Par pasauli bez impērijām
Intervija ar franču domātāju un mākslinieku Bernāru Sordē
18/08/2015
Franču domātājs un mākslinieks Bernārs Sordē (Bernard Sordet) pirmo reizi Latvijā ieradās 1990. gadu beigās, kā Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā ekonomikas un sociālās politikas padomnieks. Toreiz viņš vēl nezināja, ka paliks ar Latviju saistīts uz ilgāku laiku...
2004. gadā Rīgā Dzelzceļa vēstures muzejā notika Bernāra Sordē gleznu un zīmējumu personālizstāde En face, bet 2013. gadā Talsu novada muzejā varēja skatīt Sordē darbus viņa personālizstādē „Introrevolūcija”. Ir pagājuši divi gadi un Bernāra Sordē jaunākie darbi līdz 13. septembrim skatāmi Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā – gleznu, instalāciju un akvareļu izstādē „Transcendence”. Šīs izstādes savā starpā ir vienotas ne vien tāpēc, ka ir viena autora sniegums, bet arī tādēļ, ka visas ir sava veida aicinājums sabiedrībai atvērt acis un iesaistīties jaunas pasaules veidošanā. Tāpat kā Bernāra Sordē literārie teksti – 25 grāmatās un manuskriptos viņš apcer Eiropas attīstību, globalizāciju, finansēs balstītās sistēmas sairšanu. Bez tam Sordē ir arī vairāku rakstu autors par mākslu un māksliniekiem.
ARHĪVS: Bernāra Sordē izstāde Talsos. Ekspresintervija ar mākslinieku.
Bernāra Sordē aizraušanās ar mākslu nav nejauša. Dzīve viņu savedusi kopā ar nozīmīgām 20. gadsimta franču un pasaules mākslas figūrām – Frānsisu Bēkonu, Marianu, Marselu Pužē, Horhi Dibonu, Polu Rebeirolu, Penu Vansī un citiem – savstarpējās diskusijas, domu apmaiņa un kopīgi radītais savā ziņā ir sagatavojis ceļu tālākajai idejai par nākotnes pasauli. Pateicoties šai intelektuālajai draudzībai, Sordē kolekcijā ir šo autoru darbi, kuri tiks novēlēti jau iecerētam muzejam, kā arī šo personību korespondence ar Žanu Polu Sartru, Mišelu Fuko, Semjuelu Beketu, Ingmaru Bergmanu un Albēru Kamī.
Šodien Bernārs Sordē iestājas par zināšanu brīvu apriti, viņš sapņo par jaunu pasaules konstrukciju – pasaules universitāti – par universitāti un pilsētu, kas saplūdušas kopā, vai, ja tā ir maza valsts kā Latvija, – universitāti un valsti, kas veido vienotu veselumu, kur universitātes rektors ir arī valsts premjerministrs. Šī ideja sasaucas ar kustību, ko Sordē kopā ar domubiedriem šobrīd uzsāk – Francijas–Latvijas mākslinieku intelektuālo meditāciju “Da.zA”, kas virzīta uz cerību par citas – vienlīdzībā, kopējā labumā, kultūrā un garīgumā balstītas – pasaules iespējamību, ko veidotu brīva zināšanu apmaiņa, autonomas un solidāras dzīves formas. „Da.za“ pirmā meditācija notiks jau 23. augustā Rīgā, Ģertrūdes ielas teātrī.
Bernārs Sordē. (Bez nosaukuma.) Instalācija XIV. 2013.–2015. Foto: Juris Kalniņš („Fotocentrs“)
Kā jūs pievērsāties mākslai?
Māksla vienmēr ir bijusi manas dzīves sastāvdaļa. Darbu kolekcija, kas man pieder, ir izveidota manas dzīves laikā. Tas sākās ar tikšanos ar Frānsisu Bēkonu. Mūsu sarunas bija kas īpašs. Es atceros Bēkona izstādi Aviņonā, kura viņam bija īsta neveiksme, tikai daži cilvēki saprata to, ko viņš darīja. Mani īpaši saistīja brīnišķīgais “Pāvesta portrets”. Tajā laikā es biju ļoti jauns, man pat vēl nebija 20. Diskutēt ar Frānsisu Bēkonu nebija viegli. Bieži vien viņš aizmiga... Katrā ziņā jebkurš viņa pateiktais teikums bija tā vērts.
Pēc tam man bija īpaša tikšanās ar gleznotāju Marianu (Maryan S. Maryan (1927–1977) – red.), kas pārstāv pēckara figuratīvo glezniecību. Starp citu, deviņi viņa darbi ir atrodami arī Pompidū centrā. Marians bija lielisks gleznotājs. Lai izskaidrotu viņa mākslu, nedaudz jāzina par viņa dzīvi – Marians no 12 līdz 17 gadu vecumam atradās Aušvicē, tas, protams, viņam bija liels šoks, bet viņš izdzīvoja.
Marians. Bez nosaukuma. 1971. Bernāra Sordē kolekcija.
Manā kolekcijā ir arī Marsela Pužē (Marcel Pouget (1923–1985) – red.) gleznas. Viņš radīja apvērsumu mākslā, ieviešot tajā jaunu garīgumu – reliģiju plurālismu, kas vienlaikus nebija sinkrētisms; viņš spēja ieturēt distanci no notiekošā. No viņa, piemēram, ietekmējies tāds mākslinieks kā Garusts (Gérard Garouste, 1946 – red.).
Vēl viens – Pens Vansī (Peng Wan Ts (1939 ) – red.). Ar Penu Vansī mani saista cieša un ilga draudzība. Viņš ir piešķīris laikmetīgumu ķīniešu mākslai. Liels mūsdienu mākslas meistars. Un visbeidzot, Pols Rebeirols (Paul Rebeyrolle (1926–2005) – red.). Viņam bija sērija par imigrāciju „Telidžana kundzes soma“ (Le sac de Madame Tellikdjian). Viņš nosodīja „monetārismu“. Starp citu, Parīzē Finanšu ministrijā ir Rebeirola glezna par naudas dievības tēmu. Rebeirols bija komunists, bet 50. gados pameta komunistisko partiju. Viņš draudzējās ar Fuko un Sartru.
Pols Rebeirols. „Ceļinieks.“ 1985. Bernāra Sordē kolekcija.
Tie visi ir jūsu draugi, bet vai viņi ir ietekmējuši arī jūsu mākslu?
Nē, es nezinu, bet visticamāk, ka nē. Mūsu galvenais fokuss bija – kādā pasaulē mēs dzīvojam, kādu pasauli mēs sagaidām un vēlamies ieraudzīt. Mēs par to diskutējām un kopā izveidojām daudzas lietas, tas lielā mērā izsaka arī šo mākslinieku pasauli. Piemēram, tēlnieks Dibons (Jorge Dubon (1938–2004) – red.), ar kuru kopā mēs izstrādājām Jauno pilsētu, līdzīgu kā, varbūt zināt, Konstāna (Constant Nieuwenhuys (1920–2005) – red.) Jauno Bābeli. Arī viņš bija draugs. Bet ar Dibonu – viņš bija tēlnieks no Meksikas – mēs iztēlojāmies pilsētu un radījām tās projektu. Tādas bija mūsu visu attiecības – bez buržuā pasaules, mēs bijām zinātnieki. Kad es kļuvu vadītājs vienā no lielākajām Francijas farmācijas kompānijām, māksla un attiecības ar šiem cilvēkiem, bija veids kā izbēgt no ikdienas.
Rezultātā es esmu kļuvis par kolekcionāru pret savu gribu – bet tā ir arī sapratne par dzīvi, kas šobrīd rezultējusies aptuveni 25 grāmatās un manuskriptos. Tā ir taisnība, ka mana glezniecība un rakstniecība abas iet cieši kopā, tās ir cieši saistītas. Bet attiecības ar šiem cilvēkiem ir palīdzējušas man rast ideju par jaunas pasaules veidošanu.
Marians. Bez nosaukuma. 1973. Bernāra Sordē kolekcija.
Šī ideju apmaiņa Jums ir ļoti svarīga.
Jā. Ideju apmaiņa un arī kopējā telpa, kas veltīta mākslai, tāpat arī zinātnei, un arī filozofijai. Kad 1998. gadā es ierados Latvijā, pēc tam, kad biju strādājis Ukrainā, Krievijā, citās valstīs, kā Francijas Finanšu ministrijas un Eiropas Komisijas pārstāvis, svarīgākais jautājums man bija – cik liela telpa ir atvēlēta mākslai un universitātes zinībām. Tam es pievērsu vislielāko uzmanību.
Vai varat pastāstīt vairāk par nākotnes pilsētas projektu?
Dibons, ar kuru kopā mēs šo projektu virzījām, tajā laikā bija komunists. Iespējams, ne komunists, bet drīzāk “cilvēks no meža”. Viņš bija arhitekts. Interesanti, ka viņš savas idejas skicēja uz mazām metro biļetēm. Ievērības vērtas ir arī Dibona minimālistiskās skulptūras. Dibona filozofija bija – labāk katram cilvēkam spēlēt mūzikas instrumentu, nekā izmantot mūzikas ierakstu. Es piekrītu šai domai. Es domāju, ka cilvēkiem būtu jādarbina abas smadzeņu puslodes un apmācība, izglītības sistēma būtu jāveido tāda, lai to attīstītu.
Projekta nosaukums ir Spire-la-Neuve (Jaunā Špeiere – red.). Tas radās ap 1982.–1984. gadu. Pilsētai, kuras ideju radījām kopā, ir konusa spirāles forma, kas iesniedzas zemē 30 metru dziļumā. Konuss var būt gan aizvērts, gan atvērts, telpa tiek veidota terasveidīga. Dibons zināja, kā atrisināt enerģijas problēmu – siltuma un enerģijas akumulācija šajā projektā ir noorganizēta. Konusa apakšējā daļā ir iecerēts veidot agoru – laukumu, kur pulcēties un diskutēt – kā centrālo elementu. Pusi sava laika cilvēki varētu strādāt, otru pusi – atpūsties, domāt un diskutēt. Jo, piemēram, izglītības sistēma šajā pilsētā tiek veidota, piedaloties katram indivīdam, lai nodrošinātu ideju un zināšanu mantošanu cauri paaudzēm. Sabiedrībā valda solidaritāte. Protams, tas tā var būt gan konusā, gan citur, bet mūsu sistēma bija konuss. Pilsētas galvenā ideja ir autonomija, pašpārvalde, kas cieši saistīta ar izglītību. Centrālo lomu tajā spēlē mākslinieks.
Mēs izstrādājām savu dizainu visai konstrukcijai. Ideja bija balstīta projektā, ko Dibons jau bija realizējis Ungārijā – viņš bija uzbūvējis individuāli projektētas mājas. Es pats redzēju, kā cilvēki savām rokām būvēja mājas, veidoja to formu, par pamatu ņemot 5–10 idejas, ko Dibons bija izstrādājis. Ēkas tika būvētas, saskaņojot, diskutējot ar pārējiem. Uz mani tas atstāja lielu iespaidu. Dibons, kurš, augumā, iespējams, bija ne garāks kā 1,60 metri, bija ārkārtīgi spēcīga persona. Viņš transportēja savus 3 metrus lielos koka objektus savā mazajā Renault mašīnā. Viņš bija ļoti enerģisks. Viņam bija spēks. Iedomājieties, cik Latvijas pilsētu varētu rekonstruēt, izmantojot visu iedzīvotāju spēku – vienmēr, kad dodos projām pēc Latvijas apciemojuma, mana roka ir nedaudz cietusi no latviešu spēcīgajiem rokasspiedieniem. Mana mazā roka salīdzinot ar normāla izmēra roku Latvijā... Ar šīm rokām kaut ko var uzbūvēt! Tāda bija Dibona ideja.
Cik lielam cilvēku skaitam pilsēta ir paredzēta?
3000–5000 iedzīvotājiem.
Kas ar šo projektu notika?
Tas ir labs jautājums. Daļēji šis projekts ir realizēts Ungārijā padomju laikā. Šā projekta iespējamā realizācija vēl aizvien tiek apspriesta Francijā – man par pārsteigumu, ik pa diviem gadiem franču politiķi runā par projekta palaišanu. Tas nozīmē, ka projekts nav tikai skices līmenī, tas tiek apspriests, un tā ir cīņa starp politiķiem, kas vēlas to iegūt.
Vai jūs domājat, ka esošās varas grib redzēt šādas autonomijas? Tās taču nevar kontrolēt.
Es domāju, ka starp politiķiem noteikti ir cilvēki, kam šīs idejas ir tuvas. Bet es domāju, ka politiskā sistēma ir jāmaina – nevar palikt tā, ka sistēma atņem spēku, ja tā var dot spēku. Tā ir atslēga.
Bernārs Sordē, viņa meita Benedikta Sordē un mākslinieks Pols Rebeirols. 1990.
No Bernāra Sordē personīgā arhīva.
Mākslas laukā, piemēram, būtu iniciatīvas, kas vēlētos attīstīt alternatīvos mākslas procesus, bet viss apstājas brīdī, kad pietrūkst finanses.
Jā, tāpēc ir svarīgi, ka cilvēki apvienojas un pasaka politiķiem – esiet uzmanīgi! Atbalstiet šo dzīvesveidu. Te jādomā arī par sistēmas definansializāciju un jaunu ceļu, iespēju atrašanu, lai funkcionētu bez naudas. Piemēram, Francijā ir zemnieku organizācija ar savu punktu banku – kāds palīdz man, es palīdzu citam. Mēs viens otram nemaksājam, bet mums ir punktu banka. Tas ir tikai viens piemērs. Un tas darbojas – labāk, nekā finanses.
Intervijās, runājot par Eiropu, jūs minat sadarbību, solidaritāti, kolektīvo redzējumu.
Manā izpratnē mēs virzāmies uz pasauli, kur nav industriju, cilvēki nav strādnieki, bet gan inženieri vai amatnieki. Ja rada nepieciešamo vidi cilvēkiem, viņi var izpausties kā inženieri, pētnieki vai amatnieki. Cilvēki ir vairāk nekā strādnieki, tāpēc valdībai ir jābūt savādākai, valsts pārvaldītājiem jābūt savādākiem. Un mākslai tajā jāatvēl lielāka telpa. Cilvēkiem ir jākļūst par radītājiem. Viņiem ir jāizpaužas dzīvē, ne tikai hobijos. Viņiem ir jāpiedalās.
Jūsu iepriekšējā izstāde Latvijā bija gandrīz pirms diviem gadiem. Tā iepazīstināja skatītāju ar tēmām, kas jūs interesē un kuras turpinat attīstīt arī jaunākajā izstādē Madonas muzejā, aicinot uz „iekšējo revolūciju”, kas ved uz dziļām pārmaiņām. Vai redzat kādas izmaiņas, kas būtu šo divu gadu laikā notikušas Latvijā?
2000. gadā mēs ar draugiem ASV un Eiropā paredzējām esošās sistēmas sabrukumu 2025. gadā. Mēs brīdinājām, ka Eiropā būs grūtības, iespējams, pat karš, neviens tam tad neticēja. Tā sauktā pāreja no sociālisma uz kapitālismu būtībā tikai vairoja patērēšanas iespējas, nevis izraisīja dziļas pārmaiņas. Mēs vēl aizvien esam procesā, mēs turpinām brīdināt, un es neesmu pārliecināts par veidu, kādā Eiropa attīstās šobrīd. Es nekad neceļu paniku, tieši pretēji – es vienmēr citiem saku, ka ir risinājums, bet mums jādomā tādā virzienā, lai šis risinājums būtu dzīvotspējīgs. Risinājums eksistē tikai tad, ja mēs mainām sevi. Divu gadu laikā mēs esam progresējuši sabrukuma virzienā, bet noteikti cilvēki arvien vairāk arī apzinās to, ka mums vajag sevi mobilizēt. Es piekrītu sajūtai, ka var notikt kaut kas bīstams un ka mums cilvēki jābrīdina, lai neguļ, lai negaida risinājumus, ko piedāvā impērijas. Kad Rebeirols mira, viņš teica man, ka pasaule iznīcina sevi no iekšpuses, līdzīgi kā zivs pūst no galvas.
Bernārs Sordē. (Bez nosaukuma.) Triptihs VI. 2011.–2013. Foto: Juris Kalniņš („Fotocentrs“)
Mēs noteikti nonāksim pie situācijas, kad cilvēki teiks – mums jāņem teikšana savās rokās. Es ceru, ka vēl nav par vēlu, lai izvairītos no vardarbības. Es domāju, ir kāda zīme, ka cilvēki virzās uz priekšu. Neskatoties uz to, ka ir grūtības un šķēršļi. Es esmu optimists. 14 darbi manā izstādē atsaucas uz 14 Krusta ceļa pieturpunktiem Jaunajā Derībā, bet beigu beigās ir augšāmcelšanās, pasaule bez impērijām. Augšāmcelšanās ir pārmaiņu un iespēju vēstījums. Ja mēs paturam prātā šo iespēju par savādāku pasauli, mēs nezaudējam drosmi un ejam tālāk. Cerības vēstījums ir visnotaļ klātesošs.
Tātad, jūs domājat, ka mums tomēr ir nākotne iespējama?
Ļoti iespējama!
Esošā sistēma pārbauda cilvēku robežas. Līdzīgi kā ir crash vai stress testi bankām, sistēma veic šos testus ar cilvēkiem, bet ir robeža. Protams, varbūt ir nelielas atšķirības francūžu un latviešu sāpju slieksnī, tomēr, ja mēs paskatamies uz arābu pavasara notikumiem Tunisijā, viens cilvēks gan burtiski, gan pārnestā nozīmē aizdedz dzirksteli un visā valstī sākas revolūcija. Un latviešiem ir revolucionārais gēns. Kur tas ir? Varbūt tas vēl guļ?
Kā šo gēnu atmodināt?
Jā, es esmu biologs pēc izglītības... (Smejas.)
Es mēģinu atmodināt ar savām gleznām un rakstiem. Mums nevajadzētu domāt, ka viss, ko redzam televīzijā – šie kari un konflikti –, ka tā ir norma. Es mēģinu brīdināt ne vien latviešus, bet arī sevi un manas valsts cilvēkus. Es esmu pret jebkādas veida īpašumu, piemēram, visi mākslas darbi, ko savas dzīves laikā esmu uzkrājis, tiks nodoti muzejā, kura veidošana patlaban tiek apspriesta ar Francijas ministriju.
Es ticu, ka jaunu pasauli uzbūvēs universitāte, es arī domāju, ka jauna pasaule tiks uzbūvēta apvienojot mākslas spēkus. Arī izstādē Madonas muzejā aicinājām mums pievienoties māksliniekus no Madonas un Madonas apkārtnes. Tāpēc izstādē ir fotogrāfa Andreja Granta darbi, atklāšanā uzstājās mūziķis Haralds Sīmanis, piedalījās podnieki Baiba un Einārs Dumpji, un mūs arī atbalstīja dzejniece Liāna Langa.
Laiks, kurā mēs esam, prasa īstu mākslinieku, nevis baņķieru mobilizāciju. Mēs mēģinām to padarīt reālu.
Bernārs Sordē. (Bez nosaukuma.) Triptihs XII. 2013.–2015. Foto: Juris Kalniņš („Fotocentrs“)
Tas izklausās pēc tā, ka jūs ticat, ka māksla var glābt pasauli.
Jā, pilnīgi noteikti! Ir divi veidi, kā domāt par mākslu. Viens ir ar mākslu būvēt biznesu. Piemēram, kā to dara Bernārs Arno ar Louis Vuitton fondu, vai arī Fransuā Pino, – tas ir veids kā strādāt ar mākslu. Ko viņi dara? Pērk un pārdod, viņiem pieder izsoļu nami un muzejs. Viņi ar to var spēlēt.
Un ir vēl viens risinājums – padarīt mākslu aktīvu, neatkarīgu no finansēm, savest kopā pie viena galda tādus cilvēkus kā Frānsiss Bēkons vai Viljams Moriss – un jums būs cita pasaule. Tā ir mana pārliecība.
