Iekšējā vētra. Bolata Sīlis-Hīga
21/07/2015
Bolatas Sīlis-Hīgas (Bolatta Silis-Høegh) mājaslapā rakstīts, ka viņa ir daļēji grenlandiešu, daļēji latviešu māksliniece, kura dzīvo un strādā Kopenhāgenā. Pie latvisko sakņu apzināšanās – no Latvijas viņas tēvs kopā ar ģimeni emigrēja 1944. gadā – viņa nonāca samērā nesen un, lūk, pēc tam sekoja liela ekspozīcija mūsu pusē. Viņas gleznu apkopojums ar nosaukumu “Vētra” kļuva par daļu no šobrīd notiekošā Cēsu mākslas festivālā vizuālās programmas, kurā pirmoreiz tik vērienīgi un spilgti pārstāvēta Ziemeļvalstu māksla. No 15 māksliniekiem, kas izstādīti festivālā, tikai divi nāk no Latvijas, pārējie ir ziemeļnieki. Lai gan, ja pieskaitām pašu Bolatu, iespējams runāt arī par trijiem.
Īsi apgrieztiem matiem, nedaudz domīga un tajā pašā laikā ļoti atklāta, viņa kopā ar mani izstaigā bijušā Cēsu alus brūža zāles, kur jau devīto reizi izstādīta mūsdienu māksla. Apdrupušās sienas ar skrambājumiem un nodilumiem rada lielisku fonu viņas gleznām, no kurām jūtami pūš ziemeļu vējš, tuvojas vētra, valda bargi laikapstākļi.
Bolatas Sīlis-Hīgas ekspozīcija Cēsu mākslas festivālā. Foto: Kristaps Kalns
Tas ir izteikts kontrapunkts viņas 2010. gada darbam – instalācijai Greenlandic Future Garden (“Grenlandes nākotnes dārzs”), kas ir viens no viņas pazīstamākajiem darbiem, apbalvots ar Dānijas Mākslas padomes balvu. Tajā pat tik nopietna tēma kā globālās klimata pārmaiņas ieguvusi pa pusei rotaļīgu “2068. gada dārza” formu, kur Grenlandes dabiskās vides tradicionālo estētiku aizstājuši īsti tropiskie džungļi ar palmām, kokoskokiem un krāsainiem taureņiem.
Tomēr pēdējos gados viņa ar instalācijām gandrīz kā nenodarbojas. Viņa atkal ļāvusies kopš studiju laikiem pusaizmirstās glezniecības aicinājumam – viņas izpildījumā tā ir nedaudz drūma, traģiska un ziemeļnieciski spēcīga. Kur sakņojas šīs jaudas avoti?
Agrāk es vairāk nodarbojos ar instalācijām, līdz sapratu, ka manī sakrājušās dusmas, kuras man neizteikt citādi kā vien glezniecībā.
Pavisam nesen jūsu darbi bija veltīti diezgan aktuālām sociāli politiskām tēmām. Vai šī ekspozīcija arī pievēršanās personiskajai pasaulei?
Jā, kaut kādā mērā. Tomēr personiskais tāpat ir saistīts ar kaut ko, kas atrodas ārpusē. Man šobrīd ir pāri 30, un es audzinu divus bērnus. Un tad es uzzinu, ka netālu no pilsētas, kur esmu dzimusi, plānots atvērt urāna šahtu. Bez jebkādām diskusijām ar vietējiem iedzīvotājiem. Nevienam nejautājot. Kad es par to uzzināju, es gluži vai saslimu, es jutos pilnīgi kā slima – pirmoreiz dzīvē kāda politiskā situācija mani tā ietekmēja. Tas turpinājās un nepārgāja vairākas dienas. Es vienmēr esmu centusies pretoties tādām lietām kā dusmas, bet šeit es nolēmu tās izlaist ārpusē – ar gleznu palīdzību. Un es gribēju to izdarīt ātri, un es arī gleznoju ļoti, ļoti ātri. Tās bija sajūtas, kas tajā brīdī dzīvoja manī, un tās pa tiešo nonāca uz audekla.
Grenlandē īpaši nav pieņemts apspriest tādas lietas...
Bolatas Sīlis-Hīgas glezna Cēsu mākslas festivālā. Foto: Kristaps Kalns
Personiskās vai sociālās?
Jā, sociālās. Un ir tik daudz sociālo problēmu, pastāv vardarbība ģimenē, un mēs par to nerunājam. Tāpēc, ka, dzīvojot nelielā sabiedrībā, jums ir pienākums izskatīties laimīgam, negatīvām emocijām nav vietas, tomēr tas tāpat izlaužas uz āru – tā vai citādi. Bet, piemēram, mans tēvs – viņš nāk no citas vides, viņa vecāki ir 1944. gadā emigrējuši latvieši, un viņš kā reiz var daudz spriest par sabiedrību, bet viņš neprot runāt par sevi, par saviem personiskajiem pārdzīvojumiem. Bet ar manu māti viss ir tieši otrādi. Un, atrazdamās kaut kur starp abiem šiem poliem, es sajutu, ka man to nepieciešams izteikt – manu mēmo kliedzienu bez skaņas.
Jūsu mājaslapā rakstīts, ka esat gan grenlandiešu, gan latviešu māksliniece.
Jā, un man tas ir kaut kas pavisam jauns. Agrāk es sevi apjautu tikai kā grenlandieti, lai gan daudzus gadus dzīvoju Kopenhāgenā. Taču tagad, iespējams, bērnu dēļ, vai kļūstot vecākai, manas latviskās puses vēsture, manas šejienes saknes kļūst man arvien svarīgākas. Agrāk tā bija vien valsts, kur dzimis mans tēvs.
Un tas kaut kādā veidā ir saistīts ar situāciju ar urānu. Tāpēc, ka es sāku aizdomāties arī par to, kā šo urānu izmantos. Vai tikai enerģijas ieguvei? Vai arī tas nonāks tādās rokās, kurās kļūs par ieroci? Manas ģimenes vēstures dēļ arī manī pašā dzīvo patiesas bailes no kara.
Kādā veidā jūs apjaušat sevi kā “latviešu mākslinieci”? Vai jūs sajūtat kopību ar šejienes cilvēkiem?
Jā, tā ir sava veida atgriešanās. Tāpat kā glezniecība, kas arī ir atgriešanās pie fundamentālām lietām. Un palūkojieties – šeit Cēsīs man vienīgajai izstādīta tieši glezniecība.
Lai gan runā, ka šīs vizuālās mākslas formas atgriešanās lielā mērā bijusi saistīta ar tirgus un galeriju ietekmi, kurām vieglāk pārdot gleznas, nevis instalācijas...
Ja runājam par mani, man daudz vieglāk klājās atrast līdzekļus manām instalācijām nekā glezniecībai. Visas šīs gleznas nosauktas par “Vētru”, un tā ir gan dabas reakcija pret cilvēku iejaukšanos, gan mana iekšējā vētra. Vētra no tā, ka tādas lietas notiek, bet mēs par to nerunājam un lēnām, pakāpeniski to pieņemam, samierināmies ar to.
Un kādas bija jūsu iepriekšējā perioda instalācijas?
Tās bija diezgan jautras. Un tajā pašā laikā tās runāja par tādām svarīgām lietām kā mūsu nākotne. Savā darbā Future Garden es ņēmu tradicionālos grenlandiešu simbolus un mēģināju tos izmainīt, iztēloties to nākotnes versijas. Kopumā es centos runāt par kaut ko svarīgu, bet caur humoru, ar humora palīdzību. Jo tādi mēs Grenlandē arī esam – visi par visu prot no sirds pasmieties. Varbūt tas no stihijas un nāves tuvuma, jo daba mums apkārt ir tik spēcīga un nežēlīga. Kopumā mani agrākie darbi bija jautri un diezgan skaidri, tīri. Es taisīju arī performances, tās arī bija diezgan smieklīgas.
Taču jūs mainījāties.
Jā, kā jau es teicu, lielā mērā tas saistīts ar to, ka esmu māte, ar to, ka tu sajūti citus izaicinājumus un mēģini tikt ar tiem galā citādā veidā. Un arī ar to, ka tu saproti, ka arī tavas dusmas, tas, ka tu dusmojies, – tā arī ir dabiska tevis daļa. Tieši tāda pati kā smiekli. Tāpēc, ka tev ir stress, tu neizgulies utt.
Bolatas Sīlis-Hīgas darbnīcā. © Bolatta Silis-Høegh
Kāda vispār ir situācija Grenlandes mākslā?
Vairākas desmitgades šeit nekas nemainījās. Lielākoties viss centrējās uz tradicionālo simbolu izmantošanu, uz tradicionālo mākslu. Lai būtu vaļi, kajaki utt.
Vai jūs esat kādas Grenlandes mākslas jaunās paaudzes daļa vai drīzāk māksliniece ar individuālu pozīciju?
Drīzāk individuāliste, autsaiders. Cilvēki Grenlandē bija ļoti pārsteigti, kad ieraudzīja manus jaunos darbus. Un viņi atkal ar mani nerunāja par tiem un saviem iespaidiem. Par mani bija daudz publikāciju vietējā presē, bet paši darbi netika apskatīti vai arī parādījās, apmēram, kaut kas tāds kā “tie ir tik skaisti”.
Taču, iespējams, es patiešām nedaudz esmu autsaiders – man nav savas pastāvīgās galerijas, kas mani mudinātu kaut ko darīt, un arī mājaslapa parādījās samērā nesen. Un es neesmu tik pašpārliecināta, lai mēģinātu kādu pierunāt: “Hei, paskatieties uz manu mākslu!”
Bolatas Sīlis-Hīgas darbs The Beauty in the Unknown, kas bija eksponēts izstādē Lights On Lights Off Kopenhāgenā 2014. gadā. © Bolatta Silis-Høegh
Tajā pašā laikā jūs esat saņēmusi vairākas nozīmīgas mākslas balvas, lai gan pozitīvā reakcija vairāk nāca no Dānijas mākslas lokiem. Bez šaubām, dzīve Dānijā piešķir vēl vienu dimensiju. Tomēr gribētos atgriezties pie jūsu grenlandietes un latvietes identitātes.
Jā, es izaugu lielā ģimenē, un mēs visi zinājām grenlandiešu un dāņu valodu, tēvs reizēm runāja latviski, bet mums to nemācīja. Lai gan bija ne mazums lietu, kuras es uztvēru, kā pašas par sevi saprotamas, kā vietējās, bet tas patiesībā bija kas latvisks, ko tēvs ienesis mūsu ģimenē. Piemēram, dažādas Lieldienu tradīcijas, teiksim, kaulēšanās ar olām – kura no tām stiprāka.
Un es taču izskatos ļoti līdzīga savam tēvam. Grenlandē es, protams, izceļos, bet šeit es redzu tik daudz seju, kas līdzīgas manējai. Kad es ierados Latvijā pirmoreiz, mani pārsteidza tas, kā cilvēki šeit sarunājas un izturas, jo mēs, grenlandieši, esam ļoti skaļi ļaudis. Bet es kā reiz neesmu pārāk skaļa.
Izstāde, kas redzama Cēsīs, nav rādīta nekur citur?
Jā, pēc tam es gribu to parādīt Kopenhāgenā, pēc tam Grenlandē un Islandē. Un varbūt tas arī viss. Man ne pārāk patīk pastāvīgi ceļojumi kopā ar manām gleznām. Labāk tās parādīt dažās vietās, un pēc tam pievērsties kam jaunam.
Bolatas Sīlis-Hīgas ekspozīciju iespējams apskatīt Cēsu Mākslas festivāla ietvaros līdz 2015. gada 9. augustam.
