Māksla ir politikas priekšmets un sekas
Ekspresintervija ar igauņu mākslinieku, mākslas kritiķi un kuratoru Tanelu Randeru
Agita Salmiņa
15/01/2015
Otrdien Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā tika atklāta igauņu mākslinieka, kuratora un mākslas kritiķa izstāde „Frontes līnija Austrumi”, kas atklāti runā par aktuālo šī brīža politiskajā situācijā. Izstāde un mākslinieka pārspriedumi atklāti vērš uzmanību un sniedz drosmīgu skatījumu uz Austrumeiropas šodienu. Tanels Randers uzskata, ka viņa kā mākslinieka loma ir likt roku uz sabiedrības pulsa, atzīstot, ka mākslu no politikas nevar nodalīt. Izstādes pamatā ir notikumu dokumentācijas un apliecinājumi konkrētas realitātes eksistencei, caur ko mākslinieks mēģina parādīt dažādus Austrumeiropas izmaiņu posmus.
Tanela Randera izstādes ietvaros 28. janvārī LMC Ofisa galerijā pulksten 18:30 notiks arī mākslinieka vadīta lekcija „Aizmirstot Austrumeiropu”, kurā viņš iepazīstinās ar dekolonizāciju Austrumeiopas reģionu kontekstā, tās nozīmīgākos avotus un ģenealoģijas.
Tanels Randers izstādes „Frontes līnija Austrumi” atklāšanā. Foto: Didzis Grodzs
Kādēļ mākslai būtu jārunā par notiekošo politikā, ekonomikā vai jāreaģē uz sabiedrībā notiekošo un cik daudz par to tiek runāts?
Mēs nevaram nodalīt mākslu no politikas, tā ir daļa no tās, kā arī daļa no sabiedrības. Māksla ir politikas priekšmets, kā arī tās sekas. Lai ko mainītu politikā vai vismaz dotos pārmaiņu virzienā, uzskatu, ka mākslai ir nepieciešams būt tās atspoguļotājai. Šajā pašrefleksijā es saskatu lielu brīvību – ar to domājot nevis ideoloģisku vai ideālistisku – bet drīzāk institucionālu brīvību, kur nepastāv kontrole, bet kurā iespējams būt subjektīvam.
Atsaucoties uz Baltiju un tās dalību Austrumeiropas un Rietumeiropas attiecību atspoguļošanā mākslā, manā izpratnē tā ir balss, kas nāk no pagraba, balss, kas ir katras nācijas pārstāvēta. Tās ir kā izolētas planētas, kas balstās vienpatībā. Un šī vienpatība ir atvērta dialogam, kas ir vērsts uz Rietumiem. Latvija un Rietumi, Igaunija un Rietumi un Lietuva un Rietumi. Taču nekad neparādās horizontāla līmeņa saskarsme. Ja mēs nekoncentrētos uz atšķirīgo, bet fokusētos uz līdzībām, mēs neredzētu sevi kā atsevišķas nācijas, kā izolētas vienības, bet gan kā vienotu teritoriju, kurā dzīvojam.
Vai attiecības starp Austrumeiropu un Rietumeiropu ir aktuāls temats Baltijas mākslinieku vidū? Kāda ir tā kopaina, kuru jūs saskatāt?
Varu nosaukt atsevišķus māksliniekus, kas ar to nodarbojas. Piemēram, Kristīna Normana, kura piedalījās Manifesta Sanktpēterburgā, Evi Perna, kas pievēršas bilingvalitātes tēmai Igaunijā, aplūkojot Putina intereses pārstāvošos krievvalodīgos medijus un igauņu medijus. Eva Stepinga, kuru interesē igauņu nacionālisms, to atklājot stāstos par Krieviju un tās ciemiem, kur viņa sastopas ar igauņu un somugru sabiedrībām. Taču man nav konkrētu zināšanu pa Baltijas māksliniekiem kopumā, ar šiem piemēriem es cenšos atrast kādus pierādījumus tam, ka šādi mākslinieki pastāv. Es labprāt atrastu vēl citus domubiedrus.
Tanels Randers. „Frontes līnija Austrumi”. Publicitātes attēls
Raksturojot Austrumeiropas pozīciju diskursā par Rietumeiropas un Austrumeiropas savstarpējam attiecībām, jūs lietojat terminu ‘margināls’.
Šī pozīcija saistīta ar vienlīdzību. Mēs dzīvojam demokrātijā, esam ES biedri – tas varētu likt domāt, ka vajadzētu pastāvēt zināmai vienlīdzībai. Taču vēlos uzsvērt ES tumšās puses, valstu attiecībās pastāv zināma marginalitāte. Tam pat varu minēt atsauces datumu – 1989.gads. Viens no piemēriem ir Modernās mākslas muzejs Ļubļanā, kas veido Austrumeiropas mākslas kolekciju, sākot ar šo tūkstošgadi. Kolekcija būvēta, pievēršoties attiecībām starp Austrumiem un Rietumiem, iekļaujot, piemēram, Pjotra Petrovska un Viktora Miziano darbus. Igors Zabels precīzi definējis, šis dialogs pastāv, taču tas ir vairāk bāzēts uz eksotisku Austrumeiropas mākslas radīšanu, kas ievietota laikmetīgas mākslas rāmjos, kas savukārt nāk no Rietumiem.
Vēl zīmīgs piemērs ir pazīstamais mākslinieka Mladena Stilinoviča darbs, kurā viņš apgalvo, ka mākslinieks, kurš nerunā angliski, nav mākslinieks. Laikmetīgās mākslas valoda ir angļu valoda. Un šo ideju tālāk attīsta Marina Grižņica, sakot, ka mākslinieks, kurš nerunā labā angļu valodā, nav mākslinieks. Tas norāda, ka angļu valoda jau ir kvalitātes jautājums, kas savukārt ir saistīts ar atkārtošanās procesu. Līdz ar to varam secināt, ka būt laikmetīgajai Eiropai nozīmē būt ģeopolitikas objektam, kam paredzēts atkārtot lielāko rietumu pilsētu reprezentācijas un subjektivitātes matricu.
Tanels Randers izstādes „Frontes līnija Austrumi” atklāšanā. Foto: Didzis Grodzs
Kā jūs raksturotu Austrumeiropu šodien un kā šo tēmu atklājat izstādē „No Austrumiem uz Rietumiem”?
Austrumeiropa šobrīd ir ļoti daudzveidīga, atkarībā no ģeopolitiskā novietojuma katrā no valstīm ir dažādas realitātes. Mēs nemeklējam kopīgās lietas, bet koncentrējamies uz atšķirībām. Runājot par dažādām nācijām un to vēsturi, mēs neatrodam daudz kopīgā, tādējādi mēs radām atsvešinātību un rodas vienpatība. Taču, kad mēs runājam par dažādību, kas valda patlaban – kara situācija Ukrainā, kara draudi Baltijas valstīs utml. – tad tās jau ir savā ziņā ‘auglīgas’ atšķirības, kas varētu rosināt kādu politisku iniciatīvu.
Es gribētu cerēt, ka šāda ierosme nāks tieši no kultūras, kā tas bija Padomju Savienībai sabrūkot. Kultūra cilvēkus mobilizēja un vienoja. Pastāvošā situācija ir katras NATO valsts rūpe. Sagaidu, ka arī krievu mākslinieki reaģēs uz šo situāciju, iesaistoties šajā diskursā.
Šajā izstādē rādu realitāti, kāda tā ir. Piemēram, esmu iekļāvis attēlu ar SEB bankas ēku Tartu, uz kuras sienas bankas darboņi pasūtījuši grafiti darbu – baņķieri, kas laista augu, kuram apkārt gluži kā insekti spieto cilvēki. Tas atklāj biopolitisko sabiedrības domu, esam finanšu vai banku sistēmas kontrolēti, bet pret cilvēkiem attiecamies kā pret insektiem, kas ir pilnībā atkarīgi no bankām. Otrs attēls atklāj bijušo padomju laiku armijas bāzes ēku, kas tagad nodota Igaunijas armijas rokās. Uz ēkas sienas uzlikts plakāts, kas aicina pieteikties armijā, lai dotos karot citās valstīs – Irākā un Afganistānā. Plakāts, kas ieturēts Holivudas stilā, kontrastē ar šo padomju laika ēku. Plakāta moto ir „Dzīvības sauciens! Lai pasargātu sev tuvos visā pasaulē”. Moto ietver dzīvības jēdzienu, tas ir ‘dzīvības sauciens’, kas saistīts ar nāvi. Šādā veidā vēlējos prezentēt transformāciju no biopolitikas uz nekropolitiku.
Tanels Randers izstādes „Frontes līnija Austrumi” atklāšanā. Foto: Didzis Grodzs
Taču visā visumā Baltijas mākslas telpā tomēr jūtama zināma pasivitāte...
Uzreiz prātā nāk Manifesta Sanktpēterburgā, kad tika dota iespēja izteikties, rīkoties. Man radās jautājums, kādēļ vienkārši piedalīties Manifesta, zinot, ka tā ir institūcija, kas orientējas uz inovatīvu mākslu, kas reaģē uz dažādiem stāvokļiem sabiedrībā un tagad, kad tā noris pilnīgi nedemokrātiskā vidē, Putina režīmā, nenotiek nekāda aktivitāte. Tika dota platforma dialogam vai potenciāls kādai citai aktivitātei – mākslinieki varēja veikt kādas aktivitātes, piemēram, uz Krievijas robežas, bet nekas tāds nenotika! Tā bija kārtējā aklā, nekompetentā atkārtošanās… Es ceru, ka Austrumeiropas kultūra sāks apzināties savu ģeopolitisko piederību, kā arī es ceru uz atšķirību starp Rietumiem un Austrumiem kā arī atšķirības no Krievijas artikulēšanu. Bet tā kā dialogs starp Austrumeiropu un Rietumeiropu pastāv, pienācis laiks dialogam starp Austrumeiropu un Krieviju.
