Reptiļu dresūras stunda
Intervija ar Miķeli Fišeru
Inga Šteimane
28/11/2014
Miķeļa Fišera jauno darbu izstāde saucas „Netaisnība”, un tā manifestē viņa konceptuālismam raksturīgo morāles naratīvu. Izstādi veido divdesmit divi kokgriezumi un divas videoinstalācijas, abās tehnikās mākslinieks strādā pirmoreiz. Morāles naratīva dīvainā piepaceltība atšķir Miķeļa Fišera sociālo balsi laikmetīgās mākslas kopkorī, tāpat kā šo interviju no citām intervijām. „Netaisnības” kokgriezumus ir vieglāk salīdzināt ar Junga „Sarkano grāmatu” nekā ar mūsdienīgu, reflektējošu mākslu. Līdzīgi var teikt par patības un dzīves mākslas aspektiem, kas caurauž šo sarunu.
Miķeļa Fišera jauno darbu izstāde „Netaisnība” aplūkojama Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā no 29. novembra līdz 18. janvārim. Atklāšana 28. novembrī pulksten 19:00.
Pētot tavus jaunos darbus, es sapratu, kā ir būvēta kosmiskās klonēšanas paradigma, un man tavi darbi kļuva interesanti arī tajā aspektā, ka tie izaicina ne vien zinātnisko pasaules skatījumu, bet arī citu. Kā rodas tavi sižeti, ko visbiežāk raksturo kā ‘ezotēriskus’? Tajos ir daudz jautrības, melna humora un asprātības.
Tās lietas ir nopietnas. Pārāk nopietnas, lai par tām runātu ar nopietnu seju.
Nopietnas tās ir tev, vai tu redzi, ka citiem tās ir nopietnas?
Tu zini, man patīk sev šo balansu nedefinēt. Man šo jautājumu daudzreiz uzdod: kā tad ir? Ko tad es pats, vai es pats arī? Bet es neko! Es ļaujos. Vairāk ļaujos, nekā esmu skeptisks. Ja mēs varētu to izmērīt pēc kaut kādas skalas, tad es par divām trešdaļām ļaujos un par vienu trešdaļu esmu skeptisks. Es domāju, tā mēs varētu formulēt.
Vai vispār ir svarīgi izskaidrot kosmosa izcelsmi, tavuprāt?
Jā, man liekas, ka tie ir ļoti veselīgi prāta vingrinājumi. Tie noteikti palīdz attīstīties.
Un kā tu vērtē līdzšinējās sekmes izskaidrošanā? Tavos darbos viss viegli sasniedz komiskus aspektus.
Skaidrojumi ir ļoti pretrunīgi, un tas jau ir tas saistošais. Es domāju, ka nav vienas patiesības. Man patīk ideja par hologrāfisko visumu – mūsu realitāte ir projekcija. Tas sasaucas ar Kastaņedu, kurš saka, ka mēs dzīvojam sapnī, ko varam veidot paši, un īstenību nemaz nevar noskaidrot. Mēs varam tikai grābt atspulgus vai fragmentus no tās, mēģināt tos salikt kopā mūsu plakanajā, labi – mazdimensiju modelī, bet tas nedarbosies nekad pilnīgi, jo vienmēr trūks kādas dimensijas.
Vai tevi nemulsina tāds ‘peldošs’ stāvoklis? Pārsvarā cilvēki tomēr grib skaidrību, vismaz savos uzskatos.
Viņiem var tikai just līdzi. Nē, mani tas nemulsina. Man ir pieredzes, kas ir apliecinājušas, ka realitāte noteikti nav tāda kā mums to skolā māca.
Tagad tu sāc izteikties tieši tik mīklaini, lai tev jautātu un jautātu par tām pieredzēm.
Tās ir ļoti personīgas pieredzes, ar kurām es varu dalīties, bet neko citu kā smīnu skeptiski noskaņotos cilvēkos tas neizraisīs. Nedomāju, ka man būtu jāuzbāžas. Es priekš sevis to zinu un man ar to pilnīgi pietiek.
Tas, ka tava realitātes izjūta par divām trešdaļām atšķiras no dominējošā pasaules skaidrojuma, kur viss ir fizikāli mērāmās cēloņsakarībās – vai tas tevi neapgrūtina?
Es nejūtos pavisam komfortabli.
Vai tev ir sava ‘aizmukšanas’ tehnika un vai tā ir māksla? Vai mākslu var saukt par brīvu zonu?
Māksla nav nemaz brīva zona.
Es gribu tev pajautāt par sistēmām. Tavu darbu sižetos, šķiet, ir nepārprotama nepatika pret dažādām sistēmām. Ir redzams, ka tev riebjas sistēmas. Vai kritika balstās nepatikā pret personīgiem ierobežojumiem vai nepatikā pret to, ka sistēma dažādos veidos samazina cilvēku skaitu – nevis burtiski, bet padarot nebūtisku viņu klātbūtni. Sistēmas pazīme ir tā, ka nav ar ko komunicēt, nav subjektīvu žestu, ir tikai objektīvi.
Nav vietas patikai vai nepatikai. Vārds ‘riebjas’ ir par spēcīgu. Galvenais konflikts ar sistēmu ir tas, ka sistēma ierobežo indivīda brīvību. Arī manu. Nav jau tādas brīvās zonas. Visi esam īsā pavadiņā.
Vai tev ir konflikts ar sistēmām, kopš tu apzinies sevi kā personību?
Jā, no skolas. Skola ir tas, ar ko viss sākās.
Bet tavu mākslas darbu uzbūve gan šķiet uz sistēmām balstīta – uz profesionālām tradīcijām, uz antīkiem priekšstatiem par kompozīciju, harmoniju, balansu.
Tehniskā ziņā es strādāju kā jebkurš mākslinieks, izmantoju tos pašus līdzekļus.
Mūsdienās tomēr daudzi atsakās no profesionālisma un tradīcijām.
Es izmantoju līdzekļus atkarībā no tā, kas ir vajadzīgs konkrētā brīdī. Par kompozīciju, teiksim, es nevaru pastāstīt, jo es kompozīciju veidoju automātiski. Es ņemu paņēmienus, kas ir nepieciešami, un lietoju tāpat, kā es lietoju zīmuli un dzēšgumiju.
Kā tu definē, kas ir nepieciešams?
Lai labāk atspoguļotu domu. Saprotamāk. Lai radītu konkrētu emocionālu efektu vai vizuālu efektu. Cenšos nelietot paņēmienus pašmērķīgi.
Vai tu sevi sauktu par konceptuālu mākslinieku vai par profesionālu mākslinieku, kam vispirms ir svarīgi formas kritēriji?
Es ceru, ka neesmu ne viens, ne otrs. Ļoti ceru, ka varētu sevi tā nesaukt. Konceptuālie mākslinieki ārkārtīgi reti manā izpratnē ir interesanti.
Kas tevi konceptuālismā garlaiko?
Tas, ka ir maz lietu, par kurām vispār ir vērts runāt. Un konceptuāli bieži vien tiek runāts par to, par ko vispār nav vērts runāt.
Bet vai nav tā, ka lietas, par ko ir vērts runāt, var būt aizskarošas. Nekorektas. Un laikmetīgā māksla svārstās starp uzbrukumiem un korektumu. Vai tevi uztrauc tas, ka tavas mākslas tēmas un sižeti kādu var aizvainot, nomākt, satriekt?
Vienmēr tik tiešām ir šī problēma. Es par to domāju. Atceries, bija šis morālais jautājums lūgšanu namā, kur bija doma rīkot izstādi. Skanstes ielā, Ģetzemanes lūgšanu namā, kur ēkā bija remonts, tas neparādījās, jo telpa bija neapdzīvota. Bet, kad aizbraucām uz Purvciemu, uz Kristīgo centru Ūnijas ielā, tur morālais jautājums parādījās – tā bija konkrēta vieta, veidota ar konkrētu cilvēku pārliecību. Telpa ar savu kārtību.
Vai māksla dod morālas garantijas un savu telpu mākslas tēliem, lai kādus stāstus tie stāstītu?
Māksla kā tāda ir amorāla, bet māksliniekam ir jāuzņemas individuāla atbildība. Es saku it kā divas pretējas lietas. Bet es domāju, ka mākslas vārdā nedrīkst apzināti nodarīt sāpes, noteikti nedrīkst aizskart kādu, kurš nespēj aizsargāties.
Vai tu skaidri zini, kurš spēj, kurš nespēj?
Protams, ka nē. Cik es varu nojaust, tik es cenšos. Man liekas, ka ir pieļaujama ironija par parādībām, kurās tu saskati negodīgumu vai māņus.
Un kā tu vispār pozicionētu mākslu tajā visā, ko cilvēki dara, ko viņi ir izdomājuši?
Tas varbūt izklausīsies savādi, bet nāk tikai no manas personīgās pieredzes. Man šķiet, ka ievērības cienīgam mākslas darbam ir jāspēj izmainīt cilvēku un padarīt viņu labāku.
Tik vienkārši.
Es varētu noteikti skaistāk to pateikt vai ne tik naivi. Ātri atbildot, ir tā.
Bet, ja nevar ar labu, tad var ar ļaunu?
Nu noteikti var sašķobīt kādus uzskatus, apstrīdēt kādas patiesības, tas ir pieļaujams. Bet ir jāuzņemas atbildība par to, ko tu saki.
No kurienes šobrīd nāk dominējošās patiesības?
Tu domā, ka nāk vispār kaut kādas patiesības mūsdienās?
Nu, drīzāk tos jāsauc par dzīves modeļiem, kas tomēr ir ikdienas patiesības: darīt tāpēc, paspēt tāpēc.
Kas ģenerē dzīves modeļus? Jau pieminētās sistēmas. Bet nu jau tiek ģenerēti pilnīgi absurdi.
Vai tu vari iedomāties dzīvi bez sistēmām?
Mans lielākais sapnis būtu, ka pārstātu eksistēt elektrība kā parādība. Mēs atgrieztos tuvu akmens laikmetam, bet man liekas, ka tā būtu liela svētība.
Kas tur būtu labāks?
Kas tur būtu sliktāks?
Tava māksla pārsvarā nav atkarīga no elektrības, lai gan speciāli šai izstādei esi radījis divas videoinstalācijas. Kā rodas tavas tehnikas? Mani fascinē tas, ka tās ir daudzas un dažādas – gan tradicionālas, gan avangardiskas, gan elitāras, gan tautiskas, gan unikālas, gan apropriētas.
Vienīgā recepte tehnikas izvēlē ir tuvums idejai. Lai tehnika ir maksimāli piemērota idejai.
Kā radās dēlīši, kas pamatā veido „Netaisnību”?
Nejauši. Jaungada naktī pēc milzīga pārtraukuma iegriezos „Pulkvedī” (naktsklubs „Pulkvedim neviens neraksta” – I.Š.). Un tur uz sienas es ieraudzīju izdruku, kas man pa gabalu izskatījās pēc kokgriezuma. Tajā brīdī es sapratu: tādus es taisīšu – kā sešdesmito gadu kokgriezumus, kas tika pārdoti kā suvenīri.
Etnogrāfijā bāzēta tehnika.
Jā, rūpnieciskā etnogrāfija. Es pieķēros šai tehnikai tāpēc, ka sapratu, ka tā ir tik ierobežojoša un tāpēc labvēlīga maksimālai domas skaidrībai. Kad risināju ‘sazvērestības teorijas’ gleznās, man mazliet likās, ka glezniecība ir pārāk daiļrunīga. Bet, ja iegriež kokā, tad tā ir un nekā savādāk.
Glezniecība ir pārāk rafinēta tehnika pati ar savu valodu un pašvērtību?
Jā. Plus vēl man patīk tas, ka es varu grebt pats ar savām rokām un mākslas darba radīšana sniedz man tūlītēju gandarījumu. Tas mani motivē.
Spriežot pēc tavas mākslas, tev svarīgi, lai mākslas darbs būtu labs darinājums. Kāpēc?
Mākslas darba būtība ir šī darba enerģija. Tikko tu to netaisi ar rokām, enerģiju iedabūt ir ļoti sarežģīti, ļoti reti tādos darbos ir enerģija. Tāpēc man tas ir svarīgi – darināt. Un man liekas ļoti pamatota šāda rīcība: mēs dzīvojam trīsdimensiju pasaulē, mēs esam materiālas būtnes, un tāpēc mūsu sūtība ir mijiedarboties ar fizisko pasauli. Kā garīgām būtnēm tas ir mūsu uzdevums, un māksla ir viens no pareizākajiem veidiem, kā mijiedarboties.
Kas mijiedarbības rezultātā notiek?
Notiek pieredzes iegūšana.
Kam pieredze ir svarīga?
Mums kā garīgām būtnēm. Izsakoties vēl reliģiskāk, mēs esam Dieva daļas, bet Dievs ir nemateriāla būtne un pats nespēj mijiedarboties ar materiālo pasauli. Tādēļ mēs esam viņam kā ekstensijas, kas spēj mijiedarboties. Tādejādi mēs manifestējam garīgo pasauli materiālajā.
Perfekta sistēma. Vai cilvēku radīto sistēmu ietvaros arī var notikt mijiedarbība un veidoties vajadzīga pieredze?
Tā vajadzētu būt.
Bet tava eksaltācija...
Mans eksaltētais ezotērisms.
...tavi eksaltētie paziņojumi faktiski ir par štruntīgu savstarpēju komunikāciju cilvēku sabiedrībā, par to, ka viens otram dara pāri – par mijiedarbību ar sāpīgām sekām. Vai, mijiedarbojoties fiziskā pasaulē, var izbēgt no sāpīgās un nepatīkamās saskarsmes?
Jā, ja tu uzņemies atbildību. Ir katram jāuzņemas atbildība par savu rīcību un domām.
Bet tu jau vari sadot otram pa galvu un – uzņemties atbildību. Kā jau kriminālas organizācijas to dara – piesakās pēc tam.
Es nezinu, man trūkst šai vietā kaut kas.
Vai tu sev liecies labs cilvēks vai slikts?
Vairāk tā kā ļoti slikts.
Kāpēc?
Kāpēc. Tāpēc, ka pietrūkst gribas atteikties no ego kaut kādos brīžos. Kādā periodā es varu justies labāks, kādā citā – sliktāks.
Bet tu centies kļūt labāks?
Jā, noteikti. Māksla ir ķīla. Bet pamats tam, lai kļūtu labāks, ir reptiļu dresūra.
Kam ir veltīts virsraksts „Netaisnība” - tev pašam vai citiem, kuri ir bailīgi, nevarīgi, necenšas kļūt labāki?
„Netaisnība” ir gan par mani, gan par citiem. Netaisnība ir stāvoklis, kādā mēs atrodamies: tā vietā, lai paskatītos uz sevi, mēs atrodam netaisnību vai nu citplanētiešos, vai Saskaņas partijā – jebkur, bet pēdējā vieta, kur to meklējam, ir sevī. Taču īstenībā esam tikai mēs katrs. Ir tikai katrs.
Vai var izmērīt, kurš ir sevī ieskatījies un daudz ko izdarījis, lai būtu drusku labāks? Un kuram ir tiesības no citiem kaut ko prasīt, kuram nav?
Es uzskatu, ka nav nekādas objektīvas realitātes, mēs katrs dzīvojam pilnīgi citā kosmosā. Šie jautājumi nav iespējami.
Tad jau mums vēl tīri labi iet. Vai cilvēki var saprasties?
Minimāli.
Pēc taviem darbiem šķiet, ka saprašanās ir lielākā problēma un ka nesaprašanās izraisa absurdas situācijas.
Jā, saprašanās ir niecīga.
Jau tavā 1996. gada instalācijā „Dievs ir. Suņi neprot lasīt” tas spilgti parādās. No progresa skatupunkta ir izdarīts atklājums un ieguldījums labklājībā. Bet no sāpju un ciešanu skatupunkta iznāk, ka neko tādu nedrīkst darīt un pilnvērtīgā dzīvē nekas tāds nevar eksistēt.
Es nosliecos vairāk par otro.
Jebkurš ‘moderns’ cilvēks tev vaicās, vai esi gatavs atteikties no labklājības.
Bet tā jau ir civilizācijas problēma, ka lielākā daļa tā saka. Tāpēc ir sarežģījumi.
Vai tu esi gatavs atteikties? Jau rīt? Kā tu teici: nebūtu elektrības, nebūtu interneta... Un tev ir milzīgas priekšrocības – pieredze un zināšanas, bet tavi mazbērni jau nesapratīs, ko tu runā.
Bet vai no viņiem būs jēga, ja viņi kā dārzeņi sēdēs virtuālajā pasaulē, vai tas būs kaut kāds civilizācijas progress?
Jautājums ir par progresu vispār. Kas ir progress, kas ir regress?
Ir tikai jautājumu jautājums: kas ir tas, kas ir. Es domāju, ka nav ne progresa, ne regresa, ir situācija, kurā iespējams izvēlēties – būt tādam vai tādam. Nekas vairāk. Ir izvēle.
Vai esi pamanījis, ka cilvēkiem ir raksturīgs tas, ka viņi nevar izturēt izvēli? Ir vēlme beigt vienreiz izvēlēties un palikt mierā.
Cilvēki tērē savas izvēles tam, lai sociālajos tīklos laikotu vai heitotu.
Bet vai tā ir izvēle? Drīzāk rotaļa.
Tā ir darbības imitācija.
Pastāsti par to, kāpēc tu staigā pa degošām oglēm. Pateicoties tavam darbam (videoinstalācija „Reptiļu dresūra jeb NO FUTURE! PRESENT ONLY” izstādei „Netaisnība”), es uzzināju, ka to grib darīt daudzi cilvēki Latvijā! Kāpēc tu to dari?
Tā ir viena no retajām lietām, ko tiešām ir jēga darīt.
Kāpēc cilvēku prasības pašiem pret sevi, kad viņi nolemj dzīvot ‘pa īstam’, ir tādas, kurām nemaz nav pārstāvniecības oficiālajā kārtībā? Neviena politika viņus tad nepārstāv. Vai ‘oficiālā’ kārtība ir uzbūvēta uz imitācijām?
Jā, tā tas ir, bet kāpēc – es tiešām nezinu un brīnos.
Vai tava māksla var palīdzēt pārstāvēt šo oficiāli nepārstāvēto izvēli?
Tas ir laikam tas, ko es ļoti vēlētos, lai māksla palīdzētu to pārstāvēt.
Vai tu būtu gatavs uzņemties Mesijas lomu.
Pasarg Dies'. Nē, protams, es nevienu mirkli nedomāju, ka es zinu patiesību.
Kā tu redzi savas mākslas skatītāju? Kad tu taisi savu mākslu, vai tev ir svarīgi, kā tavu mākslu skatīsies?
Ir dažādi skatītāji. Vai tu domā to, kuram patīk tas, ko es taisu? Tādam skatītājam interesē tēmas, par ko es runāju.
Tu viņu zini?
Nu jau es zinu, ka tāds ir. No sākuma es tikai cerēju, ka tāds ir, bet pēc personālizstādes („Lielviela”, 2012, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls” – I.Š.) es zinu, ka ir. Un tas man sagādā milzīgu gandarījumu.
Visjocīgākais ir tas, ka ‘oficiāli’ tevi ierindo ‘huligānu’ un ‘negantnieku’ kategorijā, bet, klausoties, ko tu runā, iznāk, ka tu gribi, lai visiem ir labāk. Sanāk baigās šķēres.
Jā, man patīk tā situācija, un tā, man liekas, ir vajadzīga. Tā ir tā pretruna, ko es cenšos iekļaut arī darbos, tas palīdz izšūpot no ierastā smadzeņu kūtruma. Tādu principu – izjaukt ierasto – lieto garīgajās praksēs un psihoterapijā. Tas ir... Es neatrodu īsto vardu, bet tas ir līdzeklis, lai sasniegtu to, ko es gribu teikt.
Lai arī tu lieto amatniecību, klasiskus principus, kā izskatās mākslas darbs, tajā ietvertā ‘domājamā daļa’ virzās tālāk. Tu arī pats to sauc par ezotēriku. Vai tu piekristu, ja tevi sauktu par ideālistu?
Man nav nekas pretī, lai sauc, ja vajag kaut kā saukt.
Bet vai tu koķetē ar sliktā zēna tēlu?
Es domāju, ka nē, bet man ir diezgan vienalga, ko par mani domā.
Man šķiet, ka tev ne pārāk patīk videomāksla, bet tu esi uztaisījis divas videoinstalācijas speciāli šai izstādei.
Ak, es ienīstu videotehniku, jo man patīk strādāt tehnikās, kurās es pats varu visu izdarīt, atbildēt maksimāli par rezultātu. Man arī nepatīk, ka tiek iesaistītas dažādas tehniskās iekārtas, tas uzreiz palielina distanci. Bet šajā gadījumā video bija nepieciešams idejai un, taisot šos video („Reptiļu dresūra jeb NO FUTURE! PRESENT ONLY” un „Valodas stunda”), viss gāja tik gludi, cik vien var būt. Visi cilvēki, kas piedalījās šajos projektos, visu izdarīja lieliski. Monitors un novērošanas kamera man ir bijuši abās 1994. gada instalācijās „Glābšanās modulis” un „Alvils Indriksons”, „Alvilā Indriksonā” bija arī mācību filmiņu fragmenti, bet citādi šie ir mani pirmie videodarbi.
Vai vari salīdzināt video ar dēlīšiem?
Varu: man daudz vairāk patīk dēlīšu faktūra.
Taču tu nekad neiesit roku uz kaut ko vienu, tu vienmēr mainies.
Es jau nevaru atteikties no jaunas idejas. Es nevaru visu mūžu grebt dēlīšus, man nepietiktu sižetu. Ja es visu laiku grebtu vienādus dēlīšus, es tos varētu labi pārdot. Vai, ja taisītu vienu un to pašu ainaviņu pārdošanai par piecpadsmit eiro, man droši vien visam pietiktu. Lai gan visdrausmīgākais man šķiet tas, ka tev ir jāapraksta darbs, ko tu vēl neesi uztaisījis. Lai iesniegtu projektu. Tas ir tas, kas nogalina mākslas darbu.
Es uzskatu, ka tas ir ievazāts no politikas. Tas ir politikas princips – solīt uz priekšu, neuzņemoties nekādu atbildību. Starp citu, vai „Netaisnība” ir pārmetums?
Nē, tas nav pārmetums. Tā ir ironija par nelāgo situāciju.
Kāpēc tev patīk rakņāties pa ļoti senu mākslu, kas pārsvarā ir anonīma un kuras formas no mūsdienu viedokļa šķiet tik svešādas?
Tas ir ļoti saistoši, ka ir tādi artefakti no senatnes, par kuriem mēs tiešam vispār neko nezinām, bet esam sarakstījuši diezgan daudz grāmatu...
...zinātniskā valodā.
Mani interesē tieši tas, kas tajās grāmatās nav izskaidrots, un es par to domāju, lasu alternatīvas un itin bieži tās atrodu par daudz sakarīgākām nekā ‘objektīvo’ zinātni. Bet vienlaikus es cenšos saglabāt balansu un izpratni, ka īstā patiesība, visdrīzāk, nekad nebūs zināma.
Tātad tu centies nepievērsties. Tu neesi pievēršams.
Pilnīgi pareizi. Es maksimāli cenšos nepievērsties, cik nu vien tas ir iespējams.
Vai tu vari sevi kontrolēt?
Es domāju, ka nevaru. Vismaz cenšos.
Varbūt kāds ar tevi manipulē? Ved ceļā, kuru nemaz neesi pamanījis.
Noteikti tā arī notiek.
Ja tu kaut ko tādu pamani, ko tu dari? Vai lec ārā no tā ‘vilciena’?
Es nezinu, ko es daru. Tā jau nav, ka būtu tādas milzīgas atskārsmes visu laiku. Es cenšos pret visu pasauli izturēties kā pret kaut ko ļoti trauslu un mainīgu. Kā pret ilūziju.
Bet varbūt tu pats visu gribi kontrolēt – būt visu priekšnieku priekšnieks?
Neko nevar kontrolēt.
