Kreativitāte ir civilizācijas iezīme

Intervija ar profesoru Indriķi Muižnieku

29/05/2015

Creativity – šis angļu valodas jēdziens ir tik plašs un reizē tik specifisks, ka līdz pat šim laikam valodniekiem nav izdevies to latviskot tā, lai vārds precīzi atspoguļotu creativity visas nianses. ‘Radošums‘, ‘radītspēja‘, ‘jaunrade‘, ‘izdoma‘ – kāds no šiem vārdiem valodā parādās vairāk, cits mazāk, un katru no tiem, ja vēlamies, mēs varam tulkot kā creativity, tomēr tas nebūs līdz galam precīzi. Tāpēc šoreiz vēl izmantošu anglicismu ‘kreativitāte‘.

Ir cilvēki, kas uzskata, ka kreativitāte ir iedzimta, citi apgalvo, ka to var iemācīt. Bez šaubām tā ir klātesoša mākslās, bet kā ar to ir citās jomās – it īpaši mūsdienu izglītības sistēmā? Par to sarunājamies ar profesoru Indriķi Muižnieku, kurš jau vairākus gadus ir Latvijas Universitātes zinātņu prorektors un Bioloģijas fakultātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas katedras vadītājs. Viņa zinātniskā specializācija ir rekombinantu mikroorganismu ģenētika un fizioloģija, DNS topoloģijas loma gēnu aktivitātes regulēšanā, taču ikdienā profesors Muižnieks nodarbojas ar augstskolas vadību un izglītības jautājumiem. Šobrīd viņš ir viens no pretendentiem uz Latvijas Universitātes rektora amatu.

Domājot par mūsdienu izglītības sistēmu, kā redzat kreativitātes klātbūtni tajā?

Ja runājam par to plašākā nozīmē – par kreativitāti kā spēju radīt jaunas asociācijas, attīstības virzienus, idejas, projektus – tā neapšaubāmi ir jebkuras izglītības mērķis. Nevis reproducēšana, bet radošie mērķi ir tas, uz ko vajadzētu tiekties jebkurai augstskolai. Protams, ir izglītības līmeņi, kā, piemēram, arodizglītība, kur tomēr pamatā ir profesija – spēja reproducēt un precīzi izpildīt to, kas vajadzīgs, bet arī tur īstenībā vērtība nāk klāt tieši caur kreativitāti. Tautas īstos amata meistarus mēs pazīstam kā kreatīvus, nevis atstrādājošus.

Universitātei kreativitāte ir pēc būtības iekšā. Dažkārt universitātes mēģina dalīt tehniskajās vai amata augstskolās. Mūsdienās tehniskais ar kreativitāti nesaistās, kaut arī vēsturiski techne sengrieķu valodā nozīmē ‘māksla‘. Tā kā jebkura darbība, kas mūs atšķir no savas dabas pamatfunkciju izpildes, tā vai citādi būs kreatīva. Kreativitāte ir civilizācijas iezīme un, ja mēs uzskatam, ka universitāte ir civilizācijas labs sasniegums, tad kreativitāte universitātē ir būtiskākais komponents. Tāpēc es nekad neesmu sapratis tās universitātes, kas mēģina savu kvalitāti izteikt ISO standarta formā, kas rūpniecības jomā paredz to, ka viss ir jāražo vienādi un nedrīkst pieļaut nobīdes no normām. Man šķiet, tas ir pretrunā ar pašu augstskolas, īpaši universitātes būtību.

Vai Latvijā vispār nav vērojama tāda kā zināšanu standartizācija?

Kanons ir. Šobrīd tā varbūt ir par maz. Bet kanonam ir jābūt, pamatprasmes ir jāapgūst. Arī mūsu mākslas augstskolas ļoti cieši turas pie kanonu apguves. Domāju, ka nevar būt tikai kreatīvs, bez amata sapratnes. Piemēram, igauņi tādā ziņā ir brīvāk interpretējoši – viņiem kanons ir mazāk nozīmīgs, svarīgāka ir ideja – zīmēt neprot, bet ir dižens vizuālais mākslinieks, jo viņam ir koncepcija. Protams, nav tādas vienīgās taisnības. Tāpat kā ir krievu baleta skola un ir laikmetīgās dejas skolas – abas jomas ir gana kreatīvas.

Vai būtu jāmeklē vidusceļš?

Te atkal ir tas joks – ja ir runa par augstiem sasniegumiem, vidusceļa nav. Vidusceļš ir viduvējība tādā gadījumā.

Zinātnē vidusceļu var atrast jaunu datu saražošanā, salīdzināšanā, standarta analīzēs – tas ir tas līmenis, kas noteikti ir vajadzīgs, bet izrāvienu tas nedod. Bez „masu sporta“ neiztikt, tikai tā var rasties čempioni. No tā zināmā mērā izriet arī universitātes iedalījums – bakalaurs tas ir masu sports, tad ir meistarkomandas – maģistra līmenis, bet čempioniem, kuru tagad jau arī ir pietiekami daudz, vajadzētu nākt no doktorantūras. Ja mēs salīdzinām ar 100 gadus senu periodu – tajā laikā bija tikpat daudz latviešu studentu, kas studēja Tartu, Rīgā, Pēterburgā, Maskavā, cik tagad ir studentu doktorantūrā. Tas nozīme to, ka tas īstais pabeigtās augstākās izglītības līmenis ir doktorantūrā, un tai savukārt vajadzētu būt virzītai uz kreativitāti. Ja citur mēs redzam programmas, kurās ir kāds precīzs standarts ielikts, tad doktorantūra vairumā gadījumu ir individuāla plāna, kas ietver dažādus strukturētus elementus, bet trīs ceturtdaļas ir katra paša individuālais radošais darbs „meistara“, tas ir darba vadītāja pārraudzībā.

Tajā ziņā ļoti interesanta un perspektīva ir daudzslāņainā izglītības sistēma, kad tu pamācies vienu lietu, tad pārslēdzies uz otru, tad ej uz trešo. Tu savāc dažādus viedokļus, dažādas pieredzes, un tad, kad tava personība ir sasniegusi nobrieduma pakāpi, visu var sākt mēģināt sintezēt. Katram gan tas ir dažādi – kāds varbūt ir gatavs tādam procesam tūlīt pēc vidusskolas vai ģimnāzijas, citam tas notiek tikai ap 30–35 gadiem – personība atveras, jo ir redzēts pietiekami daudz, kaut kas ir saprasts.

Jūs sakāt, ka personības izveidei ir vērtīgi, ja cilvēks sintezē dažādas pieredzes. Varbūt mūsdienās vispār nevajag stingri nodalīt radošās nozares no eksaktajām?

Īsti neredzu lielu pievienoto vērtību šādam dalījumam. Man ir grūtāk spriest par radošajām nozarēm, tomēr uzskatu, ka, pirmkārt, ir jāpārzin amats – vai tās ir laboratorijas tehnikas, vai zīmēšanas tehnikas. Kreativitāte rodas tur, kur amata prasmi varat sublimēt citā veidā – gleznotājam nav obligāti jāzīmē klasiski pareizi Dāvida galva, bet principā jums to vajadzētu prast izdarīt pietiekami labā līmenī, un tikai tad var kļūt par Pikaso.

Es vairāk domāju par tādu renesanses tipa cilvēku parādīšanos mūsdienās.

Tas būtu bezgala skaisti. Domāju, ka tādi parādās periodiski. Pie tādām universālām personībām būtu pieskaitāms tepat Rīgā ilgi strādājušais Ostvalds (Vilhelms Ostvalds – baltvācu ķīmiķis, filozofs; Nobela prēmijas ķīmijā laureāts (1909) – red.) – viņš gan ķīmijā, gan sabiedrības zinātnēs, gan filozofijā darbojās. Bet, iespējams, labi universālisma piemēri ar laiku radīsies vēl, jo viss jau virzās pa tādiem spirāles vijumiem. Sākot ar 20. gadsimta otro, trešo dekādi, bija ļoti spilgti izteikts periods, kad notika aizvien sīkāka specializēšanās, beigu beigās tas noveda pie ārkārtīgi precīzas zināšanas par gandrīz neko – tika sasniegti kādi ārkārtīgi labi rezultāti, kas nebija sevišķi pielietojams. Šobrīd jau ir skaidri redzams, ka šis ārkārtīgi šaurais specializācijas virziens ir sevi izsmēlis.

Obligāts attīstības priekšnosacījums ir šī daudzpusīgā pieeja, un to mēs universitātē cenšamies uzsvērt. Tai nav obligāti jābūt vienā cilvēkā sakoncentrētai. Drīzāk tā ir vairāku speciālistu mijiedarbība. Tas nav gluži skudrpūznis, kur viens organizē un pārējie dara ko vienu, tās drīzāk ir jau augstāk organizētas medības, kur daudzi spēj „sagūstīt medījumu“ tādā veidā, lai, piemēram, beigās iegūtu jaunu vakcīnu pret vīrusu, nevis, vien tikai 4 vai 8 aminoskābes.

Universitātes priekšrocību komplekts ir universāls – tā nav tikai agronomija vai tikai medicīna, tās ir gan dabas zinātnes, gan agronomija, medicīna, gan jurisprudence, teoloģija, sociālās un humanitārās zinātnes. Tāpēc arī ir nepieciešams campus. Mēs liekam lielu uzsvaru uz jauno Torņakalna akadēmisko apmetni. Lai arī mūsdienās ir pieejams internets, tiešajai komunikācijai tomēr ir ārkārtīgi liela nozīme, bez tās neiztikt. Latvijas pieredze no 20. gadsimta sākuma un īpaši no padomju laika ir nozaru profesionalizācija un specializācijas. Tas ir vecs gājiens – katram ir ierādīta sava dobīte, un katrs tur rušinās. Tāpēc varbūt arī nav lielais izrāviens, kaut teorētiski visas iespējas ir – mums ir tik daudz dažādu interesantu ideju un iestrādņu, bet šāda nodalītība neko labu nedod.

Akadēmiskā centra Torņakalnā vizualizācija. © LU Akadēmiskais centrs Torņakalnā

Ar Torņakalnu saistās zināmas cerības. Vai jums šķiet, ka Latvija varētu kļūt par pazīstamu izglītības un zinātnes centru?

Viņa tāda jau ir. Mēs gan atkal to nenovērtējam. Šajā brīdī, un to es gribētu skaidri uzsvērt, mums pirmām kārtām jāparūpējas par saviem bērniem. Tas, ko reizēm mēģina propagandēt – „eksportēsim izglītību“, aicināsim ķīniešus, krievus un vāciešus, kuri ir nepietiekami sekmīgi, lai iestātos un mācītos savās augstskolās, – tas ir tāds iekšējas viesstrādniecības fenomens. Mums nav jāstrādā viņiem, bet sev. Pirmais darbs, ka šajā jomā ir jāizdara – skolām jāatgūst savs prestižs, skolotāja tēlam ir jākļūst daudz citādākam, nekā tas ir šobrīd. Tajā ziņā man „Iespējamās misijas“ darbs šķiet ļoti pievilcīgs – skolotājs kā iedvesmotājs, vadonis, tas, kurš aizrauj dzīvē. Pēc tam, protams, augstskolās jābūt pietiekami intensīvai mijiedarbībai gan ar zinātnes vidi, kas Latvijā vēl aizvien ir pietiekoši augstā līmenī, varbūt tikai novecojusi, gan arī ar ražošanu – uzņemējdarbības vidi visplašākajā nozīmē. Tā ir augstskolu mūžīgā kļūda, ka mēs vēl joprojām sekojam pagājušā gadsimta šauro specializāciju virzienam, nevis lūkojam pēc sadarbības.

Pasaulē šādi universitāšu centri nav nekāds jaunums. Vai ir kādi piemēri uz ko varētu tiekties?

Tuvākais piemērs, no kā mums „kājas aug“, protams, ir Tartu ar savu universitātes sistēmu. To gan ir diezgan grūti atdarināt, jo Tartu ir maza pilsēta, un visa Latvijas struktūra pamatā ir citāda. Tāds modelis, kā pilsēta=universitāte ar savu hospitāli un institūtiem, Latvijas augstākās izglītības sistēmā nenostrādās. Drīzāk būtu jāskatās tālāk – piemēram, uz Kalifornijas universitātes sistēmu. Tā ir universitāte ar atsevišķiem lielajiem centriem, kas sadarbojas vēl ar citām institūcijām. Latvijā kā tāds centrs izveidosies Torņakalns, un otrs būs Tehniskās universitātes campus, pārējie šo divu lielo universitāšu sistēmā droši vien arī iekļausies – tieši tāpat kā ir sistēma, kurā ir Saule un planētas, arī te būs varbūt divas saules, jo arī šādas dubultzvaigznes pasaulē ir iespējamas. (Smejas.) Tas gan nav vardarbīgi piespiežams un panākams process.

Šobrīd paradoksāli ir tas, ka valsts finansējums uz vienu studentu ir katastrofāli mazs. Tas ir mazāks kā profesionālās izglītības audzēknim, bet, ja salīdzina, kāda ir studiju maksa augstskolā un privātajās pirmsskolas iestādēs – bērnudārzos tā ir krietni vien augstāka. Šajā ziņā mēs augstāko izglītību turam badā.

Kāda ir jūsu saistība ar Bernāru Sordē?

Bernārs ir viens no mūsdienu universālistiem. Viņš darbojās kā Eiropas komisijas pārstāvja padomdevējs zinātnes un kultūras jautājumos Latvijā laikā, kad mēs vēl nebijām iestājušies Eiropas savienībā. Tieši pateicoties viņa iedzimtajai vai iegūtajai kreativitātei un daudzpusīgai lietu izpratnei, iepriekšējās pieredzes daudzveidībai, viņš ārkārtīgi precīzi un, man pat šķiet, gaišredzīgi spēja identificēt tās lietas, kas pie mums ir vērtīgas gan mākslā, gan arī zinātnē. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš ieraudzīja to unikālo vērtību, ko var atrast Salaspils Fizikas institūta pētījumos par šķidro metālu plūsmu dinamiku un magnētisko lauku veidošanos. Tie ir unikāli, bet tā vai citādi – pašu institūta kolēģu darba specifikas un arī personisko īpašību dēļ – tie Latvijā hbija palikuši nenovērtēti. Pateicoties Bernāra ieguldījumam ir attīstījusies sadarbība ar vāciešiem un francūžiem, ir ieguldīta projektu nauda, infrastruktūra ir uzlabojusies, bet vienalga kritiskā masa nav izveidojusies. Bernārs ieraudzīja šo pērli, bet mēs neesam pratuši šo pērli tālāk apaudzēt – Salaspils reaktors tagad ir aizvēries, un acīmredzot uz ilgāku laiku. Ir palikusi aktīvā mazā šķidro metālu magnētisko parādību pētīšanas laboratorija, kuru būs grūti kur pārvietot, jo tur ir sprādzienbīstams šķidrais nātrijs, indīgs dzīvsudrabs, līdz ar to tās infrastruktūrai ir jābūt pietiekami nomaļai, tāpēc Torņakalnā to nevarēsim ievietot.

Bernārs Sordē ir ārkārtīgi interesanta, neordināra un asredzīga personība, kuru vienmēr ir vērtīgi satikt un aprunāties – tas, kā viņš spēj ieraudzīt lietas gan mākslā, gan zinātnē, patiesi ir vērtīgas un mani fascinē. Viņš varētu būt eksperts visplašākajā nozīmē. Tieši tāpēc vēlos viņu uzaicināt nolasīt lekciju ciklu Latvijas universitātē par Eiropas Savienību, tās darbību un perspektīvām. Bernāram ir diezgan īpatns viedoklis, viņš ir sarakstījis kādas deviņas grāmatas par to – kā šīs sistēmas insaiders, viņš lieliski saprot, kādi ir draudi, tāpēc varbūt viņa viedoklis ir diezgan kritisks.

Skatoties uz Latvijas Universitātes zinātnisko darbību vai vispār to, kas notiek Latvijas zinātnē, vai ir kas tāds, ko jūs gribētu īpaši izcelt, par ko ir lepnums?

Man jau tuvākas ir lietas, kas saistītas ar bioloģiju, līdz ar to man patīk tie darbi, kur satiekas fiziķi, mediķi, biologi, jaunās cilmes šūnu tehnoloģijas. Ja skatās no tīrās zinātnes teorijas viedokļa – lai arī latviešiem parasti nav raksturīga abstraktā domāšana, kā dabas bērniem viņiem vienmēr tuvāka ir konkrētā domāšana – abstraktās domāšanas šībrīža augstākais lidojums mums ir kvantu algoritmi – datorika. Tas nav vien tikai bieži pieminētais profesors Andris Ambainis, bet ir izveidojusies jau vesela skola. Ir interesanti kā tā ir veidojusies – liela nozīme ir profesora Agra Andžāna neklātienes matemātikas olimpiādēm, kas spēja atsijāt labākos bērnus matemātikā pietiekami agrā līmenī, un, protams, visur esošā interese par datoru lietām un datoru algoritmiem. Tam cilvēku lokam, kam ir šis talants, mēs esam atraduši pieeju – esam spējuši atrast viņus pietiekami agrā jaunībā, lai pēc tam izaudzinātu. Gan profesors Ambainis, gan tagadējie doktoranti, gan tie, kas jau pabeiguši maģistrantūru un studē Masačūsetsas tehnoloģiju institūtā, ir tie, kas iezīmē vēl vienu skaidri redzamu virziens. Aizvien interesantāks kļūst arī demogrāfijas virziens, kā arī ar lingvistiku un matemātiku saistītie pētījumi – ar datora lingvistiku, valodas atpazīšanu saistītās lietas ir unikālas. Gan dzīvības zinātnēs, gan dabas zinātnēs mums ir kādas pērles, kurām mēs vienkārši nedrīkstam atļaut pazust.