“Postpops: austrumi satiek rietumus”
Ekspresintervija ar izstādes padomju/krievu sekcijas kuratoru Andreju Jerofejevu
20/11/2014
Post Pop: East Meets West
Cukanovu ģimenes fonds un Saatchi galerija, Londona
2014. gada 26. novembris–2015. gada 23. februāris
26. novembrī Londonā tiks atklāta izstāde „Postpops: austrumi satiek rietumus”, ko organizē Cukanovu ģimenes fonds sadarbībā ar Saatchi galeriju. Šī būs pirmo šāda apjoma ekspozīcija, kas veltīta popārtam kā vienam no 20. gadsimta ietekmīgākajiem mākslas virzieniem un šīs ietekmes izpausmēm reģionos, kuros valdīja (vai joprojām valda) ārkārtīgi atšķirīgas un dažbrīd pilnīgi naidīgas ideoloģijas.
Popārts tiek uzskatīts par pagājušā gadsimta visnozīmīgāko mākslas virzienu – tas izmanto identificējamu tēlu pasauli no masu medijiem un ikdienas dzīves, lai runātu par pasauli, kurā dzīvojam. Šīs izstādes centrā ir attiecības starp Rietumu popārtu un tā mazāk zināmajiem līdziniekiem austrumos – ‘socārtu’ Padomju Savienībā un ‘politisko popu’ vai ‘cinisko reālismu’, kas 20. gadsimtā uzplauka Ķīnā.
Izstādes kuratori ir trīs labi zināmas šīs sfēras autoritātes: neatkarīgais kurators Marko Livingstons, kurš rakstījis par popārtu un sagatavojis popārta izstādes, kas apceļojušas Eiropu, Japānu un Kanādu; kurators un Ķīnas Mākslas akadēmijas viesprofesors Sjons Zuns Čans, kurš ir viens no Āzijas Mākslas arhīva un Honkongas Hanart TZ galerijas dibinātājiem, kā arī mākslas kritiķis un autors Andrejs Jerofejevs, bijušais Tretjakova galerijas Laikmetīgās mākslas nodaļas vadītājs. Jerofejevs laipni piekrita atbildēt uz jautājumiem.
Grisha Bruskin. Man with Portrait of Lenin, 1990
Izstādē būs eksponēti 250 darbi un pārstāvēti 109 pazīstami mākslinieki no Amerikas, Ķīnas, bijušās Padomju Savienības un Lielbritānijas. Kāpēc tika izvēlēti tieši šie reģioni?
Sākotnēji popārts nebija ne reģionālā, ne nacionāla kustība. Tas ignorēja vietējās subkultūras un tradīcijas. Tieši otrādi – popārts centās izlauzties globālajā arēnā.
Izstāde parāda, kā specifiska mākslas valoda, kas attīstījās Amerikā un Lielbritānijā, kļuva tikpat ierasta Austrumeiropā un Āzijā, jo īpaši – Krievijā un Ķīnā. Šie divi valstu bloki bija fundamentāli atšķirīgi – gan sabiedrībā valdošas vērtības, gan politiskās sistēmas bija nesavienojamas. Taču bija viena kopīga būtiska iezīme – arvien pieaugoša attēlu dominance pār citiem informācijas nesējiem. Tas, ka gan rietumu ‘patērētājsabiedrībā’, gan austrumu ideoloģiskajos režīmos patiesā un virtuālā publiskā telpa transformējās vizuālos ‘attēlojumos’, ir šos blokus apvienojošais faktors. Mēs izvēlējāmies labākos piemērus no abām pusēm.
Jeff Koons. Encased - Four Rows, 1983-93
Izstādē būs eksponēti mākslas darbi no šiem četriem reģioniem sešu tēmu ietvaros: Dzīves vide, Reklāma un patērēšana, Slavenības un masu mediji, Mākslas vēsture, Reliģija un ideoloģija, Sekss un ķermenis. Kurā no šīm tēmām popārts bijušajā Padomju Savienībā izpaudās visspēcīgāk?
Padomju Savienībā māksla, kas balstījās popārta teorijā, tika saukta par ‘socārtu’, tā iedibinātāji bija Vitālijs Komars un Aleksandrs Melamids. Viņi teikuši, ka „ja popārts dzima no lietu pārprodukcijas un to reklamēšanas, tad socārts dzima no ideoloģijas un tās propagandas, tostarp vizuālās propagandas, pārprodukcijas”. Socārta galvenais ietvars bija ideoloģija – kā dominējošais faktors 240 miljonu cilvēku ikdienas dzīvē.
Popārta attīstība ietekmēja ne tikai mākslas ainu, bet arī cilvēku vērtību sistēmu vispār, radot ‘amerikāņu sapņa’ kultu. Kā to var attiecināt uz bijušo Padomju Savienību? Un citiem reģioniem, kas pārstāvēti izstādē?
Popārts neprasa, lai pats mākslinieks radītu kādas jaunas formas. Tā vietā viņš pārņem jau masu komunikācijā eksistējošas formas – gan vizuālās, gan verbālās, gan lietiskās. Popārts pievēršas visam, ieskaitot ielas un mājas dzīvi, masu medijus, reliģiju, politiku un kultūras vēsturi – mākslinieks to vienkārši nedaudz izkropļo. Kā valoda popārts aptvēra pat propagandas plakātus, kas bija redzami ik uz soļa bijušajā Padomju savienībā un Ķīnā. Tie reklamēja citu – komunistisku – ‘amerikāņu sapņa’ formu. Tieši šī valoda ir dominējošais spēks, kas apvieno māksliniekus no ASV, Lielbritānijas, Ķīnas un Krievijas. Ar šo izstādi mēģinām pateikt, ka popārta diskurss neaprobežojas ar rietumiem, ka tā ir globāla mākslas valoda, kas vienādā mērā tik pieņemta gan rietumu, gan austrumu sabiedrībā.
Kā popārts ir attīstījies šodienas krievu mākslinieku praksē?
Šodienas krievu mākslinieki nestrādā ar no pagātnes mantotu ideoloģisko tematiku, lai gan tā saglabā lielu nozīmi, īpaši attiecībā uz reliģiju. Mūsdienu popārtā joprojām tiek izmantota plakātu dizaina un gaismas kastu komerciālā valoda, apvienota ar saukļiem un bildēm. Masu mediji piedāvā bagātīgu materiālu ar slavenību fotogrāfijām un laikrakstu slejām. Mākslinieki pievēršas arī mājas dzīvei kā vizuālas iedvesmas avotam, izmantojot banālos sadzīves priekšmetus un ikdienas dzīves haotiskos reliktus, kas krājas uz virtuves galdiem, mēbelēm, rakstāmgaldiem. Tematika ir līdzīga tai, kas joprojām novērojama šodienas rietumu mākslas praksē.
Kāpēc jums šobrīd liekas svarīgi runāt par popārtu? Salīdzināt un meklēt pretrunīgo?
Savas universālās valodas dēļ popārts spēj savienot komerciālo reklāmu ar propagandas plakātiem; popzvaigzņu portretus ar partijas līderu portretiem; un naudas simboliku – ar valsts emblēmām. „Postpopa” izstādes mērķis nav izsmiekls vai cenšanās atklāt dzīves negācijas, bet gan mēģinājums objektīvi paskatīties, kā šī valoda (objekti, teksti, attēli) ir organizēta – kas ir šie elementi, kas veido mūsdienu dzīves universālo naratīvu. Iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc bijuši tik līdzīgi ‘popārtiski’ novirzieni dažādās valstīs un kontinentos.
Kā izstādes darbi tika atlasīti un savākti?
Trīs izstādes kuratori strādāja diezgan neatkarīgi attiecībā uz mākslas darbu atlasi šo sešu tēmu ietvaros. Bija, protams, diskusijas par dažiem māksliniekiem un atsevišķu mākslas darbu iederību izstādē, bet visumā šo mākslas darbu atlasi no katra reģiona veica katrs kurators individuāli. Nu ar nepacietību gaidām ieraudzīt tos visus kopā.