Ekspresintervija ar Ati Jākobsonu
03/06/2015
Mākslinieks Atis Jākobsons (1985) šobrīd vairāk uzturas Berlīnē kā Rīgā. Berlīne viņam patīk, jo “ir intensitāte, bet tajā pašā laikā tur ir viegli. Pilsētā mīt cilvēki no visas pasaules, līdz ar to tu tiec ārā no lokālisma, no dīvainas hierarhijas. Berlīne ir ļoti dzīva un atvērta.” Tas, šķiet, ir svarīgi.
Atis Jākobsons ieguvis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā. 2009. gadā viņš kļuva par SEB stipendijas glezniecībā laureātu, bet 2012. gadā Ata Jākobsona un Kates Krolles kopdarbs – video instalācija “Patiesība ir vienkārša”, bija nominēts Purvīša balvai.
Ar saviem solo projektiem mākslinieks līdz šim bija zināms kā figurālās glezniecības žanra pārstāvis – viņa darbi dažādās grupu izstādēs izcēlās ar dramatiskiem un reizē daudznozīmīgiem, maģiskā dūmakā tītiem tēliem. Šobrīd līdz 27. jūnijam Mūkusalas mākslas salonā skatāma Ata Jākobsona izstāde Dark Matter, kurā autoru ieraugām, vismaz tehniskā ziņā, citādāku, – tā ir veidota kā vienota instalācija, iekļaujot lielformāta ogles zīmējumus, video darbus un ģeometriskas formas objektu. Tēma un izpildījums – viss kopā rada mistisku noskaņu, ko vēl papildina īpaši izstādei radīta skaņa. Māksliniekam izdevies nojaukt robežas starp realitāti un fantāziju, radīt nepaskaidrojama starpstāvokļa sajūtu metafiziskā telpā, kas neviļus liek atcerēties reiz dzirdēto Ata Jākobsona sapņu pieredzi.
Skats no izstādes Dark Matter. Foto: Didzis Grodzs
Vai vēl aizvien savu darbu tēlus un sižetus nosapņo?
Tiešā veidā es sapņus neattēloju, bet bieži ir tā, ka izdodas pieskarties tai sajūtai, kas ir bijusi sapnī, it kā es to piedzīvotu vēlreiz. Tā sajūta man patīk. Un man patīk arī tās nereālās vides, kurās atrodos. Kas notiek? Kāpēc es tajās esmu? Kāpēc gribu atgriezties? Droši vien tas ir vairāk vizuāli, un tad intuitīvi es to tulkoju.
Šodien arī bija sapnis – pilnīgi mistisks. Es sevi redzēju kā kubu, skaldni – gulēju un šajā kubā notika pārkārtošanās. Tā nav pirmā reize, kad es sevi redzu kā ģeometrisku formu, kura tā kā sabalansē sevi. Ģeometriskā formā enerģija tiek sadalīta aptuveni vienādi uz visām pusēm, un tas pats notiek ķermenī. Kad kubs ir gatavs celties, tad es mostos. Es nezinu, vai tas saistīts ar izstādi, jo arī tur ir ģeometrija. Es domāju, ka tas darbojas abos virzienos. Ģeometrisko formu es uztveru kā perfektu, harmonisku stāvokli vai kā tāda perfektā stāvokļa vizualizāciju.
Atis Jākobsons. Untitled 31. 2014. Foto: Artūrs Kondrāts
Kura ir visperfektākā ģeometriskā forma?
Man liekas, ka tās visas ir perfektas. Katrā ziņā arī strādājot pie šīs izstādes, meklējot informāciju, es diezgan daudz pētīju sakrālo ģeometriju. Ir jau visādas sazvērestības teorijas, ka mums nestāsta visu patiesību – katrā ziņā, ja mums mācītu sakrālo ģeometriju, dzīve būtu labāka. (Smejas.)
Vai tu piefiksē, ka sapnis ir sapnis?
Reizēm jau sanāk piefiksēt. Tajā brīdī, kad tas notiek, tu sapni vari sākt ietekmēt – ar pirkstu virpināt mākoņus, utt. Vai arī es eju – priekšā ir siena; paprasu durvis – tās parādās, bet nedaudz pa augstu...
Visa tā informācija mums jau kaut ko saka. Un, ja to sāk izprast... Tas ir tāds darbs ar sevi. Ja ir kādas lietas, ko realitātē nevar atrisināt, sapnī tās vēlreiz var izdzīvot, piedot vai aizmirst – kad tu esi to vēlreiz pārdzīvojis, pamosties – un viss kārtībā! Es domāju tādā ziņā ir saistība arī ar izstādes darbiem – tas ir darbs ar sevi.
Vai Dark Matter arī ir darbs ar sevi? Kā līdz tam nonāci?
Līdz šim mani darbi bija figurāli, un tajos bija diezgan liela drāma. Tas viss bija ļoti personīgi. Vienā brīdi es sapratu, ka esmu piegājis pārāk tuvu sev. Ainava, tumšā matērija ļāva uz lietām paskatīties plašāk, iegūt distanci.
Man arī patika tas, ka tumšo matēriju nevar redzēt. Tumšā matērija ir uztverama tikai caur to, ka tā deformē mūsu realitāti – tikai dēļ šīs deformācijas. Līdzīgi kā caurspīdīga stikla vāze ar ūdeni deformē to, kas atrodas tās aizmugurē – pašu vāzi mēs neredzam, jo tā ir no stikla. To, ka ir tāda tumšā matērija un tumšā enerģija, atklāja relatīvi nesen. Ja agrāk mums likās, ka Visums ir tik liels, pēkšņi sapratām, ka tas, ko mēs zinājām par Visumu, ir kādi pieci procenti no visa, pārējais ir tumšā matērija un enerģija. Iedziļinoties šajā, vienā brīdī tu saproti, ka arī ej sevī iekšā un ka tur ir tikpat liela tumšā matērija – nezināmais.
Atis Jākobsons. Untitled 40. 2015. Foto: Artūrs Kondrāts
Kādu mūziku tu klausies? Cik liela nozīme tai ir darbu tapšanas procesā?
Arvo Pērts ir viens no tiem, kas atstāj spēcīgu ietekmi, viņa mūzikā ir jūtama harmonija. Klausos mūziku arī radot darbus. Reizēm vajag klusumu, bet reizēm mūzika tieši palīdz. Max Richter, William Basinski, Johann Johannsson, no popmūzikas – Moderat. Pārsvarā tomēr klausos skumīgu mūziku.
Pastāsti par savu sadarbību ar Kasparu Groševu.
Man bija atlasīta mūzika, kas man patīk. Piemēram, Thomas Köner, ko dzirdēju kādā mūzikas festivālā Berlīnē – tā sajūta bija ļoti tuva tai, kas ir darbos. Vēl arī kosmosa skaņas. Izrādījās, ka Kasparu Groševs strādā radniecīgā virzienā, viņš teica, ka varētu uztaisīt ko noskaņās līdzīgu.
Vai interesējies par Kirkegora darbiem? Kas tevi uzrunā viņa filozofijā?
Es viņu lasu, bet tas citāts izstādes pieteikumā mani uzrunāja īpaši. Man likās tas veiksmīgi sader kopā ar izstādes ideju. Ar šiem darbiem bija tā, ka gribēju pēc iespējas mazāk ko paskaidrot.
Vai šī varētu būt tāda paliekoša tēma vēl uz kādu laiku?
Tieši tumšā matērija varētu būt noslēgta tēma, bet ir daudzas idejas saistībā ar nezināmā izpēti – šo virzienu gribas turpināt. Mani interesē nolikt pretī tai ļoti izkalkulētajai pasaulei to, ka patiesībā ir vēl daudz lietas, ko mēs nezinām. Mums liekas, ka mēs visu zinām, ka visu izprotam – par sevi, par pasauli, par savu psihi, man gribas parādīt, ka tomēr mēs nesaprotam. Domāju, ka cilvēkam vajag šo – mistisko. Tāda tendence visu racionalizēt īstenībā ir nedaudz kaitniecīga. Līdzīgi kā bērnam pateikt, lai viņš pārstāj sapņot, kļūst reālistisks – tie sapņi jau strādā – mitoloģiskais un mistiskais palīdz izprast pasauli, tās uzbūvi.
Atis Jākobsons. Untitled 41. 2015. Foto: Artūrs Kondrāts
Vai tu vēl glezno?
Jā. (Smejas.) Ogle man šķita svarīga šobrīd, jo sajūta tā lika. Man patika tās tīrās attiecības ar papīru – tabula rasa – tukšā lapa. Ogle ir puteklis, netīrums. Man likās, ka glezniecībā ir par daudz informācijas. Laikam arī gribējās tikt laukā no tā, ko es zinu, pie kā ir pierasts. Vienā brīdi man likās, ka es nedaudz ierobežoju sevi ar eļļu, tieši dēļ tā visa smaguma, kas nāk līdzi – mākslas vēsture, akadēmija.
Īstenībā es sāku ar eļļu, bet skices taisīju ar ogli. Skatoties uz tām, es sapratu, ka skicē ir kaut kas, ko es nevaru pārnest uz audekla. Kaut vai dēļ tā, ka balts, tukšs papīrs jau uzreiz ir kaut kas cits, nekā baltā krāsa. Turklāt, līdzīgi kā ar melnbalto attēlu, ogles zīmējumā ir lielāka abstrakcija, darbs nav tik reāls, notiek kaut kas cits.
Kad ir vīzija, tu jau centies to realizēt. Es mēģinu darbu taisīt tā, lai tas pēc tam ar mani runā. Es uz to skatos un manī kaut kas notiek – man patīk šī sajūta.
