80% Manifesta budžeta ir valsts nauda, nodokļu maksātāju nauda. Un viņiem ir tiesības zināt vairāk. Kaut vai to, ka Sanktpēterburgā notiek Manifesta. Ja runājam par publiskās programmas notikumiem, tad salīdzinājumā ar pieciem miljoniem pilsētas iedzīvotāju tikai niecīga daļa ļaužu apmeklēja šos pasākumus. Tas ir maz, ņemot vērā, kādi līdzekļi tam iztērēti. Neracionāli iztērēta nauda – tā vispār ir visu lielo biennāļu nelaime.
Neesmu tik pārliecināts. Piemēram, documenta Kaselē man atstāja citu iespaidu. Bet tur vienkārši jau ir infrastruktūra, kur visu var viegli izveidot.
M. V.: Manifesta ietvaros šāda infrastruktūra netika izveidota. To varēja izmantot kā savdabīgu tramplīnu, sākumpunktu, bet nekas tāds nenotika.
A. B.: Atceros, cik daudz ļaužu Kaselē redzēju ar tām zaļajām grāmatiņām – documenta ceļvežiem. Bet cik daudz cilvēku no mākslas vides atbrauca speciāli uz Sanktpēterburgu?
M. V.: Manuprāt, pēdējos gados oficiālie masu saziņas līdzekļi daudzas mākslas akcijas izmanto tam, lai radītu negatīvu attieksmi pret laikmetīgo mākslu. Kas ir laikmetīgais mākslinieks? Tas, kurš piesit savas olas pie Sarkanā laukuma. Nu, skaidrs... labāk lai viņš iet uz rūpnīcu strādāt. Varbūt arī tāpēc publikai nav tādas izteiktas intereses.
Viņi domā, ka visu jau zina. Un šī pārliecība ir stabila – tāpat kā tiem, kuri nekad nav dzīvojuši PSRS, bet uzskata, ka tas bijis brīnišķīgi.
A. B.: Zināt, ir vēl tāda īpaša jauno Krievijas ierēdņu līnija. Viņus ir ļoti grūti identificēt. Viņi izskatās ļoti rietumnieciski, moderni, ar visvisādiem gadžetiem. Bet kas viņiem ir mājās? Visur ikonas, viņi iet uz lūgšanām gandrīz vai ik dienas, bet no otras puses – propagandē radošās industrijas attīstību. Tāds mikslis, tāda putra galvā... Un vispār nevar saprast, ko viņi patiesībā domā.
M. V.: Vispār nevar zināt.
A. B.: Kupčinas darba sakarā ar vienu tādu ierēdni tieši arī saskārāmies – hipsteru un šausmīgu karjeristu.
M. V.: Bet, ja neesi karjerists, tad jau neiesi valdībā strādāt, vai ne?
A. B.: Nu bet šis bija tik slīpēts… (smejas). Nu, nezinu, es laikam esmu pārāk naiva... Bet mēs jums gandrīz nemaz nepastāstījām par public art! (Vispārēji smiekli.)
