Ekspresintervija ar lietuviešu mākslinieku Deimantu Narkēviču
12/06/2015
No 17. jūnija līdz 15. augustam Stūra mājā skatāma starptautisku atzinību guvušā lietuviešu mākslinieka Deimanta Narkēviča (Deimantas Narkevičius) personālizstāde “Atmiņu arheoloģija”.
Izstādē izvēlēti divpadsmit darbi, kas izkārtoti divpadsmit Stūra mājas 4. stāva telpās. To skaitā ir astoņas nozīmīgākās Deimanta Narkēviča videofilmas, kā arī agrīnie skulpturālie darbi un divas skaņu instalācijas. Kā pauž izstādes kurators Māris Vītols, nosaukums “Atmiņu arheoloģija” ir cieši saistīts ar Deimanta Narkēviča visu māksliniecisko daiļradi kopumā: “Viņa darbu centrā vienmēr ir bijis cilvēks ar savu pagātni, kuras aizmiršanai mākslinieks caur saviem darbiem vienmēr pretojies.”
Ieskicei var minēt vienu no izstādē apskatāmajiem video darbiem Energy Lithuania (2000), kurš tika izraudzīts Lietuvas prezentācijai 49. Venēcijas mākslas biennālē: 1960. gados, kad Lietuvas teritorijā starp Viļņu un Kauņu tika uzbūvēts elektrostacijas strādnieku ciemats, tika nodibināta pilsēta Elektrēni (lietuviešu valodā Elektrėnai). Visu bērnību Deimants Narkēvičs klausījās šīs pilsētas slavinājumos – tika skandētas dažādas optimistiskas vīzijas, pilsēta tika pozicionēta kā ideālais paraugs, kurā entuziastiski ļaudis ik dienas dodas strādāt uz lielo rūpnīcu un gādāt par šī simboliskā produkta – enerģijas – ražošanu, kas savukārt nodrošina citu ekonomisku vienību ražošanas iespējas visā valstī. 2000. gada vasarā Deimants Narkēvičs devās turp, lai apskatītu, kas noticis ar visu šo “lielo solījumu”. Šodien Elektrēnu fenomens kļuvis par padomju industriālās idejas un ideoloģijas muzeju: “Tas, ko es atklāju, rādīja bēdīgu ainu – lai gan no ekonomiskā viedokļa pilsēta aizvien ir veiksmīga, tomēr ideoloģiski tā bija sabrukusi. Cilvēki Elektrēnos sevi neasociē ar tā laika uzstādījumu un pārliecību. Būtībā es devos apskatīt šīs ideoloģijas paliekas, un tās “pagātnes pēdu nospiedumus” dokumentēju filmā, ko uzņēmu ar tajos pašos 60. gados plaši izmantoto Super 8 kameru”.
“Deimants cenšas pārvarēt to, ka dažādu iemeslu dēļ aizmirstam pat neseno pagātni – vai nu nevēlamies par to domāt, vai kaunamies. Stūra mājā cilvēki nokļuva divos veidos – kā padomju režīma upuri vai kā sabiedrotie, kas nodeva savus līdzcilvēkus. Arī viņiem jādzīvo ar savām atmiņām, kuras tie varbūt vairs nevēlas artikulēt. Deimanta darbi palīdz atgūt šīs atmiņas, un īpaši radītā kontekstā vienlaicīgi ļauj vērtēt to, kas notiek sabiedrībā šodien”, tā izstādes kurators Māris Vītols.
Izstādes iekārtošanas procesā izdevās sastapt pašu mākslinieku, lai uzdotu pāris ar izstādi saistītus jautājumus.
Deimants Narkēvičs. Restricted Sensation. 2008
Pagājušo ruden, pēc veselas dekādes pārtraukuma Viļņa pieredzēja jūsu personālizstādi galerijā Vartai. Tagad jūs esat Rīgā. Vai tas nozīmē, ka beidzot esat pagriezis savu seju pret Baltijas valstīm?
Mana seja vienmēr ir bijusi pagriezta pret Baltijas valstīm! Vai tik nav tā, ka beidzot Baltijas valstis pievērsušās man?! Manā gandrīz 25 gadu ilgajā radošajā darbībā šī ir pirmā reize, kad mani darbi tiek izstādīti Rīgā. Tie nekad nav tikuši iekļauti pat nevienā grupu izstādē. Šī ir mana debija šeit!
Ko sagaidāt no šīs debijas?
Pērngad ierados Rīgā, lai apskatītu dažas “Rīga 2014” programmas izstādes, tostarp izstādi Stūra mājā. Tā bija lieliska, bet vairāk par visu mani pārsteidza tas, ar kādu uzmanību cilvēki aplūkoja ekspozīciju. Mani tas aizkustināja! Cilvēki šeit skatās daudz ciešāk – ja viņi reiz ir atnākuši uz izrādi vai izstādi, viņi ir ļoti fokusēti, viņi iesaistās tik tālu, ka aizmirst paši par sevi.
Viļņā dažkārt grūti saprast, kāpēc cilvēki vispār ir atnākuši. Šo jautājumu es apspriedu arī ar savu dēlu – viņš ir mūziķis un daudzkārt uzstājies Rīgā. Viņš par Rīgas auditoriju izteicās tieši tāpat – Rīgā cilvēki patiesi klausās.
Kad Māris Vītols nāca klajā ar ideju par manu izstādi Stūra mājā, es uz to nevilcinoties atbildēju apstiprinoši.
Uz ko cilvēkiem gatavoties, nākot uz šo izstādi?
Viņiem vajadzētu nākt bez jebkādām gaidām, būt absolūti atvērtiem. Redzēt, noskatīties un nonākt katram pie savām atklāsmēm un viedokļa. Satura un prezentācijas ziņā izstāde ir ļoti atvērta un komunikatīva.
Deimants Narkēvičs. Legend Coming True. 1999
Izstādē skatāmi jūsu daiļradē nozīmīgi darbi, kas kļuvuši aktuāli pasaules laikmetīgās mākslas kontekstā. Lūdzu, iepazīstiniet interesentus ar darbiem, kas pabijuši arī uz starptautisko biennāļu skatuvēm.
Šī ir darbu izlase, kas daudzkārt izrādīta dažādās izstādēs. Tie ir darbi, kas tika radīti 90. gados, kā arī nesenāks veikums.
Piemēram, filma Energy Lithuania (2000) un Legend Coming True (1999) tika izrādītas Lietuvas paviljonā 2001. gada Venēcijas biennālē.
Izstādē redzams un klausāms arī darbs no pagājušā gada Manifesta 10 Sanktpēterburgā. Tā ir performances Sad Songs of War (2014) skaņas dokumentācija. Kazaku tautas tradicionālie kara dziedājumi, kas tika izpildīti performancē Manifestas laikā, tika ierakstīti vinila formātā, un šajā izstādē apskatāma gan šīs skaņuplates prezentācija, gan noklausāmas pašas dziesmas.
Stūra mājā skatāma arī filma The Head (2007), kas tika izrādīta Minsterē un atnesa man prestižo Van Goga apbalvojumu 2008. gadā. Tā veidota, izmantojot VDR televīzijas videoarhīvu materiālus, un reflektē par to, kā sociālistiskā reālisma pārstāvis, daudzu Ļeņina un Gagarina pieminekļu autors – tēlnieks Ļevs Jefimovičs Kerbels savā darbnīcā rada 6 metrus augsto, leģendāro Kārļa Marksa bronzas galvu. Tāpat apskatāms darbs Once in the XXth Century (2004), kurā video reversā attēlota padomju laika pieminekļu masveida demontāciju 90. gados. Šis video darbs, kurā aplausu pavadījumā tiek uzstādīts Ļeņina piemineklis, piedzīvojis neskaitāmas izstādes, un tagad ir vairākās kolekcijās, tostarp Ņujorkas MoMA.
Deimants Narkēvičs. Once in the XX century. 1999
Kurš būtu svaigākais veikums, kas skatāms šajā izstādē?
Manis minētā skaņas instalācija, ko radīju Sanktpēterburgas Manifesta 10, savukārt no filmu žanra – 2011. gadā veidotā Restrictive Sensation – 46 minūšu garš filmas formāts, kas balstīts uz patiesiem notikumiem par homoseksuālu jaunieti – teātra režisora asistentu 70. gadu Padomju Lietuvā. Notikumi, raugoties no šīs dienas perspektīvas, varētu šķist absurdi, bet tāda bija to laiku realitāte.
Šī izstāde vairāk vai mazāk ir visai retrospektīva. Ko jums, kā māksliniekam, nozīmē veidot retrospekciju, kamēr vēl aktīvi strādājat?
Jā, izstāde ir kā retrospekcija. Turklāt ļoti reprezentējoša. Protams, tajā nav iekļauti visi mani darbi, bet šeit ir astoņas no astoņpadsmit manis veidotajām filmām.
Es pārlieku emocionāli uz to nelūkojos, taču, maigi izsakoties, es vairs neesmu jauns mākslinieks, un, iespējams, ka esmu jau paveicis vairāk, kā jebkad vēl paveikšu. Ja mani darbi aizvien ir jēgpilni auditorijai, tad tie tādi ir arī man pašam un visam, ko es daru.
Deimants Narkēvičs. The Head. 2007. Foto:
Līdz ar izstādi izdots arī mākslinieka darbu katalogs “Deimanta Narkēviča fiziskā metafizika”, kuras teksta autori ir izstādes kurators Māris Vītols un mākslas teorētiķis un kurators Viktors Miziano. Katru Narkēviča darbu prezentāciju katalogā papildina paša mākslinieka komentārs – gan vienkāršāki paskaidrojoši teksti, gan tādi, kuros tiek atklāta to mākslinieciskā programma. Katalogā iespējams iepazīties ar Deimanta Narkēviča pozīciju attiecībā pret padomju laika mākslu un tās prezentāciju mūsdienās, ko mākslinieks atklāj runājot par labi zināmo Skulptur Projekte Münster 07, kurā mākslinieks bija iecerējis no Kemnicas (agrākās Karlmarkštates) uz Minsteri pārvest leģendāro, tēlnieka Ļeva Jefimoviča Kerbela 40 tonnas smago Kārļa Marksa bronzas galvu, un uz izstādes laiku to novietot Minsteres centrā, taču šīs idejas realizācijai no vietējo politiķu puses saņēma noliegumu. Tā vietā Narkēvičs radīja filmu The Head (2007), kurā reflektēja par šī pasaulē lielākā krūšu tēla radīšanu tēlnieka darbnīcā. Pamatojot savu sākotnējo ieceri, Narkēvičs norāda uz to, ka šodien mums pret Padomju laika mantojumu, tostarp tēlniecību, būtu jāattiecas kā pret jebkuru citu mākslas objektu.
