Virzība uz klusumu
15/05/2011
Intervija ar Kristapu Ģelzi (1962), Latvijas pārstāvi 54. Venēcijas biennālē 2011. gadā.
Pastāsti par Venēciju! Nu jau visam vajadzētu būt izdomātam... Kas tur būs redzams?
Tas ir vissmagākais temats. Nekas nav skaidrs. Viss mainās... Notiek materiāla pretestība.
???
Piemēram, izmērs. Bija jādabū jauns papīrs, to ruļļos atveda no Vācijas. Telpa pieprasa, lai tā platums būtu vismaz divi metri. Es līdz šim biju gleznojis uz vatmana, bet šis jaunais papīrs ir nepārbaudīts. Tas vairāk uzsūc ūdeni, tādēļ ir sarežģīti pludināt. Pamatīgi jāmitrina, it sevišķi lielā izmēra dēļ – kamēr vienā galā slapjš, otrā jau ir pieķēris. Tādas lietas. Es biju iedomājies, ka iesākšu darbu mājās, bet tagad esmu atlicis – strādāšu pie baltas lapas, uz vietas.
Viss darbs taps Venēcijā?
Ekspozīcijā būs divas zonas – viena gleznojumu grupa līdzīga oriģinālajai iecerei izstādīta “zilajās” gaismās, bet otra – ievadzona, kas būs parastajā apgaismojumā. Tajā būs pāris “tīri” akvareļi, kam vajadzētu būt kā noskaņas pieteikumam, bet bez visiem tiem elektriskajiem efektiem. Viss laiks ir pagājis piešaujoties, bet svētīgi. Pārkodu, kā jārīkojas, lai visas nepatikšanas, kas varētu būt tur, ir jau apzinātas un piedzīvotas. Darbā pilnībā koncentrēšos uz gleznošanu, bet man jāatzīstas, ka es neesmu līdz kaulam pieredzējis gleznotājs, man ir ļoti grūti izmantot gleznotāja rutīnu. Es varbūt koķetēju ar noformēšanu, nevis ar gleznošanu. Tā jau parasti jaunradē notiek – ko tu nemāki, tas iznāk vislabāk. Projektā vēl bija pieteikts tāds kā objekts “Solārijs” ievadtelpā – “vizkoma” [LMA Vizuālās komunikācijas nodaļas – V.V.] stilā, dizainīgi glezniecisks. No tā es esmu atteicies. Paliku pie tīri krāsu gleznojumiem, kuriem jāpauž noteikts noskaņojums. Darba interpretācijas atslēga būs izlasāma katalogā, un arī uz vienas no ievada bildēm.
Zilās gaismas tu jau esi izmēģinājis...
Cēsīs [Cēsu mākslas festivālā 2009. gadā – V.V.] bija ļoti saturisks mākslas darbs. Tāda īsta pasaciņa. Šoreiz saturam jāveidojas ar pašspēku. Tas būs atkarīgs, kā skatītājs izjutīs sevi telpā. Labi, neliela anotācija palīdzēs ievirzīties pareizajā uztveres gultnē, bet interpretācija ir katra paša rokās, vai viņš uztver noskaņu vai ne.
Ja kāds sapratīs citādi kā es – lai! Svarīgi, lai tam visam būtu pietiekama jauda un skatītāju emocionāli ievilktu un nopietni piesietu.
Tātad tu mēģināsi aizkustināt ar glezniecības līdzekļiem?
Citādi to nenosauksi...
Vai glezniecība ir aizkustinošāka par citiem medijiem?
Laukumu proporcijas iespaido, krāsa, telpiskums. Protams, tas nebūs tā, kā skatīties ierāmētu gleznu un abstrahēties no vietas, kur tā atrodas. Darbi iekļausies kontekstā arī ar to, ka būs acīmredzami ūdeņaini. Aizbraucot uz Venēciju, ir skaidri jūtama cita atmosfēra un cits tonis. Tur ir pilnīgi cits zilais nekā te ziemeļos. Domāju, ka bildes būs tuvākas tam, nevis latviskās krāsu īdēšanas noskaņojuma pārnesums uz Venēciju. Es darbu veidoju rēķinoties, kur tas atradīsies un kā tam, manuprāt, vajadzētu būt saskaņotam ar vietu. Ne ar konkrēto telpu, bet Venēciju, Vidusjūru. Tu, izburzījies pa visām ielām, starp kanāliem, ūdeņiem, tipāžiem pēkšņi nonāc vietā, kura ir savādāka, bet nav pretrunā ar ģeogrāfisko kontekstu. Arī mēs dzīvojam pie jūras, bet mūsu krāsu paletē nav azūra! Būtu nepiedodami nepasvītrot šo priekšrocību. Es nevēlos kā lielais Ego uzspiest mākslas darbu, par kuru visi čukst, ka tas obligāti jāredz, bet ir pilnīgi vienalga, kurā pasaules vietā tas izstādīts. Pieņemsim, ja ir plāns šo darbu vēlāk izstādīt Rīgā, krietni jāpadomā, kādā vietā to vispār var izdarīt. Cēsīs, kur pirmoreiz pierādījās, ka šāda veida mākslas darbs iedarbojas, arī konteksts bija svarīgs. Mācos no pieredzes, toreiz izstādei darbi bija jau sagleznoti mājās, bet beigās es tos noņēmu un pārgleznoju visu no nulles uz vietas. Nevar eksportēt noskaņu. Es sagaidu, ka skatītājs jutīs lielāku pārliecību, ja redzēs, ka viss izdarīts uz vietas. Viņs noteikti noticēs man vairāk. Vienmēr jau var noprast, vai darbs ir vienkārši aizvests un nokrāmēts, vai telpa ir pilnībā pārveidota mākslas faktam...
Vai tev ar Venēciju ir kādas personiskas attiecības?
Man ir personīgie iespaidi, kam nav nekāda sakara ar profesionālajām lietām. Profesionālu attiecību man nav – ja ar to saprot regulāru braukšanu uz biennālēm divdesmit gadu garumā. Man ir personīgi pārdzīvojumi – kā katram. Šī pieredze iespaido manu krāsu izjūtu. Ne jau attieksmes vai sižeta ziņā, bet neartikulējamu vīziju virzienā. Virziens ir uz harmonisku nepretenziju. Tā neapzināti pasvītrojot lietas par kurām man nav vairs pilnīgi nekādas intereses. Jo es sāku stabilāk justies mākslā (pilnīgi pretēji ikdienai!), jo vieglāk atmest ambiciozo daļu. Ja baigi gribas piekabināt mākslas darbam visādas ekstras, tas var pat traucēt. Tas it kā ietin vatē mākslas darba īsto kodolu, prioritātes. Man nav arī simtprocentīgas pārliecības, kas tieši tagad tā ir pareizi rīkoties, bet kaut kā intuitīvi ar Daigas [D. Rudzāte, ekspozīcijas komisāre – V.V.] palīdzību es lēnām pierodu pie domas, ka atmest liekvārdību būtu labākais risinājums.
Tu pieminēji ambīcijas. Vai tad piedalīšanās Venēcijas Biennālē nav tīrs ambīciju projekts – sākot no valstiskā līmeņa un beidzot ar personisko?
Es varu godīgi likt roku uz sirds un teikt, ka ne es tur rāvos, ne lauzos, lai tur nokļūtu. Daigai likās, ka šāds projekts varētu būt, Kultūras ministrijas konkursā tas guva atsaucību – tāds ir arī kuratora/komisāra uzdevums. Man tagad vienu dienu liekas – kādēļ tas vajadzīgs?, otru – ka ir tomēr forši sevi pamocīt. Cits mērogs, un pasākums tomēr kvalitatīvs... Ja reiz esi uzņēmies, ambīcijas parādās kā nenormāls uztraukums, ka varētu izdoties slikti, nepārliecinoši. No otras puses – pie vīna glāzes viss izskatās labi! Kā saproti, ar objektivitāti mums visiem kā ir, tā ir. Pašlaik es nevaru pat lietot vārdu “ambīcijas”, jo nekā jau vēl nav.
Atbildības nasta nespiež?
Domāju, ne visi, bet lielākā daļa iesaistīto saprot, ka tas ir izmisīgs gājiens. Pēdējā brīdī, ar ļoti knapu naudu. Reāli glezniecība ir vienīgais medijs, kas varētu tikt kvalitatīvi īstenots. Varbūt vēl kāds foto pasākums... Ja projekts būtu komplicēta instalācija, tas nebūtu realizējams.
Vai tu rēķinies ar praktiskas dabas ierobežojumiem? Vai tad māksliniekam savā iecerē nevajadzētu būt brīvam kā putnam gaisā?
Es izmainīju iekārtojumu, tādēļ ka vienas sienas vidū ir ugunsdzēsēju durvis, kuras nedrīkst aizsegt. Bija paredzētas trīs lielas bildes, bet tagad ritms būs savādāks. Bija jāatrod telpisks kompromiss. Radikāli šādas lietas vienā divos mēnešos nevar atrisināt. Es saprotu, ka tagad nevar atļauties tērēt tik, cik gribētos, bet es pat nevaru atbildēt, vai vajag. Tomēr maziņas gleznas ir kaut kas cits nekā lielas. Tas ir jautājums par izteiksmes līdzekļiem – nevar kaifot par gleznu, kas ir metrs reiz metrs, kurā nav nekāda acīmredzama sižeta, turklāt, ja tā atrodas divsimt kvadrātmetru telpā. Tad fokuss būs visam uz ko citu. Uz mākslinieka attieksmi. Šoreiz šī glezna ir jāpalielina, lai nepārprotami pasvītrotu krāsu glezniecisko aspektu, kas ietver arī telpas nozīmi.
Komplicētākais manā gadījumā ir, ka šis būs pirmais gadījums, kad necenšos uzbāzīgi ko komentēt. Šis mākslas darbs nemēģinās būt ar kādu sociālu pozīciju. Mākslinieciska pozīcija gan iezīmēsies – pretēja mums ierastajai praksei. Darbs nebūs instalējošs, varbūt tas koķetēs ar pretpolu tam, ko parasti dara. Es nevaru paredzēt, kā tas komunicēs ar citiem darbiem – šajā ziņā ministrijas komisijas izvēle ir diezgan drosmīga. Paskatīsimies mākslas žurnālus – kādas ir tendences? Ir apjukums. Ir arī līdzīgi darbi tam, ko es daru, ir dažādi idejiskie, sociāli interaktīvie meklējumi, daudz mārketinga mākslas. Bet atgriežas jautājums par “vistu vai olu” – krāsu, formu vai sižetu. Arī mūsu glezniecībā veidojas salīdzinājums.
Tas, kāda ir tradicionālā latviešu glezniecības skola, un kā glezno jaunie, ļoti atšķiras. Kaut krāsas tak tās pašas. Viņi to nedara gleznošanas dēļ, kā Zariņš, Iltners vai Boriss Bērziņš. Viņi vispirms uzprojektē galvā iemeslu, kāpēc viņiem vispār ir jāglezno. Mums ir ļoti daudz to jauno gleznotāju, bet es domāju labākos – Andri Eglīti, Andu Lāci, to pašu Kasparu Brambergu, Artūru Bērziņu. Viņi pieiet glezniecībai no pilnīgi citām, jaunām pozīcijām. Ja man sevi jādefinē kā gleznu radītāju, tad es arī pieeju no tā, ka man ipamatā ir idejas praktisks uzdevums, ko es gribu izvilkt priekšplānā mākslas darbā, nevis, ka es gribu gleznot. Kas tad vispār nosaka, ka mākslas darbs kļūst par gleznu? Tur ir visi glezniecības pamata parametri – gan krāsa, gan forma, gan telpiskums. Bet man vairāk nekā nav! Jo man arī neko vairāk nevajag. Ja man būtu jāglezno darba rūķi, kas velk zivis no Daugavas ārā, tas būtu pavisam kaut kas cits. Bet to, es uzskatu, vairs šodien nav jāglezno. Pietiek ar aifonu nofotografēt – tā ir tā atšķirība.
Vai konceptuālo mākslu tu jau šodien uzskati par vecmodīgu meinstrīmu?
Man nav koncepcijas. Būs uzrakstīts, ko es esmu uzgleznojis.
Attiecībā pret ko tu nosauci par drosmīgu izvēli?
Klaji jau neparādīsies nekas latvisks. Ir runa par kaut ko citu. Acīmredzot, lai pārstāvētu latviešu mākslu, pietiek ar latviešu valodā runājošu mākslinieku. Jo kopējais izstādes mārketinga nosaukums ir “iluminācijas”. Nav jau runa par problēmām, ir runa par mākslas kategoriju kā tādu. Kas ir māksla – vai žurnālistika, dokumentācija? Kur ir tas pamats, celms, no kura viss sazarojas? Tās pašas pamatlietas, ko māca Akadēmijā pirmajā kursā. Protams, es brutalizēju.
Vai esi redzējis iepriekšējās Latvijas ekspozīcijas Venēcijā?
Nē. Esmu apmeklējis biennāli pirms daudziem gadiem, kad Latvija vēl nepiedalījās. Tas bija sen, kad vēl Boiss bija populārs.
Atceros, tajā gadā, kad latvieši Venēcijā bija pārstāvēti pirmoreiz, ar Ojāru Pētersonu, es tev neuzmanīgi pajautāju – vai netaisies turp aizbraukt? Tu nošņācies vien.
Bet ko nozīmē jautājums “tu nebrauksi?” Es tolaik vispār biju cilvēks bez naudas. To vienīgo reizi, kad biju aizbraucis, naudu aizņēmos – un pēc tam desmit gadus reklāmā atstrādāju.
Vai tev nemaz nav misijas apziņas?
Es jau vienā intervijā teicu, ka man nav ne mazāko ilūziju, visas cerības ir, ka es vēl pusgadu varu nodarboties ar sev mīļu lietu.
Vai nešķiet, ka tu jau agrāk būtu varējis pārstāvēt latviešu mākslu šajā forumā?
Agrāk es par to kreņķējos, bet tagad man pat ir kauns. Es biju daudz ambiciozāks. Es nezinu, kas noticis, bet pēdējos piecus gadus man ir personīgi vienalga. Man šķiet, ka jābūt arī kaut kādai paškritikai, es nedomāju, ka reāli būtu iespējas pārsteigt pasauli. Es vairs neesmu tajā vecumā. Objektīvi jārēķinās, kas ir noticis visā laika periodā blakus manai profesionālajai dzīvei. Noticis ir vienkārši ārprāts. Ar to nav iespējams konkurēt, ja neesi megaģēnijs. Ir jābūt radošam dzīvniekam, lai spētu šo realitāti sagremot un transformēt kaut kādā mākslinieciskā karjerā visa šī perioda garumā. Pozitīvais ir tas, ka man ir skaidrs, kā es apmēram varētu strādāt nākamos piecus sešus gadus. Tā man nekad agrāk nav bijis. Man pazudis tas indiāņa naivums, kas ir jaunībā – kad tev parāda spogulīti un tu esi gatavs visu atdot, lai tikai arī varētu spoguļoties. Atraktīvie māņu gājieni vairs neuztrauc. Piemēram, ieraugot labu lietu veikalā, esmu iemācījies iziet ārā uz ielas un pārdomāt, vai tiešam man to vajag. Tāpat arī radošajā darbā – jāmāk drusku atslābt un nobremzēt to gribēšanu. Bet tajā pašā laikā ir izkristalizējies noteikts virziens. Ja iesācējs mākslā ir kā galīgi piedzēries šoferis, tad, jo vecāks kļūsti, jo taisnāk sāc braukt. Sākumā visu gribējās apskatīties un izmēģināt, bet tagad gribas lietas pabeigt, nevis tikai aizķeksēt.
Ko tad tu darīsi turpmākos piecus gadus?
Risināšu tēmu. Rēķinoties ar to, ka kvalitatīvs mākslas darbs maksā naudu, tā kaut kur būs jāizrauj. Es nemāku tā, ka mūsdienās pieņemts – uzrakstīt uz papīra ideju, sarēķināt precīzu tāmi un tad stingri pie tās pieturēties. Tāme tad kļūst par mākslas darba sastāvdaļu. Man vienmēr tāme izaug divreiz lielāka, jo darba procesā visu laiku mainās domas un atziņas, un jāpiepērk vēl krāsa, vēl dēlis vai plastmasas gabals. Nevar burtnīciņā izrēķināt mākslas darbu, tas ir pilnīgs absurds! Tādēļ es arī pēc akadēmija beigšanas nenodarbojos ar grafiku – es nevaru uzzīmēt zīmējumu un pēc tam pārnest uz vara plates - uzskrāpēt vēlreiz. Tas taču sanāk radošs stulbums! Tādēļ man šķiet, ka tas, ar ko nodarbojas mūsdienīgās mākslas formas, ir koncentrēšanās uz ideju bez šī te aspekta. Mārketinga māksla koncentrējas, lai būtu asprātīga ideja, paredzama reakcija, ko var ļoti labi iztāmēt. Bet mākslas fakts patiesībā ir noticis pie rakstāmgalda un A4 lapas, kas man šķiet pilnīgi nepareizi. Nezinu... kā lai paskaidro, kādēļ es rīkojos vecmodīgi un arvien vecmodīgāk? Protams, paskatoties, kādi mākslinieki piedalīsies izstādē Venēcijas “Arsenālā”, parādās smaids. 40, 50 gadīgi cilvēki. Ļoti maz jaunāku!
Kā nākamos piecus gadus veidosies tava karjera? Vai tu jau redzi sevi tajā “Arsenālā”?
Es nezinu, par ko tu runā? Man ir pilnīgi vienalga, kas notiks ar mani, bet man ir skaidrs, kas taps manā darbnīcā. Mana mērķtiecība ir iezīmējusies pēdējos divos gados manā rokrakstā. Es domāju tīri mediālu rokrakstu. Plānā man jau sen ir viena izstāde, bet tā radikāli atšķirsies no iepriekšējām. Man padomā ir virzīšanās uz klusumu, pilno klusumu. Mērķis ir mākslas darbs, kas ir piesātināts ar kaut ko, piepildījumu, kas absolūti nav kliedzošs. Tas nav lasāms, tas ir tikai palēnām saņemams.
