Ekspresintervija ar Kēlera balvas 2014 laureātu Jasu Kaselānu
Agnese Čivle
12/02/2015
Jass Kaselāns. Leļļu laukums
LNMM izstāžu zāles „Arsenāls” Radošā darbnīca
14. februāris–22. marts, 2015
LNMM izstāžu zāles „Arsenāls” Radošajā darbnīcā 14. februārī tiks atklāta igauņu tēlnieka un Kēlera balvas 2014 (šo balvu 2011. gadā dibinājis Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejs) laureāta Jasa Kaselāna (Jass Kaselaan, 1981) personālizstāde „Leļļu laukums”.
Anderss Herms (Anders Härm), Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzeja direktors un Kēlera balvas vadītājs par Jasu Kaselānu izsakās sekojoši: „Pēdējos gados Kaselāna darbi ieguvuši to īpašo kvalitāti, kas padara viņu par vienu no ievērojamākajiem tēlniekiem/instalāciju māksliniekiem Igaunijā un, iespējams, visā Eiropā. Tādi viņa darbi kā „Dieva balss” (The Voice of God, 2013), „Dārzs” (The Garden, 2012) vai „Objekti laukā” (Objects in the Field, 2013) pilnībā pārliecināja muzeja valdi, ka autors savā mākslā sasniedzis pavisam jaunu līmeni. Tāpēc arī viņš tika nominēts balvai. Kēlera balvas žūrija savā skaidrojumā rakstīja, ka Kaselāns ieguvis pilnīgi jaunu kvalitāti, tajā pašā laikā strādājot tradicionālās tēlniecības valodā. Īpaši tas attiecas uz „Leļļu laukumu” (Square of Dolls) – darbu, kas tika radīts speciāli Kēlera balvai.”
Sarunā ar Andersu Hermu bija svarīgi uzzināt, vai Kēlera balvas nominantiem piemīt ne vien spēja konkurēt vienam ar otru, bet arī pārspēt pašiem sevi un veidot savus spēles nosacījumus. Uz to Herms atbildēja: „Es domāju, ka ir otrais variants. Ikviens Kēlera balvas laureāts ir spējis izstādē prezentēt ‘savu ceļojumu’ – tā kā ir nosacījums, ka jāizstāda arī viens vecāks darbs (radīts pēdējo trīs gadu laikā), tad māksliniekiem nākas parādīt, kā šis iepriekšējais solis viņu radošajā darbībā transformējis par kaut nobriedušāku/pamatīgāku/atšķirīgāku jaunajā darbā, kas radīts tieši balvas izstādei. Divas reizes no četrām Skatītāju balva un galvenā balva tika piešķirta vienam un tam pašam māksliniekam, turklāt arī abās pārējās reizes šī attiecība bija ļoti tuva. Tātad uzvarējušie mākslinieki bija pārliecinājuši gan skatītājus, tas ir, regulāros izstāžu apmeklētājus, gan profesionālos žūrijas locekļus.”
Brīdi pirms izstādes atklāšanas sazinājās arī ar pašu mākslinieku Jasu Kaselānu, lai uzdotu dažus ar izstādi un viņa radošo darbību saistītus jautājumus.
Mākslas kritiķi jūsu pārstāvēto paaudzi sauc par „monumentālajiem tēlniekiem, kuriem trūkst ambīciju radīt monumentus”. Un tomēr – jūsu darbi izstādei „Leļļu laukums” izsauc asociācijas pieminekļiem. Kā jūs raksturotu savas attiecības ar pieminekli kā mediju?
Man nav skaidras definīcijas piemineklim – es nezinu, ko šis vārds īsti nozīmē. Mūsdienu pasaulē tas ir visai neskaidrs termins. Katru lietu, ko radi, vai katru kustību, ko veic... var uztvert kā monumentu kaut kam. Neesmu radījis nevienu tradicionālu pieminekli – kādas svarīgas personas statuju bronzā uz pjedestāla pilsētas laukumā vai ko tamlīdzīgu. Tomēr varu teikt, ka man patīk tradicionālie pieminekļi – tie reprezentē to laiku un situāciju, kurā tapuši.
Jass Kaselāns. „Leļļu laukums”
Jūsu projekts „Leļļu laukums” ir telpiska instalācija, ko veido monumentālas salauztu leļļu betona bistes, kas atrastas pie priekšpilsētas augstceltņu kvartāla atkritumu konteineriem. Vai, lūdzu, varat atklāt šī darba emocionālo un filozofisko vēstījumu?
Baidos, ka tas nav iespējams. Ja spētu nodot vēstījumu īsā literārā formā, es tēlnieciskas instalācijas vietā būtu radījis, piemēram, plakātu. Ceru, ka skatītāji spēs atrast vēstījumu paši.
Ko šis projekts stāsta par materialitāti un formu?
Ceru, ka itin neko – materialitāte un/vai forma nav šī darba centrā.
Savus tēlnieciskos objektus jūs mēdzat papildināt ar cita veida mediju piedalīšanos, piemēram, „Leļļu laukumā” jūs izmantojat fotogrāfiju. Vai tēlniecība kā medijs jums nešķiet pašpietiekams?
Savās instalācijās esmu izmantojis un apvienojies daudz dažādus medijus – fotogrāfiju, iespiedgrafiku, video, skaņu utt. Tas, ka es strādāju tēlniecībā, nenozīmē, ka instalācijām jābūt tikai trīsdimensionālā formā. Es izmantoju to, kas man liekas labs un nepieciešams.
Mūsdienās ir diezgan izplatīti ievietot mākslas darbus ikdienas vidē. Bet jūsu darbi dominē izstāžu telpās. Kāpēc jūs joprojām dodat priekšroku tradicionālām izstāžu zālēm?
Man liekas, ka izstāžu zāle sniedz lielāku brīvību nekā tā saucamā ikdienas vide. Tradicionālajā izstāžu telpā man patīk, ka ir diezgan fiksēts formāts, specifiska vieta, ar ko spēlēties.
Jūs pārstāvat igauņu tēlnieku jauno paaudzi. Kēlera balvas vadītājs Anderss Herms izteicās, ka jūsu darbi pierāda, cik jaunās paaudzes mākslinieku radītās instalācijas un skulptūras ir vitāls laikmetīgās mākslas medijs. Bet kādas ir jūsu attiecības ar igauņu tēlniecības vecmeistaru veikumu?
Manas attiecības ar igauņu tēlniecības vecmeistariem ir stipras. Kad strādāju pie saviem darbiem, es izmantoju gluži tradicionālas metodes – to, ko esmu iemācījies no tā saucamajiem vecmeistariem. Tās ir metodes, par kurām lielākā daļa igauņu laikmetīgās mākslas pārstāvju nekā nezina vai ir izlēmuši ignorēt.
Citi mākslinieka darbi video formātā aplūkojami You Tube kanālā.
