Nebūt V&A un MoMA klonam
Saruna ar kuratoru Ariku Čenu
19/01/2015
Topošais vizuālās mākslas muzejs M+ Honkongā ir viens no pašlaik ambiciozākajiem kultūras projektiem pasaulē. Par M+ arhitektūras un dizaina sadaļas kuratoru tika pieaicināts Amerikā dzimušais ķīniešu izcelsmes dizaina kritiķis Ariks Čens (Aric Chen). Viņš tiek uzskatīts par vienu no talantīgākajiem dizaina nozares jaunajiem profesionāļiem un pieder no žurnālistiem par kuratoriem tapušo pulciņam (tāpat kā, piemēram, Viktorijas un Alberta muzeja Kjerans Longs (Kieran Long)). Ariks Čens pirms ķeršanās pie M+ muzeja izveides rakstīja The New York Times, Wallpaper*, GQ, Architectural Record, PIN-UP, Metropolis un Surface, kā arī bija Pekinas Dizaina nedēļas radošais direktors. Viņš ir veidojis izstādes Design Miami ietvaros, Holonas dizaina muzejā Izraēlā, Amsterdamā, Ņujorkā, kā arī Sentetjēnas starptautiskajā dizaina biennālē Francijā. Ariks Čens ir viens no retajiem globālajiem dizaina jomas spēlētājiem, kas vienlīdz labi pārzina gan Rietumos, gan Āzijā notiekošo. Saruna ar vienmēr lūpu kaktiņos pašironisku smaidiņu paturošo kuratoru notika Dubaijā izstādes Downtown Design laikā.
Topošā vizuālās mākslas muzeja M+ skice © Herzog & de Meuron
Jūs piedalījāties arī šī gada Venēcijas biennāles pirmsatklāšanas dienu GreenHouse Talks diskusijās. Tajās kolēģi no Eiropas reprezentablākajiem muzejiem ar lielu pietāti ieklausījās jūsu teiktajā un ļoti vāji spēja slēpt skaudību par M+ muzeja ieceru vērienu...
Būsim godīgi, viņiem skauž muzeja budžets. Mums ir patiešām labs sākuma kapitāls, bet ir jāsaprot, ka šāda naudas plūsma nav garantēta visam muzeja darbības laikam. Nepaļaujamies tikai uz valsts un pašvaldības pastāvīgu finansējumu, bet jau tagad sākam piesaistīt arī privātu mecenātu un sponsoru naudu.
Vai varat atklāt M+ budžeta skaitļus?
Muzeja ēkas celtniecībai ir atvēlēti apmēram 500 miljoni eiro. Vairāk nekā 200 miljoni paredzēti muzeja kolekcijas izveidei un tās menedžmentam. Vēlos uzsvērt šo pozīciju, jo parasti tiek aizmirsts, ka muzeja krājumu administrēšana arī maksā naudu.
Iespēju klausīties sarunā ar Ariku Čenu lūdz Londonas Karaliskās mākslas koledžas Interjera dizaina nodaļas vadītājs, britu dizainers, arhitekta Ričarda Rodžersa dēls Ebs Rodžerss (Ab Rogers). Viņš arī Comme des Garçons veikala Parīzē interjera autors. Taču būdams ekspresīva personība, Ebs no klausītāja ātri vien kļūst par trešo sarunas dalībnieku.
Ebs: Manuprāt, M+ ir radījuši jaunu muzeja izveides tipoloģiju. Agrāk pat ļoti mērķtiecīgi plānotiem muzejiem nekad nav bijusi tik gara un publiska institūcijas sagatavošanas fāze, kad vispirms tik rūpīgi tiek izstrādāts muzeja saturs un tikai pēc tam uzsākta ēkas būvniecība.
Jā, mēs apzināti pirms ķeršanās pie muzeja ēkas celtniecības jeb hardware radām tā software. Patiešām mūsu prioritāte ir izstrādāt muzeja programmu, izstāžu politiku un izveidot kolekciju. Manuprāt, šis ir pareizais veids, kā lietām notikt. Ķīnas problēma ir pārāk lielā fokusēšanās uz institūciju hardware – uz to ēkām, kas galvenokārt tiek uzskatītas kā apkārtnes nekustamā īpašuma vērtības paaugstināšanas iemesls, taču pārāk maz uzmanības tiek veltīts muzeju saturam. Mums ir tā slavenā statistika, ka katru dienu Ķīnā tiek atvērts vismaz viens jauns muzejs. Ēkas tiek uzceltas, bet ātri vien pēc to atklāšanas saprotam, ka nav īsti skaidrs par to saturu. Tam tiek veltīts pārāk maz uzmanības un finanšu. Jā, mēs M+ būvējam no iekšpuses uz āru, nevis otrādi.
Topošā vizuālās mākslas muzeja M+ skice © Herzog & de Meuron
Kāds būs M+ saturs?
Manuprāt, mūsu ieguvums ir fakts, ka muzeju sākam veidot tukšā vietā no baltas lapas pozīcijas. Pasaulē ir daudz brīnišķīgu muzeju ar teiksmainu vēsturi un bagātām kolekcijām. Tas ir jauki, taču dažreiz vēsture un tradīcijas var kļūt par nastu, kas traucē muzejam attīstīties, ja tas nepieciešams, mainīt darbības kursu. Mūsdienās ir jābūt vienmēr gatavam sev uzdot daudz jautājumu, šaubīties par līdzšinējās darbības pareizību un to kardināli mainīt. MoMA Ņujorkā, V&A un Dizaina muzejam Londonā ir lieliskas kolekcijas un mums nenāk ne prātā tās klonēt Honkongā. Tas ir viens no mūsu galvenajiem principiem – neatkārtot citur jau tapušo. Taču tas, protams, nenozīmē, ka no šiem muzejiem mums nav ko mācīties, bet M+ prioritāte ir atrast pašam savu ceļu. Un tajā viens no posmiem ir apšaubīt tradicionālo muzeju darbības modeli un priekšstatus, kādam muzejam ir jābūt. Būtiskākais atcerēties, ka muzejs nav tikai ēka un priekšmetu kolekcija. M+ ir 20. un 21. gadsimta mākslas (2012. gadā M+ saņēma dāvinājumu – šveiciešu kolekcionāra Uli Siga (Uli Sigg) ķīniešu mūsdienu mākslas kolekciju, 1463 mākslas darbus, kas tiek uzskatīta par pasaulē labāko savas nišas kolekciju – K.B.), dizaina, arhitektūras un kustīgo attēlu (moving image) muzejs. Vienmēr uzsveram, ka neesam tikai Āzijas vizuālās mākslas muzejs. Vienkārši mēs uz pasaules vizuālo kultūru skatāmies no Āzijas skatupunkta. Protams, arī citās pasaules muzeju kolekcijās un izstādēs ir priekšmeti no Austrumiem, bet tie parasti tiek aplūkoti kā piemēri no perifērijas, bet uzmanības centrā ir Rietumu kultūra. Mēs šo skatupunktu mainām un centrā izvirzām Āzijā radīto un uz Rietumos tapušo lūkojamies no austrumu skatupunkta. Manuprāt, mūsdienās pasaule ir multicentriska un Eiropai vai Amerikai nav monopola tiesību vērtēt kultūru no sava redzesleņķa. Tikpat svarīgs un interesants ir Āzijas skatupunkts uz pasaules vizuālo mākslu. Šāds skatupunkta uzsvērums nav nekas jauns, vienkārši tas līdz šim nav ticis izcelts. Piemēram, MoMA neizstāda vienkārši ASV vai Eiropas mākslu, bet gan piedāvā amerikāņu skatījumu uz vietējo vai pārējās pasaules kultūru. Tas pats attiecas uz Pompidū centru Parīzē vai Tate Londonā.
Ebs: Šogad Tate programmā ir ļoti daudz Āzijas mākslai veltītu izstāžu.
Jā, tagad visi cenšas sekot līdzi tam, kas notiek Āzijas mākslas scēnā. Šo uzmanību uztveru kā pasaules atzinību Āzijas mākslai, ka tiek novērtēts, ka arī šeit notiek visiem globāli svarīgas lietas, ka mūsu māksla ir konvertējama un saprotama arī citur pasaulē. Mūsu laiks ir globalizācijas laikmets, un citur pasaulē notiekošais ietekmē ikvienu vietējo kultūru. Nedomāju, ka mūsdienās vispār ir iespējams izvēlēties tikai vienu no iespējām – globālo vai vietējo. Mūsu laikmeta sāls ir abu šo lietu cieša mijiedarbība. Cenšoties sargāt vietējo, nav vērts ignorēt citur pasaulē notiekošo, jo arī tas ir mūsu ikdienas realitātes sastāvdaļa, tāpēc mēs izvēlamies par globālo domāt un to vērtēt. Taču, protams, neietekmējamie globālie procesi rada nedrošības sajūtu un vēlmi pieķerties lokālajam. No vienas puses, tas ir labi, jo novērtējam to, kas mums ir, bet no otras puses, pastāv bīstamība nonākt pašizolācijā. Ļoti ceru, ka Honkongas ceļš būs atvērtība pasaulei, saglabājot un respektējot vietējo mantojumu. Taču šāda mēroga attīstība nav atkarīga tikai no muzeja. Tas jau ir valsts politikas jautājums, bet mēs cenšamies politikā neiesaistīties.
Topošā vizuālās mākslas muzeja M+ skice © Herzog & de Meuron
Vai paredzat, ka muzeja apmeklētāji lielākoties būs vietējie vai tā sauktie kultūras tūristi no Rietumiem?
Kad pirms 15 gadiem radās pirmās idejas par Vestkovlonas (West Kowloon) kultūras rajonu, kura sastāvdaļa ir M+ muzejs (40 ha lielās platības māsterplānu izstrādājis Normana Fostera birojs – K.B.), tas galvenokārt bija domāts kā atrakcija tūristiem, viņu pievilkšanas magnēts Honkongai. Ideja par šāda kultūras rajona izveidi nāca no tūrisma industrijas. Bija pat doma par Luvras vai Gugenheima franšīzi Honkongā, bet pamazām uzstādījums mainījās un izkristalizējās doma radīt pašiem savu muzeju ar savu skatījumu uz kultūru. Un šāds muzejs ir svarīgs arī vietējiem iedzīvotājiem. Tas gan nenozīmē, ka Honkongā ir tik daudz naudas, ka tūristus mums nevajag, bet vietējo iedzīvotāju muzeja apmeklējums dod institūcijai ne tikai ekonomisku labumu, bet arī pilsētai kopumā svaigu skatījumu uz lietām un kultūru, rada to, ko es saucu par kultūras ekoloģiju, un tā ir nepieciešama jebkurai pasaules metropolei. Un Honkonga noteikti tāda ir.
Ebs: Vai tik lielākā daļa apmeklētāju nebūs no sauszemes Ķīnas?
Paredzam, ka liela ietekme uz apmeklētāju plūsmu būs ātrgaitas dzelzceļa izbūvei, kas savienos Honkongu ar sauszemes Ķīnu. Šajā projektā ir paredzēts, ka ar ātrgaitas vilcienu Honkongā varēs nokļūt teju no ikvienas Ķīnas pilsētas. Tiek prognozēts, ka tā pilsētā katru dienu ieradīsies vairāki desmiti tūkstošu cilvēku. Tie izklausās diezgan lieli skaitļi. Protams, mums nav ilūziju, ka viņi visi steigsies uz M+. Ar vilcienu atbraukušo galvenais ierašanās iemesls būs iepirkšanās. Arī tagad no visiem tūristiem Honkongā apmēram 70% nāk no sauszemes Ķīnas. Tie ir daudzi miljoni cilvēku, un viņu galvenais ierašanās iemesls ir iepirkšanās, jo pārējā Ķīnā ir milzīgi luksusa preču nodokļi, kuri Honkongā netiek iekasēti, tāpēc turīgie ķīnieši pēc Chanel, Prada vai Louis Vuitton dodas uz Honkongu. Mēs nespējam pilnībā mainīt šo cilvēku plānus, bet varam piedāvāt viņiem vēl kādu citu laika pavadīšanas iespēju pilsētā.
Ebs: Visīstākā patērētājkultūra!
Mēs esam sarīkojuši vairākas pop-up izstādes pilsētā, bet neviena no tām nav notikusi lielajos iepirkšanās centros, tomēr man nav noliedzošas attieksmes pret mākslas izstādīšanu patērētājkultūras tempļos. Es nesaku nekad un nē šādai iespējai. Neredzu iemeslus, kāpēc nevarētu tur rīkot izstādes. Taču ir jābūt ļoti uzmanīgam ar šādu vietu radīto kontekstu un kā izstādes lielveikalos varētu interpretēt to skatītāji. Svarīgi, lai tās netiek uztvertas kā iepirkšanās centru reklāmkampaņas. Ļoti skaidri nepieciešams norādīt, ka mākslas izstādīšanas vietas izvēle ir kuratora ideja, nevis uzņēmēju biznesa projekts. Jāuzsver satura neatkarība no izstādīšanas vietas. Eb, jūs pirms pāris gadiem sarīkojāt lielu izstādi vienā no Honkongas lielveikaliem. Kā jums toreiz veicās?
Ebs: Ir pilnīgi skaidrs, ka jebkurā pasaules vietā uz lielveikaliem dodas daudz vairāk cilvēku nekā uz muzejiem. Manuprāt, tas ir jāizmanto. Sarīkojot izstādi iepirkšanās centrā, bija iespēja sastapt tos cilvēkus, kas parasti uz muzejiem nenāk. Mūsdienu kultūrā pirkšanas/pārdošanas aspekts ir ļoti būtisks. Atliek vien palasīt, piemēram, Rema Kolhāsa tekstus un idejas par šo jautājumu.
Honkongā un arī pārējā Ķīnā nav daudz institūciju, kas nodarbotos ar refleksiju par kultūru. Ir neliela saujiņa akadēmisku cilvēku, bet trūkst sarunas plašākā mērogā gan ar vietējo sabiedrību, gan ar pārējo pasauli. Arī dizainam Āzijā ir daudz nesenāka vēsture nekā Rietumos. Labi noformulētas jomas vēstures trūkums mums, M+, darbošanos padara gan sarežģītāku, gan arī dod brīvākas rokas radīt to pašiem. Pasaule ir demonizējusi Ķīnas vēlmi visu kopēt. Manuprāt, atdarināšanu pamatoti var uzskatīt par visas civilizācijas pamatu. Īpaši pašlaik, interneta un atvērtā koda laikmetā, kopēšanu var uzskatīt par radošu aktu. Nedomāju, ka mūsdienās ir tik svarīgi atdzīvināt tradicionālo ķīniešu estētiku. Daudz būtiskāk ir mudināt dizainerus rast atbildes uz mūsdienu Ķīnai būtiskiem jautājumiem, kad viss te tik ātri mainās un attīstās. Savā ziņā, pašlaik notiekošais Ķīnā man atgādina Ameriku pēc Otrā pasaules kara. Toreiz ASV dizains spēja reaģēt uz jaunākajām rūpniecības tehnoloģijām, cilvēku dzīves veida pārvērtībām, sociālās struktūras maiņu. Interesantākās idejas ir laikmeta prasību radītas.
Topošā vizuālās mākslas muzeja M+ skice © Herzog & de Meuron
Kāda būs M+ dizaina kolekcija? Ir skaidrs, ka mūsdienās ar dizainiski glītāko vai estētiski revolucionārāko krēslu izlasi nepietiek...
Pašlaik dizaina definīcija kļūst arvien izplūdušāka. Par nozarei būtisku un muzejos izstādāmu tiek uzskatīts arī tā sauktais ne-dizains – tautas dizains, nekanoniskais dizains, anonīmais dizains. Ir tik daudz izpētes vērta! Pašlaik dizaina nozarē ir modē runāt par visu, izņemot dizainu tradicionālā nozīmē – kā fizisku priekšmetu konstruēšanu. Produktu dizains tiek uzskatīts par vecmodīgu, bet, manuprāt, ir jāatgriežas pie dizaina fiziskām izpausmēm – reāliem priekšmetiem.
Vai tā nebūs nodeva dizaina galeriju dekoratīvajai mākslai un šo priekšmetu bagātajiem kolekcionāriem?
Nē, mani interesē digitālās pasaules un fizisku objektu hibrīdi, nevis vienkārši skaistas mēbeles.
Ebs: Jā, esmu ievērojis, ka arī mani studenti aizraujas ar fizisko lietu un nemateriālā savienošanu, digitālo procesu integrēšanu fiziskos objektos.
Man liekas svarīgi, ka mūsdienu jaunie dizaineri neņem vērā robežas starp dizainu un citām disciplīnām, piemēram, mākslu, inženieriju, socioloģiju.
Ebs: Jā, īpaši aktuāla ir dizaina un inženierijas saplūšana.
Protams, procesu ir daudz grūtāk kolekcionēt un izstādīt nekā fiziskus objektus, bet mēs pieņemam šo izaicinājumu. Īpaši Ķīnā, jo šeit viss ir ļoti fokusēts uz rezultātu, nevis procesu, bet, manuprāt, ir būtiski pievērst lielāku uzmanību procesam nekā pabeigtam produktam. Mūsdienās nepietiek izstādē kādu skaistu lietu ielikt stikla kastē uz statīva, neko nepaskaidrojot par tās tapšanas vēsturi, rašanās iemesliem un procesu. Dizaina izstādes nav glītu objektu sarindošana galerijas gaišajās telpās. M+ noteikti nebūs dizaina objektu fetišisti, kādi ir bijuši un ir arī tagad muzeji ar garāku vēsturi. Manuprāt, dizainu ir jāļauj apmeklētājiem pieredzēt.
Ebs: Mūsdienās lielāko daļu dizaina var salīdzināt ar datoriem, kuriem fiziskais veidols ir tikai čaula, lai varētu pieredzēt to dizainu, kas ir to iekšpusē.
21. gadsimts ir ļoti interesants laiks dizaina muzejiem un dizaina izstādēm. Liela nozīme ir stāstu stāstīšanai. Turklāt ir jāapzinās, ka nevienā jomā, arī dizainā, nav viena pareizā stāsta. Vienlaikus eksistēt daudzi vienlīdz patiesi naratīvi. Mums kā jaunam muzejam nav problēmu arī ar kompleksas vēstures un plurālas tagadnes apzināšanos. Dizaina vēsturē ir ļoti daudz stāstu, kas vēl nav apzināti, nav izstāstīti vai palikuši ārpus muzeju interešu loka.
M+ būs arī arhitektūras muzejs. Šķiet, ka arhitektūru izstādīt ir vēl grūtāk nekā dizainu...
Tā tas patiešām ir. Mūsu kolekcijā pašlaik ir apmēram 1000 arhitektūru reprezentējošu objektu – maketi, skices, vizualizācijas, digitālie faili, fotogrāfijas, arhitektu sarakste, piemēram, Frenka Loida Raita Imperial Hotel Tokijā projekta zīmējumi, Sou Fudzimoto Serpentine galerijas vasaras paviljona darba maketi, biroja MAD vīzijas Pekina 2050. Mūs vairāk interesē nevis ēkas pašas par sevi, bet gan tas, kā arhitektūra tiek atspoguļota, piemēram, fotogrāfijās vai arhitektūras kritikā.
Šķiet, ka pašlaik ir modē pievērst uzmanību tam, kā mēs uztveram arhitektūru, piemēram, nesenā izstādē Constructing Worlds Bārbikana kultūras centrā...
Jā, mūsdienās ir daudz interesantāk runāt nevis par to, kā ēkas tiek lietotas, bet gan par to, kā tās redzam, uztveram un saprotam.
Ebs: Atkal būtiskāks ir process, nevis statisks gala rezultāts.
Bet cik tālu esat tikuši ar M+ ēkas būvniecību?
Ir noslēdzies arhitektūras projektu konkurss. Finālā bija seši priekšlikumi, kuru autori ir biroji japāņu SANAA, Snøhetta no Norvēģijas, kā arī Renco Piano, Šigeru Bans un Zaha Hadida, bet konkursā uzvarēja šveiciešu Herzog & de Meuron ideja. Mums bija pilnīgi skaidrs, ka meklējam ne tikai funkcionāli ērtu, apmēram 62 000 m2 lielu (apmēram Ņujorkas MoMA mērogs – K.B.) muzeja ēku, bet gaidām tādu priekšlikumu, kurā ēkas vizuālais veidols iemiesotu vizuālās kultūras muzeja tēlu. Tam gan nav nekā kopīga ar tā saukto ikonisko arhitektūru – ekstravagantu un ļoti pamanāmu būvi. Mums bija svarīgi, lai ēkas tēls neatstāj ēnā muzeja saturu un Herzog & de Meuron kopā ar TFP Farell priekšlikumā celtnes forma izriet no muzeja satura. Pašlaik vēl diskutējam ar arhitektiem par dažām projekta detaļām, bet tās patiesi ir tikai detaļas.
Tad 2017. gadā M+ būs jau atvērts apmeklētājiem?
Pašlaik gan šķiet, ka muzejs visticamāk tiks atklāts 2019. gadā.
