Tiklīdz Aspazijas pups - viss, čau, beigas
Intervija ar mākslinieku Kristianu Brekti
Rita K. Zumberga
10/07/2015
“Man patīk, ka darbi kļūst daudznozīmīgi. Tu saki, ka saskati tur melnu logu, citi atzīst, ka ievēro kaut ko citu. Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs,” skaļi domā Kristians Brekte (1981), kad tiekamies fonda “Mākslai vajag telpu” Vasaras Mājā un stāvam pie piķmelni nokrāsota audekla rāmja. Tikai nedēļu atpakaļ tur bija izstādīts viņa mākslinieciskais sniegums, atzīmējot Džemmas Skulmes 90. gadu jubileju, bet jau paspēja mākslas novērotāju rindās izsaukt neizpratni – kādas gan atsauces meklēt neona krusta, izbāzta putna un nesaudzīga, bērnu ēdoša, pašportreta vidū, lai rastu saikni ar leģendārās mākslinieces daiļradi?
Brektes darbi, allaž izmetot pa kādam elles lokam, savu jēgpilnību raduši sabiedrībai bieži vien netīkamos kontekstos – tā viņš iztirzājis gan ielasmeitu likteņus, tā izgaismojis dažnedažādas dzīvnieku nāves, dažureiz nosliecies par labu pornogrāfiska rakstura pārdomām par tikumību un morāli, bet gandrīz vienmēr nokļuvis viedokļu un uzskatu krustugunīs. Kurā mirklī Brekti vērtēt kā sabiedrības asprātības un prāta jaudas barometru, kurā nosliekties par labu pārliecībai, ka esam pakļauti lētai provokācijai?
Mazliet distancējoties no mākslinieka garumgarās izstāžu un sasniegumu uzskaites virtenes, jāatgādina, ka arī Brektem nedēļā ir tikai septiņas dienas un ierasti darbs tiek uzsākts pirmajā no tām. Savulaik Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvis maģistra grādu scenogrāfijā, pieņēmis izaicinājumu un pašlaik kā profesors izglīto jaunos studentus, pārējā laikā veidojot scenogrāfijas dažādām teātra izrādēm vai koncepcijas izstādēm.
“Pēc tam, kad biju noskatījies interviju ar Džemmu Skulmi, prātā palika kāda situācija Brīvības ielas suvenīru veikaliņā – tajā māksliniece ļoti nicīgi izsakās par tautumeitu figūriņām: “Tādi sūdeļi, tādi pirdieni vien ir!” Es gāju vēl tālāk – nokrāsoju šos tautiskos simbolus pilnīgi melnus – tie ir bēdīgie latvieši, viņiem viss krīt uz nerviem, viņi ir īgni,” skaidro Brekte un mazliet aizskar tēmu, kas sarunas gaitā attīstīsies vērienīgāk. Un tātad – vai iespējams iepazīt mākslinieka abpusgriezīgā zobena trešo asmeni? Ļaujot piesātinātajiem izstāžu sižetiem peldēt virspusē, taustījāmies pēc ikdienas.
Skats uz Kristiana Brektes instalāciju fonda “Mākslai vajag telpu” Vasaras Mājā
Kristians Brekte: Sākumā izbāztie dzīvnieki un putni kaut kā paši pie manis atnāca – no vecām skolām un tamlīdzīgi; reizēm iegādājos tos antikvariātos, vienu brīdi pat mēģināju sadarboties ar Dabas muzeju. Pastiprinātā interese par taksidermiju uz brīdi veicināja domu, ka varētu sākt praktizēt to pats, taču šobrīd palīdz viens draugs no Saldus, kas ar to nodarbojas ļoti profesionālā līmenī. Dažkārt, attīstoties idejai, es viņam uzzvanu un jautāju – klau, vari uztaisīt to un to? – un ierasti viss notiek diezgan ātri. Kad Mākslas telpā man bija izstāde “Trofejas”, kuru kūrēja Inga Šteimane, tieši viņš uztaisīja to mazo sivēntiņu, kuram iekāru kaklā auto ‘eglīti’ – darbs saucās “Mazais grib pabraukāties”.
Vispār cilvēki pārprot darbus ar tiem beigtajiem dzīvniekiem, – cik nav bijuši izteikumi, ka es pats bez maz ņemu un tos nobraucu... Vardes gan salasīt nav problēmu, arī tagad man viens darbiņš prātā, tāpēc, kad tās ir pavairāk, ņemu un palasu. Lai gan šogad vasara sākās ar karstumu, varžu īpaši daudz nebija, bet pagājušogad – tad gan. Ir auglīgākas vasaras un mazāk auglīgas – kā jau jebkam. (Smejas.)
Kristians Brekte. “Grēks, grēks, grēks”. Izstāde “Trofejas”. 2011
Tāpat tu pagājušovasar ņēmi rokās mežacūkas izbāzeni un kopā ar Modri Svilānu devies mežā, lai izveidotu fantastiskas, pinhole tehnikā radītas, fotogrāfijas, kuras pēcāk eksponējāt Cēsīs izstādē “Negatīvs”. Vispār reizēm pārsteidz, cik viegli iesaisties jaunu mediju apguvē un jaunu paņēmienu iepazīšanā.
Savā ziņā var uzskatīt, ka Modris Svilāns mani šajā lauciņā ievilcis – šobrīd alternatīvā fotogrāfija ir pamatīgi ieinteresējusi. Sākotnēji tos pinhoļus vēlējāmies krietni lielākus, bet dārgās izmaksas lika pārdomāt – paši gatavojām kastes, klājām emulsiju un darījām pārējo, un, kad beigu beigās izdevās kāda bilde, bija pagājis baigais laiks. Principā tā mēs arī pavadījām visu vasaru, – kad bija brīvs brīdis, mēs nebraucām sauļoties uz jūru vai nemetāmies citur izklaidēties, tieši otrādi – devāmies uz mežu. Modrim fotogrāfijā visvairāk interesēja arhitektūras atveide, bet man nebija konkrētas idejas, līdz izdomāju uzrunāt Madonas muzeju – deponēju dažus izbāzeņus, kas bija saglabājušies viņu krājumā, un sāku izvietot tos dabiskajā vidē. Cilvēki gan dīvaini reaģēja – kā tā cūka tur tik ilgi var nostāvēt? Nu, vai zināt... Ilgākā fotografēšana noritēja aptuveni trīs stundas! Tikmēr mēdzām braukt tālāk un uzlikt kādu citu kasti, bet sekojām līdzi laikam, lai paspētu atgriezties pie pirmās, – dažas attīstījās ātrāk, vien četrdesmit minūtēs.
Viena no Kristiana Brektes pinhole tehnikā taisītajām fotogrāfijām
Tāpat tikai eksperimentālā kārtā uzzinājām, kādi apstākļi veicina konkrētu attēlu rašanos – uzliekot kompozīciju, jārēķinās, ka katram centimetram ir izšķiroša nozīme, vai tur būs lielāks vai mazāks platleņķis, kas ieies kadrā iekšā, kas nē? Tikai vēlāk, attīstot bildi, redzi, vai viss ir pārgaismojies, varbūt kaut kas par melnu sanācis. Lai izgatavotu vienu kvalitatīvu attēlu ar iepriekš iecerētu kompozīciju, radās vismaz pieci brāķi, kas krājās čupiņā.
Joprojām turpini attīstīt zināšanas šajā sfērā?
Jā, tagad mēs eksperimentējam ar tehniku, kas saucas solarizācija, – sagatavo bundžu ar mazu caurumiņu, ievieto tajā fotopapīru un uzkāpj kādā stabā, lai piesietu, kaut vai pielīmētu ar skoču, un tad atstāj, piemēram, uz pusgadu, ļaujot fotopapīram lēnām attīstīties. Pēc tam, to noņemot, var izteiktā platleņķī redzēt apkārtni un saules ceļu, kas izskatās kā liela varavīksne. Taču viss ir atkarīgs no patērētā laika – šovasar mēs gribam paturpināt tieši ilgtermiņa projektu. Daži pirmie eksperimenti ir izdevušies, tomēr tas nav nācis viegli – zemākstāvošām bundžām kāds iesper ar kāju, savukārt citas kāds vienkārši noplēš. Nemitīgi jādomā, kur tās paslēpt.
Izklausies ļoti aizrautīgs, taču, novērojot iepriekšējās izstādēs paveikto, fotogrāfija nav bijusi dominējošais žanrs.
Es neesmu fotogrāfs, bet fotogrāfiju kā izteiksmes līdzekli lietoju gandrīz katrā no izstādēm – piemēram, pēdējā bija divas bildes ar uzrakstiem Fuck you un Eat shit and die. Kaut kad agrāk pat biju uztaisījis kartona izkārtni ar uzrakstu “Latvijas lepnums” un, braukājot pa laukiem, mēdzu to uzlikt pamestām mājām, lai nofotografētu. Taču tur nebija simtiem cilvēku, lai kāds to pamanītu, – lauki lēnām izmirst un pakaļ neviens nekad nedzinās.
Kā savulaik aizsākās tava interese par pašportretu? Izstādē “Beigts nav miris” visnotaļ spēcīgi esi iztirzājis šo žanru.
Šķiet, tas sākās mirklī, kad atcerējos kādu notikumu no lietišķajiem – bija jāuztaisa savs pašportrets, taču, tā kā biju iemanījies garlaicīgus uzdevumus pakļaut sev, lai būtu interesanti strādāt, šim zīmējumam izgriezu acis un uztaisīju to interaktīvu kā bērnu papīra grāmatās, kur var kaut ko bīdīt, varbūt pat atveras kāds pirātu kuģis, vai ārā sāk līst dinozauri. Man bija vienkāršāka versija – ievietoju tur dažādas acis, kuras bīdot pašportretam mainījās mīmika – vienubrīd acis, izvirzot uz augšu, radīja iespaidu, ka viss besī, savukārt citā mirklī lūkojās caururbjoši pretī utt. (Smejas.)
Sasniedzot zīmīgo (uzsver) trīsdesmit trīs gadu vecumu, sāku vēlēties savu pirmo katalogu, kas noslēgtu šo konkrēto dzīves posmu, un, vācot kopā paveiktos darbus, šis gadījums uzplaiksnīja atmiņā un radīja sajūtu, ka pašportrets ir tieši tas žanrs, kurā varētu palēnām izpausties, protams, neaizmirstot arī objektus un fotogrāfijas. Izlēmu ideju attīstīt caur dažādām mākslas vēstures kompozīcijām un, pārlūkojot variantus, ievēroju, ka Fransisko Goijam ir tāds foršs Hronoss – laika vecis ar gariem matiem, kas ēd savu bērnu. Nevēlējos nospiest pašus mākslas darbus, vairāk koncentrējos uz tīrām detaļām, kas mani uzrunāja. Lēnām pieskicējot, ātri vien sapratu, ar kādiem sižetiem īsti gribu strādāt, centos tos izkopt un rūpīgi veicu uzdevumu. Starp citu, man bija saistoši novērot, kā esmu sevi zīmējis, piemēram, astoņus gadus agrāk. Tas joprojām par to tēmu – kā laiks mūs apēd, kā mēs maināmies, kā mainās mūsu ķermenis. Tas ir dabiski un reizē interesanti.
Kristians Brekte pie sava pašportreta “Hronoss”. Izstāde fonda “Mākslai vajag telpu” Vasaras Mājā
Koncentrēšanās pašam uz sevi un savas personības eskalēšana pašportretos ir spēcīgas pašapziņas iezīme, pilnīga abstrahēšanās no sabiedrības viedokļa. Psihoterapeiti ir atzinuši, ka jebkurā fotogrāfijā, ko uzlūkojam, pirmo cenšamies atrast paši sevi, lai kā arī reizēm liegtos. Taču tu vietējā mākslas sociumā esi viens no retajiem, kas to atzīst publiski.
Nu, vēl arī Miervaldis Polis – viņam tāpat ir ļoti daudz pašportretu un nenoliedzami arī liels ego. Un gan jau vēl daži mākslinieki atrastos, ja meklētu, bet, jāatzīst, Latvijā tiešām šādu cilvēku nav pārāk daudz. Tas, lūk, ir stāsts par mentalitāti. Tieši izstādes atklāšanas dienā man uzdeva jautājumu par performanci, kurā atbildēju, ka tā neba nu ir sūds, bet, šķiet, mūsu platuma grādos īsti neiet. Tur, kur ir siltāks, cilvēki veikalos sarunājas ar pārdevējiem, bet mums, nezin kāpēc, pat uz ielas grūti pieiet kādam klāt un uzrunāt – drīzāk visu laiku gribas kaut ko heitot1 un džadžot2. Nu, tādi laikam tie ziemeļnieki ir; es nezinu, varbūt savu lomu nospēlē fakts, ka man nav tīras latviešu asinis.
Pastāsti mazliet, ko tev šobrīd nozīmē akadēmiskā ikdiena, strādājot par profesoru? Dažus gadus atpakaļ viss bija citādāk. Tev patīk šī brīža Kristians Brekte, kurš vairāk vai mazāk, bet dēvējams par nopietnu vīrieti?
(Smejas.) Es nesūdzos.
Iedomājies, pirms tam ilgu laiku četri čaļi ņēmāmies ar frīkbaikiem – 26 gadu vecumā varējām izklaidēties, dzert aliņu, kaut ko tur šmirģelēt, metināt, ālēties un mēģināt cilvēkus pārliecināt, ka ar tādiem dampjiem var pārvietoties pa pilsētu. Taču bija jānāk kaut kam citam – mēs visu laiku maināmies. Bet, izsverot, kā esmu nokļuvis šajā dzīves posmā, protams, nāktos secināt, ka tas nav bijis apzināts lēmums – sakrīt kādas situācijas, varbūt pēkšņi esi pareizajā vai nepareizajā vietā, un vienkārši ar tevi viss notiek. Man liekas, ka pats tu neko nemaz neietekmē.
Vai izvēle studēt scenogrāfiju bija tikpat liktenīga?
Kad pēc piecu gadu mācībām pabeidzu tēlniekus Rīgas Lietišķās mākslas koledžā, sapratu, ka, studējot to pašu akadēmijā, būtu vēl aptuveni seši gadi jāpavada ar tiem ģipšiem... (Nopūšas.) Nosvēros domai, ka vajag ko citu, – šajā gadījumā vienkārši izvēlējos telpu. Scenogrāfija ir kā tēlniecība telpā – tu iebāz kastē objektu, un vai nu tas strādā ar skatītāju, vai nestrādā. Lai tas izdotos, protams, jāsadarbojas ar režisoru, bet tieši tāpēc man arī patīk teātrī – nav vienam jāperas pa darbnīcu, tieši pretēji – jāprot strādāt komandā, kur, lai arī reizēm gribas uzspiest savu viedokli, tikai komunicējot nokļūst pie kompromisiem.
Kas interesanti, – kad noskatījos “Mākslai vajag telpu” video, kurā Džemma (Skulme – red.) atzīstas, ka spēj saskatīt daudz ko vienkāršos krāsu pilienos uz grīdas, secināju, ka man ir līdzīgi – darbnīcā mūždien mētājas viskautkādas lapeles un dažnedažādi kartona gabali, kur, teiksim, noslaucīta ota, bet tu vēlāk uz tiem paskaties un nodomā: “O, šitos varētu saglabāt!” Tur jau ir tas...
...tas, ka principā tu nemitīgi domā scenogrāfijas kategorijās? Saskati instalāciju elementus, ievēro momentus, kas harmoniski kopā sakomponējas?
Jā! Tas ir tas, ko es daru. Ejot pa ielu, novērojot, kas notiek Latvijā, kas vispār notiek blakus, un domājot līdzi, vienā brīdī apjaušu, kā tieši varētu atspoguļot mūsdienu sabiedrību. Es taisu darbus par laiku, kurā dzīvoju; nevēlos atbalsoties kaut kādā vēsturē, vai vispār pieķerties kaut kam super tālam, piemēram, ezotērikai. Mani interesē, ka esmu tieši šeit un tagad, dzīvoju 2015. gadā, tāpēc tieši par šo laiku man kaut kas ir jārada un jāsaka. Varbūt pat ne jāsaka – es tomēr neesmu no runātājiem. Bet uzskatu, ka ar saviem darbiem atspoguļoju to, kas notiek.
Scenogrāfija M. Gorkija “Saules bērni” Dailes teātrī, rež. Dž. Dž. Džilindžers. Foto: Gunārs Janaitis
Ja personālizstādēs tas spilgti novērojams, kā tev ar šo atspoguļojumu veicas scenogrāfijā? Vai arī tajā centies uztaustīt robežas? Varbūt, ienākot teātra scenogrāfu vidē, esi ienesis līdzi arī ko jaunu?
Ui, tas jāprasa kādam teātra kritiķim. (Smejas). Zini, teātrī ir citādāk, – tu izlasi materiālu un uzreiz sāk nākt kaut kādas vīzijas. Līdzīgi kā psihoterapeitam parādot bildīti, – kāds redz vienu, kāds redz ko citu. Ar lasīšanu ir tas pats – katrs tās ainas uztver citādāk.
Bet izrādē “Dullais” biji izmantojis mazliet svaigāku paņēmienu – aktieri paši bīdīja scenogrāfiju.
Zīmēt ar krītu? Tas jau nav nekas jauns, nu, labi – pievienoju vēl videokameru, taču negribu teikt, ka arī tas ir kas unikāls. Man tomēr šķiet, ka scenogrāfija teātrī ir komandas darbs, tu nevari ar tādu savu superego uzstāt – tagad es taisīšu šitā un man vienalga! Režisors nevar uztaisīt izrādi no kaut kā sveša, zobratiņiem kaut cik vajag saslēgties, visam vairāk vai mazāk jābūt tomēr tādā kā ķēdē. Un tieši tas man arī patīk. Mēdzu nedaudz smieties, ka esmu mazliet mazohists, bet tas ir forši, ka var strādāt gan darbnīcā, gan komandā. Ja strādātu tikai darbnīcā, šķiet, vienkārši nojūgtos...
Kāpēc gan? Vienmēr var darīt kā Leo Kokle, kurš saaicināja ciemos draugus un bohēmas vidū zīmēja.
Man liekas, tas laiks ir pagājis. Nezinu par citiem, bet es tādu pļēgurošanu darbnīcā neatbalstu. Nu, nē... Darbnīca ir nopietna vieta; labi, kaut kādās svinībās tur var mazliet uzpīpēt un iedzert, bet visumā nē. Arī citu mākslinieku vidū šādas komūnas nepārzinu, man vispār besī hipiji, es pat nezinu kāpēc, – vienkārši kaitina. Man šķiet, ka tā ir laika nosišana un lielākais grēks, kāds vien ir, – zagt otram cilvēkam laiku. Labi, viņu uzskati un tā tālāk – tāds bija posms un tā viņi dzīvoja, tā notika komunikācija un nebija nemaz slikti – pamainījās ar mūzikas ierakstiem, pārrakstīja kasetes...
Tu apgalvo, ka 2015. gadā vairs neeksistē šādas – uz personībām balstītas komūnas, kurās mākslinieki tiekas ar saviem apjūsmotājiem, iedvesmojas no mūzām, līdz top jauni darbi?
Man tādas neeksistē. Kaut gan varbūt ir sasniegts cits līmenis, šobrīd notiek kaut kas līdzīgs ar citiem nosaukumiem – ir plenēri un mākslas rezidences, gan jau tur līdzības var atrast.
Šobrīd norit darbs pie kādas jaunas izrādes?
Jā, Intars Rešetins tikko pabeidza režisorus un mēs šobrīd strādājam pie izrādes, kuru rādīs sezonas sākumā Dailes teātra Mazajā zālē. Darbs saucas “Ja tu nomirtu”, bet to pārsauca mazliet citādāk – “Ja tu nebūtu”. Tāpat vēl kāda izrāde taps Liepājas teātrī kopā ar Džilindžeru – “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”.
Nē, nevar būt!
(Abi smejamies.) Jā! Es daudz neko nedrīkstu atklāt, bet nebūs nekā tāda, ko visnotaļ citi cerētu sagaidīt: ja jau Džilis un vēl Kristians, tad jau noteikti tur būs kaut kādas pervelības un kaut kas tamlīdzīgs. NĒ!
Bet banāls stāsts ar rozā kleitām arī nav gaidāms...
Ar rozā kleitām nebūs.
Pag, atkal esi iesaistījies kostīmu izveidē?
Nē, nē, to vairs nekad nedarīšu. Nu, nevar darīt divus darbus vienlaicīgi, lai gan teorētiski tas ir iespējams. Nebija tā, ka iepriekšējā reizē kaut kas aizgāja greizi, – vienkārši man šķiet, ka visas TĀS drēbes vairāk ir domātas meitenēm, ka tas nav mans – vairāk nopūlējos, nekā dabūju kaifu atpakaļ. Tas arī skaidri norāda, ka nav īstā nodarbošanās.
Bet pie Sniegbaltītes atgriežoties – vai tiešām sagaidīsim gotiskāku šī stāsta pašmāju versiju? Atceros to Ruperta Sandersa filmu pirms dažiem gadiem – “Sniegbaltīte un mednieks” (Snow White and the Huntsman), kas bija veidota ar citādu pieeju – agresivitātes pārpilna, melniem, mazliet par ekscentriskiem tērpiem. Bērniem to nemaz neļāva skatīties.
Jā, zinu to filmu, bet neesmu redzējis... Tur kaut kādas raganas kaut ko dūra, vājprāts! Ieskicējot mūsu versiju, gribas aptuveni tādu asociāciju, kas radās, braucot pa veco Ērgļu dzelzceļu ar motociklu un ievērojot mežizstrādes vietās dzīvojamos vagoniņus: “Tumšajā mežā... ir kāds treileris, kurā dzīvo septiņi mežstrādnieki...” (Smejas.) Viss būs aptuveni uz šo pusi. Džilis ir devis piekrišanu. Un pat tad, kad rūķi izrādās ir mežstrādnieki, Sniegbaltīte paliek tāda, kā savulaik uzrakstīta, – man liekas, viņu nevar izmainīt, tāda supernaivā iekožas ābolā – “Ai...”
Ievēroju, ka vairumā reižu scenogrāfiju esi veidojis tieši Džilindžera izrādēm. Esat atraduši kopīgu valodu? Vispār interesanti, viņš vietējā teātra vidē tiek vērtēts neviennozīmīgi, sabiedrība mēdz paust neizpratni.
Šķiet, mācījos vēl 3. kursā, kad pirmoreiz taisīju scenogrāfiju viņa izrādei “Nekrofils”. Nav jau tā, ka mēs kopā taisītu izrādi pēc izrādes, ik pa laikam ir pauzes, līdz viņš atkal mani paaicina. Es domāju, ka tā ir visiem – varbūt vajag svaigumiņu, citas asinis iejaukt? Nevar jau teātrī tādā tandēmā visu laiku strādāt – ātri izpumpējas, lai gan zināmi piemēri, ka strādā līdz kapa malai kopā. Bet ar Džili? Nezinu... Es pat neapgalvotu, ka strādāt kopā ir vienkārši viegli, – tur visdrīzāk saskan kaut kādas enerģijas, turklāt viņš ir gudrs čalis, to nevar noliegt.
Labi, arī viņam gadās sūdīgākas izrādes, bet vienmēr atceros, ko Viktors Jansons savulaik teica: “Ir jāskatās arī sūdi!” Arī es piekrītu šim viedoklim – tu nevari iet tikai uz labām izrādēm, kas vispār ir laba izrāde? Tas, ka daži cilvēki iziet no tās ārā, nenozīmē, ka izrāde ir slikta, – nesen to uzsvēra arī Herberts Laukšteins. Jo mēs esam dažādi! Līdzīgi kā cilvēki uztver manas bildes – viens saskata šo, otrs saskata to, parādās tāda kā daudznozīmība, kas vairāk sataustāma enerģiju līmenī.
Brekte norāda, ka tautai mutē smeļas ūdens, un Daugavā iegremdē Brīvības pieminekļa Mildu. 2011.
Taviem daudznozīmīgajiem darbiem tomēr nereti nācies ciest no pūļa rokas. Kā tur bija – no cik izstādēm tie ir izņemti vai kā citādāk izraidīti? Varbūt kāds no spilgtākajiem gadījumiem palicis prātā?
Es zinu, ka šādi gadījumi bijuši vairākkārt, – kad Sniedze Kāle taisīja “Negantnieku” izstādi “Arsenālā”, pat tika izdots katalogs ar uzskaitījumu. Un pat toreiz, trīs gadus atpakaļ, man bija piemirsusies lielākā daļa no šiem notikumiem. Prātā palikusi vien Valmiera, kur manu baneri “Ja tu šo lasi , pēc 1 minūtes tu mirsi” novāca, jo sacēlās skandāls, – tas, reklamējot izstādi, atradās skvērā iepretim pilsētas domei un baznīcai. Arī kāds cits incidents saistās tieši ar šo pilsētu – krietni agrāk, šķiet, 2006. gadā, Andra Vītoliņa kūrētājā izstādē “U25”, manu un Maijas Kurševas darbu ar citplanētieti, kurš bija uzgūlies plikai meitenei ar nodomu mīlēties, neļāva izvietot skolā, bet slēpjot ielika skolotāju istabā. (Smejas.) Tad vēl atminos stāstu par zilo lakatiņu, par kuru sašūmējās Zviedru augstskolā, tur, šķiet, dažus nokaitināja svastikas simbolika. Kas vēl bija… (Domā.)
Skaidri redzams, ka atmiņā šādus atgadījumus nepaturi.
Jā, tā ir – es neveltu pagātnei daudz laika, neglabāju atmiņā šādus notikumus. Man diezgan daudzas lietas aizmirstas, un laikam tāpēc, ka nešķiet pat īsti svarīgas. Kad šādi atgādina, tad pat liekas, ka vajadzētu atcerēties, kā tad īsti tur bija.
Foto: Modris Svilāns
Jebkuram māksliniekam, kas ikdienā strādā ar grafisko dizainu, acīs iekrīt tava izvēle banerī “Ja tu šo lasi , pēc 1 minūtes tu mirsi” ielaist atstarpi pirms komata. Vai tā pauze tika atstāta speciāli? Man radās šādas aizdomas, jo viss pārējais nostrādāts ar rūpību.
Tu taču redzēji pēdējā ArtVilnius mesē manu darbu Deth? Tur esmu darījis līdzīgi – ielaidis šo it kā neapzināto kļūdu3, bet ar nodomu, lai pēcāk rodas jautājumi un skatītājiem tas griežas acīs. Es dažreiz arī burtu “v” rakstu kā “w”. Bet šādi gājieni man raksturīgi vien brīžos, kad uzrodas īpaša sajūta – jā, jāizdara tā! Tekstu laukumā es vispār uztveru kā kompozīciju – komata vietā varu ielikt arī zvaigznīti, šķērssvītru, vienalga ko, kas vien ienāks prātā. Taču, jāatzīst, es tiešām to daru apzināti... Tas iedod mazliet tādu kā ķircināšanās sajūtu, un ir forši, ja kāds to pamana un aizdomājas, un ir forši, ja arī nepamana.
Kristians Brekte. Deth. Izstāde “Beigts nav miris”. 2014
Tu nonāc pretrunās ar agrāk pausto viedokli, kurā noliedzi jebkādas apzinātas provokācijas, izteicies, ka cilvēki paši visu izdomā. Beigu beigās sanāk, ka tomēr piedomā, lai kairinātu jutekļus un apzināti spēlējies.
Jā. Taču nepiešķirsim vārdam “spēlēties” lielāku nozīmi – mēs dzīvojam šeit un tagad, bet es taisu darbus par to, ko novēroju mums apkārt. Un, kā jau zināms, visvairāk citus cilvēkus kaitina tieši tās lietas, kas IR apkārt, kuras viņi, iespējams, negrib redzēt, tāpēc kādā brīdī par to sadusmojas.
Šī tēze sakrīt ar kādu anonīmu komentāru, kam uzdūros internetā: “Laikam Brekte man nepatīk tieši tāpēc, ka viņš uzšķērž manas mietpilsoniskās tieksmes un parāda manus nakts sadomazohistiskos sapņus, par kuriem skaļi nerunāju un kurus ieslēpju savā klusajā esībā.”
O! Nu, re! Man patīk šis komentārs, šķiet, tajā viss ir kārtībā un savā ziņā tas varbūt ir īstais nepatikas cēlonis. Un, redz, varbūt tie, kas lasa komentārus, uzdursies šai domai un aplauzīsies, varbūt pat atbildēs, ka nepiekrīt, bet tomēr vēlāk aizdomāsies.
Un tomēr, ja pieņemam, ka mākslinieks atspoguļo sava prāta dzīles un vīzijas, kā tu uzbur šīs ainas, kur gūsti fantāzijas? Es varu tikai nojaust, kas tev jādara, lai savos darbos atspoguļotu anatomiskās precizitātes.
Protams, kad strādāju pie konkrētas izstādes, man ir diezgan daudz darba pie izpētes materiāla, bez tā nekādi nevar. Kad taisīju “Uzmācību neirozes un kastrācijas draudus”, nācās iziet cauri visai pornogrāfijai – es taisīju tā saucamo samizdata, latviski pašizdotni – grāmatiņu, kurā ir pa bildei no katra seksa veida, – vai nu tas ir MILF, vai tur kaut kāds midget utt. Es neskatījos filmas, tas man aizņemtu nezin cik gadus (smejas), izvēlējos strādāt ar fotogrāfijām, jo mani visvairāk nodarbināja tieši forma. Izpētīju veidus, kas man visvairāk patika, un pēc vairākām skicēm izlēmu, kura no bildēm būs fināla versijā. Un nenoliedzami manu māksliniecisko izvēli iespaido paša domāšana.
Kristians Brekte. Darbs no izstādes “Uzmācību neirozes un kastrācijas draudi”. 2013
Kā par šo izstādi savulaik izteicās tuvinieki?
Mamma uztver visu labi, viņa domā, ka esmu pie pilna saprāta un ka ar mani viss kārtībā. Māsa arī vairāk vai mazāk pret visu izturas ar pietāti. Bet citi... Es nezinu... Viena lieta ir pornogrāfija, bet varbūt kādam tomēr trakāks liekas fakts, ka gāju pie vieglas uzvedības meitenēm un centos komunicēt? Kas tad ir sliktāk?
Jā, atceros, ka tev savulaik bija grūti saņemties darbam ar “Rīgas madonnām”, kas vēlāk atnesa Purvīša balvas nomināciju.
Nē, precīzāk sakot, man vienkārši bija grūti ar viņām atrast to īsto komunikācijas veidu. Tobrīd sapratu, ka man jāstrādā kopā ar Ievu (Kulakovu – red.) – viņai ir tāda nopietnāka balss un piemita emocionalitāte, tādēļ uzrunātās sievietes viņai uzticējās un viņas klātbūtnē jutās drošāk. Man klājās mazliet citādāk, visbiežāk saskāros ar atraidījumu. Piezvanu, lai pateiktu, ka atnākšu, pieklauvēju, iespējams, pat ar puķēm rokās, bet viņas vienkārši nelaiž iekšā un nerunā. Izskatījos pēc jauna, zaļa gurķa, turklāt vēl potenciāla klienta, un, pasakot skaidrā valodā, – “Es ar tevi nedarīšu visas tās lietas, bet vienkārši vēlos parunāties, turklāt par to vēl samaksāšu” – viņām uzreiz likās: ā, nu, šis gan ir trakais! Un – dankš! – durvis ciet.
Tev arī likās, ka viņas reizēm meloja?
Jā!
Es tādu pārliecību guvu, kad Gunta Belēviča kolekcijas izstādē redzēju vienu no tavām madonnām, bet anotācijā bija piefiksēts, ka par mīļāko grāmatu viņa dēvē tieši “Meistaru un Margaritu”. Šķiet, tā ir standarta atbilde, ko saka tie, kas reti lasa, jo šī grāmata ir vienīgā, ko visi atceras.
Ja nemaldos, pat trīs no viņām bija atbildējušas, ka “Meistars un Margarita” ir mīļākā grāmata. Savukārt man vienmēr šķitis, ka tie, kas nelasa grāmatas, saka, ka viņiem patīk Kurts Vonnegūts! (Smejas.) Bet, turpinot par nopietno, varbūt tā sāls pat neslēpās grāmatas izvēlē, – tās sievietes savā dzīvē tik daudz saskārušās ar visādiem pārdzīvojumiem, kaut vai sākot ar smago aroda izvēli, tāpēc iemācījušās melot pašas sev. Nenoliegsim, dažas no viņām tur bija bērnu dēļ – viņiem vajag drēbes, līdzekļus, lai ietu skolā utt. Tiešām nedaudzām es noticēju, bet vairums no viņām bija tādas... Nu, kad skaties virsū, bet tur – tikai ķermenis. Redzi, ka tajā cilvēkā no dvēseles nekā vairs nav palicis.
Kristians Brekte. “Viktorija”. Darbs no izstādes “Rīgas madonnas”. 2010
Ko tu sev ieguvi no šīs sērijas? Biji emociju meklējumos?
Pēc labi padarīta darba gandrīz vienmēr ir gandarījums. Bet emocijas? Man liekas, ka Ieva pārdzīvoja vairāk, nekā es. Es tomēr kaut kā māku distancēties, paskatīties no malas un prātā visu uztvert racionāli. Tur nekas nemainīsies, pat iedodot baltmaizes kukuli un kefīru, nekas arī nemainīsies, ja iedosi 10 latus, – viņai būs vai nu nākamā deva, vai kas cits. Tādiem cilvēkiem jau redzi cauri, mani tādā ziņā nevar apmānīt.
Vai tev izdevās apmānīt psihoterapeitu Artūru Utinānu, kuru biji piesaistījis izstādei “Uzmācīgās neirozes un kastrācijas draudi”, lai veiktu darbu analīzi un pārskatītu zemtekstus? Kad lasīji viņa vērtējumu, varbūt atpazini kādā brīdī sevi un atzinies – jā, tas ir par mani?
Protams, saskatīju sevi. Utināns ir profesionālis un galīgi grāvī iebraukt nemaz nevar. Bet ir nianses – to izstādi es taisīju aiz tīras intereses par formu, tolaik strādāju ar tušu un akvareli, koncentrējoties uz viena toņa gradāciju, izpildījums bija gandrīz monohroms. Sajūtu līmenī bija gluži līdzīgi kā darbā ar madonnām – arī no šīs porņuhas es abstrahējos. Atceros, darba procesā man apkārt bija pilns ar tām bildēm, vai citkārt kāds datorā pamanīja, kas man tur savākts un, iespējams, sajutās neērti. Bet es to uztvēru vienkārši – kā gaļu, tas bija tikai darbs, pie kā tobrīd strādāju.
Pavisam nesen man bija saruna ar vienu no aktīvākajiem Ukrainas mākslas vides pārstāvjiem Pavlo Gudimovu. Joprojām prātā palikusi frāze, kurā viņš apgalvoja, ka visiem mums ierastā glezniecība kā žanrs laikmetīgajā mākslā vairs nestrādā. Mākslinieki šobrīd cīnās ar krīzi un viņiem jāizlemj, kā tālāk transformēties – varbūt pievērsties tehnikas izkopšanai, sižetiskajai līnijai.
Protams, tā tiešām ir un, domājams, tāpēc, ka mēs dzīvojam citā laikā. Tā vienkāršā pieeja – es te aiziešu uzgleznot kādu ainavu – tiešām ir vēsture, tādējādi piekrītu – glezniecība ir mirusi. Šobrīd ir svarīgi attīstīt tehniku, domāt par ideju, un vispār – pašam māksliniekam jāiegūst pārliecība par to, ko viņš dara. Jebkurā gadījumā – tie, kas domā līdzi un ir apveltīti ar talantu, atrod pat tajā pašā ainavā kādu āķi. Labs piemērs ir Andris Eglītis un viņa gleznotās ainavas vai klusās dabas. Viņš kaut kādā pamestā mājā noliek savu kompozīciju un tur lomu sāk spēlēt gan drūmā atmosfēra (jo viņš glezno uz vietas), gan apstāklis, ka mitrumā darbs sāk pelēt, gan konteksts – mums Rīgā ir tik daudz pamestu būdu, bet nevaram atrast vienu, lai tajā uztaisītu muzeju. Tā nav plika pieeja – aizbraukšu uz mežu, saplūkšu sēnes un mājās uzgleznošu kopā ar kokiem. Kaut kādam stāstam tur ir jābūt! Es nekad netaisītu darbu, kam lemts būt tikai uz biroja sienām, kaut kādu tapeti vai līdzīgi.
ArtVilnius mesē tieši ievēroju galerijas TSEKH vienu no veiksmīgāk pārdotajiem māksliniekiem Jevgēņiju Petrovu. Viņš ir ne tikai ārkārtīgi prasmīgs akvarelists, bet arī nododas netipiskiem sižetiem, kurus mēs postpadomju valstīs atpazīstam, – viņa darbos pie dzelzsbetona mola pliki izmetušies Odesas vietējie “vilki”, cituviet manāmi mazi mikrorajona puikas, kas garlaikojas karstā vasaras ainiņā.
Zinu Petrovu, pirms pāris gadiem iepazināmies tajā pašā Viļņas mesē, aprunājoties mums diezgan forši saskanēja – spriedām par papīriem, pēc tam par mūsu abu gleznošanas manieri. Viņš izteicās, ka es mazdrusciņ agresīvāks esmu, strādāju cieti, savukārt viņam raksturīga ir izgrabināšana, kas ne pārāk patīk man. Jevgēņijam tiešām ir ļoti laba tehnika, turklāt izcili asa acs uz situāciju attēlojumu, kas arī uzrunā pārējos. Lūk, viņa darbi savā ziņā ir pierādījums, cik labi mūsdienās var atveidot tagadni, atspoguļot mūsu laiku.
Tu arī pašlaik akvarelim esi pieķēries?
Pēdējā laikā, jā. Bet vispār mani patīk tehnikas pamainīt, jo tad neieslīgsti rutīnā – izmaiņas liek visu laiku iespringt. Taču nevar arī tā nemitīgi pārmesties no vienas tehnikas uz otru, tad nevar vismaz vienu paņēmienu attīstīt ļoti labā līmenī. Pagleznoju ar akvareli, tad ņemu vēl klāt tušu, bet vienmēr daru visu, lai man būtu interesanti, – man patīk novērot, kā uzvedas kāda konkrēta tuša vai cits akvarelis. Citkārt ķeros klāt alkīda krāsām, reizēm pat rūpniecības krāsām, bet nekad neaizmirstu trīsdimensionālo mākslu – tos pašus objektiņus, kuri paši piesakās, vienkārši ienāk prātā un saliekas kopīgā veselumā, līdz viss – pēkšņi tie izaug līdz kaut kādam perfektam artefaktam.
Taču pie veselā saprāta mani vienmēr noturējusi brīvība – brīvība netaisīt mākslu kādām konkrētām sienām. Es nekad neesmu domājis tādās kategorijās – tagad uztaisīšu darbu un uzsitīšu to gaisā, tieši pretēji – es nodarbojos ar to, kas man liekas aktuāls, tāpēc jo īpaši prieks dzirdēt, ka cilvēki to mēdz novērtēt un iegādāties manus darbus.
Kristians Brekte. “Mīla stiprāka par nāvi”. 2015
Es tieši nesen lasīju interviju ar Edgaru Jaunupu, kurā viņš atklāja, ka iegādājies tavu skandalozo akvareli ar Raini un Aspaziju. Tas darbs taču tikko bija visnotaļ skaļa stāsta epicentrā.
Es īsti nesapratu, par ko cilvēki sašuta. Tas tomēr bija pasūtījuma darbs – man piezvanīja Sarmīte Māliņa un jautāja, vai es varētu uztaisīt vāku jaunam žurnālam. Lai gan Raiņa un Aspazijas gada dēļ tūlīt visiem būs izsitumi dažādās vietās, tas bija idejiskais bildes pamats, – savukārt, Sarmītes uzvedināts, prātoju par skūpsta tematiku, taču nevēlējos neko vulgāru, šķiet, biju izplānojis pilnīgi normālu sižetu – Rainis paņēmis Aspaziju tādā kā tango satvērienā un aiztiek viņai krūti. Knapi, knapi erotiska iecere. Izpildījumam piegāju ar lielu pietāti, risināju tēmu, cik vien pieklājīgi varēju, bez ekstrēma, jo paturēju prātā, ka attēls būs uz vāka. Bet vienalga žurnāla pārstāvji saprata, ka šo uz vāka tomēr neliks, ievietoja vien iekšpusē, taču pārējie latvieši... Pirms tam bija Charlie Hebdo notikums, visi staigāja ar uzrakstu Je suis Charlie, bet tiklīdz parādījās Aspazijas pups – viss, čau, tad nu ir beigas. Mazliet jau dīvaini tas ir. Lūk, tādā sabiedrībā mēs dzīvojam. Es tomēr uzskatu, ka vajag par sevi mazdrusciņ pasmieties, – kā tad to jauno paaudzi Rainim pievērsīsi un kaut mazāko interesi radīsi? Tas taču ir forši, ka ir mazliet svaigumiņš, maza intriga, – labi, ja arī kāds sašūmējas, tad liekas mazliet traki, ka visa brēka par mazu cicīti.
Iespējams, pie šī nogludinātā priekšstata vainīga tieši obligātā literatūra skolās? Šogad, par abiem dižgariem vairāk runājot, atklātībā nācis, ka Aspazija nav vairījusies no narkotikām, pāris ir arī kaislīgi strīdējies un pat atsevišķi dzīvojuši.
Jā, un tas taču ir normāli – strīdēties, nevar visu laiku būt labā garastāvoklī un vienmēr smaidīt. Visi ir cilvēki. Par tādiem autoriem runājot, saprotams, viņu dzīve nevar būt garlaicīga un neinteresanta, – un kļūdaini ir nerunāt par to. Dziļāk parokoties abu dzīvesstāstā, atradīsies tik interesantas un aizraujošas lietas, ka mana bilde liksies pat neitrāla. Bet citi, nezin kāpēc, pat apvainojas. Nu, tā mums šeit ir, nevar neko darīt...
Kādā intervijā tu diezgan nesaudzīgi izteicies par pašreizējo mākslas situāciju Latvijā, apgalvojot, – “pusi šķūnī un dedzināt”! Vai joprojām uzskati līdzīgi?
(Smejas.) Uzskatu gan. Man šķiet, ka viskaitīgākā ir “smukā”, “piestāv manam dīvānam” māksla. Latvijā šī dekoratīvisma tradīcija ir visai izteikta. Vēl viens aspekts ir, kā tu skatītāju radini saskarties ar mākslu, veidot kādu izpratni par tās uzdevumiem. Nāk prātā, kā Džemma izteicās par tiem suvenīriem – mākslas līmenis ir jānotur un nedrīkst visu izvietot kā tādā Līvu laukuma tirdziņā. Nesen, iekārtojot Borisa Bērziņa izstādi, mēs ar Gundegu Cēberi (LNMM, B.Bērziņa krājuma glabātāja – red.) izravējām aptuveni pusi no darbiem, lai atlikusī puse labi izskatītos. Man nav ne jausmas, kāpēc cilvēki domā, ka būs labāk, saliekot visu pēc iespējas vairāk kopā. Vairāk būs labāk? Tas īsti nestrādā. Problēma ir ne tikai ar ekspozīcijas pasniegšanu. Dzīvojam laikā, kad viss ir pārsātināts, pieejams simts un vienā variācijā. Vismaz mākslai ir jāļauj elpot.
Kristians Brekte. Darbs no izstādes “Trofejas”. 2011
Kā tu pats uzelpo? Kā uzturi tonusā savas maņas?
Iestājoties scenogrāfos, pirmajā kursā pie Andra Freiberga man ļoti patika “mazo lietu uzdevumi”, piemēram, paņem šķiltavu un izdomā, kāds ir tās stāsts? Kas ar to notiek trīs, četrās epizodēs, ko ar to var nospēlēt, ko tā dara? Es skatos uz lietām un reizēm tās mani pēkšņi uzrunā. Man tā tiešām ir – ieeju kaut kādā antikvariātā, bet nekas mani neuzrunā, bet citreiz kaut kas pie tevis vienkārši atnāk. Tad viss savelkas kopā un es iemācos lietām piešķirt stāstu. Ja tas ir kāds notikums, tad prātoju, kā to vizualizētu – vai attēlotu komēdijā vai traģēdijā? Šķiet, tā ir atbilde – uzlūkojot jebko, es nepārtraukti domāju stāstu. To arī citiem novēlu – līdzko pārstāsiet būt vienaldzīgi pret mazām lietām, tās izmainīs pasauli.
1 No angļu val. vārda hate – ienīst
2 No angļu val. vārda judge – nosodīt
3 Ar neapzināto kļūdu apspēlēts vārds death, no angļu val. – nāve
