Nodedzinātās sapņu pilis
Ekspresintervija ar mākslinieku Krišu Salmani
Rita K. Zumberga
07/05/2015
Foto: Rita K. Zumberga
Ieejot “Galerijas Alma” telpās, sākotnēji skatam paveras Andra Brežes spoži izgaismotās instalācijas, kuru vidū atpazīstama cilvēka figūras piktogramma un varbūt simboliskā “gaisma tuneļa galā”, kas šoreiz atainojas balta apļa veidolā. Savukārt pāris soļus tālāk viss gluži pretējs – uz askētiskiem podestiem vietu radušas nomelnējušas gruvešu čupiņas, kas, tuvāk palūkojoties, pārsteidz ar satura dažādību – dažuviet krāsmatās atpazīstam skursteni vai žoga dēlīti, cituviet pāri palicis vien kails koka zars, pie kura kājām gulst pelnu kaudze. Par šo ekspozīcijas daļu parūpējies Krišs Salmanis, tādējādi abiem māksliniekiem vienojoties savstarpējā dialogā, ko visprecīzāk raksturo pats izstādes nosaukums – “Viss, ko mēs meklējam, allaž ir tepat tuvumā, varbūt vien norādes tiek lasītas nepareizi?”
Līdz 5. jūnijam apmeklētājiem būs iespēja uzlūkot abu konceptuālistu jaunākās pārdomas, kurās atkal sastopama daudzslāņainība, mijoties slēptai ironijai, zemtekstiem un saistošiem vēstījumiem. Taču kādu nolūku vadīts, Krišs Salmanis lēmis uguns postam savu piparkūku namiņu iluzoros tēlus, un kādas dziņas atraisījis savā mākslinieka iedabā, centās noskaidrot mazā sarunā, reizē sveicot ar tikko iegūto nomināciju Purvīša balvai 2017, ko atnesusi personālizstāde “100 grāmatas, ko nevajag paspēt izlasīt” kim? Laikmetīgās mākslas centrā.
Uz askētiskiem podestiem nomelnējušas gruvešu čupiņas, fonā Andra Brežes spožā cilvēka figūra
Vai vari ieskicēt idejas aizmetni, kas mudināja izveidot šo darbu sēriju?
Sākās viss ar Astridas (Riņķes – red.) piedāvājumu veidot izstādi – būs no tāda līdz tādam datumam, noteikta telpa, jātaisa tik augšā. Kāpēc tieši šādi darbi? Visticamāk tāpēc, ka pēdējā laikā es nespēju taisīt neko tādu, kas man līdz šim patika – nespēju vairs pievērsties iekšēji asprātīgiem, poētiskiem un aizplīvurotiem vēstījumiem vai simboliskiem tēliem. Man, cilvēkam, kuram parasti neinteresē nekādi sociāli aktīvi vai politiski darbi, pēdējā laikā šķiet, ka baiļu noskaņa ir tik uzkurdīta un uzkurbulēta, tāpēc bija jāuztaisa kaut kas par postu, kas valda visapkārt un tuvojas arī mums.
Kas tas ir par postu, kas mums šobrīd tuvojas? Politiskais? Vai jūti mediju spiedienu?
Grūti pat tā pateikt. Ziņās tik daudz visādi gruveši, cilvēki ar mirstošiem bērniem rokās… Kā, piemēram, tagad Nepālā. Savukārt Ukraina mani biedē pa īstam, jo tā ir briesmīgi tuvu. Tas ir paradokss – ja notikums ir mazliet tālāk, tad pat drausmīgie attēli emocionāli kļuvuši par klišeju. Es to labi saprotu un par to jūtos vainīgs – kā var nejust līdzi cilvēkiem postā? Taču tie attēli tik daudz un ar tādu regularitāti atkārtojas, katru reizi tā kataklizma liekas mazliet lielāka… Vai varbūt vienkārši tā lielākā nokļūst ziņās un tās mazākās vairs nē? (Aizdomājas.) Centos saprast, ko es varētu mākslā uztaisīt, lai iecere neizskatītos kā ziņu bilde un plakāts, kas emocionāli nevienu neuzrunā, taču tajā pašā laikā visi apjaustu, ka esmu pret nāvi un sabrukumu vai kādām citām līdzīgām lietām.
Teiksim tā, es tagad remontēju savu dzīvokli un vienu dienu iedomājos – pusgads jau ir pagājis, daudz ir ieguldīts, mājoklis izdosies baigi smuks un labs, bet tad pēkšņi viens nāks un visu nopostīs! Es to sapratu tā – ar iekšām! Ziņās taču arī rāda, ka aiz šiem raudošajiem cilvēkiem ir mājas, kurām, daļēji sagrūstot, atklājas, piemēram, vannasistaba – ar saviem pieejamiem līdzekļiem un gaumi no sirds gādāta un flīzēta… Man kā īstenam patērētājcilvēkam tas TĀ iegriezās vēderā, ka izlēmu par šo tēmu kaut ko uztaisīt, lai arī pārējie patērētāji mazliet saprot, par ko man gribas nedaudz parunāties.
Protams, kā jau kārtīgam latviešu māksliniekam, gribējās uztaisīt tā, lai ir smuki – arī tad, ja izstādīta iznīcība.
Tāpat uzreiz kļuva skaidrs, ka kaut kādus vienkāršus dzīvokļu gruvešus rādīt nav nekādas lielas jēgas – tie ir atliku likām redzēti. Taču, ja skatītāji uzzina, ka pamatā bijušas piparkūku mājiņas, tad kļūst saprotamāka pati vērtība – tās taču nepasūta lētam meistaram, kurš uztaisa fikso eiroremontu ar reģipsi, vai ne? Tās gatavo no sirds, ieliekot savu gaumi un izjūtas, lai pēcāk ne tikai lieliski izskatās, bet var arī uzdāvināt. Zinot, ka izstādē eksponētas nodedzinātu piparkūku mājiņu pelnu čupiņas, sajūtu līmenī atļaujamies šai postažai piešķirt lielāku vērtību. Un, protams, kā jau kārtīgam latviešu māksliniekam, gribējās uztaisīt tā, lai ir smuki – arī tad, ja izstādīta iznīcība.
Piparkūku mājiņas savā ziņā arī ir patērētājsabiedrības simbols – pasaku namiņi, ar kuru starpniecību būvējam savas ilūzijas. Reizi gadā daudzi ar cukura glazūru līmē sapņu pilis.
Jā, sapņu pilis laikam ir visprecīzākais apzīmējums. Un nav jau obligāti jābūvē piparkūku mājiņa burtiskā nozīmē, ideja kalpo jebkuram dzīves sapnim – ja vēlies foršu karjeru izveidot, aizbraukt ceļojumā, vai jebkādā citā veidā baudīt to, ko dzīve it kā varētu piedāvāt. Interesanti – īstenībā tā šādu iespēju piedāvā tikai dažiem, tiem šausmīgi veiksmīgajiem, kas dzīvo Eiropā. Kādi dienvidslāvu draugi, protams, būtu citādās domās par līdzcilvēkiem, mieru un karu, bet mūsu paaudzes plašākā daļa ir izcili priviliģētā stāvoklī, rāmi dzīvojot miera apstākļos.
Skice no mākslinieka personīgā arhīva
Atklājot lasītājiem māksliniecisko darba procesu, kā ideja ieguva veidolu? Vai piparkūku mīklu nācās pašam gatavot?
Sākotnēji projektēju mājiņas un zīmēju skices – izstāžu telpas stūrī var aplūkot visas desmit, kādas nu izdevās. Savukārt gada sākumā, kamēr vēl piparkūku mīkla turējās veikalos, iegādājos jau gatavu, bet otrajā piegājienā, šķiet, jau martā, apvaicājoties pēc tādas, dāmas uz mani skatījās ļoti aizdomīgi un nācās mājās mīcīt pašam. Jāatzīst, visnotaļ piņķerīga lieta, kaut kas man tur neizdevās līdz galam pareizi, bet sanāca garšīgi un dega tāpat labi! (Smejas.)
Visi darbi tapa kā nākas, kā ierasti tradīcijās? Cukura glazūra, līmēšana, rotāšana?
Jā, jā! Pirmo uztaisīju tādu klasisko piparkūku mājiņu – divas skaldnes jumtam, četras sienas, lodziņi, skurstenītis, lāstekas no cukura. Bet tad aizdomājos – tas jau nav vienīgais mājas veids, citi sapņo par daudzstāvu māju, jaunbūvi! To uztaisīju ar visu reklāmas izkārtni, lejasstāvā ieliku bāru, – gribējās kaut ko tādu pilnīgi idiotisku (iesmejas). Tad vēl bija postmodernisma villa – pat nezinu, kur atradās tās ieeja, taču tas laikam vairs nav tik svarīgi. Tāpat pagatavoju māju kokā, kādu kādreiz pašam gribējās; vienu pludmales kiosku, sētas fragmentu un tipisku plastmasas slidkalniņu. Vēl bija grezna prieka māja ar tornīti un pulksteni, suņu būda un mazmājiņa.
Esi padomājis par bērniem, dzīvniekiem un dažāda tipa pieaugušajiem. Tas bija apzināts lēmums aptvert plašāku auditoriju?
Laikam nē. Ar nodomu katru no šiem objektiem radīju citādāku, jo īstenībā es domāju pats par sevi – lai spētu uztaisīt desmit mājiņas un man neapniktu. Lai nebūtu tā – ā, atkal jārullē tā mīkla un atkal kaut kas jācep…
Lai nodeg tā būdiņa! Un nodega arī, nevarēju pat apstādināt, palika pāri vien šis.
Bet kas tālāk? Kontrolēta dedzināšana? Lūk, bija sētiņa un vairs nav.
Es sāku ar mazmājiņu – biju jau taisījis visādus eksperimentus ar dažādiem degļiem un šķita, ka vajag, lai tā nodeg kārtīgi. Kā normāls dedzinātājs, saliku iekšā papīrus, pielēju terpentīnu, degšķidrumu – lai nodeg tā būdiņa! Un nodega arī, nevarēju pat apstādināt, palika pāri vien šis (rāda uz mazo pelnu kaudzīti). Vispār man pat laikam ļoti labi patīk, ka nekas tur nav vairs palicis. Pārējos gruvešos atstāju tādas kā norādes – apmeklētāji izstādi var spēlēt kā spēlīti, skatīties un prātot – kura mājiņa ir kura. Koks mazliet nodod savu sākotnējo ieceri, sētiņu var atpazīt, bet pārējās jāšķetina pēc detaļām.
Pašu dedzināšanas procesu veicu dārzā, katram gadījumam liekot visu lielā metāla toverī, lai nenodeg pa īstam arī lielās ēkas. Kaimiņi nezvanīja, tik traki nebija. Dažas detaļas vēl atsevišķi kontrolēti dedzināju, izmantojot karstā gaisa pūtēju, ar ko parasti krāsu ņem nost. Iesaku pamēģināt, tas ir riktīgi labs! (Smejas.) Nevajag ne terpentīnu, neko!
Kādā naktī izdevās nofotografēt to koku ar Brežes spožo apli fonā – pilnīgi romantiska saplūšana.
Kurš no šiem darbiem pašu personīgi uzrunāja visvairāk? Kura no postažām izdevās vislabāk?
No pirmā posma laikam tieši mazais kioskiņš un koka māja – izskatījās ļoti smuki, scenogrāfiski klasiski. Bet par gruvešiem runājot, pašam šķiet interesanti, ka atšķirībā no iepriekšējās un vēl citām izstādēm, – šeit beidzot esmu uztaisījis vienu darbu, kas aizpilda visu telpu. Piemēram, kim? bija dažādi darbi, katrs priekšmets ar citu ideju, savukārt šeit tā ir sērija, kā viens kopums, kas man tiešām nav raksturīgi. Līdz ar to vienu izdalīt nav vērts – viss strādā vienotā veselumā. Var, protams, staigāt riņķī un pēc iekšējās skaistuma izpratnes prātot, kura čupiņa patīk labāk, bet tas nebūs gluži godīgi pret pašu būtību. Lai gan, jāatzīst, man pašam patīk, iespējams, visskumjākais darbs, kur būdiņa nodegusi pavisam.
Kāda ir sajūta – šie darbi labi sadzīvo ar blakus eksponētajiem Andra Brežes veikumiem?
Man kādā naktī izdevās nofotografēt to vientulīgo koku ar Brežes spožo apli fonā – pilnīgi romantiska saplūšana. Bet pati idejiskā kopā sadzīvošana palika uz Astridas atbildīgajiem pleciem – viņai jau no sākuma bija skaidrs, ka vēlas kopā redzēt mūsu abu autordarbus, taču es īpaši neinteresējos, ko Breže gatavo, un domāju – viņš tieši tāpat. Ja ir laiks, tad grupu izstādēs citu koncepcijas interesē, bet šoreiz nebija. Zini kā, viss atsijājas – jānodedzina desmit mājiņas, nav laika domāt par citiem. (Smejas.)
Šie darbi ar pelniem paši pārkārtojas – kā atver logu, tā pamainās.
Izstādes nosaukumā jau tiek pieļauta doma, ka ikdienā norādes varbūt nolasām nepareizi. Kas tās ir par norādēm, kuras tiek nepareizi uztvertas?
Izstādes nosaukumu laikam uzzināju tikai atklāšanā, varbūt dienu pirms… (Aizdomājas.) Bet tas ir pat noderīgi, man šķiet. Citreiz gadās (īpaši jaunībā tā bija), ka zini šo nosaukumu, koncentrējies uz to, taisi darbu par to, daudz domā un beigās visi par iznākumu smejas. Bet šoreiz kaut kā viss labi sanāca un bez saspringuma. Bet norādes, jā… Astrida, šķiet, jauc dažas no nodegušajām mājiņām – viņa saka, ka patīk tas tornītis uz pelēkā podesta, bet tornītis īstenībā ir citā vietā. Šeit, nogāzies (sāk kārtot kādu sadegušu gabaliņu pelnu čupiņas vidū).
Šādi vispār drīkst aiztikt eksponātus?
Mākslinieks drīkst. (Smejas.) Šie darbi ar pelniem paši pārkārtojas – kā atver logu, tā pamainās. Vai atliek kādam mazliet nošķaudīties, vai dāmai ar somiņu mazliet tuvāk gar podestu noiet – un viss, darbs ir mazliet citādāks.
Šķiet, šī ir īsteni mūsdienīga māksla, kurai lemts izirt, iespējams nemaz nesagaidot otru ekspozīciju…
Nemaz nezinu. Varianti jau ir – katram darbam jāuztaisa stikla kupoliņš un vienkārši jātransportē. Es gan labprātāk vēlētos redzēt, kā galerijas darbinieces uzmanīgi, lēnām, lēnām dodas pa ielu uz nākamo izstāžu telpu, mājiņu gruvešus piesargājot no vēja ar baltos cimdos tērptām rokām. Tā būtu lieliska performance.
