Gumija. Ģipsis. Nenoņemt līdz novembrim
Saruna ar Krasnodaras māksliniekiem Recycle Group
Aleksandra Artamonova
06/08/2015
Foto: no Recycle Group arhīva, autore – Cristina Romano
Recycle Group – tie ir divi jauni mākslinieki Andrejs Blohins un Georgijs Kuzņecovs, Krasnodaras Mākslas un rūpniecības akadēmijas absolventi, Krievijā nozīmīgākās prēmijas – Kandinska balvas – 2010. gada laureāti. Slaveni ar savām monumentālajām skulptūrām no ģipša, poliuretāna gumijas, plastikas – vārdu sakot, no visa, ko var pārstrādāt. Jebkurā gadījumā vienu no viņu darbiem – milzīgo burtu F, kas vienlaikus ir arī krusts un simbolisks Facebook apzīmējums, – pilnīgi noteikti ir redzējuši daudzi.
56. Venēcijas biennāles paralēlajā programmā Recycle Group prezentēja savu jauno projektu – site-specific instalāciju Conversion (“Pievēršana”). Svētā Antonīna baznīca, kas dibināta 7. gadsimtā, tagad (līdz šā gada novembrim) ir vieta, kur jauni apustuļi pievērš jaunai ticībai – ticībai virtuālajai realitātei un paradīzes mākoņiem, kuri glabā visu informāciju, atbildes uz jautājumiem un mūžīgu dzīvošanu pēc nāves vienā no sociālajiem tīkliem. Altāra centrā – tas pats Facebook krusts.
sarunājas ar Recycle Group māksliniekiem, precīzāk, ar vienu no grupas dalībniekiem – Andreju Blohinu par jauno darbu, garīgo un virtuālo pasauli, mūsdienu rituāliem un to, kā un kam Google ir aizstājis Dievu.
Labdien, Andrej! Vai mēs runāsim visi kopā, vai arī jūs viens atbildēsiet uz jautājumiem?
Jegors te tagad viss vienā ģipsī skraida, tāpēc es jums visu pastāstīšu, un viņš, ja nu kas, pievienosies.
Viņš ir ģipsī tāpēc, ka kaut ko sev salauzis vai...
Nē, viņš ģipsī skraida tāpēc, ka mēs pašlaik taisām jaunas skulptūras. (Smejas.)
Tad sāksim. Manuprāt, būtu loģiski sākt ar sarunu par jūsu jaunāko darbu Conversion, kas izstādīts 56. Venēcijas biennāles paralēlajā programmā. Darba nosaukums, manuprāt, ir ārkārtīgi veiksmīgs: tas ir daudznozīmīgs un semantiski sasaucas ar jūsu grupas nosaukumu. Konkrētajā gadījumā mums ir darīšana ar sava veida pārvērtībām – vienkāršoti runājot, atkritumi pēkšņi kļūst par to, no kā sastāv mākslas darbi, viduslaiku baznīca – par mūsdienīgu, informatīvo baznīcu un tā joprojām...
Tiesa. Vārdam сonversion ir divas nozīmes. Viena kā reiz ir tehniska – ar to apzīmē vienas koordinātu sistēmas pārveidošanu citā, faila formāta maiņu, vispār – jebkuras pārmaiņas. Otra nozīme attiecas uz reliģiju – tā ir atteikšanās no vienas reliģijas, lai pievērstos citai, jeb pievēršanās ticībai – kā to vēl mēdz dēvēt. Un mums bija ļoti svarīgi šo instalāciju parādīt Svētā Antonīna baznīcā.
Projektu Conversion gatavojām apmēram gadu. Domājām un centāmies maksimāli iederīgi ievietot šos objektus baznīcas telpā, prātojām, meklējām paralēles starp virtuālo un garīgo pasauli. Tās abas tā vai citādi eksistē, vienīgais, ka nevaram tās aptaustīt, kaut kā fiziski sajust. Piemēram, zvanu tornī baznīcā, kurā veidojām šo instalāciju, stāv digitālās antenas radiosignāla uztveršanai. Vēsturiski tā ir bijis, ka krusti tika likti visaugstākajos punktos, bet tagad līdzās šiem krustiem stāv mobilo sakaru antenas, lai nodrošinātu sakaru pārklājumu... Mēs fantazējām par jaunu rituālu tēmu, jaunām reliģijām, jaunām pasaulēm un to, kā tās cita citu iespaido. Un, lūk, kas no tā ir sanācis.
Bet patiesībā pievēršanās kristietības simbolikai, ikonogrāfijai jums nav nekas jauns? Iepriekš taču bija “Vārti” un “Bauslības galdiņš”, bija vitrāžas, kurās jūs Keniju (animācijas seriāla South Park varonis – aut.) parādījāt kā svēto mocekli. Vai Conversion jums ir tāds koncentrēts izteikums, visu pārdomu apkopojums par virtuālajām un garīgajām pasaulēm?
Zināmā mērā, jā. Tā ir tās tēmas akumulācija, ar kuru sākām nodarboties jau pirms vairākiem gadiem un pie kuras turpinām strādāt. 2012. gadā Multimediju mākslas muzejā (MMAM) notika mūsu izstāde Paradise Network, kurā tieši bija izstādīts gan Facebook, kas tagad Venēcijā stāv it kā instalācijas altāra centrā, gan “Vārti”, gan “Bauslības galdiņš” un daudz kas cits. Šī tēma kaut kādā veidā būs klātesoša arī mūsu jaunajos darbos, bet jau nedaudz citā kontekstā. Tagad pārejam uz mazliet citiem stilistiskiem un vizuāliem risinājumiem, bet principā viss vēl aizvien sajaucas ar to, ko esam jau darījuši.
Recycle Group. “Konferences zvans.” 2014. Plastikas siets. 300 x 500 cm. Publicitātes foto
Es ļoti labi atceros to izstādi MMAM. Manuprāt, jau tad jūsu Facebook vizuāli nolasījās kā latīņu krusts, kam vienkārši uz vienu pusi nošķiebusies augšpuse. Savukārt Venēcijā Facebook, novietots instalācijas centrā, altāra centrā, nolasās vēl skaidrāk un ar savu izskatu sanākušajiem gluži vai apsola ja ne paradīzi, tad mūžīgu dzīvošanu vienā no sociālajiem tīkliem.
Tā arī ir. Bet 2012. gadā ar Facebook mēs centāmies parādīt tādu kā virtuālās paradīzes piemēru, tāpēc, ka savā profilā šajā sociālajā tīklā cilvēki ieliek visu to labāko, kas viņiem ir un ar ko viņi grib padalīties, rada sev tādu kā paradīzes ligzdu. Un šo ļaužu profili saskaņā ar sociālā tīkla iespējām var dzīvot mūžīgi.
Pastāstiet, kā tika izraudzīta vieta instalācijai, it īpaši, ja jums bija svarīgi to novietot tieši baznīcā.
Jā, mums sākotnēji bija tāda doma, un mēs sākām meklēt vietu. Beigu beigās mums paveicās ar Svētā Antonīna baznīcu.
Tā taču ir baznīca, kas darbojas. Vai jums vajadzēja saņemt speciālu atļauju no garīdzniekiem, lai izvietotu projektu?
Es gan neteiktu, ka tā pilnvērtīgi darbojas. Ir tikai viena istaba, kurā notiek visi baznīcas rituāli. Bet attiecībā uz saskaņošanu un atļauju saņemšanu, nekādu sarežģījumu nebija. Mēs satikāmies ar katoļu kardinālu, parādījām viņam ekspozīcijas plānu, visas skices, pastāstījām, kur stāvēs Facebook, kur tiks izkārtoti citi instalācijas elementi. Katoļu baznīca ir diezgan lojāla pret šādām lietām, tai ir mazāk striktu kritēriju par to, ko drīkst un ko nedrīkst. Turklāt Venēcijā daudzas baznīcas atļauj rīkot dažādus pasākumus savās ēkās – tajā pašā Svētā Antonīna baznīcā iepriekšējās biennāles laikā notika Ai Veiveja izstāde. Atklāšana, precīzāk – divas atklāšanas, noritēja diezgan labi. Preview pasākumā bija ļoti daudz pilnīgi dažādu konfesiju ļaužu, bija pat kāds rabīns... Nākamajā dienā notika otra atklāšana, jau daudz mierīgāka, uz to bija sanākuši mūsu draugi un partneri no Amerikas. Kopumā – viss notika ļoti draudzīgi.
Vai ir iespējams Krievijā, ņemot vērā pašreizējo kultūras kontekstu, parādīt projektu Conversion tā, kā tas bija iecerēts – Facebook zīme, altāri utt. –, bet tikai pareizticīgās baznīcas telpās?
Stipri šaubos. Diezin vai ko tādu atļautu. Mēs neesam domājuši par to, nedz arī ar kādu runājuši – jo tas nav mūsu mērķis. Mums ir svarīga pati telpa, nevis rituāli, kas tajā notiek.
Interesants ir vēl kāds moments. Kas jums kā māksliniekiem ir Conversion? Savdabīgas antiutopijas radīšana – pasaules, kurā gadžeti un virtuālā realitāte ir visu aizstājuši?
Lielā mērā tie ir ironiski motīvi, mums nav tādas konkrētas piesaistes reliģijai. Precīzāk, mums nav principiāli svarīgi strādāt tieši ar kristietības tematiku. Conversion taču ir ironisks skatījums uz to, kas var atgadīties pasaulē noteiktā notikumu izkārtojumā. Mēs esam radījuši savdabīgu fantāzijas pasauli, kuru projicējam uz dzīves realitāti. Jo, ja padomā, cilvēki ļoti daudz laika velta visiem tiem gadžetiem un virtuālajai realitātei. Agrāk cilvēks varēja atnākt uz baznīcu, lai uzdotu visus viņu interesējošos jautājumus, bet tagad, visticamāk, viņš atbildi meklē Google.
Turklāt Google uz lietotāja jautājumu var atbildēt tieši garīdznieks. Ir taču tāds jauks stāsts par kādu Pleskavas mācītāju, kurš uztur savu blogu, un ikviens var viņam uzdot absolūti jebkuru jautājumu. Piemēram, vai internetā kaķi var noskatīt ar ļaunu aci un tamlīdzīgi.
Savukārt Romas pāvestam ir konts tviterī. Tā ka ar to viss ir kārtībā.
Ja aizdomājas, tad arī virtuālās pasaules valoda ir tāda mazliet “dievišķa” – visas tās “ikoniņas”, brīnumainie “mākoņi”…
Jā, tā arī ir. Bet iedomājieties – eksistē, nu, vienkārši kosmiska izmēra mākonis, kurā var glabāt absolūti jebkurus datus un no kura nekas nepazūd, neko nevar izdzēst un tamlīdzīgi. Pastāv to cilvēku profili, kuri jau miruši, – cilvēka vairs nav, bet viņa profils sociālajā tīklā ir. Un sanāk diezgan aizraujoša spēle ar virtuālo, aizsaules pasauli, kuru mēs nepazīstam. Tas viss mirdz skaistās piktogrammās mūsu displejā, bet aiz šīm piktogrammām slēpjas daudz lielāka nozīme, nekā spējam iztēloties. Un ir sakralizācijas moments, un tieši to mēs arī izstādē parādām.
Šis pats par sevi ir ļoti vērienīgs projekts un, šķiet, arī dārgs no ražošanas izmaksu viedokļa?
Jā, diezgan dārgs. Mums palīdzēja partneri – tā ir La Fabrique Barbot et Fournier, franču kompānija, ko radījis Oļegs Čerkunovs, lai atbalstītu krievu mākslu ārzemēs. Tā ir galerija Triumf, kas lielā mērā bija atbildīga par visu procesu funkcionēšanu, un Laikmetīgās mākslas muzejs, kas te bija pārstāvēts kā muzejs izbraukumā. Objektus mēs izgatavojām savā studijā Krasnodarā un no turienes vedām uz Venēciju.
Un tehnoloģiskais process?
Nu, tas vispār vienmēr mums ir ilgs un sarežģīts – mēs meklējām vajadzīgās tekstūras, no tām noņēmām silikona formas, izmantojām jaunās tehnoloģijas, ar kurām iepriekš nebijām strādājuši, – hidroabrazīvo griešanu un tamlīdzīgi. Izmantojām sev jaunus materiālus, piemēram, koku. Citiem vārdiem – notika tehnoloģiski eksperimenti, bet tādi ir jebkurā projektā, kam ķeramies klāt.
Ar to viss skaidrs. Un kādi ir nākotnes plāni?
Nākamnedēļ dodamies uz Islandi, fotografēsim savam jaunajam projektam. Pēc tam būs Art Istanbul, oktobrī mums ir personālizstāde Londonā, februārī izstāde Parīzē. Nelielajā personālizstādē Londonā parādīsim jauno projektu, kas būs realizēts, izmantojot mums pašiem jaunu tehnoloģiju – iepriekš neesam strādājuši ar fotogrāfiju, bet tagad Islandē veidosim fotoprojektu, ko rādīsim kā instalāciju. Patiesībā pareizi izraudzīta tehnoloģiskā gultne – arī tas ir instruments.
