Cilvēks – dzinējs. Indulis Bilzēns
…kurš bijis daudzu 80. un 90. gadu elektroniskās kultūras, mūzikas un neatkarīgo mediju projektu virzītājspēks un ideologs
Sergejs Timofejevs
02/10/2015
Indulim Bilzēnam ir 75, viņš sagaida mani viesnīcas “Kolonna” foajē, kas atrodas Vecrīgas centrā, un iepazīstina ar sevi: “Bilzēns!” Es automātiski par atbildi nosaucu savu vārdu, taču ar to nav pietiekami. “Bet uzvārds kāds?” viņš man jautā. Es nosaucu arī to, seko rokasspiediens, un mēs dodamies uz iestādījumu ar galdiņiem uz ielas tieši pretī viesnīcai. Indulis Bilzēns ir rīdzinieks, kurš pilsētu un šo zemi pameta 1944. gadā, pēc tam viņš dzīvoja Vācijā, arī Amsterdamā, piedalījās turienes pretkara kustībā, strādāja kā redaktors un autors vācu dienas avīzē Štutgartē, mēneša laikrakstam Frankfurtē pie Mainas, radio un televīzijā, arī neatkarīgajā presē – tā viņu reiz sastapa divpadsmitgadīgs puisis, kurš zīmēja diezgan interesantā stilā. Vēlāk šis zēns kļuva par dīdžeju un mūziķi, kuru pasaulē pazīst kā Westbam, bet Indulis kļuva viņam par kaut ko līdzīgu “skolotājam” vai vecākajam biedram. Kā mūzikas producents un publicists viņš aktīvi piedalījās daudzos nozīmīgos tā laika projektos, saistītos ar deju kultūru un tās ekstātisko ietekmi uz tā laika divdesmitgadnieku paaudzi. Mayday, Love Parade – viņam tie nav tikai nosaukumi.
Tomēr Indulis ar interesantām lietām nodarbojās ne tikai Vācijā, bet arī Latvijā, kad tā vēl bija viena no Padomju Savienības republikām. Viņš aktīvi kontaktējās ar vietējiem kreatīviem spēkiem – māksliniekiem, mūziķiem un dīdžejiem – , piedalījās vairākos kopīgos projektos, piemēram, “Telefonkoncertos”, un propagandēja idejas par pirātiskām radio pārraidēm, kas ļāva noformēties pirmajai šāda veida radiostacijai Latvijā – Radiodejas.
Berlīne, 1994. gads. Viena no pirmajām Love Parade.
Viņam ir tuva MediaMix koncepcija, kas paredz performances žanrā izmantot visus iespējamos medijus, mākslinieciskos paņēmienus un valodas. Kā multimediju mākslinieks, Indulis Bilzēns dažādu projektu sastāvā divreiz piedalījies Kaseles Laikmetīgās mākslas forumā Documenta (1988. un 1992. gadā) un Starptautiskajā aktuālās mākslas festivālā Ars Electronica Lincā.
Viņam ir ko pastāstīt, un rodas sajūta, ka dažādi pagātnes slāņi viņam it kā ir vienlīdz nozīmīgi, viņš atceras visdažādāko savas dzīves periodu detaļas tā, kā atceras ļoti interesantas, taču jau reiz redzētas filmas kadrus. Viņa atmiņa izdara lēcienus, maina laikmetus un rakursus, un kopumā tas ir liels monologs, kurā jautājumi neizsauc asociāciju un spriedumu plūdumu, bet vien laiku pa laikam kalpo par signālu ugunīm vai stabiņiem. Iesākumā mēs vienkārši skatāmies uz ielu, vecajiem namiem un tūristu plūsmu, un Indulis saka:
Es piedzimu Rīgā 1940. gadā. Un gandrīz piecus dzīves pirmos gadus nodzīvoju šeit. Pirms šeit atkal ienāca Sarkanā armija. 1940. gadā, deportāciju laikā, aizveda manu tēvu. Mēs ar mammu nejaušības dēļ nebijām mājās tajā brīdī, kad pēc viņa atnāca, citādi, kā uzskatīja mamma, arī mūs paņemtu līdzi. Kurš zina… Tikai pēc 17 gadiem es uzzināju, ka tēvs ir dzīvs, viņš bija aizvests uz Noriļsku. Tikai 1958. gadā viņš varēja atgriezties Rīgā, viņš bija jau otrreiz apprecējies. Bet es pirmoreiz šeit atgriezos 1978. gadā un tad arī, var teikt, iepazinos ar tēvu. Es viņu neatcerējos, protams, bet viņš atminējās, kā nēsājis mani uz rokām. Nu, jā...
Vecrīga – tas, var teikt, ir mans rajons. Šeit mani vecmāmiņa un māte vadāja aiz rokas, mēs gājām uz baznīcu Jāņa ielā 3. Mans krusttēvs tur bija mācītājs. Es pazīstu visus šos stūrus kopš bērnības. Pie operas, kur tagad stāv taksometri, stāvēja ormaņi, bet ziemā parādījās pat kamanas. Mana vide bija operas apstādījumi, Vērmaņdārzs. Bastejkalns, Daugavas krasts, vasaras Jūrmalā. Un kā trīs četrus gadus vecam puisēnam mani interesēja viss, kas notika apakšā – zirgiem krita ”zirgāboli”, zvirbuļi tur bija, baloži. Protams, kā visi bērneļi, es centos šos putnus noķert, bet tas taču nekad nesanāk, vai tiesa? Vēl mani tolaik ieinteresēja, ka baložiem sānos ir tādas spīdīgas spalvas, kā varavīksnes...
Kā benzīns.
Jā, vai kā zīda diegu spoles mātes groziņā, kuras pūlējos notvert un, dabīgi, bāzt mutē, bet neļāva. Un vēl tie bija laiki, kad visi nēsāja drēbes zilgani pelēkos, melnos vai brūnganos toņos. Nebija visu to akrila krāsu, kas Rietumos parādījās pēc kara. No Amerikas. Tāpēc šīs spilgtās krāsas mani kaut kā īpaši piesaistīja. Es atceros, kā man Jūrmalā parādīja dīķi, aizaugušu, ar tādu gaiši zaļu virsmu. Tas bija kā pasakā, it kā no turienes tūlīt pat izkāps kāda princese. Tāds pasakains iespaids.
Vēl atceros kādu momentu laikam no 44. gada. Pie viesnīcas “Roma” stāvēja smagā mašīna un laikam vācu karavīri, visi pelēkā. Es toreiz biju mazliet neapmierināts – kāpēc tie vien stāv, kāpēc nebrauc? Kamēr es eju tiem garām. Tādas lietas, šķiet, ir ļoti raksturīgas tam vecumam – mēs visi gaidām kādu action, kustību. Biju tolaik iemācījies arī vārdus, ko lietoja pieaugušie, nezinādams īsti to nozīmi, piemēram Ulmanis, Čakste – it kā labie; Staļins, Sibīrija, Hitlers – sliktie.
Indulis Bilzēns 1987. gada gājiena uz Bolderāju laikā. Foto: Māris Bogustovs. No LLMC arhīva.
Bet kā bija 78. gadā, kad jūs šeit atgriezāties? Jūs šeit iepazināties ar hipijiem, vietējo andergraundu?
Mēs toreiz uzreiz sastapām Andri Grīnbergu un viņa draugus, Jāzepu Baltinavieti un Māri Ārgali. Tomēr tajā laikā arī cilvēki no vietējās Kultūras komitejas sakariem ar tautiešiem ārzemēs, kuri mūs šeit sagaidīja, nēsāja ūsas vai garus matus. Tas viss parādījās sešdesmitajos gados. Ar gariem matiem, ar ūsām vai bārdām, visi izskatījās tik romantiski – gluži kā tādi musketieri. Un šis romantisms ļoti labi saderēja ar tādiem festivāliem kā Vudstoka un ar protestu kustību, peace movement…
Jūs taču arī tajā piedalījāties?
Jā! Un aktīvi. Es biju žurnālists, kā autors daudz par to rakstīju. Bet pirmoreiz es par to dzirdēju Anglijā, kur es nokļuvu Karaliskajā koledžā Kembridžā. Ieguvu grantu mācībām. Un tur es arī pirmoreiz izdzirdēju par peace movement. Angļi nelielās grupās gāja ar transparentiem piketēt pret militāro lidlauku, kurā stāvēja amerikāņu stratēģisko bumbvedēju B-52 pulks ar atombumbām. Mani pārliecināja arī tas, ka šo kustību atbalstīja daudzi intelektuāļi – piemēram, man tik nozīmīgais Bērtrands Rasels un viņa meita. Viņi agrāk arī iestājās par maigāku politiku Ziemeļīrijā.
Piecdesmitajos un sešdesmitajos lielvalstis (PSRS un ASV) visu laiku draudēja viena otrai. Viena puse savāc desmit tādu atombumbu un paziņo par to presei, otra – divdesmit tādu rakešu un bumbu. Un visi tikai apbruņojās. Gan Rietumos, gan Austrumos cilvēki noteikti aizdomājās – vai nesāksies pasaules atomkarš, kas nevienam nav vajadzīgs. Un pēc tam miera kustība izplatījās arī Vācijā, tur bija dažādās kreisās grupas, kas pēc angļu piemēra arī rīkoja gājienus un piketēšanu pret karabāzēm. Tāds, lūk, bija noskaņojums – visi bija par mieru. Jo kuram neprasi – par karu viņš vai nē, visi – par mieru.
Interesantu pārsteigumu piedzīvoju pēc sarunas ar Kultūras komitejas pārstāvi Rietumberlīnē 1980. gadā. Ņemot vērā toreizējos atomieroču bruņošanās draudus pasaulei, sevišķi draudus PSRS, kas it kā nespētu laicīgi militāri reaģēt, biju ieteicis apsvērt domu, ka PSRS varētu pasaulei izrādīt miermīlību un atbruņoties vienpusēji, piemēram, iznīcinot piecus tūkstošus jaunākās paaudzes raķetes. 1987. gadā aiz pārsteiguma gandrīz nokritu no krēsla, dzirdot, ka tieši tā rīkoties nolēmis PSRS vadonis Gorbačovs.
Un kad mūzika kļuva jums svarīga?
Tā vienmēr man bijusi svarīga. Arī, kad biju mazs un vecmamma man dziedāja. Un mamma dziedāja: “Aijā žūžū”… Un baznīcā – tas bija vesels rituāls, vesels priekšnesums – dūc ērģeles, mirdz krusts, stāv puķes, deg sveces. Mācītājs iet apkārt, pieņem komūniju. Pieaugušie iet uz priekšu, saņem dievmaizītes, bet mani nelaiž (smejas). “Un tagad lūgsimies!” Uz ceļiem. Un tur tādi koka dēļi, uz kuriem pieaugušie nostājas ceļos. Un es arī. Un tas ir ļoti neērti. Akmens grīda ir auksta. Atkal nav labi. (Smejas.)
Bet sešdesmitajos gados sākās jaunatnes kustība, kas no sākuma pārņēma ASV, pēc tam Eiropu – Franciju, Vāciju un Čehiju, kad tur sākas režīma liberalizācija. Pēc tam bija 68. gads, un mēs protestējām arī pret padomju ienākšanu Prāgā un pret karu Vjetnamā. Jaunā inteliģence, studenti, visi bija gatavi vismaz kaut ko darīt lietas labā. No šīs jaunatnes kustības radās jaunie mediji. Mēs organizējām avīzes, parādījās dažādas rokgrupas, protestu grupas.
Jo kā bija Vācijā – 45. gada 8. maijs, sabiedrotie jau te un prasa: ”Kur ir tie nacionālsociālisti?” Un izrādās, ka nekā tāda nav un vispār it kā nekad nav bijis. Un cilvēki no vecās sistēmas pārkārtojas jaunajā, Rietumvācijas. Piemēram, juristi, vesels bloks, viņi lieliski spēja pastāvēt nacionālsociālistu laikā, un tagad atkal bija pie lietas – tāpēc, ka citu nebija, tikai tādi.
Kādu mūziku jūs tobrīd klausījāties?
Kad biju tīnis – dažādu amerikāņu popmūziku, it sevišķi džezu. Kad man bija 14, parādījās rokenrols: Čaks Berijs, Elviss Preslijs, pārējie. Jādejo, lūk, šādi, frizūra – šāda, jānēsā tādas bikses un tādas kurpes. Es nedaudz spēlēju taustiņinstrumentus. Pēc tam, sešdesmito otrajā pusē, parādījās sintezatori, kas sākumā bija pieejami tikai veiksmīgākajiem mūziķiem. Sintezatori ļāva eksperimentēt ar skaņu, pastāvēja tendence radīt tā saucamo “sfēru mūziku”. Tas ir tieši sintezatoru skanējums – uuuuuuuuuu –, kas vibrē uz vienas nots. Pēc tam es spēlēju ģitāru folkgrupā, mēs pat koncertējām Anglijā, kur mūs sauca par “vācu teroristiem”. (Smejas.)
Un kā jūs iepazināties ar dīdžeju un mūziķi Westbam?
Es pastāvīgi strādāju par žurnālistu visdažādākajos izdevumos un projektos. 73. gadā mēs izdomājām izdevumu, līdzīgu tagadējam Wikileaks, mēs to izdevām reizi nedēļā un piedāvājām izteikties visiem tiem, kuru tiesības uz balsi tika pakļautas cenzūrai vai spiedienam. Gan tiem, kas slēpās no CIP, gan tiem, kas bēga no Prāgas. Septiņdesmito beigās mēs radījām ikdienas avīzi Die Tageszeitung, kas pretstāvēja labējās un dzeltenās preses uzbrukumiem pret progresīvo jaunatni, garmatainajiem vai revolucionāri noskaņotajiem.
Un tā reiz pie manis uz redakciju Frankfurtē atnāca puisis, kuru sauca Viljams Retgers un kurš izskatījās tik efektīvi, it kā būtu Fī Veibila (Fee Waybill) vai Deivida Bovija imitators. Viņš piedāvāja publicēt savas fotogrāfijas, kuras diemžēl pavisam nebija labas. Bet es kaut kā ar viņu iedraudzējos, lai gan atteicos tās publicēt. Viņš man iepatikās, viņš bija tik uzstājīgs, no savas Minsteres braukāja pa visām redakcijām, piedāvāja savas fotogrāfijas, bet neviens tās negribēja publicēt (Smejas). Tādi tipāži visu laiku nāca pie avīzēm – teiksim, kaimiņam izaudzis milzīgs ķirbis, viņš to nofotografējis un grib, lai tas parādās avīzē – kā lielākais ķirbis viņa dzimtajā pusē. Jā, agrāk tā bija – tagad viss ir vieglāk. Ikviens visu, ko grib, publicē internetā.
Pirmais avīzes Die Tageszeitung numurs 1978. gada 22. septembrī.
Un šis puisis no savas pakas izvilka arī zīmējumus. Tie bija divpadsmitgadīga puišeļa zīmējumi. Viņš zīmēja par to, par ko runājuši pieaugušie, – par ekoloģiju, iestāšanos pret atomstacijām. Un viņš zīmēja šīs stacijas ar galvaskausiem. Es ievēroju, ka šie zīmējumi nav Disneja, kaut kāda Mikimauša garā, bet ir tādi ļoti ekspresīvi. Un reiz es tos nopublicēju. Un vēl nodomāju – šim talantam es pasekošu līdzi, kā tas attīstīsies tālāk. Pēc tam es biju Minsterē, un tur mēs ar viņu iedraudzējāmies.
Viņu sauca Maksimiliāns Lencs, un abi viņa vecāki bija gleznotāji un mākslas pasniedzēji. Vēl viņš ļoti interesējās par filozofiju. Pusaudža vecumā mēģināja mani piespiest pie sienas ar Kanta argumentiem un Vitgenšteinu. Un jau tur, pie sevis Minsterē, viņš kļuva par diskžokeju un atklāja, ka ar divu atskaņotāju un divu plašu, un mikserpults palīdzību var radīt jaunas kompozīcijas, jaunu skanējumu. Šajā virzienā viņš attīstījās ļoti nopietni.
Viljams nopirka dzīvokli Rietumberlīnē, tur mēs dzīvojām un strādājām pie mūzikas. Maksimiliāns sāka spēlēt lielā klubā Metropole un pakāpeniski attīstīja savu minimālistisko deju mūziku – neatkarīgi no Čikāgas, kur tajā laikā dzima house. Vienmērīgs bīts, kāds tas ir arī tagad, un kaut kas uzlikts pa virsu, bet nekādu vokālu stāstu, apmēram – “es tevi mīlu, es skumstu, atgriezies, piedod”. No message. Bez dziesmām, minimālistiski, vienkārši deju mūzika, kas it kā pati par sevi ir vēstījums tieši tavā nervu sistēmā.
Šo paņēmienu izmantoja, teiksim, Bahs, – to sauc basso continuo, kad ērģeles spēlē šādi (attēlo dūcošu, vibrējošu, nepārtrauktu skaņu). Un muzikālais bīts.
1997. gada videoklips. DR. Motte & Westbam – Sunshine
Mēs producējām pirmo Maksimiliāna albumu, kad viņam bija tikai viens viekāršs sempleris. Tolaik jau pastāvēja ļoti jaudīgi modeļi, kurus izmantoja, teiksim, Trevors Horns, grupas Frankie Goes To Hollywood vai Depeche Mode producents. Mūsu paštaisītajam semplerim bija tikai pussekunde atmiņas. Bet ar to pilnībā pietika. Reiz Maksimiliāns, kurš joprojām sevi uzskata par manu mācekli, teica, ka Ņujorkā ir viens dīdžejs, kurš izdevis ierakstu Planet Rock, kas reāli atšķiras no visa pārējā. Citiem diskos bija tikai treki, atsevišķas kompozīcijas, bet viņam viss bija, var teikt, eiropeiskā, pat sengrieķu tradīcijā, kurā drāmai ir pieci cēlieni, ir savs sākums, sava kulminācija, savs fināls. Tādi ieraksti laiku pa laikam parādījās arī rokmūzikā, piemēram, bītlu plate Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band. Šo dīdžeju sauca Africa Bambaataa, un dienvidāfrikāņu tautas zulu valodā tas nozīmē “Brīvā Āfrika”.
Es tad sāku saukt Maksimiliānu par Westfalia Bambaataa – “Brīvā Vestfālija”. It kā pa jokam. Taču tas kļuva par viņa skatuves vārdu. Tolaik bija tāds paziņa žurnālists, kurš regulāri rakstīja sleju par kultūru vietējam žurnālam, kur viņam atvēlēja tikai 30 rindas, kurās viņš centās iespiest visu interesantāko. Burtiski par visām avangardiskajām lietām viņam nācās rakstīt pa vienam diviem teikumiem. Bliksam Bārgeldam jauna ģitāra. Punkts. Un, lūk, viņš grib uzrakstīt, ka ar savu jauno ierakstu uzstāsies Westfalia Bambaataa. Un viņš jautā – vai var saīsināt, citādi man par garu, var uzrakstīt WestBamb? Bet es saku: “Nē, nē, labāk bez tā “b” beigās! Citādi – “bambi”, “bambino”... Vienkārši “Westbam”!” Un tā viņu joprojām visi arī sauc.
Kopš 1983. gada mēs rīkojām sarīkojumus vai piedalījāmies citu rīkotajos, Westbam spēlēja klubā UFO Kreicbergā. Uz viņa uzstāšanos nekad neatnāca vairāk par septiņdesmit līdz simts cilvēkiem – draugiem un līdzjutējiem. Tā tas turpinājās vairākus gadus. Un tikai 1988. gadā līdz ar Detroitas tehno uzplaukumu, ar hausmūzikas panākumiem klubu publikas vidū Baleāru salās, situācija mainījās. Jau vairāki tūkstoši cilvēku nāca uz mūsu sarīkojumiem. Notika paradigmas maiņa – deju kultūra no funky un high energy pārgāja uz house un techno, kas kopumā turpinās arī mūsu dienās.
Indulis Bilzēns Rīgā 1992. gadā Viļņa Zābera un Miervalža Poļa izstādes atklāšanā galerijā „Kolonna“. Foto no Jura Boiko ģimenes arhīva
Kāpēc tieši šie virzieni kļuva tik populāri?
Nāca jauna paaudze. Un parādījās visdažādākie lētie skaņu ģeneratori. Gadsimta sākumā futūrists [Luidži] Rusolo radīja tādu, vēl 1936. gadā Pjērs Šefers sapņoja par tādām ierīcēm, kas varētu atskaņot un ģenerēt visu skaņu visumu, īpaši pilsētas skaņas. Pjērs Anrī arī izvirzīja ideju par skaņas ierakstīšanu lentē (musique concrete) un manipulāciju ar to kā īpašu metodi mūzikas radīšanā. Un tad parādījās šīs nedārgās ierīces, kas bija tik vienkāršas, ka pat bērni varēja ar tām mājās spēlēties. Un patiešām – spēlējās. Un saprata, ka ar šādu minimālistisku skaņu palīdzību var radīt deju mūziku.
Pēc tam jau kustība katrā Eiropas valstī sāka attīstīties savā veidā. Teiksim, Anglijā pastāvēja ļoti stingri ierobežojumi šajā ziņā – sarīkojumi tikai līdz divpadsmitiem, kontrole. Tad viņi pasāka pamestās noliktavās un fabrikās organizēt nelegālus pasākumus, kurus sāka saukt par “reiviem”. Lai tos priekšlaicīgi neatklātu, reizēm vieta vispār netika izziņota, tikai laiks. Un tikai jau ceļā viņi savā starpā sazinājās un paziņoja, kur viss notiks. Tiem puišiem gribējās dejot visu nakti no vietas, turklāt viņi ne tikai iedzēra, kas ir naktsdzīves sastāvdaļa jau izsenis, bet arī lietoja amfetamīnu, lai iegūtu papildus enerģiju un neaizmigtu.
Pirmā festivāla Mayday reklāma. 1991. gads
Pēc tam, kad kustība sāka vērsties plašumā, Westbam izdomāja Mayday, kur vienas nakts garumā bija jāuzstājas dīdžejiem no dažādām valstīm – kā tādā visprogresīvākās deju mūzikas skatē. Vispār pirms tam man bija pārrunas ar visdažādākajiem producentiem – mūzikas, televīzijas, un visi teica, ka tajā nekā nav, ka tas viss ir pārāk skaļi vai ka tas viss ir nosperts (jo dīdžeji spēlē svešas plates). Un, lūk, 89. gadā mēs paši noorganizējām pirmo Mayday, un paralēli notika pirmā Love Parade, kuru izdomāja cits dīdžejs – Matiass Rēings (alias Dr. Motte). Viņš uzreiz uzaicināja piedalīties arī Westbam, viņi viens otru labi pazina no kluba UFO, kur abi spēlēja.
Matiasam ienāca prātā ideja noorganizēt kaut ko līdzīgu muzikālai demonstrācijai – ielikt kravas mašīnā divus atskaņotājus, mikserpulti un skandas, un šādi pabraukāt pa pilsētu. Un tā divās mašīnās visi izbrauca pa Kudamm Rietumberlīnē, tādā deju demonstrācijā. Pirms tam tā oficiālā kārtā bija pieteikta tieši kā demonstrācija. Ieradās cilvēki sešdesmit līdz septiņdesmit, lija. Kaut kādi tūristi apstājās un pievienojās. Pēc tam Westbam jau izdomāja, ka bija 150 cilvēku. Un tā tas arī iegāja vēsturē. Taču tādā veidā arī vajag komunicēt ar presi – vienkārši nosaukt kaut kādu skaitli... (Smejas.) Bet 92. gadā piedalījās jau 100 tūkstoši cilvēku. Bet 98. tas bija pusmiljons dejotāju, nākamajā gadā lēsa pusotru miljonu. Un tad jau turpinājās spēcīgi konservatīvās neapmierinātības vilnis un Berlīnes varas kritika par to, ka viņi ko tādu pieļauj. Pēc tam tiesības uz projektu tika pārdotas vienam uzņēmējam, kurš Love Parade rīkoja jau ārpus Berlīnes*. Bet Mayday vēl joprojām notiek dažādās pilsētās un dažādās valstīs. Šī ideja – parādīt visu jaunāko un tajā pašā laikā tos puišus, kas to visu reiz izdomāja, – klasiķus, un piedevām arī kādus lokālos dīdžejus, nākamo paaudzi.
Iespējams, reiva kultūra bija viena no globalizācijas izpausmēm – mūzika, skanējums, deja apvienoja jaunus cilvēkus dažādās valstīs bez valodas starpniecības...
Protams, un bija nogurums no visiem tiem štampiem, visām tām bezgalīgajām variācijām par “I lost my woman... She’s not in town”. Tomēr nevar arī teikt, ka vēstījums toreiz pavisam izzuda no popkultūras. Paralēli taču attīstījās reps un tā tālāk...
Foto:
Tajās ballītēs bija kaut kas ekstātisks un tāda sajūta, ka tagad viss būs pa jaunam... Īpaši šeit, Latvijā, bet jau deviņdesmito vidū. Bet jūs savus projektus šeit iesākāt realizēt jau agrāk...
Jā, Padomju Latvijā bija tāda Kultūras komiteja sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Un pirmoreiz es šeit nokļuvu tieši saistībā ar to – 1978. gadā, klīdu toreiz pa Rīgu, savām bērnības vietām. Pirms tam latviešu jaunatnes emigrantu kongresā 1975. gadā mums bija vētrainas diskusijas – vai drīkst kontaktēties ar kādas PSRS organizācijas pārstāvjiem. Iepriekš pastāvēja kopēja kategoriska nostāja, ka nedrīkst. Un viens latviešu emigrants no Toronto, kur tobrīd dzīvoja ap 20000 latviešu, atbrauca uz Latviju, bija Rīgā un satikās ar šīs Kultūras komitejas pārstāvjiem. Un pēc tam par to pastāstīja. Tad visi viņa latviešu draugi un kaimiņi no viņa distancējās, ar viņu nerunāja un pat saviem bērniem aizliedza sazināties ar viņa bērniem. Tas ir diezgan pretīgi, protams, lai gan man pašam tādā situācijā būtu vienalga. Taču bija tāds moments, jā.
Un, lūk, tagad mums jābalso – vai kongresā var piedalīties pārstāvji no Rīgas vai nevar. Mēs atradām kompromisu – tikšanās notiks nevis četru kongresa dienu laikā, bet īpašās papildus dienās. Ieradās četri šādi delegāti: divi dzejnieki – Jānis Peters un Pēteris Zirnītis, viens operators – Ivars Seleckis, un žurnālists Zaķis. Mēs tad vēl savā starpā apspriedām, kuram gan no šiem četriem pēc tam Padomijā vajadzēs par to visu atskaitīties... Mēs domājām, ka varbūt tas būs žurnālists Zaķis. Taču pēc tam man sāka likties, ka tas varēja būt mans draugs Pēteris Zirnītis. Tāpēc, ka viņam no visiem bija visvairāk sakaru un pieredzes, viņu dresēja kaut kādos superamatos tajā Padomju Latvijā, viņš veselu gadu nomocījās kaut kāda megapartejiskā akadēmijā Maskavā, lai iedziļinātos... kur? Tajā marksistiskajā teorijā, kuru mēs, Rietumu cilvēki, sešdesmitajos gados mierīgi pētījām un uztvērām bez visādām akadēmijām. Un, braucot šeit, mēs ar patiku prezentējām savus uzskatus par to, kāpēc šeit viss ir pavisam citādāk, nekā to paredzēja Engelss vai Prudons. Kādai patiesībā vajadzētu būt sociālistiskai sabiedrības iekārtai, komūnai...
Komūnas taču parādījās Parīzē 1871.–1872. gadā. Toreiz to visu apspieda. Bet nekas nebija aizmirsts, un es pats biju to 60 tūkstošu komunāru vidū, kuri ieradās Pērlašēzas kapsētā 1972. gadā, lai atzīmētu pirmās komūnas simtgadi. Tur bija cilvēki no Bangladešas, no Dienvidamerikas, no dažādām valstīm, bet vairākums, protams, bija no tiem, kas dzīvoja vai mācījās Parīzē. Policija to visu presēja, kādam neļāva iebraukt valstī. Piemēram, beļģu teorētiķim Ernestam Mandelam, taču viņš ieradās nelegāli. Un, lūk, pie Pērlašēzas vārtiem, kur sapulcējās 60 tūkstoši cilvēku, viņš tomēr uzstājās un dažus vārdus pateica. Pēc tam šī cilvēku masa ienāk kapsētā un virzās kā tāda gara, gara, gara demonstrācija. Pēkšņi tālumā mēs dzirdam – kāds svilpo, un pēc tam kāds tuvumā pievienojas, un tad jau visi šie 60 tūkstoši svilpo. Un ko viņi svilpo? Internacionāli! (Nosvilpo pirmās melodijas taktis.)
Bet tas tā – by the way... Tātad ieradās šī četrotne. Pēc tam bija izstāde, rādīja Selecka filmu, Peters un Zirnītis lasīja savus dzejoļus. Vēlāk tas jau kļuva pilnībā normāli. Es par to īpaši nebrīnījos – jo visur taču bija vēstniecības, pārstāvniecības, kontakti tika atsaldēti. Man liekas, septiņdesmitajos PSRS sāka aizdomāties, kas viss notika ne tā, kā vajadzētu. Sākās sarunas par atslābumu, saspīlējuma mazināšanu. Pēc tam cits citu nomainīja Andropovs, Čerņenko un Gorbačovs. 1985. gada aprīlī Tečere viņu uzaicināja uz Lielbritāniju, un viņš ieradās kopā ar sievu, kas padomju pusei bija diezgan neierasti – pirms tam vienmēr bija Gromiko tipa veči ar saviem nemitīgajiem ņet-ņet-ņet!
No kreisās: Juris Boiko, Ingūna Černova (tagad Rubene), Indulis Bilzēns, Roberts Gobziņš. 1987. gada gājiens uz Bolderāju. Foto: Māris Bogustovs. No LLMC arhīva
1987. gadā es atkal atbraucu un uzaicināju sev līdzi Westbam. Es arī iepriekš šeit biju un rādīju savus videoierakstus ar to, kā Westbam strādā studijā un klubos. Vedu dažādas publikācijas, ierakstus... Protams, arī kaut kādu kosmētiku paķēru līdzi draudzenēm dāvanā (smejas). Un reiz Jānis Borgs man saka – ir tādi Hardijs Lediņš, Juris Boiko un Imants Žodžiks – NSRD dalībnieki. Un nākamajā dienā mēs satikāmies un uzreiz labi sapratāmies. Bet vēl pēc dienas viņi dodas savā gājienā uz Bolderāju un aicina mani pievienoties.
Protams, es gāju kopā ar viņiem, un tā arī sākās mūsu attiecības. Hardijam Lediņam es parādīju Westbam iestrādnes, un viņam tas viss bija labi saprotams un tuvs. Viņš taču bija mūziķis un arhitekts, un dīdžejs. Pārējos es arī ar tām iepazīstināju, visi teica: “interesanti, interesanti”, bet neviens īsti tajā neorientējās. Bet Hārdijs to visu iedeva noskatīties Robertam Gobziņam, kurš tolaik arī bija dīdžejs un reperis. Reiz vakarā notika jauna NSRD sesija Martas Krastas studijā, tepat, Vecrīgā, liekas, Kalēju ielā. Tur ieradās arī Artēmijs Troickis, viņam bija tāds foršs T-krekls ar Tatļina figūrām – pilnīgs konstruktīvisms. Šo sesiju ierakstīja video, Gobziņš rādīja savu tape-art, visas tās skreča tehnikas, kuras pielietoja ar platēm, viņš pielietoja lentēm. Varēja rīkoties ar to lenti, vilkt to šurpu turpu gar magnētisko galviņu. Pēc tam lenti varēja piebremzēt, apturēt un tā tālāk.
Un šo videoierakstu es aizvedu uz Berlīni, parādīju savējiem, un visi bija sajūsmā – viņi neko tādu nebija redzējuši. Nekāda tape-art, kuram Padomju Savienībā bija ekonomiski iemesli, pie mums nebija. Bet Latvijā Rietumu plates bija īsts retums, vērtība, nevienam pat prātā neienāktu tās skrečot – tās pārrakstīja lentēs, bet tās tika izmantotas diskotēkās. Gobziņš sevi arī atbilstoši sauca – Rigafalia Bambaataa (smejas). Neslikti, vai ne? Un es pajautāju Westbam – negribi uzstāties Rīgā? Jā, gribu. Un mēs noorganizējām sarīkojumu Dieva ausī. No turienes ir arī ieraksts, kur redzams, kā Westbam miksē, skrečo plates. Bija uzaicināts arī Aleksandrs Aksenovs – tāds jaudīgs frīdžezists... Tu-turu-ru-tu (attēlo basa saksofonu). Un bija arī kāds vijolnieks. Viss tur, iespējams, bija ne pārāk loģiski, bet vienalga. Vienkārši tāda mūziķu satikšanās.
Mēs centāmies šo rietumu dīdžejkultūru ieviest šeit, Rīgā. Gan Maskavā, gan Pēterburgā zinoši ļaudis saka, ka šī kultūra bijušās Savienības teritorijā sākās tieši Rīgā.
Otrais “Telefonkoncerts”. Rīga. 1988
Tajā laikā jūs piedalījāties arī tā saucamajos “Telefonkoncertos”...
Jā, tas bija saistīts ar komūnām, kas pastāvēja kopš sešdesmito vidum. Toreiz studenti īrēja dzīvokļus un dzīvoja kopā. Rīkoja dažādas izstādes kopā, akcijas, demonstrācijas. Es dzīvoju piecās sešās šādās komūnās dažādās pilsētās. Frankfurtē es dzīvoju šādā komūnā kopš septiņdesmito beigām. Tur bija jauns students Mikijs Reimans, kurš nolēma apbraukāt visu pasauli, visus kontinentus pāris gadu laikā. Un tā arī izdarīja. Pēc tam viņš atgriezās un publicēja divas grāmatas. Viņš atgriezās mūsu komūnā un tieši tad izdomāja telefonkoncertus, kuros ar telefonsakaru palīdzību tiek savienoti mūziķi no pieciem kontinentiem un desmit dažādām vietām. Āfrikāņi no Gambijas, sīrieši no Damaskas, ļaudis no Katmandu Nepālā, no Sidnejas Austrālija un tā tālāk. Tādēļ, ka es braucu uz Rīgu, tika nolemts arī to iekļaut šajā tīklā. Kad tas bija, šis pirmais koncerts? Liekas, 1986. gadā. Vietējā puse arī piekrita, Komiteja noorganizēja vajadzīgo tehniku. Tas viss notika kādā kinoteātrī centrā. Tur sanāca dažādi draugi – gan Knuts Skujenieks, gan Inga Suta, Maija Tabaka, Uldis Bērziņš... sarīkojums bija skaists. Bet šos telefonsakarus taču varēja savienot tikai caur Maskavu. Lūk, mēs jau savienojamies, un atskan balss krieviski: “Čto takoe?” Es nedaudz saprotu krieviski. Kādas simts frāzes man iesēdušās atmiņā: “я знаю”, “я не знаю”. Tas bija vēl bērnībā, emigrācijā, ja vecāki negribēja, lai bērni viņus saprot, viņi sarunājās krieviski. Toreiz es šo to uzķēru un tikai pēc tam uzzināju, ko tas nozīmē...
Tas bija pirmais koncerts, bet otrais – 88. gadā, ja nemaldos, – notika Arhitektu namā, un tieši no turienes saglabājies videoieraksts. No pirmā ir tikai dažas fotogrāfijas, kas atrodas manā arhīvā, pagrabā glabājas. Un, lūk, tur, Gambijā, sita perkusijas, bet Inga Suta spēlēja čellu. Boriss Avramecs arī toreiz piedalījās, un viņš uzaicināja vēl dažus mūziķus. Šis otrais koncerts notika divas stundas. Kopumā, lieliska Mikijam bija ideja – savienot piecus kontinentus ar telefonu.
Šis videoieraksts joprojām saglabājies. Vispār diezgan daudz ierakstu es pagājušogad nodevu Viktoram Budam un Ritvaram Blukam... Viņi sadarbojas ar Vides filmu studiju. Kādas divdesmit videokasetes. Bet daļu “Telefonkoncerta” rādīja nesenajā pasākumā Gaismas pilī, kur mēs diskutējām ar Kasparu Vanagu, kurš savā laikā šeit organizēja savus Open projektus kopā ar Melno Ilzi (Ilze Black). Tā mēs sēdējām un kaut ko stāstījām, kā es tagad, bet ekrānā rādīja fragmentus no filmas pirmās montāžas, kurā uzstājas dažādi dīdžeji. Pirms kāda laika, kad man iedeva izlasīt šīs filmas exposee, izrādījās, ka tā ir par mani! Es sajutos ļoti glaimots. Filmas autori ar mani sadarbojas. Viņi bija pie manis Frankfurtē, pēc tam mēs braucām uz Berlīni un kopā satikāmies ar Westbam, un tagad viņiem ir daudz materiālu, no kuriem vajadzēs izveidot pusotru stundu garu filmu.
Viktora Budas un Ritvara Blukas filmas “Deju laikmets” treileris.
Jūs esat piedalījies arī tādā slavenā mūsdienu mākslas forumā kā Documenta Kaselē.
1986. gadā es sāku sadarboties ar šveicieti Maiku Hencu un austrieti Karelu Dudešeku. Viņu grupu sauca minus delta t. Viņi uzstājās Shvanz festivālā Frankfurtē, kur arī es piedalījos ar savu performanci FRED, FRED HERING, BONN. 1984./85. gadā producēju desmit eksperimentālas trīsstundu televīzijas pārraides Ludvigšāfenā un Rietumberlīnē. Pierunāju Maiku un Karelu piedalīties. Un viņi organizēja savu Van Gogh TV. Sākumā tas vienkārši bija alternatīvs radio ar pārraidēm par mūziku un mākslu. Mani uzaicināja piedalīties šajā projektā.
Pēc tam 91. gadā mūs uzaicināja uz Ars Electronica Lincā. Un pēc tam vēl reizi uz Documenta. Tur jau bija liela televīzijas studija. Daļu mūsu pārraižu ar dažādām performancēm un citām mākslinieciskām lietām rādīja kopīgajā Austrijas, Vācijas un Šveices televīzijas tīklā 3Sat. Tiešajā ēterā. Daži draugi man zvanīja no Romas, jo arī tur to varēja uztvert ar satelītu. Man vienmēr bija tiešais telefons visās programmās, lai ikviens, kurš grib, var piezvanīt. Uzskata, ka tas ir diezgan riskanti, – televīzijā tā parasti nedara, vienmēr ir moderatori, kuri izšķiro šos zvanus. Tāpēc, ka var arī nolamāt ne par lietu. Bet es no tādām lietām nebaidos – es uzreiz šādus cilvēkus uzaicinu uz studiju ēterā, jo programmas ilga vairākas stundas, pilnībā varēja uz turieni paspēt. Tāda pieklājīga atšūšana. Tā ka nav te īpaši ko baidīties.
Vēlāk es iestājos par to, lai Van Gogh TV pārraides sāktu raidīt no Rīgas. Taču iesākumā Rietumberlīnes NGBK darba grupas Interferenzen organizatori baidījās – studijā uzstāšoties PSRS nevēlami latviešu nacionālisti. Bet pēc tam īpaši ar Baibas Ripas un citu starpniecību Van Gogh TV tomēr atnāca uz Rīgu. Esplanādē bija tāda būdiņa, uz kuras bija uzrakstīts šis nosaukums, un no turienes notika translācija uz abām pusēm. Tāpēc, ka arī vietējie skatītāji varēja skatīties šīs pārraides.
Van Gogh TV. Interact on Piazza Virtuale with Boris Hiesserer aka Eden123
Starp citu, Maiks Hencs, kuru Baiba Ripa atveda uz Rīgu, palīdzēja arī pirmajai pirātiskajai deju radiostacijai Latvijā – Radiodejas. Viņiem bija tāds armijas raidītājs, kuram pietika jaudas apmēram viena kvartāla rādiusā pašā centrā. Bet Maiks bija pietiekami zinošs, lai šo jaudu palielinātu. Tā šo radio raidīja astoņdesmito beigās, deviņdesmito sākumā. Pēc tam reiz Maiks Henzs man piezvanīja un teica: “Viņi grib pāriet uz komerciālu pārraidi. Tas vairs nebūs mākslas projekts...” Bet es saku: “Viņi paši tur, Rīgā, zina, ko viņiem darīt. Es nevienam neskatos pār plecu. Lai paši izlemj, vai vajag viņiem pāriet tajā... kapitālismā!” (Smejas.)
Vai jūs sevi joprojām uztverat, kā andergraunda, opozīcijas cilvēku?
Nu jā, tā vēsturiski sanācis. Tomēr es jau esmu seniors, man ir 75. Īpaši nevazājos pa dažādām pasaules malām... Vispār termins “andergraunds” dzima pašā sešdesmito sākumā Ņujorkā. Tur bija tāds Living Theatre, kas uzveda lugu The Brig – par cietumu amerikāņu jūras kājiniekiem. Teātrim nebija naudas, lai noīrētu pirmo stāvu, viņi to darīja pagrabā, burtiski, pagrīdē. Tur diezgan skarbi bija parādīta šī militārā dresūra un personības apspiešana. Varas orgāni satraucās un teātri aizvēra, aiznagloja durvis. Taču šiem puišiem no teātra bija tādi draugi kā Jons Meks un viņa brālis, naktī viņi izsita logu uz šo pagrabu, un aktieri caur to iekāpa iekšā un atkal nospēlēja šo lugu. Savukārt Meks to visu nofilmēja un pēc tam samontēja filmu. Es to redzēju sešdesmito sākumā Vācijā parastā kinoteātrī kā tādu minūtes piecpadsmit garu sižetu pirms filmas. Un saistībā ar to kultūras kontekstā arī radās šis termins underground.
Foto:
Tomēr mēs būtībā īstā andergraundā parasti nebijām. Mēs vienmēr bijām kaut kur pamatstāvos. Nebija vajadzības līst pagrabā. Es drīzāk biju par eksperimentālu pieeju dažādām lietām. Lai gan kritiskums pret apkārtējo arī bija, tāda opozīcija ar kreisu nokrāsu. Tomēr tajā pašā laikā es sevi uzskatu par savdabīgu latviešu nacionālistu. Tā sanāca, ka, kopš man bija pieci gadi, Latvijas kā neatkarīgas valsts nebija. Taču, lai kur es atrastos – Anglijā, Vācijā, Itālijā, Kanāriju salās –, es visur stādījos priekšā kā latvietis un stāstīju, ko tas nozīmē, ja radās jautājumi... Bet šī interese par jauno, eksperimentālo, par kuru mēs runājām, – tā nekur nav pazudusi. Tomēr, redz, feisbuka un mobilā man nav. Man patīk, ka man nevar jebkurā brīdī piezvanīt un sākt kaut ko pārdot vai sastāstīt.
* Love Parade tika rīkots no 1989. līdz 2010. gadam. Pēdējā Love Parade Dīsburgas pilsētā 2010. gadā beidzās ar dramatisku spiešanos, kurā bojā gāja 21 cilvēks. Daži eksperti izsaka ideju, ka to ietekmējusi īpašā pūļa fizika un tās turbulences likumi.
Pateicamies par palīdzību fotomateriālu meklēšanā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) bibliotēkai.
