Jaunās arhitektūras autsaiders. Mārtiņš Pīlēns
Intervija ar arhitektu un dizaineru Mārtiņu Pīlēnu
21/08/2015
Arhitektūras un dizaina studijas “1PLUS1” telpas, agrāk tā sauktajā fon Ercdorfa-Kupfera četru stāvu mūra īres namā – Elizabetes ielā 7, šobrīd sasaucas ar aiz-bulvāru loka teritorijas klusumu. Studijas dibinātājs, Latvijas vīna kultūras flagmaņa – vīna bāra/restorāna “Vīna Studija” idejas autors Mārtiņš Pīlēns šobrīd tur darbojas vienatnē. Būvju tehniskie zīmējumi biroja vidē nav manāmi, tā vietā apskatāmi vīna plauktu un glāžu paliktņu dizaina koncepti un gatavie modeļi. Šobrīd vīna kultūra kļuvusi par Mārtiņa Pīlēna centrālo darbības lauku. Ieskicējot notikumu attīstības gaitu, kas rezultējusies ar attālināšanos no arhitektūras, jāpievēršas priekšvēsturei, kas savulaik Mārtiņu tai pietuvinājusi, proti, studijām Veimāras Bauhaus universitātē (Bauhaus-Universität Weimar). Tā kā Bauhaus nav tikai arhitektūras universitāte, bet savā ziņā arī dzīves mākslas skola, kurā arhitektūra un dizains netiek izolēti, bet gan uztverti kā vienlīdz svarīgs kopums, – tieši tur dzima jaunā arhitekta mīlestība pret mazām detaļām. Savukārt vēlākās studijas Vīnes Mākslas akadēmijā (Akademie der bildenden Künste Wien) ļāva pamanīt arhitektūras un mākslas bohēmisko pusi, lai jau brīvāk izvērtētu Veimāras universitātē gūto zināšanu bagāžu. Austrijā Mārtiņš Pīlēns atklāja arī neiztrūkstošo tās kultūras sastāvadaļu – vīnu, kuru viņš vēlējās padarīt par kaut ko sabiedrību bagātinošu arī Latvijā. 2007. gadā kā arhitekts un dizainers viņš aizsāka darbu pie vīna bāru/restorānu “Vīna Studija” ķēdes izveides. Vīna kultūrai atbilstoša dizaina radīšana prasīja dziļāku industrijas izzināšanu, kas galu galā rezultējās ar divām pabeigtām augstskolām Austrijā, vīndara sertifikāta un vīnziņa diploma iegūšanu.
Vīna degustāciju paliktņa tests bioloģisko vīnu mesē RAW, Londonā. Foto: Mārtiņš Pīlēns
Lūdzu, pastāsti, kas tevi mudināja radīt tieši šādu un ne citādāku vīna aksesuāru dizainu? Kas, tavuprāt, ir vīna kultūras iztrūkstošie dizaina elementi?
Braukājot pa dažādiem vīna gadatirgiem, bieži vien sastapos ar situāciju, kad, degustējot vīnu, vienlaikus spļaujot un veidojot pierakstus, man vīna glāze bija jānoliek kaut kur malā un nereti to kāds apgāza, te pēkšņi tā pazuda... Tāpēc radot šo paliktni, es mēģināju rast iespēju, kā vienuviet sakombinēt manu piezīmju blociņu ar vīna glāzes turētāju, un vienlaicīgi rastu risinājumu, kā izvairīties no iespējamām šļakatām spļaujot lielajā traukā. Tagad tas kā vairogs reizē arī nosargā manu balto kreklu. Un kā nekā – baltā krekla sindroms ir profesionalitātes rādītājs: mesi sākt un arī beigt baltā, tīrā kreklā – tas nozīmē, ka man piemīt zināmas iemaņas un esmu pietiekami nopietni uztverams.
Ir radīti arī vīna plaukti pārdošanas ekspozīcijām gadatirgos. Nereti ir tā, ka vīndaris svīst sviedrus, bradājot pa mālainajām vīna lauka zemēm, griežot lapas un nospiežot vīnu, un tad viņš tāds savā veidā zemniecisks, netīriem zābakiem kājās aizbrauc uz gadatirgu, kur tiek iestumts plastmasas stendā, plastmasas krēslā, starp kaut kādiem baneriem. Viņš savā ziņā izskatās pēc āksta, kas ar savu tīro, dabisko produktu ienācis lielveikalā. Šīs lietas mani parasti kaitina un traucē, tāpēc es cenšos atrast kādu izstāžu sistēmas risinājumu, kas vairāk atbilstu šim smagajam, netīrajam darbam vīna laukā un varbūt precīzāk pateiktu, kas tas vīns ir.
Kā zināms, viens baltvīns ir vieglāks, cits – smagāks, viens der draugiem, kam patīk kraukšķīgi baltvīni, cits – draugiem, kuri vienmēr vēlas ko mazliet treknāku, un bieži vien apjaušam, ka ar viena veida vīnu mēs ballīti īsti nevaram noservēt. Tāpēc sākam vīnus uzkrāt un pielāgot tos savai situācijai. Kādam šī kolekcija ir trīs pudeles, kādam – sešas, profesionāļi vīnu mēģina arī izturēt. Rodas jautājums, kā to darīt – vīna veikala maisiņos vai parastās kartona kastēs, vai tomēr plauktos, kas pielāgoti pudelēm. Un jāsaka, šādi produkti nav nemaz tik viegli pieejami. Nav pieejami Latvijā, nav pieejami Eiropā. Tā aiz savas privātas vajadzības esmu sācis šim produktam pieķerties – esmu izvirzījis sev uzdevumu radīt sistēmu, kuru es pats labprāt lietotu un kuru ieteiktu arī draugiem. Tā ir sistēma, kas ļauj mums glabāt pudeles, neaizņemot daudz vietas. Bieži vien mēs iepērkam daudz kurpju un drēbju, bet, kad mums nepieciešamas tieši baltās kurpes vai rozā krekls, esam spiesti pārkravāt visu skapi, lai tiem piekļūtu. Līdzīgi ir ar vīna ledusskapjiem – tos aizkrāmējot, mēs nekad netiekam pie vienas nepieciešamās pudeles. Savukārt šajos režģos katrai pudelei ir savs individuālais plauktiņš, lai mēs lieki arī netracinātu pārējās pudeles, jo, ja pudele guļ mierīgi, tā atpūšas un nobriest, ja mēs to katrreiz sakratām – nogatavināšanās process tiek pārtraukts.
Tāpat jāatceras, ka visas vīna pudeles nav vienādas. Kamēr vīna pudeles ar zemāku smaguma centru plauktos guļ pavisam mierīgi, nesvārstoties, Austrijas pudeles ir garas un slaidas, tāpēc guļus stāvoklī mēdz svārstīties un pie vieglas vibrācijas no ierastās vīna glabāšanas sistēmas mēdz izslīdēt ārā. Manos plauktos vīns ir mazliet piepacelts, vienmēr slapinot arī korķi, jo izžuvis korķis var sākt vīnu bojāt. Vienalga, kāds ir režģis – galvenais, lai šī te pudele ir mierīga un laimīga.
Dizains nav pašmērķis, galvenā ir funkcija. Esmu funkcionālās dizaina skolas piekritējs, jo bez funkcijas tomēr lietas nefunkcionē.
“Vīna Studija”. Foto: Roger Casas
Varbūt varam pievērsties “Vīna Studijas” iztirzājumam... Kā tava dizaina funkcijas izpratne tika iedarbināta šajā projektā?
Pirmā “Vīna Studija” tika atvērta 2008. gadā. Tajā brīdī vīna kultūras Latvijā vēl nebija. Mums bija viens, divi specializēti vīna veikali, bet tie cilvēkam no malas vairāk radīja bailes – bija sajūta, ka, lai tajos ieietu, ir daudz jāzina. Mans mērķis bija radīt kaut ko demokrātisku, proti, ko tādu, kas asociējās ar askētisku vienkāršību, kaut ko asprātīgu, vietu, kurā ātri iespējams pieņemt spēles noteikumus, kuri ir skaidri saprotami.
Lielākoties restorānos galdiņi savstarpēji ir izolēti un cilvēki sēž lielos attālumos viens no otra, tādējādi veidojas tā ‘balto galdautu’ sajūta, es savukārt vēlējos, lai restorānā būtu troksnis – šī mājīgā murdoņa, kurā nevar izšķirt, vai kāds runā par savām privātajām lietām vai naudu, lai tā ļautu ātri pieņemt situāciju un nevajadzētu vienu glāzi drosmei, lai iejustos šajā atmosfērā. Tā ir tāda izsmalcināta vienkāršība. Šo vienkāršību noturēt tādu viegli smalku – tas bija uzdevums, ko vēlējos izpildīt.
Līdz ar to šajā projektā par galveno dizaina aspektu izvirzīju vīnu, vīna pudeli, vīna glāzi un sarunu ap vīnu, visam pārējam ir jābūt fonā. Klientam ir svarīgi sajust, ka viņš nepārmaksā par interjeru, dizainu un mārketingu. “Vīna Studijā” izmantoti relatīvi robusti materiāli – saplāksnis, kas ir viegli piegriežams, bet ne tik viegli apstrādājams; bāram ir asprātīga forma, kas ļauj redzēt visu vīna noliktavu, jo tā nav nekas slēpjams – vīna kastes ir skaistas, varbūt citas ne pārāk, taču tomēr tas viss ir patiesi. Centos izvairīties no mīkstiem materiāliem, kas rada māju un dīvāna sajūtu. Tika atkailinātas sienas, centos izvairīties no riģipša un atbrīvoties no dubultajiem griestiem, lai telpa atgūtu tās patieso augstumu. Atkasot to visu nost, telpa sāka elpot un strādāt pati. Šeit arhitektam ir jāapslāpē savas ambīcijas un jāļauj telpai runāt.
“Vīna Studija”. Foto: Roger Casas
Šogad Rīgā atvērušās vairākas jaunas kafejnīcas un restorāni, un jāsaka, ka to vidū ir arī labi piemēri. Citi kā interjera galveno akcentu izceļ telpu veco, autentisko veidolu, citi cenšas izmantot ārtelpu… Kā tu vērtē šobrīd pilsētā notiekošo?
Es domāju, ka jebkurš pozitīvs piemērs iedrošina vēl divus citus. Principā, jo vairāk labi piemēri rodas, jo vairāk radīsies arī vēlāk!
Protams, novājinātā ekonomika un krīze arhitektūru mazliet ir paārstējusi, bet kas ir bīstami – daudzi šie bāri sāk rasties pašu spēkiem, tiek upurēts un taupīts uz dizainu, dizaineru konsultācijām – un tad notiek katastrofas. Rīga ir pilna ar šiem pašu spēku konceptiem – ir labi koncepti un ir tādi, kas parāda sabiedrības negatavību uztvert dizainu nopietni. Protams, šī tendence ir visur Eiropā, bet tik sāpīgi kā šeit – es neesmu redzējis nekur.
Es vēlētos pievērsties lielās arhitektūras projektu tēmai un tos pavadošajai kritikai. Vai, tavuprāt, pēdējā laikā tik masīvi un skaļi paustā neapmierinātība par noteiktiem jaunās arhitektūras projektiem – Okupācijas muzeja jauno piebūvi, “ARHIS” projektu Grēcinieku ielā u.c. – darbojas kā garants labiem, pārdomātiem arhitektūras projektiem nākotnē? Un kādu iespaidu šis troksnis atstāj uz sabiedrību?
Okupācijas muzeja gadījumā – esmu to arhitektu vidū, kas parakstīja vēstuli pret ēkas piebūves celtniecību.
Katrā ziņā labāk ir apstādināt vienu otru projektu, pirms tā tiek uzsākta un tērēta nodokļu maksātāju nauda, lai sasniegtu kaut kādu vidēju rezultātu. Tad labāk ir nokliegties. Kā sabiedrība mēs vispār tikai tagad sākam runāt un iedziļināties, un pēkšņi ieraugām, ka šie baneri uz Okupācijas muzeja fasādes ir vienkārši ārkārtīgi banāla parādība. Iespējams, bez bļaustīšanās par piebūvi, cilvēki savā ikdienas steigā neko nebūtu pamanījuši.
Protams, šis troksnis savā ziņā met ēnu uz arhitektūru, bet no otras puses – jābūvē ir tikai labi un pārliecinoši projekti. Būvēšana būvēšanas pēc, ko esam darījuši jau daudzus gadus, ne pie kā laba nav novedusi.
Diskusijām būtu jābūt nepārtraukti. Protams, mēs nedrīkstam kritizēt katru projektu, bet valstiska mēroga projekti ir pelnījuši sabiedrības un profesionāļu izteikšanos. Arhitektu savienībai būtu par tiem jāizsakās, un, ja tā to nedara, tad to dara indivīdu grupas. Kritiķu masa mums būtu nepieciešama daudz spēcīgāka – valstiski vai fondu apmaksāta, citādi tagad tā ir bezmaz vai brīvprātīga un tie ir labi ja divi, trīs cilvēki.
No otras puses – mēs runājam par šādiem kultūras projektiem un vienlaicīgi pieveram acis, kā degradējot pilsētvidi, tiek būvēti supermārketi. Kad redzam, ka tas nes atpakaļ naudu, tad acis pieveram, ja nenes – tad pēkšņi par visu iestājamies.
Kāds ir tavs skatījums uz iespējamo Laikmetīgās mākslas muzeja veidolu un lokāciju?
Tāpat kā mēs, apmeklējot jebkuru Eiropas pilsētu, sagaidām, ka muzejs un koncertzāle būs centrā un vēlams kājāmejamā distancē no viesnīcas, to pašu sagaida arī Rīgas viesi.
Lai mēs atkal neizietu uz kādu kompromisu, būtu labi, ja tā būtu jaunbūve – ar pareizi pielāgotu gaismu un telpu izmēru, jo, manuprāt, laikmetīgā māksla šodien jau ir kas vairāk par 1 reiz 1 metra gleznas formātu – bieži vien tās ir septiņmetrīgas skulptūras. Tāpēc, iespējams, neviena rekonstrukcija to nepaņems pretī.
Sabiedrībai trūkst skaistu sabiedrisku ēku, kuras lietot un pārliecināties par kvalitatīvu arhitektūru. Mēs nevaram sabiedrību pamācīt vai paskolot, vien izdalot trīs brošūras ar trim intervijām – mums ir nepieciešamas sabiedriskas ēkas, skolas un biroji, vide, kas liktu cilvēkiem aizdomāties.
Gads iet uz otru pusi. Jau tagad spilgtu notikumu pasaules arhitektūrā bijis daudz – Žana Nuvēla jaunā Parīzes filharmonija, Frenka Gērija Louis Vuitton Foundation muzejs, Rema Kolhāsa laikmetīgās mākslas muzejs Garage Maskavā, tikko tika apstiprināts Gugenheima Helsinku muzeja projekts… Kā tu vērtē šos un citus pēdējā laika starptautiskās arhitektūras notikumus?
Būšu godīgs – šobrīd esmu sevi attālinājis no šī skatupunkta un necenšos izsekot katram arhizīna notikumam. Šī pārbagātība, kurā projekti līdzinās viens otram un principā tikai kopē pagājušā gada labākos sasniegumus, – ir neinteresanti.
Un patiesībā – šī vizuālo mediju pārbagātība bieži vien rada tādu mānīgu iespaidu, ka pasaulē viss notiek, turklāt ārkārtīgi skaisti. Taču aizbraucot, redzam, ka stikli tur ir aplīmēti un atkal priekšā ir visi tie plakāti. Šis skaistums eksistējis tikai pāris atvēršanas dienās.
Manā skatījumā vairs nav nepieciešams tērēt tik lielu naudu jauniem projektiem, mums būtu jāsāk ar vecajām ēkām un to rekonstrukciju, jāmācās atdzīvināt tās un pašiem tām pielāgoties. Šobrīd man daudz lielāku gandarījumu sagādā nesabojātas ēkas vai telpu grupas ārpus Rīgas, kurās redzu, ka neviens vēl nav pārgājis pāri ar riģipsi un plastmasas logu sērgu. Tas man sagādā lielāku prieku nekā Vuitton muzejs. Varbūt esmu šīs jaunās arhitektūras autsaiders, bet tā savā veidā mani mazliet ir nogurdinājusi. Es saredzu eko-arhitektūras laikmetu.
Un labprātāk es izteiktos par lietām, ko dabā esmu redzējis.
Kāda būtu tava pēdējā laika labākā pieredze?
Man vislielāko gandarījumu sniedz vīna arhitektūra. Esmu izbraukājis visus vīna reģionus un principā jebkurā ir pa kādam Herzog & de Meuron vai Normana Fostera sniegumam – visi lielie arhitektūras grandi ir izteikušies. Un ko mēs redzam – jo lielāks grands, jo vairāk stiklojuma un iespaidīgākas degustāciju zāles, bet neviens nav sapratis to galveno uzdevumu – galvenais medijs ir vīns tajā glāzē.
Austrijā ārkārtīgi skaistu vīna darītavu bums tika izslimots 90. gadu beigās, kad Eiropas vīna kartē parādījās Austrijas vīni un pēkšņi visi sāka investēt. Pašas skaistākās vīna darītavas ir tieši Tirolē. Tur viņi respektējuši dabu un Dolomīta kalnus, un vīna darītavas bieži vien ir pastumtas zem vīna laukiem – zem tām ir vīna pagrabi, kuri turklāt ir agresīvi lielas ēkas. Bieži vien ir jāpabrien kādi 15 metri, jāuzkāpj kaut kādā stāvākā kalnā, jāiziet saules svelmei cauri, jāatklāj kāda aleja, un nonākšana līdz vīna darītavas vārtiem kļūst par piedzīvojumu ar pozitīvu satraukumu. Tas ir tas, ko šajā civilizācijas laikmetā vairs nejūtam – mēs izveļamies no autotransporta un esam ievēlušies arhitektūrā, nemanot to pāreju – kontekstu. Arhitektūrā mēs aizvien attālināmies no konteksta.
Savukārt brīnišķa mūru burvība un putekļainais šarms parādās daudzos Spānijas projektos, Portugālē... Tur vīna darītavas ir ļoti labā līmenī. Protams, viņi strādā mazliet citos klimatiskos apstākļos – viņiem trīs mēnešus nav metru bieza sniega sega un mīnus grādi, tāpēc fasādes var būt plānākas, taču tās lieliski iekļaujas Spānijas ciematu sadrupušo sienu ainavā. Moderns stiklojums un labs betona lietojums, skats pāri ielejām... – tur kaut kādā veidā panākts balanss starp jauno un veco.
Balanss un konteksts ir tās lietas, ko redzu Spānijas un Portugāles arhitektūrā. Es to nelīdzsvaroju vienlīdzīgi ar Rema Kolhāsa sasniegumiem, jo principā jau tas rezultāts tur iepriekš ir saprogrammēts kā veiksmīgs un lielisks. Zvaigžņu arhitekts tomēr ir mediju pasākums, tāpēc es lielāku gandarījumu gūstu no vides, kur forma, funkcija un piedzīvojums ir skaistā balansā.
Šobrīd tavā pārziņā ir arhitektūras žurnāla “Modernists” izdošana. Kas tevi saista drukātajā medijā?
Bieži vien mēs noniecinām drukāto mediju, taču, manuprāt, tieši tagad tas ir savā atdzimšanas brīdī. Mēs esam tik ārkārtīgi noguruši no saviem telefoniem, datoriem un planšetēm, ka drukātais medijs ir vienīgā veldze, kad gribam pamukt kaut kur nostāk, teiksim, jūras krastā, kur ekrānu neizgaismo saule. Turklāt drukātajam medijam piemīt saglabājamība – tas, ko esam nopirkuši par 4, 12 vai 20 eiro tiešām atrodas uz galda un nekur neizplēn, un tas nav jālejuplādē vēl vienu, otru reizi. Mēs lietas atceramies un sākam lietot daudz apzinātāk, kad tās vienkārši ir redzamas. Tas mani saista.
Žurnāls “Modernists” ir arhitektes un publicistes Ievas Zībārtes mīlestība, kurā mani saista tā skaistais rezultāts. Šim žurnālam nav derīguma termiņa – mēs viņu lasām janvārī, viņš nebūs novecojis decembrī – viena otra aktualitāte būs tikpat spilgta, un savā ziņā šis žurnāls kalpo kā tāda sabiedrības dienasgrāmata, kas atspoguļo, kas ir bijis aktuāls. Žurnālā mēs daudz runājam arī par iznīcināmajām lietām, ko veicina tieksme pēc jaunas arhitektūras un jaunām funkcijām.
Un, protams, “Modernistā” man ir iespēja mazliet parunāt par vīnu.
Kāds, tavuprāt, ir šādu izdevumu potenciāls arhitektūru, interjeru un dizainu attēlot objektīvi?
Savā veidā “Modernists” mēģina to darīt.
Manuprāt, kopumā arhitektūras medijiem ir jāmainās. Šobrīd Latvijā tie, nez kāpēc, ir domāti tikai profesionāļiem – tehniskie plāni, grodu un notekūdeņu sistēmas uzskaites... Bet tas viss taču neinteresē nevienu investoru, nevienu arhitektūras studentu, kurš meklē ideju, ko arhitekts vēlējies pateikt. Tā vien šķiet, ka apzināti notiek izvairīšanās no konceptu un ideju iztirzāšanas, arhitektiem netiek dota iespēja izteikties par to, ko tad viņš ir vēlējies darīt un spējis radīt.
Taču ir jāatceras, ka arhitekts ir domāts, lai radītu skaistas telpas, lai uzlabotu mūsu vidi, un viss pārējais ir tikai pakārtots. Cilvēkiem ir jāredz, cik skaistā vidē iespējams dzīvot, un medijam ir jāstāsta dzīves stila stāsts.
Vai “Modernists” ir kritisks, cildinošs vai stāstošs?
Tas cenšas iepazīstināt, stāstīt un kritizēt.
Vai Latvijā pastāv arhitektūras kritika?
Mums varbūt ir kādas kritikas slejas – divu, trīs kritiķu izpildījumā.
Tas, manuprāt, ir bīstami – tomēr tieši šādi teksti noteikta perioda arhitektūru ieraksta vēstures annālēs, bet ja mums šādu tekstu nav...
Jā, un ārkārtīgi izteikts ir pašu kritiķu trūkums. Visvairāk par to runā Ieva Zībārte, kura arī ir vienīgā, kas nebaidās to darīt.
Arhitekti par arhitektiem sliktu nerunā, tāpat mākslinieki par māksliniekiem sliktu nerunā – tam būtu domāti kritiķi. Taču kritiķu nav un viņi nerunā, tāpēc runāt sāk paši arhitekti, taču tad – anonīmi.
Turklāt, jo mazāk kritiķu, jo sliktāka arhitektūra rodas. Taču mūsu sabiedrība nav gatava kritikai, tā apvainojas. Taču kritika ir laba – tā liek sarosīties un domāt ne tikai arhitektiem, bet arī sabiedrībai, kas sāktu ne tik pašsaprotami pieņemt visu, kas notiek.
Tieši šī pašsaprotamība ir novedusi pie tā, ka mums pēkšņi ir radusies tehniskā arhitektūra – siltumsūkņi un spēkstacijas, kurām principā nav arhitektonisko parametru. Mēs par tām izvairāmies runāt, jo tās taču ir tikai spēkstacijas, tām tiek dotas pielaides, jo tās taču pilda savu funkciju. Taču šī spēkstacija ir diezgan liels notikums, jo pēkšņi tā stāv lauka vidū un mēs to redzam no trim šosejām.
Atgriežoties pie tavām studijām Veimārā un Vīnē... Ko tas nozīmē – studēt ārpus Latvijas, vai tas ir aizraujoši no pirmās līdz pat pēdējai dienai?
Protams. Tu brauc un saproti, tas ir jauns dzīves posms, tu to pieņem un izbaudi. Man bija svarīgi pamukt nost no vides, kurā visus pazīsti un kur viss ir pierasts. Tur tu nonāc nulles punktā – nulle sasniegumi un nulle panākumi, un viss ir jāizcīna ar darbu – tieši tāpat kā pārējiem kursa biedriem.
Studiju programma skāra pilnīgi visu – arhitektūras teoriju, vēsturi, būvtehniku, pašam sanāca strādāt arī amatniecībā, bet svarīgāk par visu to, man bija iespēja būt Eiropā. Tajā laikā Berlīne bija viens no centrālajiem būvlaukumiem un tā man bija viegli sasniedzama. Kā students turp braucu un gāju cauri atvērtu muti. Ir svarīgi, lai būtu šī reālā saikne ar to materiālu, ko studē.
Vai tajā laikā pakausī juti Latviju? Vai domāji, kā iegūto pieredzi būtu iespējams savietot ar Latvijas situāciju?
Studiju laiks man bija ārkārtīgi intensīvs un neatlika laika meklēt problēmas Latvijas arhitektūrā.
Savukārt tagad šī pieredze man devusi precīzāku un eiropeiskāku skatījumu uz problēmām. Kā arī neitralitāti. “Mēs jau parasti darām šādi...” – bet es nezinu, kā “mēs” parasti Latvijā darām. Tāpēc bieži vien mani sauc par autsaideri, jo būvlaukumā es uzvedos mazliet citādāk, runāju par citiem konceptiem... Es esmu tāds kā alternatīvs pienesums, kas sajundī kārtis un notikumus, kas dažādībai nācis tikai par labu.
Es pats ne tik stīvi pieturos, piemēram, pie jūgendstila sasniegumiem, jo Eiropas kontekstā man tie šķiet pašsaprotami, bet es redzu, ka aiz tā ir vēl daudz kas cits. Dēļ bijības pret jūgendstilu mums ir izveidojusies visai dekoratīva pieeja, kamēr Eiropā izglītība ir tīrāka, vairāk notiek pievēršanās arhitektūras konceptam. Kaut tas tiek prezentēts uz salvetes – tomēr koncepts ir viss! Šeit tā nenotiek – šeit arhitektūra konkursu nolikumos vai publikācijās tiek paslēpta starp telpu eksplikācijām, zaļajām tualetēm un telpu norādēm. Mums ir jāsaprot, ka radām mākslas vērtību ar pievienotu funkcionālo vērtību, un viss tehniskais seko pēc tam.
Vai zināmā mērā arī tādēļ esi atkāpies no arhitektūras?
Lielā mērā, jā. Tāpat arī būvniecības kvalitāte Latvijā ir krimināla – izpratne, attieksme un izpildījums... Turklāt kā arhitekti mēs ieslīgstam tik lielos dokumentu krāvumos un pēkšņi esam atbildīgi par tām lietām, par kurām būtu jāatbild būvuzraugam. Birokrātiskais slogs mazina arhitekta vēlmi riskēt. Risks pat būtu nepareizais vārds – arhitekts nekad neriskē, viņš vienkārši uzdrošinās radīt kaut ko jaunu. Tāpat arī labu arhitektu, birojam derīgu darbinieku atrašana ir problēma.
Vai uzskati, ka sevi pierādījušie Latvijas arhitekti ir derīgi starptautiskajā tirgū?
Pirmkārt, jau liela daļa Latvijas arhitektu to negrib, nevēloties runāt angļu valodā.
Taču nav būtiski šeit šķirot latviešu, lietuviešu vai igauņu arhitekts... Principā arhitekts ar savu domu, nostāju, vēlēšanos kaut ko darīt, spēju runāt, pastāvēt par savām idejām uzreiz jau ir eksportspējīgs, ja vien ir spējīgs pielāgoties valodai, mentalitātei un laika zonai.
Es strādāju ar globālajiem klientiem, jo spēju strādāt publiskajā sektorā un pārliecināt cilvēkus. Es saprotu, cik ārkārtīgi svarīgs ir arhitektūras skaidrojošais moments – pāris mēnešus pēc objekta nodošanas es turpinu stāstīt un iepazīstināt ar idejām. Ja esam gatavi runāt ar klientiem – mēs esam eksportspējīgi, ja eksports aprobežojas ar tehniskā projekta nosūtīšanu – tad īsti neredzu tam nekādu jēgu. Latvijā vēl ir gana ko darīt.
Mums arī nav eksporta tirgus atbalsta – birojs nezina, kas viņu tur sagaida un kā pareizi sarēķināt tāmi. Ierobežo arī ģeogrāfija – projektēt kaut kur, kur jālido ar četrām pārsēšanām... Tad mums jābūt stipri lielākiem stāriem nekā tam vietējam grieķu arhitektam, lai grieķu klients izvēlētos mūs. Taču vāciski domājošajā un skandināvu tirgū – mēs esam eksportējami. Vai esam eksportējami kā tehnisko būvju rasētāji vai esam gatavi būvēt muzeju? Domāju, ka daļa arhitektu ir.
Pastāsti, lūdzu, par savu iesaisti šobrīd aktuālajā Liepājas koncertzāles “Lielais Dzintars” projektā.
Esmu piesaistīts “Lielā Dzintara” projektam konsultēt klientu, proti, šos daudzos ēkas lietotājus, kad tie pārņems šo ekspluatācijā nodoto objektu.
Šis ir liels arhitektūras notikums reģionālā mērogā, notikums pēc satura un, protams, arī pēc sava izskata. Tas ir radīts kā stārhitekta Folkera Gīnkes zīmogs – liels un pamanāms, ar tajā iedarbinātu mārketinga triku.
Koncertzāle ir veidota kā vienots veselums, taču šo veselumu pārņems vairāki lietotāji – skola, orķestris, administrācija – katrs ar savu izpratni un vēlēšanos to lietot. Viņi vēlēsies izkārtot mēbeles, piestumt tās, piemēram, pie loga, vienus aizkarus atvērt, otrus aizvērt... Taču “Dzintarā” neieies tik daudz cilvēku, cik to apskatīs no ārpuses – nofotografēs, ieliks feisbukā un instagramā vai gluži vienkārši atcerēsies. Līdz ar to šis skats no malas ir ārkārtīgi svarīgs un esmu piesaistīts, lai šeit netiktu izdarītas kļūdas. Lai šī pie loga piestumtā mēbele un skolotāju čības nebūtu redzamas katram Liepājā iebraukušajam.
Pats interjeru šeit neesmu veidojis – es pieskatu, lai Ginkes veidotais arhitektūras tēls nevienā mirklī netiktu vājināts un reizē radītu komfortu lietotājam. Esmu kā sava veida interjera policija.
Tā mūsu platuma grādos bieži vien ir problēma, ka vispirms tiek pasūtīta arhitektūra, pēc tam – interjers. Bieži vien arhitekti un interjeristi nav pazīstami un uzskata viens otru par viegli traumētiem idiotiem. Viens arhitekts ir modernās līnijas piekritējs, bet šī modernā līnijā klientam izrādījusies par kailu, tāpēc viņš to lūdzis dizaineram ietērpt izšuvumu un lustru interjerā.
Darbs pie sienā iekalta LR ģerboņa preses centra telpas Rīgas Pilī. Foto: Mārtiņš Pīlēns
Cik zināms, biji ieguvis tiesības pārprojektēt valsts prezidenta kabinetu. Kādā stadijā ir šis projekts?
Pagājušajā nedēļā pabeidzām darbu pie baltā, sienā iestrādātā ģerboņa...
Tagad prezidenta kabinets ir kļuvis gaišāks, ir noņemti smagnējie aizkari, tas ieguvis modernākus aksesuārus un kļuvis laikmetīgāks. Šobrīd strādājam pie mākslas darbu atlases. Visu cieņu Vilhelmam Purvītim, bet jaunajā kabinetā būs iespēja izpausties arī laikmetīgajiem māksliniekiem.
Projekts bija gatavs jau piecus gadus atpakaļ, bet birokrātiskais process un pils ugunsgrēks visu mazliet nobremzēja.
Laika gaitā esmu vēl aktīvāk iesaistījies pilī un pārņēmis vēl citas funkcijas – manā pārziņā ir viss preses centrs un dāvinājumu zāle. Tas ir projekts, kurā jau četrus gadus ik dienas eju uz būvlaukumu un pastāvīgi pastāvu par savā projektā izvirzītajām prasībām. Tās ir pietiekami modernas, pietiekami neierastas, kā arī pietiekami nevēlamas būvniekiem.
Vai tavs darbs ir stresa pilns?
Es domāju, ka arhitekts pats izvēlās, vai viņš strādā stresa apstākļos vai mierīgi. Darbs ir stresa pilns – ir jārunā dažādās valodās un jāizvairās no lamāšanās dažādās valodās, un ar pārliecību jānodrošina koncepts. Paša koncepta radīšana ne tuvu nav stresaina, bet birokrātiskais režīms, ar ko ir apaugusi arhitektūra ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā – tas ir tas stresainākais.
Mārtiņš Pīlēns. Foto no personīgā arhīva
Kādai īpašību paketei (protams, bez zināšanām un talanta) jāpiemīt labam arhitektam?
Ir jābūt atvērtam pret to, ko ir sasnieguši citi un tajā pašā laikā ļoti ietiepīgam attiecībā uz savu koncepciju. Manuprāt, arhitekts, kurš visu laiku maina domas un pielāgojas arī īsti nav spējīgs radīt ko paliekošu.
Arhitektam ir jāpiemīt psihoterapeitiskām iezīmēm – galvenokārt, pret sevi pašu. Ir jānokontrolē, lai viņš neuzvestos kā pārāk liels mākslinieks, bet spētu samērot jaunradi ar funkciju un klientu vēlmēm. Ir jāspēj šad tad pieklusināt savu arsenālu un paskatīties uz sevi kontekstā. Talants zīmēšanā, rasēšanā... – kādam tas viss ir nepieciešams, kādam tas vispār nav nepieciešams. Viens no labākajiem pasaules arhitektiem Tadao Ando bija bokseris...
Ņemot vērā, ka arhitektūras izglītība bieži vien ir ierūsējusi, tad svarīga ir izpratne, mākslinieciskā uztvere un galvenais, lai blakus ir cilvēki, kas visu to tehniski var sakārtot. Un vēl ir jāpiemīt ambīcijai kaut nedaudz uzlabot sabiedrību.
