Brīvība radīt bez-jēgu
Intervija ar mākslinieku Ervīnu Vurmu
30/07/2015
“Mākslinieka pasaules radīšana vienmēr ir cīņa starp brīvību un nebrīvi. Parādīt lietas, kas pirmajā brīdī šķiet bezjēdzīgas, nav noderīgas – tas ir veids, kā sajust brīvību,” raksturojot Ervīna Vurma (Erwin Wurm) darbus, man saka mākslinieka personālizstādes Interpretation (“Interpretācija”) kurators Amērs Abass (Amer Abbas). Slavenā austrieša izstāde līdz 8. augustam skatāma galerijā Vartai Viļņā, un tajā var piedzīvot (vārda vistiešākajā nozīmē) gan pavisam jaunus objektus, gan daļu no hrestomātiskiem Vurma darbiem, tajā skaitā arī “Vienas minūtes skulptūras” – šīs sērijas groteskie un šķietami bez-jēgas darbi padarīja viņu slavenu 1990. gados.
Savukārt netālu no galerijas Vartai esošajā Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā līdz 9. augustam ir skatāms vēl viens atpazīstams Ervīna Vurma objekts – Narrow House (“Šaurais nams”), kas ir sašaurināts mākslinieka vecāku mājas, kurā viņš uzauga, atveids, un atspoguļo 1950.–1970. gadu Austrijas sabiedrības modeli – no vienas puses dzīvojošu nostaļģijā pēc monarhijas, no otras – katoļu baznīcas spēcīgi ietekmētu. Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā “Šaurais nams” eksponēts savādāk kā citkārt, rodot tam vēl vienas interpretācijas iespēju.
Ervīns Vurms. Narrow House. No sērijas 2010. Jaukta tehnika. 7 x 1,3 x 16 m
Ar mākslinieku tiekos galerijā Vartai, kad vēl rit darbi pie izstādes iekārtošanas. Pamatā ekspozīcija ir iekārtota, tomēr gan kurators, gan galerijas darbinieki vēl drudžaini rosās, neļaujot izpalikt kutelīgajai pirmsatklāšanas atmosfērai. Mākslinieku pašu lampu drudzis, šķiet, neskar – katru gadu viņam notiek vairākas personālizstādes nozīmīgās izstāžu telpās visā pasaulē, un šogad vien, bez izstādēm Viļņā, viņa darbi bijuši skatāmi – Thaddaeus Ropac galerijā Zalcburgā, Waldfrieden skulptūru parkā Vupertālē, Indianapolisas mākslas muzejā ASV, kā arī Volfsburgas mākslas muzejā Vācijā un Sara Hildén mākslas muzejā Tamperē, Somijā (pēdējos divos mākslinieka darbus iespējams redzēt vēl septembrī). Rindā gaida Modernās mākslas muzejs Ņujorkā, Tate Modern Londonā un vēl citi. Vurma vārds figurē visos laikmetīgās mākslas topu sarakstos, viņš ir viens no tiem autoriem, kura darbi spēcīgi ietekmējuši ne vien citu mākslinieku daiļradi, bet arīdzan popkultūru – modes fotogrāfiju, reklāmu, 2003. gadā Vurma “Vienas minūtes skulptūru” sērija tika “izspēlēta” grupas Red Hot Chilli Peppers mūzikas video Can’t Stop.
Ervīna Vurma mākslu raksturo sajūta, ka pasaule un tajā notiekošās lietas ir ļoti efemēras un neviennozīmīgas. Ar sev raksturīgo humoru un pat cinisma piedevu mākslinieks visu pārvērš jautājumā, nojaucot robežas starp ikdienas priekšmetiem un mākslu, starp cilvēka ķermeni un skulptūru. Korpulenti automobiļi, izkusušas arhitektoniskas būves, zīmuļi un banāni, kas izaug no padusēm vai nāsīm, neskaitāmās kārtās viens virs otra uzvilkti džemperi, cilvēki, kas piekrīt darīt visdīvainākās lietas, kļūstot par “Vienas minūtes skulptūrām”, – Ervīns Vurms rada pats savu alternatīvo pasauli, lai kaut uz brīdi aizmuktu no esošās realitātes un reizē, lai uzdotu nopietnus jautājumus, liktu palūkoties uz sabiedrības normām un aizspriedumiem no dažādām perspektīvām, taču bez patosa. Viņa vēstījumam ir dažādi līmeņi – vispirms mēs ieraugām formu un skaisto “glancēto” virsējo slāni, varbūt nolasām izmantotās atsauces un citātus no komiksiem, zinātniskās fantastikas filmām, filozofu darbiem (piemēram, Zigmunda Freida, Ludviga Vitgenšteina), kas sajauktas kopā ar ikdienišķām situācijām, un tad dodamies tālāk, lai atklātu dziļākas patiesības par pasauli un cilvēka eksistenci. Šķiet, autors ir spējīgs transformēt skulptūrā jebkuru lietu un sajūtu.
Ervīns Vurms. Outdoor Sculpture Taipei. 2000. C-print. 159,1 x 126,5 cm
Izstādes Interpretation ekspozīcija atklāj zināmu sistēmu – galerijas trīs telpas atvēlētas videodarbiem kombinācijā ar “Vienas minūtes skulptūrām” fotogrāfijās un ikdienišķiem priekšmetiem, lai katrs pats (un tas ir svarīgi), sekojot instrukcijai, varētu piedzīvot “Vienas minūtes skulptūras” realitātē. Ceturtā telpa ir atvēlēta Ervīna Vurma jaunākajiem darbiem – keramikas objektiem, kuru fonā kā savveida tapete uz sienas rindojas mākslinieka zīmējumu–instrukciju izdrukas. Kurators Amērs Abass teic, ka izstādes ideja radusies abiem ar mākslinieku apspriežot brīvības un efemērā aspektu, prātojot par laika faktora nozīmi un ietekmi. Attīstīdams tālāk domu par Ervīna Vurma darbu aktualitāti laikā, Amērs Abass nonācis pie domas, ka “interpretācija ir daļa no mākslas darba radīšanas procesa. Tā netiek nodota vien kritiķu vai skatītāja rokās, tā ir iedzīvināta jau mākslas darbā pašā un kļūst par vēl vienu brīvības izpausmi.”
Ervīns Vurms. One Minute Sculptures. 1997. C-print. 45 x 30 cm
Kāda ir jūsu interpretācija izstādei?
Nav interpretācijas.
Nav interpretācijas?
Nē, kuratori var interpretēt, mākslinieki rada darbus.
Kurators man teica, ka mākslinieks, radot darbu, interpretē.
Mākslas darbs ir pasaules interpretācija.
Savās intervijās esat teicis, ka jūs interesē ikdienas dzīve. Esat tikai vērotājs, vai jums ir svarīgi arī uzdot jautājumus?
Strādāt pie skulptūras man nozīmē uzdot sociālas dabas jautājumus. Ne tikai mākslinieciskā līdzsvara jautājumus – tādus kā trīsdimensionalitāte vai laiks –, bet arī sociālus. Piemēram, ja mēs pieņemamies vai nokrītamies svarā, vai mēs pievienojam apjomu vai atdodam? Var teikt, ka apjoma palielināšana vai samazināšana ir tēlniecisks darbs. Mūsdienās sabiedrība ir absolūti orientēta uz slaidumu. Amerikā slaidi ir bagātie cilvēki, un tas izsauc dramatiskus sociālos jautājumus – par tiem, kas nevar atļauties būt slaidi, jo viņiem nav izglītības, nav zināma dzīves līmeņa; viņi var atļauties tikai lētu ēdienu, kas padara viņus korpulentus.
Tā manā mākslā parādījās “Resnā mašīna” (Fat Car) un “Resnā māja” (Fat House). “Resnā mašīna” ir mehāniskās un bioloģiskās sistēmas kombinācija, kas dabiski it kā nesader kopā, taču nākotnē tas mainīsies – jo vairāk lasu un dzirdu no draugiem, kas darbojas zinātnē, jo vairāk par to pārliecinos. Septiņdesmitajos bija tādas mašīnas – Bonzenkarre – sliktajiem bagātniekiem (Bonzen nozīmē – sliktie bagātnieki). Mēģināju realizēt ideju par “Resno mašīnu” un parādīt visu postījumu mērogu, piešķirot tai cilvēciskuma efektu. Mašīnas un mājas ir dienišķās dzīves objekti, lietas ar kuru palīdzību rādām mūsu statusu – nabadzību, bagātību, visu ko...
Ervīns Vurms. Fat Convertible. 2005. Jaukta tehnika. 130 x 469 x 234 cm
Tad tā ir tāda kā patērētāju kultūras kritika?
Tikai novērojums, kā mūsdienu sabiedrība lēnām virzās no “būt” uz “piederēt”, un pašlaik tas ir svarīgāk, kā jebkad.
Vai tas jūs uztrauc?
Nē, es to vēroju un ar to strādāju.
... un tad aizmirstat?
Nē. Man tas ir interesants fakts. Vēl viens interesants fakts ir tas, ka mūsu sabiedrība virzās atpakaļ – projām no Rietumu pasaules sasniegumiem un apgaismības – gan filozofiski, gan politiski –, un kā reliģijā un politikā atgriežas patriarhālas struktūras. Ir interesanti domāt par to, kā būs turpmāk.
Vai jums patīk pasaule kurā dzīvojat?
Daļēji. Tā līdz galam, nē.
Kāda būtu jūsu perfektā vai ideālā pasaule?
Vairāk brīvības, vairāk iecietības, mazāk ortodoksālu struktūru atgriešanās politikā un attiecībās, vairāk apskaidrības, jā – vairāk brīvības.
Vai pats jūtat brīvību kā mākslinieks?
Esmu sapratis, ka būt māksliniekam un radīt mākslinieciskus darbus nozīmē pasaulei radīt bez-jēgu. Piemēram, policists, skolotājs, žurnālists, fermeris u.c. – viņi rada jēgu, viņi ir svarīga sabiedrības daļa. Māksla tās primārajā nozīmē nerada jēgu, tā ir vieta, kas ir brīva no jēgas, un tas ir tas, kas man ir interesanti, ir izaicinājums. Tāpat kā spēlējot futbolu – ir cilvēki, kas dzīvo no futbola spēlēšanas, viņi nerada jēgu, viņi rada kaut ko bezjēdzīgu, bet tas rada brīvību, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Kamēr pārējie meklē jēgu, māksla spēj pasauli no tās atbrīvot.
Bet tam ir vajadzīgi zināmi apstākļi, vai ne? Kāpēc, pēc jūsu domām, lielākā daļa cilvēku nav brīvi?
Mūsu sabiedrība ir konstruēta tāda veidā, ka te nav pārāk daudz brīvības iespēju. Mēs esam iestiguši dažādās attiecībās, dažādos apstākļos, pienākumos, un visiem ir jāfunkcionē zināmā veidā, citādi sabiedrība nevar pastāvēt, nevar darboties. Un nepiedalīties tajā visu laiku – tā ir brīvība. Tā ir tikai daļēja piedalīšanās, ļoti daļēja dalība. Man šo darbu radīšana (norāda uz keramikas skulptūrām “Pagaidām bez nosaukuma”) ir mēģinājums.
Ervīns Vurms. Not titled yet. 2015. Apdedzināts, glazēts māls. 40 x 29 x 33 cm. Foto: Arnas Anskaitis
Šī keramika – vai tie ir jaunākie darbi?
Jā. Keramika – varēja būt cits materiāls, bet tas bija vienkāršākais. Ja es ņemtu kādu citu materiālu, man vajadzētu atliet formas, un tas būtu daudz sarežģītāk. Šādā veidā tas darbojas tiešāk.
Vai arī tas ir par brīvību?
Jā, par mākslinieciskās izvēles brīvību. Esmu mākslinieks, kuram notiek daudz izstāžu, un vienmēr ir kādi kolekcionāri, kas no manis prasa vienu un to pašu. Man patīk šo domu izjaukt un radīt kaut ko citu. Esmu to darījis vairākkārt savas mākslinieciskās darbības laikā. Viņi atnāk un vienmēr saka: “O! Ahā! Interesanti... Bet vai jums ir tie darbi, kurus taisījāt pirms diviem gadiem?” Es saku: “Nē.” Un tad vēl pēc diviem gadiem viņi atnāk un saka: “O, toreiz tas bija interesants darbs, vai jums tas vēl ir?” Es pat nezinu, vai šie darbi ir labi (norāda uz keramiku), bet man ir interesanti. Tas ir vingrinājums manai brīvības izpausmei.
Ervīns Vurms. One Minute Sculptures. 1997. C-print. 45 x 30 cm
Kā jums šķiet, kas valda mākslas pasaulē – kuratori, mākslinieki, mākslas dīleri?
Mūsdienās tā ir diezgan sadalīta pasaule, septiņdesmitajos tā bija daudz viengabalaināka. Viena pasaule ir lielās galerijas, tad ir izsoļu namu pasaule. Mēs redzam, kā daži mākslinieki ir atgriezušies apritē ar milzīgām cenām, pateicoties izsoļu namiem. Trešā pasaule ir biennāles un “documenta” izstādes, un kuratori. Katra no pasaulēm ir mazliet saistīta ar nākamo. Un tad vēl ir lielo kolekcionāru pasaule, kas atrodas pa vidu iepriekš minētajām. Dažreiz, saskaroties ar vienu šīm pasaulēm, man šķiet, ka citas neeksistē. Un vice versa.
Vai jūs domājat par šīm pasaulēm, radot mākslas darbus?
Nē. Noteikti nē. Tā arī ir brīvība. Kad daudzus gadus atpakaļ es radīju “Vienas minūtes skulptūras”, par tām negaidīti radās ļoti liela interese, tā auga un galerijas pieprasīja vēl un vēl. Bet es apstājos un kādus 12 gadus [“Vienas minūtes skulptūru”] fotogrāfijas neuzņēmu – interese izdzisa. Un tagad tā ir atgriezusies ar milzīgu sparu! Tate Modern vēlas “Vienas minūtes skulptūru” izstādi, arī Ņujorkas Modernās mākslas muzejs un vēl citi. Noraidot piedāvājumus, neradot pārāk daudz darbu galerijām, interese ir atgriezusies pavisam no citas puses. Redzēsim, kas notiks ar šīm (norāda uz keramikas skulptūrām). Pagaidām nevienam tās nav vajadzīgas. (Smaida.)
Bet mana brīvība nav atkarīga no šo lietu pārdošanas, jo esmu pārdevis tik daudz, ka varu piebremzēt. Varu darīt to, ko patiešām gribu un kas man tiešām patīk.
Ervīns Vurms. Untitled. 1983/1984. Koks, krāsa. Foto: Studio Wurm
Vai pirms šī pavērsiena punkta deviņdesmitajos, kad jūs aizstājāt “Putekļu skulptūras” (Dust sculptures) ar “Vienas minūtes skulptūrām” un guvāt panākumus, jūs domājāt tāpat?
Domāju, jā. Kad es radīju savus pirmos darbus – septiņdesmito gadu beigās, astoņdesmito sākumā –, tas bija minimālisma, konceptuālisma, socreālisma, popārta utt. laiks. Es tolaik studēju un kaut kur izlasīju – ja gribi dzīvē gūt panākumus, aizmirsti “tēvu idejas”. Es nodomāju – ok, neradīšu ne minimālisma, ne konceptuālisma mākslu, mēģināšu darīt kaut ko citu. Atradu koka dēļus un sanagloju kopā kā klasiskas skulptūras – ļoti mežonīgas, dīvainas –, un tās apgleznoju. Austrijā un Vācijā tām pat bija nelieli panākumi, bet es ātri attapos, ka darbu pamatā ir reakcija un sarunas par zināma veida mākslas izpratni. Un es sapratu, ka tas nevar būt mākslinieciskās dzīves pamats – es atkāpos! Bija kolekcionāri, bija kritiķi, kam darbi patika, bija galerijas, kas tos izstādīja, bet es atkāpos, pilnīgi atkāpos – es atgriezos pie “Putekļu skulptūrām”. Visi bija šokā, visi mani ienīda, mani izsvieda no galerijām. (Smejas.) Bet man tas bija ļoti svarīgi.
Viņš joprojām svilpj... (Pievēršas videodarbam.)
Ervīns Vurms. Blow Job I. 2007. Kadrs no video. 5’43”
Šajā izstādē mēs redzam trīs videodarbus. Divos no tiem redzams svilpjošs vīrs. Vai šie divi video viens ar otru veido sarunu?
Abi video (Blow Job I, Blow Job II, 2007 – red.) ir jārāda vienlaicīgi. Tie ir radīti saistībā ar izrādi “Hamlets” Cīrihes teātrī (Schauspielhaus Zürich). 2007. gadā mani uzaicināja veidot izstādi par Šekspīra “Hamletu”. Varēju ar to strādāt mazliet savādāk – radīt “Vienas minūtes skulptūras” un video. Vīrs lēnām svilpj nāsīs vai mutē ieliktu svilpi, un šis agresīvais troksnis, kas citkārt būtu tik kaitinošs, palēninājuma dēļ pārtop hipnotiskā skaņā un iekļūst dziļi sirdī. Man ir interesanti uzzināt, kā tiek kontrolēta elpa, kontrolēts ķermenis, kā tiek kontrolēts prāts, kontrolēta runa – viss ir savstarpēji saistīts.
Kad sēdēju šajā telpā, jutos kā meditācijā, bet man radās arī sajūta, ka vīrs ir diezgan izmisis.
Jā, jo viņam bija uzdevums – uzdevums svilpt kameras priekšā. Un viņš nezināja, vai tas ir gudri vai nē. (Smejas.) Bet viņam nācās to darīt. Tas ir šveiciešu aktieris (Maiks Millers – red.) no slavenā Cīrihes teātra, un viņš absolūti nav pārliecināts par to, ko dara.
Vai viņam nebija uzdevums izskatīties izmisušam?
Nē, es nenorādu cilvēkiem, kā viņiem vajadzētu izskatīties. Nekad! Es gribēju, lai viņš dara savu darbu nopietni, lai nesmejas un neķiķina. Savā veidā šis darbs ir arī par sāpēm. Sāpes ir mūsu svarīga sastāvdaļa. Parasti mēs negribam just sāpes... Un tas ir arī par bezvērtības sajūtu, par bailēm sajusties nesvarīgam, smieklīgam, sajusties sliktam, dumjam, negudram – šādas sajūtas mūs pastāvīgi pavada. Par to ir mani darbi. Dažreiz tas esmu es, kurš ir dumjš, dažreiz citi, dažreiz es pavedinu citus uz muļķīgu uzvedību. Muļķības atzīšana savā ziņā arī dod mums brīvību.
Ervīns Vurms. Outdoor sculpture Self-Service. 1997. C-print. 120 x 80 cm
Citu vai savas muļķības atzīšana?
Savas muļķības! Mani fascinē šis – es esmu savas pasaules centrs, protams; jūs esat jūsu pasaules centrs, un viņš ir viņa pasaules centrs, tātad, katrs no mums atrodas Visuma centrā... Mēs esam 7 miljardi cilvēku un katrs domā, ka viņš ir Visuma centrs! Tas ir smieklīgi! Protams arī stulbi. Domāju, ja mēs spētu distancēties no domām par savu svarīgumu, ja mācītos un pieņemtu pasauli ne tik ļoti centrētu uz sevi, mūsu dzīve būtu daudz vienkāršāka.
Un trešais video?
Tas ir par elpošanas praksi, kāda tiek lietota teātrī un arī jogā. Šis te vīrs patiešām ir nohipnotizēts. Tas nebiju es, kas to izdarīja. Profesionāls hipnotizētājs runāja un vīrs desmit stundas mierīgi stāvēja. Ir vēl viena video versija, kurā viņš ir hipnotizēts 14 stundas, atrodoties ārā, laukos – no saullēkta līdz saulrietam.
Mans jautājums bija – vai tā ir skulptūra vai darbība? Kad es sāku veidot darbus par kustību skulptūrā, pirmais jautājums bija – kad mēs stāvam, kas tas ir? Skulptūra vai darbība? Vai tā var kļūt par skulptūru, ja mēs stāvam pietiekoši ilgi? Ja es palēninu kustību līdz tā kļūst par ļoti, ļoti lēnu kustību – tā ir kustība vai tā ir darbība?
Vai atradāt atbildi?
Līdzsvars ir kaut kur pa vidu. Esmu sapratis – reiz, kad veidoju video ar personu, kas stāv nekustīgi vienu minūti, un tad savirknēju to stundu garā video cilpā, – mūsu smadzenes nav veidotas, lai uztvertu tādu nekustīgumu, iztēle rada kustības projekciju – cilvēks redz kustību.
Mēs mēģinājām atrast dažādus cilvēkus, kas to varētu izdarīt. Kādi divdesmit piezvanīja, un tad mēs izvēlējāmies divus, kas teica, ka tas nepavisam nebūs grūti. Viens padevās pēc stundas, kaut arī viņš pēc dabas bija ļoti mierīgs. Desmit stundas ir ļoti ilgs laiks.
(No jauna pievēršas keramikas objektiem.) Es domāju, šī skulptūra ir diezgan laba. Esmu priecīgs par to.
Ervīns Vurms. Foto: Inge Prader
