Apvienotie mākslas spēki – Gilberts un Džordžs

Intervija ar britu mākslas duetu Gilbertu un Džordžu Londonā

28/04/2015

Divi cilvēki – viens mākslinieks. Dženifera Allora un Giljermo Kalsadilja (Allora & Calzadilla), Pēters Fišli un Dāvids Veiss (Fischli & Weiss), Mihaels Elmgrīns un Ingmars Dragsets (Elmgreen & Dragset), Džeiks un Dinoss Čepmeni (Chapman Brothers)… Šiem laikmetīgās mākslas apvienotajiem spēkiem viennozīmīgi pieskaitāms arī britu duets Gilberts Prošs un Džordžs Pasmors (Gilbert & George). Viņi savu radošo darbību uzsāka jau 1968. gadā – krietni vien agrāk kā pārējie pieminētie.

Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem galeriju un muzeju izstāžu zālēs Gilberts (Gilbert Prousch, 1943) un Džordžs (George Passmore, 1942) debitēja ar performanci THE SINGING SCULPTURE. Apvilkuši tagad jau par viņu ikonisko uniformu kļuvušos kokvilnas flaneļa uzvalkus, noklājuši sejas ar metāliskas krāsas pūderi, viņi uz lēta lenšu magnetofona atskaņoja mūzikhola klasiku Underneath the Arches, rausās uz pjedestāla un stundām ilgi dziedāja un izpildīja mehāniski robotisku deju numuru. Tolaik, būdami vēl jauni un naivi, viņi vēlējās tikai vienu – pavēstīt par sevi pasaulei. Kaut līdz galam neapzinoties, viņi bija atraduši ideālu formātu – cilvēki pie šīs dzīvās bronzas skulptūras kavējās kā hipnotizēti. Pāris desmitus gadus vēlāk, atminoties šo leģendu, muzeja suvenīru ražotāji Kit Grover pat nāca klajā ar asprātīgu rotaļlietu modeli The Singing Sculpture.

THE SINGING SCULPTURE (1970). Mākslinieka un White Cube īpašums

Jau savas radošās darbības sākumā Gilberts un Džordžs savas mākslas centrā nostādīja paši sevi, lai aizvien sekotu šim ‘dzīvās skulptūras’ uzstādījumam – vienlaikus padarot sevi par savu darbu objektu un subjektu, vienotā veselumā sakausējot savu mākslu un ikdienas dzīvi. Sevi tiražēt labpaticies ne tikai pašiem māksliniekiem vien – 1975. gadā Gilberta un Džordža portretus savā radošo personību portretu sērijā uzgleznoja arī vācu mākslinieks Gerhards Rihters, un dažas no gleznām šobrīd atrodas Austrālijas Nacionālajā galerijā.

Interesanti, ka romantizētais mīts par mākslinieku kā vientuļo vilku daļēji darbojas pat tur, kur mākslinieks nebūt nav viens un vientulīgs. Gilberts un Džordžs, izvairoties no jebkāda veida kvantitatīvas komunikācijas – ik dienas augošajiem elektroniskā pasta gigabaitiem, citu mākslinieku izstāžu atklāšanu burziņiem un diskusijām ar kuratoriem –, vienmēr ir tiekušies ap sevi radīt zināmu izolāciju. Savā ziņā abi mākslinieki ir kā vientuļa planēta, kas riņķo ap sabiedrības orbītu – distancēti skatot to no malas.

Viņi vēro apkārt notiekošo – Londonas Īstendas evolūciju un Brikleinas ielas dzīvi. Jau gandrīz piecdesmit gadus viņi mitinās šajā teritorijā, kura agrāk atradusies ārpus pilsētas mūriem, kalpojot par mājvietu virknei trokšņainu un smakojošu industriju – tekstilražotnēm, ķieģeļu rūpnīcām un krāsotavām. Jau no pašiem pirmsākumiem šo rajonu apdzīvojuši imigranti – 18. gadsimtā no Francijas bēgošie hugenoti, 19. un 20. gadsimtā – ebreji, vēlāk imigranti no Bangladešas. Tagad nacionalitāšu kokteilim kļūstot vēl bagātākam, Gilberts un Džordžs ir pārliecināti, ka šis rajons ir kā miniatūrs pasaules sociuma modelis. Ar to vien pietiek, lai iedvesmu nemeklētu nekur citur. Viņu māksla izaug no šīs pašas realitātes – no Brikleinas un Furnjēstrītas ar tās trīsdesmit četrām mājām, kurās mīt neskaitāmas pasaules nacionalitātes, bagātie un nabagie, protestanti un islāma fundamentālisti, ateisti, mākslinieki un bukmeikeri, zīda audēji, taksisti un filmzvaigznes. Tepat arī top viņu darbi – 18. gadsimta trīsstāvīgā sarkano ķieģeļu mājā, kur līdzās dzīvojamajai platībai iekārtota arī perfekti organizētā studija.

CHRISTIAN ENGLAND (2008) no sērijas JACK FREAK PICTURES. © Gilbert & George. Mākslinieka un
galerijas White Cube īpašums

Kopumā savā vairāk nekā 40 gadus ilgās kopdarbības laikā Gilberts un Džordžs ir radījuši ap 2000 darbu. Mākslinieku duetu pārstāv divas no pasaules prestižākajām mākslas galerijām – Thaddaeus Ropac un White Cube. Viņu darbi atrodas gan privātkolekcijās, gan muzejos, piemēram, Amsterdamas Stedelijk muzejā, kurš 1980. gadā sarīkoja viņu pirmo retrospekciju, kā arī Gugenheima muzejā, kurš Ņujorkā nevilcinājās noorganizēt otro – 1985. gadā. Tai 1997. gadā sekoja retrospekcija Parīzes Modernās mākslas muzejā. Pēc 2005. gada, kad duets pārstāvēja Lielbritāniju 51. Venēcijas mākslas biennālē, abi mākslinieki nokļuva arī pašmāju Tate Modern – viņi bija pirmie tur izstādītie briti, turklāt izstādei tika atvēlēts vesels muzeja stāvs, ko līdz šim bija izpelnījies tikai Endijs Vorhols.

2008. gadā darbu TO HER MAJESTY (1973) mākslinieki pārdeva par 3,7 miljoniem dolāru, un tas aizvien tiek ierindots dārgāk pārdoto fotodarbu sarakstā līdzās Sindijas Šērmanes Untitled #153 (1985), Andreasa Gurska Los Angeles (1998) un 99 Cent II, Diptychon (2001), kā arī jaunākajam rekordam – Pītera Lika #1 Phantom, kas tika pārdots par 6,5 miljoniem dolāru. Šeit gan jāmin, ka savas fotomontāžas kompozīcijas Gilberts un Džordžs nekad nesauc par fotogrāfijām, bet gan bildēm (pictures).

Savos bilžu ciklos viņi pievēršas patriotismam un imigrācijas problēmām, tolerancei un neiecietībai – kā tas ir JACK FREAK PICTURES (2009) gadījumā, kurā dominējošais ilustratīvais elements ir Lielbritānijas karogs Union Jack – starptautiski atpazīstams, abstrakti ģeometrisks šablons, sociāli un politiski uzlādēts simbols, kura nozīme aptver plašu kultūras spektru no mūsdienu modes līdz agresīvam nacionālajam lepnumam. Galvenie spēlētāji darbos, protams, ir viņi paši, iemiesojot subjektu un objektu, mākslu un mākslinieku. Dažreiz viņu ķermeņi šķiet pilnīgi, citreiz tie ir sašķelti, tie krīt no debesīm un piezemējas ielas vidū, tad viņu runājošas galvas pārtop dibenos.

Savukārt 2011. gada 292 darbu sērijai LONDON PICTURES par vizuālo pamatu ņemti laikrakstu virsraksti, ar kuru palīdzību mākslinieki ieskicē mūsdienu urbāno drāmu – traģēdijas, vardarbību, ciešanas, cerību.

KHILAFAH (2013) no sērijas SCAPEGOATING PICTURES. © Gilbert & George. Mākslinieka un galerijas
White Cube īpašums

Savukārt SCAPEGOATING PICTURES (2014) darbu sērijā, attēlojot musulmaņu narkomānus ar smieklu gāzes baloniņiem, kas vizuāli atgādina granātas, un sievietes tērptas nikābos, viņi nepārprotami reflektē par islāma invāzijas paranoju, par spriedzi, kas radusies Londonas rajonu iedzīvotāju līdzpastāvēšanā.

Pavasarī savā pirmajā personālizstādē Singapūrā, Berlīnes ARNDT galerijas filiāles telpās tika izstādīti 26 darbi no jaunākās Gilberta un Džordža bilžu sērijas UTOPIAN PICTURES, kuras centrā ir mākslinieku utopiskā vīzija par mūsdienu pasauli. Šī utopija ir ielikta brīdinājuma zīmju ietvarā, ko veido autoritatīvi norādījumi, likumi, reklāmas un infografiki, dogmas un brīdinājumi, draudi un nebeidzama proklamācija.

Kad ierodos Furnjēstrītā, Gilberts un Džordžs plāno un mērogo izstādi, kas paredzēta, iespējams, pasaules visattālākajā nostūrī rodamajā muzejā MONA – Tasmānijā. Gigantisko betona un metāla konstrukciju ēku Derventas upes krastos Hobārtas piepilsētā Berīdeilā izveidojis austrāliešu izcelsmes matemātiķis un mākslas kolekcionārs Deivids Volšs (David Walsh), kurš ir profesionāls kazino spēlmanis un šajā muzeja projektā ieguldījis 75 miljonus dolāru. Gilberts un Džordžs radījuši precīzu šī muzeja telpu maketu. Miniatūrajās izstāžu zālēs jau izvietoti sērkociņkastīšu lieluma darbi, uz sienas iezīmētas vietas paredzētajiem tekstiem. Gilberts un Džordžs uzdizainējuši arī izstāžu zāļu atpūtas soliņus.

Kaut 1967. gadā, kad abi mākslinieki satikās Sentmārtina mākslas koledžā, Džordžs bija vienīgais, kurš nedaudz varēja saprast Dienvidtiroles itāļa Gilberta tolaik visai trūcīgo angļu valodu, tagad Gilberts runas plūdos notur pārsvaru.

Mēs runāsim precīzi stundu. Pulksten 11:00 ir Gilberta un Džordža pusdienu laiks, un mēs kopīgi dodamies uz Smiths pie Vecā Spitalfields tirgus, kur personāls, māksliniekiem ienākot, jau laikus pieklusina mūziku. Pārāk skaļa tā viņiem pie ēdienreizes ne sevišķi patīkot.

ANTI-FASCIST ZONE (2014) no sērijas UTOPIAN PICTURES. © Gilbert & George. Mākslinieka un
galerijas White Cube īpašums

Nesen atgriezāties no Singapūras, kur tika atklāta jūsu jaunāko darbu cikla UTOPIAN PICTURES izstāde. Nu esat sasnieguši arī Dienvidaustrumāziju! Kā tas notika?

Mūs pārstāv Berlīnes galerija ARNDT, kurai Singapūrā ir filiāle. Tās īpašnieks Matiass Arnds (Matthias Arndt) uzskata, ka Berlīne diemžēl atrodas uz bankrota robežas – tur kaut ko pārdot ir grūti. Šobrīd viņš pats dzīvo Singapūrā un uzaicināja mūs tur izstādīties – galeriju rajonā Gilmana kazarmās (Gilman Barracks). Tā ir bijusī britu armijas bāze, kur tagad mājvietu radis gan laikmetīgās mākslas centrs, gan vairākas ievērojamas galerijas, tostarp pati ARNDT galerija.

Kāda jums šķita Singapūra un tās mākslas scēna?

Mūs pārsteidza pilsētas virzība. Tā plaukst. Turklāt tajā ir tik daudz ziedu – jau ieradušies lidostā, ievērojām orhidejas visapkārt!

Pilsētas ainavu veido debesskrāpji, taču skaisti debesskrāpji. Tur pie arhitektūras projektiem strādājuši slavenākie arhitekti, tādi kā Lībeskinds un vairāki zināmi holandieši. Tur atrodas arī otra dārgākā celtne pasaulē – Marina Bay Sands viesnīca, virs kuras trim 55 stāvu torņiem izbūvēts trīs klāju kuģis. Singapūrā labāk būt turīgam, citādi – bēdīgi!

Par mākslu viņi vēl tikai domā. Viņiem ir nauda, ir ēkas, taču vēl aizvien nav skaidrības, kas māksla tāda ir. Viņiem šī ideja ir pavisam kas jauns! Tajā pašā laikā Singapūrā notiek vērienīga mākslas mese, turklāt daudz skaistāk organizēta nekā tā, kas Parīzē.

Un patiesībā mums nepatīk mākslas gadatirgu ideja.

Ko tieši domājat par šī brīža masīvo mākslas gadatirgu fenomenu?

Parasti mēs nekad tos neapmeklējam, bet sagadīšanās pēc nesen bijām Parīzē. Viņi spēj pazemināt jebkuru mākslas darbu! Kvantitātes dēļ viss šķiet vienāds. Draņķīgi mākslinieki tiek paaugstināti, kamēr labi mākslinieki pazemināti. Draņķīgi mākslinieki tiek izvilkti no savām netīrajām darbnīcām, glīti ierāmēti, izstādīti lieliskā vietā, kur labi ģērbti zēni un meitenes viņus tirgo.

Kā bija agrāk?

Tas bija citādāk. Septiņdesmitajos gados mēs mēdzām gadatirgos uzstāties ar personālizstādēm, piemēram, ar RED MORNING darbu sēriju Sperone Fischer galerijas stendā – 1977. gada Art Basel. Interesanti, bet toreiz galerijai gan neizdevās neko pārdot. Jau tolaik tā bija viena no vadošajām galerijām, un mēs katru dienu uzstājāmies ar THE RED SCULPTURE performanci. Mūsu stendam līdzās atradās piecas citas ietekmīgas galerijas, kuras arī eksponēja kāda viena mākslinieka darbus, bet tās pārdeva visu. Tas bija savādi.

CRUSADE (2014) no sērijas UTOPIAN PICTURES. © Gilbert & George. Mākslinieka un galerijas White
Cube īpašums

Atgriežoties pie Singapūras izstādes… Cik ilgā laikā un kā tapa 26 bildes UTOPIAN PICTURES darbu sērijā?

Sešu gadu laikā mēs vācām materiālu, pētījām tēmu, bet fiziskā darbu tapšana vienmēr ir tikai pats pēdējais etaps. Mēs gadiem ilgi fotografējām uzlīmes, ko pamanījām sava rajonā pilsētvidē, taču nekur tās neizmantojām. Mēs atradām veidu, kā uzlīmes rūpīgi noņemt, izmantojot šķiltavu benzīnu. Mēs to izpūtām uz uzlīmēm un tad lēni tās noņēmām no virsmas. Šķiltavu uzpildes baloniņš kabatā ietilpst perfekti! Citi mākslinieki teiktu, ka viņi nekur neiet bez sava skiču bloknota, mēs – ka nekur neejam bez mūsu šķiltavu uzpildes baloniņa!

Un tad mēs nonācām pie atklāsmes, ka uzlīmes izmantosim, lai runātu par utopijas tēmu.

Kāds tad ir šis jūsu utopijas koncepts?

Ir ļoti savādi tas, ka zīmju sistēma mums saka – nedari šo, nedari to, apstājies šeit, neej tur... Bet neviens tā īsti to neievēro. Savukārt, ja jūs nokļūsiet kādā jaukā Vidusanglijas pilsētiņā, kur neviens nevemj, nečurā, nesit logus, – jūs tur neredzēsiet nevienu šādu aizlieguma zīmi. Kuriozi, ne? Nevienam nekas nav jāpārstāj darīt, bet tiklīdz ir šīs aizlieguma zīmes – cilvēki to dara. Varbūt tieši šīs aizlieguma zīmes dod viņiem brīvību?!

Iespējams šī ir tā utopija – pilnīga brīvība, kad vari darīt jebko, kas ienāk prātā. Taču, kad ieskatāmies skaidrojošajā vārdnīcā, tad sanāk, ka utopiju esam sapratuši nepareizi, jo tur teikts, ka utopija ir nesasniedzama. Bet mēs sakām – nē, tā ir sasniedzama! Tā ir šeit!

Kad esat Londonas ielās – palūkojaties apkārt un jūs redzēsiet, kas notiek visā pasaulē. Mēs vienmēr esam teikuši – lai kas arī notiktu Brikleinā, ziniet, tas tuvāko divu, trīs gadu laikā notiks visā pasaulē. Šeit ir visa sākums. Jauni mākslinieki, jauni režisori, jauni rakstnieki – viņi visi ir šeit. Un tie nav tikai angļi, viņi ir no visurienes. Kur parādās utopija? Visi šie zēni un meitenes – viņi ēd, dzer, sēžot uz ietves malas, un viņi dara visu, ko vien viņi vēlas… Viņi nekad to nevarētu savā dzimtajā pilsētā! Cilvēki šeit atrod brīvību, kas viņiem trūkusi viņu mājās.

Tieši tāpat kā mēs savulaik, kad ieradāmies Londonā.

BEHAVE (2014) no sērijas UTOPIAN PICTURES. © Gilbert & George. Mākslinieka un galerijas White
Cube īpašums

Kā Londona ir mainījusies kopš tā laika? Kā Londona smaržo šodien?

Tā vairs nav karija smarža! Tas nu ir droši. Agrākā Londonas Īstenda nozīmēja karija smaržu, bet tagad tas ir mainījies. Tagad tā vairāk ir kosmopolītiska smarža. Šeit jūs varat atrast restorānus no visas pasaules – turku, somu, argentīniešu, franču, spāņu... un tie jau smaržo pavisam citādāk. Varat pat atrast Ziemeļvalstu sviestmaizes! Viss ir mainījies. Netālu ir kāds smalks spāņu restorāns, kurš atrodas nebūt ne tajā sakārtotākajā Brikleinas daļā – tādā stipri piemēslotā ielā. Pie restorāna ārpusē spāniski stāv rakstīts ‘ielai draudzīgs restorāns’. Un, ziniet, viņi tur kūkām mizo vīnogas! Mizo vīnogas!!!

Jā, viss šeit ir mainījies – galvenokārt tādēļ, ka jauni cilvēki vēlas būt veiksmīgi. Hipiju laiks ir beidzies! Jaunieši vairs nedomā kā hipiji. Viņi grib būt veiksmīgi, viņi grib par kaut ko kļūt. Viņi grib kļūt par kinorežisoriem, dizaineriem, mūziķiem, teroristiem… Jebko!

Jūs domājat – viņiem veiksies un izdosies?

Domājam, ka jā! Un vairāk kā jebkad agrāk. Viņi ir tik aktīvi! Mēs nesen bijām Parīzē – tur visi sēž, dzer kafiju savās āra kafejnīcās, bet šeit – viņi dzer kafiju un vienlaikus taisa biznesu! Šeit nav laika tā vienkārši dzert kafiju.

Londona aizvien ir laba augsne jaunajai mākslinieku paaudzei?

Jā, ir! Šeit visur ir pa kādai pop-up galerijai, katrā nomaļus ieliņā ir pa mākslas galerijai. Tas ir jocīgi, bet ikviens, ko satiksi, teiks, ka ir mākslinieks. Šķiet, šodien visi ir mākslinieki! Simtiem tūkstošu mākslinieku! Kad mēs sākām, tas tā nebija. Bija varbūt kādi četrdesmit, piecdesmit. Dažkārt mēs apsēžamies un vērojam jaunus cilvēkus, kas traucas mums garām – pārsvarā tās ir meitenes, un viņas visas stiepj līdzi audeklus. Tas ir tik neparasti! Mēs nezinām, kur viņas visas nonāks, bet būs labi, jo pasaulē ir daudz sienu, kur to visu piekārt. Pirms divdesmit gadiem cilvēki mēdza pirkt lētas reprodukcijas, bet tagad viņi var nopirkt oriģinālus mākslas darbus. Un tā ir laba māksla, jo dzimusi atvērtā demokrātijā. Katrs uz sava audekla var paust, ko vien vēlas. Mēs jūtam, ka demokrātija ir vienīgais veids, kādā virzīt un vadīt valsti. Un paust savu izdeju uz audekla – tā ir daļa šīs demokrātijas. Vizuālā māksla, filmas, grāmatas – tās maina pasauli. Nevis reliģija, kas stāv sastingusi. Māksla un mākslinieki tiek vismazāk kontrolēti. Tā ir brīvība būt māksliniekam!

BRITAINERS (2008) no sērijas JACK FREAK PICTURES. © Gilbert & George. Mākslinieka un galerijas
White Cube īpašums

Neskatoties uz to, ka māksla zināmā mērā tomēr ir kļuvusi par regulētu biznesu, par bagāto ļaužu rotaļlaukumu?

Tā ir naudas atmazgāšana. Šī izsoļu māksla – kas tā ir? Ko tā nozīmē?

Bet tas nav nekas jauns – tā vienmēr ir pastāvējusi. Jau simtiem gadu cilvēki ir kolekcionējuši dārgas pastmarkas un Renesansē mākslinieki radīja darbus aristokrātijai.

Bet priekš mums tas ir ļoti vienkārši – būtiskākais mākslā ir runāt, nevis taisīt naudu. Savs skatījums, vīzija, spēja pastāvēt ārpus sistēmas… Protams, esam priecīgi, ja varam arī ko pārdot. Ko vēlas citi mākslinieki – tā ir viņu darīšana.

Piemēram, mūsu THE NAKED SHIT PICTURES... domājam, ka 90% pasaules kolekcionāru nekad šiem darbiem nepieskartos, bet, ja kolekcionāri iedotu savas čeku grāmatiņas pusaudžiem – mēs pārdotu visu!

EC2Y (2013) no sērijas SCAPEGOATING PICTURES. © Gilbert & George. Mākslinieka un galerijas White
Cube īpašums

Vai uzskatāt sevi par autsaideriem?

Jā, mēs jūtamies kā autsaideri un mums tas patīk. Mēs esam atraduši savu formu, kādā radīt mākslu no idejas par negatīvo. Mēs esam absolūti brīvi. Mēs esam normāli un savādi vienlaikus. Normāli savādi.

Mēs spējam sasniegt plašu auditoriju. Mēs zinām to no vēstulēm, kuras nemitīgi saņemam. Un tad vēl tādi atgadījumi, kā tas ar to milzīgās kravas automašīnas šoferi, kad šis pusmūža plikgalvis pa logu bļāva: „Oi... mana dzīve ir viens sasodīts moments, bet jūsu māksla ir mūžība!”*. Tas ir smieklīgi, bet ļoti motivējoši.

Varētu sacīt, ka neviena Anglijas provinču institūcija nekad nav nopirkusi nevienu mūsu darbu – veselu piecdesmit gadu laikā. Teju neviens pats muzejs!

Bet viņi ir jūs izstādījuši…

Katru reizi mums par to bijis jācīnās. Viņi ir izstādījuši mūsu mākslu, jo viņiem bija neērti to nedarīt.

Kā bija ar retrospekciju Londonas Tate Modern?

Ļoti vienkārši – mēs panācām, ka viņi to izdara. Mums par to bija jācīnās kā suņiem. Un ne tikai tas, ka viņi nevēlējās mūsu izstādi Tate Modern, viņi mums piedāvāja Tate Britain. Mēs teicam – nē, mēs negribam Tate Britain, jo pastāv pasaules modernā māksla un tad ir britu modernā māksla. Britu modernajai mākslai mēs neticam.

Kāpēc tomēr uzstājāt un pieturējāties tieši pie šīs institūcijas?

Mēs vēlējāmies sasniegt cilvēkus! Jebkurš, ko sastapsiet uz ielas, būs ieinteresēts tajā, kas būs nākamā Tate Modern izstāde. Viņi domā, kā mākslai jābūt kā futbolam – katru nedēļu! Lūk, tāpēc katrs mākslinieks grib izstādi Tate Modern.

FIGHT NIGHT (2014) no sērijas UTOPIAN PICTURES. © Gilbert & George. Mākslinieka un galerijas
White Cube īpašums

Pēc Tate Modern izstādes atklāšanas jums bija afterpārtijs baznīcā...

Jā, Spitalfīldas Kristus baznīcā. Baznīca izīrē savas telpas ballītēm. Gadiem tā bija grausts, kur baložiem kakāt, tad tā tika atjaunota un kļuva par pasākumu norises centru. Izņemot svētdienas.

Mums vajadzēja atrast telpu 250 cilvēkiem. Par telpu īri bija jāmaksā 8000 mārciņu. Tas bija lieliski, ka ballīte notika tieši tur, jo iepriekšējais šīs baznīcas vikārs, liels Mērijas Vaithausas draugs, reiz uzstājās kādā televīzijas dokumentālajā raidījumā, kur pauda ļoti pret mums noskaņotu viedokli. Viņš arī ir liels pret-homoseksuālisma kampaņu aktīvists. Viņš bija tas, kurš teica, ka mēs esam slimi, skumji un nopietni (sick, sad and serious). Mēs esam? (Smejas.)

Un, ziniet, mēs esam pret reliģijām. Aizliedziet reliģijas, un visa pasaule kļūs labāka!

Arī Dievam neticat?

Mēs neticam ebreju pasaku stāstiem! Cilvēki sagudroja Dievu. Visu ir sagudrojuši cilvēki. Viņi stāsta, ka Dievs ir debesīs, bet, ja mēs varētu ceļot izplatījumā – mēs tur nevienu nesastaptu.

Jums ir pašiem savi nosacījumi, pēc kuriem dzīvē vadāties?

Mums ir. Mēs esam ļoti disciplinēti. Visam stingri jābūt savās pareizajās vietās.

Hansa Ulriha Obrista filmā The Secret Files of Gilbert & George („Gilberta & Džordža slepenie faili”, 2000) jūs sacījāt, ka jums jābūt ļoti organizētiem, lai spētu būt traki un radoši. Vai tas aizvien tā ir?

Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam koncentrēties uz saviem darbiem. Šādi mēs esam brīvi radīt divdesmit sešus darbus UTOPIAN PICTURES bilžu sērijā un nodot tās tūkstošiem cilvēku. Un neviens mūs nevar apturēt! Mēs esam priviliģēti. Mēs varam radīt to, kas mums patīk, un dalīties ar to, kas mums patīk. Tā ir totāla brīvība.

ICH DIEN (2013) no sērijas SCAPEGOATING PICTURES. © Gilbert & George. Mākslinieka un galerijas
White Cube īpašums

Vai mēdzat paši atbildēt uz e-pastiem un telefona zvaniem?

Nē! Mēs to darījām ļoti ilgu laiku un nogurām. Un tagad ir daudz labāk, jo varam par visu izlemt vēlāk un turpināt koncentrēties. Mūs nemulsina kādas ārējas ietekmes. Mēs esam vienojušies, ka galerija izskata mūsu e-pastus tikai reizi nedēļā – pirmdienās.

Patiesībā mums nepatīk e-pasti. Mēs esam ļoti pret tiem. Cilvēki vairs nepērk aploksnes un pastmarkas, viņi raksta tos e-pastus kā tādi idioti. Savā ziņā tas ir ļoti destruktīvs spēks. Katrs var rakstīt visu, kas tam ienāk prātā un darīt to arī aizskarošā veidā.

Bet, redziet, šeit ir pēdējā ar roku rakstītā vēstule, ko saņēmām… Kāda ļoti īpaša no pagājušas nedēļas!

„Gilbert un Džordž,

ceru, šī vēstule jūs ir veiksmīgi sasniegusi. Es rakstu, lai darītu jums zināmu ko diezgan aizkustinošu. Mans gadu vecais dēls pēdējo divu nedēļu laikā pirms gulētiešanas novēl jums abiem ‘arlabunakti’. Mums ir plakāts no jūsu SONOFAGOD PICTURES izstādes, un katru vakaru viņš pienāk pie tās un novēl jums abiem saldu miegu. Man jāatvainojas Gilbertam, jo Gilberta vietā viņš saka Džilberts. Man šķita – man jums šis jāuzraksta, jo pēdējo dienu laikā dēlēns sācis jums nosūtīt arī gaisa bučas…”

Mīļi! Un šeit vēstule no trīspadsmit gadus veca zēna:

„Gilbert un Džordž,

es angliski nerunāju pietiekami labi, tāpēc izmantošu Google Translate programmu. Es atklāju, ko jūs darāt pirms četriem gadiem, kad kopā ar ģimeni apmeklējām Briseli. Es redzēju jūsu izstādi, un tā man ļoti patika. Fotogrāfijas, krāsas, pozas… Es domāju tās ir jautras, bet dažreiz arī aizdomājos, vai tās mani nedaudz netraumēja...

Es jums rakstu šo vēstuli, jo pagājušajā vasarā es sāku domāt, vai neesmu gejs. Es vienmēr esmu bijis kā maza meitene, arī mans vienīgais draugs skolā ir kā meitene, un arī viņu citi atstumj. Šovasar, kamēr gulēju pludmalē, es sāku uzbudināties, kad redzēju kādu puisi, kurš kails devas peldēties… Tā kā tas mani satrauca, es sāku sev jautāt – vai neesmu gejs? Paldies par jūsu padomu, jūs varētu man palīdzēt. Un priecīgu Valentīna dienu!”

Šīs ir tās mulsinošās lietas, kurās dažkārt mākslinieks ir spējīgs palīdzēt.

Vai mēdzat šādas vēstules kolekcionēt?

Mēs esam sataupījuši katru vēstuli. Mēs saglabājam katru, kas ir personiska. Tas mums ir diezgan svarīgi!

Jūs esat diezgan aizrautīgi kolekcionāri…

Mēs esam lieli kolekcionāri!

Ko kolekcionēšana jums nozīmē?

Relaksāciju. Dažkārt, kad pārāk esam koncentrējušies uz mākslu, mums vajag relaksēties. Mums vajag tikt no tās prom, atpakaļ nulles punktā, atslēgties no noteikta projekta un domu līnijas. Mūsu kolekcijās ir tūkstošiem grāmatu, mēbeļu, vāžu – jebkas, ko vien varat iedomāties…

Tas aizsākās tā – mēs restaurējām mūsu māju. Tas bija 1973.–1974. gads. Visu darījām paši savām rokām. Kad remontdarbi bija veikti, atradāmies tukšās sienās, bija tikai divi zaļi krēsli no cita laikmeta. Tā mēs pievērsāmies 19. gadsimta Viktorijas laikmeta antīkajām mēbelēm. Mēs pamatīgi apzinājām šo laikmetu, jo tolaik viktoriānisms bija negatīvs termins, bet mēs vēlējāmies atbalstīt ko tādu, kas tiek diskriminēts un izspiests. Tieši tāpat, kā to darām savās bildēs – mēs kaut ko mēģinām glābt. Tā ir glābšanas operācija.

GOD GUARD THEE (2008) no sērijas JACK FREAK PICTURES. © Gilbert & George. Mākslinieka un
galerijas White Cube īpašums

Vai kolekcionējat arī citu mākslinieku darbus?

Sākumā mēs to darījām. Tad jutām, ka esam citādāki un mums par mākslu ir citāda vīzija. Visiem tiem māksliniekiem ir ‘māksla mākslas pēc’ vīzija, bet mēs gribam tajā atrast kādu morālo dimensiju. Šī smieklīgā dzīšanās pēc tīrības mākslā... mākslinieki, kas apstājas pie saviem melni vai balti krāsotajiem audekliem… Neauglīgs, tukšs formālisms… Dekoratīvā māksla, abstraktā modernā māksla, minimālisms, formālisms – jā, tos ir viegli pārdot, jo tie neko nepasaka. Mēs esam ļoti pret to!

Jau 1971., 1972. gadā mēs runājām par nelaimīgumu, seksu, narkotikām, alkoholismu – un tās nebija modernās mākslas tēmas, ko varēja pārdot, tie bija totāli tabu. Un joprojām ir. Daudzi muzeji šāda veida mākslu izstāda pagrabos, jo tā neesot īsta māksla. Kad cilvēki lūkojas uz kādu modernās mākslas darbu, viņi saka – o, jā, šis ir labs darbs, kad viņi lūkojas uz mūsējiem, viņi nesaka neko.

Kādas ir jūsu attiecības ar mākslas kolekcionāriem?

Britu kolekcionāriem? Tādi neeksistē. Mēs nekad nevienu neesam sastapuši. Tas ir ļoti interesanti, jo Čarlza I laikā, 16. un 17. gadsimtā, angļi bija lielākie kolekcionāri. Tie devās uz Itāliju un atgriezās ar slavenākajiem māksliniekiem.

Tagad gandrīz 80% mākslas dīleru un kolekcionāru ir ebreji. Arī galeristi. Amerikāņu vai itāļu izcelsmes – vienalga, bet ebreji. Tas ir vienreizēji! Viņiem ir šī interese kolekcionēt.

Tāpēc ārpus Londonas Anglijā ir tik grūti izstādīties, jo neviens jau nekolekcionē. Tajā pašā laikā katrā Itālijas mazpilsētā ir pa mākslas kolekcionāram, tur ir daudz mazu galeriju, kas cenšas ko pārdot. Kad ar LONDON PICTURES viesojāmies Neapolē, mēs tur pārdevām darbus. Neapolē – varat iedomāties?!

Kādas ir jūsu attiecības ar kuratoriem? Crucify a curator (sitiet krustā kuratoru) ir viena no domām, kas paradās jūsu darbos.

Nekādas. Mēs esam pret tiem, jo viņi izmanto mākslinieku kā materiālu savai pašu vīzijai un mērķiem. Mēs vēlamies veidot tikai savas personālizstādes ar mūsu pašu vīziju.

Gadiem ilgi cilvēki Brikleinā mūs apturēja, lai ar sevi iepazīstinātu – es esmu konceptuālais mākslinieks no Bulgārijas vai performances mākslinieks no Rumānijas… Viņi visi bija modernie mākslinieki no svešādām valstīm. Un tad piepeši tas viss mainījās. Tagad viņi visi ir kuratori! Interesanti – viņi transformējās. Bulgāru konceptuālists pārtapa par kuratoru. Tā ir modes lieta. Pat privātgalerijas tagad nolīgst kuratorus. Dažkārt māksliniekus viņi pat nepiemin, jo viņiem ir izcilākais kurators. Un plakātā parādās tikai izstādes nosaukums un kuratora vārds. Viņš ir izraudzījies savu tēmu, piemēram, suns mākslā, un tad atradis divdesmit piecus darbus ar suni. Apmēram tā. Mums tas nepatīk, mēs nevēlamies, lai mūs šādi interpretē.

Kas ir ietekmīgākais spēks mūsdienu mākslas pasaulē?

Mēs domājam, ka muzeji ir ļoti spēcīgi. Pēdējā laikā ir uzbūvēts vairāk muzeju kā pēdējos simts gados kopumā. Privāti un publiski muzeji. Lielbritānijā mums tie ir neskaitāmi.

Septiņdesmitajos gados neviens nevarēja nosaukt nevienu dzīvu mākslinieku. Cilvēki varēja nosaukt kādu slepkavnieku, politiķi, popzvaigzni, bet ne mākslinieku. Pavaicājiet tagad uz ielām – viņi varēs nosaukt vismaz pāris vārdus.

Kādiem nosacījumiem jūs sekojat, veidojot savas izstādes, modelējot izstāžu maketus?

Mēs tās veidojam atbilstoši mūsu vīzijai, prātā paturot skatītāju. Kuratori savukārt izstādes veido, vienkārši vadoties pēc savas personiskās vīzijas.

Tas arī vienmēr atkarīgs no tā, cik lielas ir telpas un cik lielas bildes. Un mēs negaidām, ka kāds kaut ko izdarīs, mēs aizejam un izdarām paši!

Piemēram, šī būs mūsu pirmā izstāde Tasmānijā – otrā pasaules malā. Tā ir pavisam aizmirsta vieta, tāpēc mēs uz turieni aizvedīsim ko pavisam svaigu! Mums skatītājam ir jāuzbrūk. Jau no pirmās dienas – 1969. gadā mums bija ideja, ka, lai publiskotu mūsu mākslu, mums cilvēki ar to jākonfrontē. Un mēs joprojām praktizējam šo ideju. Pat tad, kad veidojam publicitātes materiālus – plakātus, ielūgumus –, mēs cenšamies cilvēkus pavedināt, ievilkt valgos un panākt, lai viņi uz izstādi atnāk, bet pēcāk mēs viņus konfrontējam, ar ko vien vēlamies.

Kā jūs izjūtat sabiedrības atbalstu un jūsu darba novērtējumu?

Mums ir milzīgs sabiedrības atbalsts, kas ir spēcīgs virzītājspēks. Mēs spējam uzrunāt cilvēkus. 2011. gadā mākslas kolekcionārs Džons Kaldors (John Kaldor) mūs uzaicināja uz Austrāliju, lai atzīmētu Kaldor Public Art Projects četrdesmito jubileju, vēlreiz prezentējot mūsu THE SINGING SCULPTURE, ko pirmoreiz uz Austrāliju atveda 1973. gadā. Viņi vēlējās, lai atkal dziedam! Protams!

Katalogu un plakātu gan tur nebija, bet cilvēki vēlējās mūsu autogrāfus. Tā nu tika nodrukātas tūkstoš Valentīndienas apsveikumu kartiņas, un garumgarā rindā nekautrējoties stāvēja gan sievas, gan vīri, lai saņemtu mūsu parakstus. Mēs parakstījām visu tūkstoti!

Saņēmuši pārmetumus par to, ka jūsu māksla nemainās, jūs atbildējāt, ka tikai slikti mākslinieki mainās. Ko tieši ar to domājāt?

Kad jūs skatāties uz Frānsisa Bēkona darbiem, jūs varat sacīt – tie visi ir vienādi, Mikelandželo – visi vienādi, Pikaso – lielos vilcienos vienādi… Tikai cilvēki, kas nav patiesi paši pret savi, maina stilu, jo nav pārliecināti par to, ko dara. Viņi cenšas iederēties modernās mākslas pasaulē, bet tā ir mainīga. Tā nu viņi taisa popārtu, taisa minimālismu, tad konceptuālismu – viņi vienkārši seko tendencēm. Viņi cenšas iederēties sistēmā. Mēs nekad neesam sekojuši tendencēm. Mēs nemaināmies, mēs attīstāmies. Mākslas forma gan lielos vilcienos saglabājas tā pati, un mums tā patīk, jo mēs to radījām. Mūsu darbus var atpazīt no attāluma, bet māksla attīstās, tāpat kā mūsu personības. Pirms gadiem mēs bijām citi cilvēki.

Mēs esam domājuši, kāpēc tas prasīja 40 gadus, lai beidzot radītu UTOPIAN PICTURES bildes… Tas ir savādi, bet tas prasīja tieši tik. Šajā darbu sērijā motīvs ir telefona būdiņas, kurām katru dienu gājām garām, bet nekad neaizdomājāmies izmantot. Un arī pastkastes – kādus tik stāstus tās var pastāstīt! Unikālus! Tāpat kā telefona būdiņas! Cik gan cilvēki telefona būdiņās ir bildinājuši, cik zvērējuši, cik iebaidījuši… Cik cilvēki tajās redzēti raudam! Bet tagad tās ir pilnībā neizmantotas mobilo telefonu dēļ. Taču mēs atklājām, ka tagad tās izmato bagāti krimināļi, jo viņu mobilajiem telefoniem policija viegli var izsekot.

*Oi. My life is a fucking moment, but your art is an eternity! – angļu val.

Saruna notika 2015. gada februārī.