Nekas nav ideāls
Saruna ar videomākslinieku Dmitriju Bulniginu pirms viņa izstādes Nothing is Perfect
Aleksandra Artamonova
05/02/2015
Janvāra beigās Multimediju mākslas muzejā Maskavā atklāta videomākslinieka Dmitrija Bulnigina izstāde Nothing is Perfect (Nekas nav ideāls). Tā ir autora versija par ‘videoizlasi’ – savdabīga retrospektīva un piecpadsmit darba gadu kopsavilkums. Jau pati frāze „nekas nav ideāls” dod ironisku mājienu uz Bulnigina darbu estētisko ‘nepilnvērtību’ un tajā pašā laikā apelē pie diezgan sarežģītās mākslinieka un muzeja, mākslas un skatītāja savstarpējo attiecību sistēmas. No vizuālās kultūras un tehniskā izpildījuma viedokļa Dmitrija Bulnigina filmas pirmajā brīdī kādam var šķist amatieriskas vai primitīvas, tomēr tajās ir ievērota tā robeža, kurā trešs kļūst par estētiku, un video, kas paredzēts mājas lietošanai, tiek demonstrēts nozīmīgākajos izstāžu centros. Lai varētu tos publiski rādīt Krievijā, daži darbi ar nenormatīvo leksiku bija jācenzē, un arī materiāla atlase bija jāformatizē atbilstoši pastāvošajai likumdošanai.
Dmitrijs Bulnigins ir dzimis 1965. gadā Novosibirskā. Tur viņš pabeidza Arhitektūras institūtu un 1988. gadā sāka nodarboties ar videomākslu. Vairāku Krievijas festivālu laureāts, piedalījis daudzās grupu izstādēs un mākslas festivālos, tostarp Scope Art Fair (2009, Ņujorka) un Art Basel (2007), pats organizējis Starptautisko pār-īsfilmu festivālu. Pirms nozīmīgā personiskā projekta sarunā ar Arterritory.com Dmitrijs atklāj savas vizuālās valodas īpatnības, stāsta par videomākslas un kino atšķirībām un to, cik svarīgas ir darbības, kas var ilgt bezgalīgi.
Šai sarunai pa daļai ir arī informatīvs iemesls – 30. janvārī Multimediju mākslas muzejā tiek atklāta tava izstāde. Pastāsti, lūdzu, par to. Kā radās ideja un ko varēsim redzēt ekspozīcijā?
Tā būs mana personālizstāde ar nosaukumu Nothing is Perfect, tā notiks divos muzeja stāvos: pirmajā un nultajā. Būs izstādīti lielākoties manis paša atlasīti pēdējo desmit gadu darbi. Būs arī viena fotosesija un viens interaktīvais video. Paralēli ar izstādi videozālē tiks demonstrēta īsfilmu programma – tie būs darbi, kam, vienkāršoti runājot, ir sākums un beigas. Tās ir filmas, kas tapušas piecpadsmit gadu laikā kopš 2000. gada. Multimediju mākslas muzejs šajā laikā no manis ir nopircis vairākus darbus, un es muzeja kuratoriem piedāvāju to visu parādīt izstāžu telpā: jo gadu gaitā esmu daudz ko paveicis. Tā ka ierosme tam visam ir radusies jau pirms dažiem gadiem, tomēr bez piesaistes konkrētam datumam.
Pa daļai šī izstāde man ir vēl viens savdabīgs eksperiments, kuru man palīdz īstenot – kaut ko būvē, iesaista arī tehniku. Un, pateicoties Nothing is Perfect, man ir iespēja parādīt apjomīgas lietas tām atbilstošā telpā.
Tad jau viss ir izlase?
Tā jau arī ir. Es pats izraudzījos filmas izstādei, bet saistībā ar mūsdienu Krievijas reālijām no atsevišķiem darbiem man bija jāatsakās. Tā ka šī drīzāk ir izlase no izlases. Kāpēc bija jāatsakās? Dažu momentu dēļ – saistībā ar narkotikām.
Bet vai „Šņabis un papirosi” būs?
Būs. Bet man palūdza šajā filmā ‘aizpīpināt’ lamu vārdus. Es to izdarīju, protams. Bet pirms dažām dienām uzzināju, ka likums, kas aizliedz necenzēto leksiku, stājas spēkā tikai šovasar. Protams, „Šņabis un papirosi” ir kāda mana daiļrades posma nozīmīgs darbs, bet ne tik principiāli. Turklāt tā nav mana vienīgā filma, kurā dzirdamas lamas. Bet, kopumā ņemot, manās filmās nenormatīvās leksikas nemaz nav tik daudz.
Dmitrijs Bulnigins. Puķes. 2009
Runājot par tevis kā mākslinieka reprezentāciju MMM telpā, kā tu tiec pieteikts – kā kuras ģeogrāfiskās lokalizācijas pārstāvis?
Kurš gan mani lai pieteiktu? Es pats sevi reprezentēju: rādu darbus, ko pats esmu atlasījis. Mana draudzene Luīze Morāna uzrakstīja pavadtekstu, kas vēl ir jāiztulko no franču valodas. Ja tu man jautātu, kāds mākslinieks esmu, tad es atbildētu: krievu vai Krievijas. Saproti – es nevaru apgalvot, ka esmu mākslinieks no Maskavas, kaut arī te dzīvoju un strādāju desmit gadu, un tieši tāpat nevaru dēvēt sevi par Novosibirskas mākslinieku, jo tur nedzīvoju jau desmit gadu un visa mana aktīvā mākslas darbība tur noritēja pirms divdesmit pieciem gadiem.
Vai tava pirmā mākslas pieredze bija piedalīšanās akcijās kopā ar grupu „Zilie deguni”? Vai kopā ar viņiem tu sāki nodarboties ar laikmetīgo mākslu?
Es ar laikmetīgo mākslu sāku nodarboties no sava prāta. Bez jebkādām grupām. Grupas darbs mani nekad nav īpaši interesējis. Bet, kas attiecas uz manu sadarbību tieši ar „Zilajiem deguniem” – tas ir 2001. gada Valensijas biennāles kataloga veidotāju izdomājums. Lieta tāda, ka viena no pirmajām filmām, kuru uzņēmām konkrētu mākslinieku sastāvā, saucās „Zilie deguni piedāvā 11 performances bunkurā”, bet katalogā nez kāpēc bija norādīts, ka tas ir grupas nosaukums. Un tikai vēlāk cilvēki, kas daudzu mākslas darbu veidošanā izmantoja kaut kādas vispārējas iestrādes un 90. gadu beigu vizuālos atradumus, savu duetu sāka dēvēt tieši šādi.
Raugoties pagātnē, protams, var teikt, ka arī es piederēju pie tās grupas (un daudz kur vēl aizvien tā raksta), bet, kad veidojām pirmos darbus, šī grupa saucās citādi. Nevarētu teikt, ka es biju aktīvs tās dalībnieks – mums bija vairāki kopprojekti –, tomēr tie tika realizēti sastāvā, kas vēlāk izjuka un netika saukts par „Zilajiem deguniem”. Savukārt šī dueta daiļradei saistība ar mani ir tikai tik liela, ka dažu darbu radīšanā izmantoti motīvi un universālas formulas, kuras mēs izstrādājām vai nu kopā, vai paralēli: kaut ko ir izdomājis un radījis Slava Mizins, kaut ko – es.
Dmitrijs Bulnigins. Pavasaris. 2010
Runājot par videomākslu un tās atšķirību no kino – kā tu nodali sev šos vizuālās mākslas fenomenus?
Videomāksla ir laikmetīgās mākslas veids, kas izmanto noteiktas tehnoloģijas un filmēšanas tehnikas, dažādas datormanipulācijas. Savukārt, runājot par mākslas reprezentācijas formātu, – kino piedāvā skatītājam izjust ciešanas vai prieku stundas, pusotras garumā. Tu apsēdies zālē, dziest gaisma, un uz ekrāna sākas tāds vai citāds stāsts un līdz ar to, vienkāršoti runājot, arī tev piedāvātās ciešanas vai jautrība. Ieslēdzas gaisma – un jautrība vai ciešanas beidzas, tiek rādīti beigu titri. Manuprāt, kino nav īsta māksla – tas ir ierobežots laikā un patiesībā ir tuvāks atrakcijai.
Savukārt, runājot par videomākslu, ideālā filma vienmēr paliek kopā ar tevi: tā karājas kā glezna un neieslēdzas, kad zālē dziest gaisma... Lai gan, protams, var teikt, ka arī muzejā tiek izslēgta gaisma, prožektori tiek ieslēgti un izslēgti – un tādā garā. Vai arī sacīt, ka filma ir vienmēr kopā ar tevi, līdz tu neaizver acis vai neizej no zāles. Bet, saproti, lūdzu, manu filozofiju: videomākslas uztveres veids no kino uztveres veida atšķiras ar to, ka videomākslā nav laika momenta. Vēl precīzāk varētu teikt, ka video eksistē it kā tēlniecības žanrā: tu vari apiet videodarbu no visām pusēm un nonākt sākumā. Un praktiski visos manos darbos ir ieciklēšanās, un, manuprāt, tie ir vistuvāk šādai videoskulptūras izpratnei.
Dmitrijs Bulnigins. Sojuz-11
Vai pareizi saprotu, ka tev videomāksla ir tas vizuālā vēstījuma veids, kas var ilgt bezgalīgi?
Jā. Tas ir vēstījums, kas nebeidzas. Respektīvi – tas vienmēr ilgst manā konceptuālajā plānā. Laika nogrieznī personiski es demonstrēju to, kam nav izvērsta sižeta, atrisinājuma, kulminācijas vai sarežģījuma. Pat pie stieņa pievelkošies bērni manā videodarbā „Mēģinājums” ir spilgts ‘ilgstošās darbības’ piemērs. Tev nav svarīgi, ar ko tas sākas vai beidzas, tu vienkārši kādā brīdī pieslēdzies šai darbībai, šai emocijai, un nekas cits tevi neuztrauc. Literārais vai scenārija pamatojums man nav galvenais. Es nefilmēju vēsturi. Ir vai nu darbība, vai bezdarbība, kas tiek rādīta, izmantojot divdesmit piecus vai trīsdesmit kadrus sekundē.
Mani vienmēr interesē tas process, kuru nevar kontrolēt, tāpēc es gandrīz nekad netaisu 3D video. Un pat ja darbs ir inscenēts, respektīvi, es esmu radījis visus nepieciešamos apstākļus, lai man vajadzīgā darbība īstenotos, – kadrā viss notiek pa īstam. Tā „Deflācijā” cukurs kūst pa īstam, neatkarīgi no manis sāk uzpeldēt tas, ar ko šī cukura skulptūra bija sastiprināta. „Mēģinājumā” bērni pie stieņa pievelkas pa īstam. Daži to nevarēja izdarīt, tāpēc viņiem palīdzēja un pacēla.
Dmitrijs Bulnigins. Mēģinājums. 2010. Video tika projicēts uz Permas teātra ēkas
Ja nerunājam detaļās, bet par vispārīgākām lietām – pēc kādām likumībām, tavuprāt, šobrīd attīstās Krievijas videomāksla?
Patiesībā tendenču ir ļoti daudz, un es nezinu, kā tās klasificēt, – es taču neesmu teorētiķis.
Runājot par to, kā es izprotu videomākslu un kādā virzienā strādāju, – tas ir viens attīstības vektors. Varu nosaukt dažus Krievijas laikmetīgās mākslas pārstāvjus, kuri man patīk. Piemēram, grupa „Zilā zupa” vai Vladimirs Logutovs. Daži viņa darbi man ir tuvi tieši ar savu atsvešinātību. Bet, runājot kopumā, pasaules videomākslā prevalē lineārs vēstījums un sižets: sanāk tāds dīvains kino, kurā ir sākums un gals, bet akcenti tiek likti, piemēram, uz personāža abstrakciju vai faktūru. Daudz kas no tā, kas tiek veidots laikmetīgajā videomākslā, ļoti līdzinās nekomerciālajam kino, ārthausam, ko diez vai skatīsies kaut kur ārpus galerijas telpām.
Vai Krievijā ir tā saucamās videomākslas skolas? Ar to es domāju gan skolu kā izglītības iestādi, gan skolu kā virzienu ar izteiktām savas estētikas raksturiezīmēm?
Manuprāt, mūsdienu apstākļos jēdzienam ‘videomākslas skola’ ir maz sakara ar realitāti. Ja runājam par skolu kā par institūciju, tad – jā, pastāv Rodčenko skola, kurā videomākslas klasi vada mākslinieks Kirils Preobraženskis. Tomēr es atturētos to saukt par skolu. Visvairāk tas līdzinās katlam, kurā savā sulā vārās dažādas apdāvinātības jaunieši, savstarpējā saskarsmē izstrādājot līdzīgas stratēģijas gan attiecībā uz videodarbiem, gan mediju darbiem. Tomēr es nevarētu teikt, ka šai skolai būtu kādas tai vien raksturīgas iezīmes. Ja runājam par ideoloģiju, tad tieši kreisi orientētā retorika atšķir šo skolu no citām mācību iestādēm. Ja par formu – tad te ir kā pie Bābeles torņa, un principā tas nav slikti. Ja ideālā skolai arī ir jāveido kaut kādas savas estētiskās stratēģijas, tad Rodčenko skolā tādas grūti atrast.
Dmitrijs Bulnigins. No sērijas „Tempļi”. 2012. Digitālā druka
Tu tur kādu laiku strādāji par pasniedzēju. Vai kaut kas nogāja greizi? Kas? Vai mācīšana atņēma pārāk daudz laika radošajai darbībai vai vienkārši nebija, ko teikt studentiem?
Nu, zini, savu darbu radīšana daudz laika neaizņem, bet sagatavošanās tai un konceptuālās izstrādes – jā, tas prasa laiku. Ir jādzīvo kaut kādā noteiktā veidā, ‘jāsagremo’... Bet lietas būtība ir cita. Nav tā, ka nebiju gatavs būt par pasniedzēju, es vienkārši neredzēju un nesajutu instrumentus, ar kuriem es varētu studentiem palīdzēt. Tas ir saistīts arī ar atbildību, kuru negribēju uzņemties: manas nodarbības bija fakultatīvas, un tas studentus zināmā mērā atbrīvoja no saistībām – daži mani uzdevumi tika ignorēti, citi izpildīti pavirši. Nu un vispār – ‘kreiso’ iestādījumos tā tāda ierasta lieta (smejas).
Ko tu darīsi pēc izstādes?
Braukšu uz Birmu, Taizemi – uz mēnesi. Pēc tam atgriezīšos un ķeršos pie citiem projektiem.