Ekspresintervija ar Laimu Slavu par grāmatu “Džemma Skulme”
10/10/2015
Tikko izdevniecība “Neputns” veltījusi monogrāfiju māksliniecei Džemmai Skulmei, kurai nupat tika atzīmēta 90 gadu jubileja. Grāmata ietver plašu albuma daļu ar atskatu uz Džemmas Skulmes mākslinieciskajiem meklējumiem un atradumiem līdz pat nupat tapušiem darbiem, kā arī grāmata bagātināta ar atmiņu stāstiem fotogrāfijās un tekstos. Grāmatas tapšanā tika piesaistīti mākslas jomas speciālisti (tekstu autori ir Laima Slava, Jānis Borgs, Pauls Raudseps, Jurģis Skulme un grāmatas maketa dizaina autore ir Inga Ģibiete), lai kopīgiem spēkiem dotu ieskatu Džemmas Skulmes dzīvē un mākslā. devās uz tikšanos ar mākslas vēsturnieci un grāmatas sastādītāju Laimu Slavu, lai uzzinātu vairāk par šī izdevuma tapšanu.
Džemmas Skulmes glezna “Karaliene”, 2015. Foto: Normunds Brasliņš
Kā radās ideja šai grāmatai, vai tā izrietēja no “Mākslai vajag telpu” procesa?
Ideja par grāmatu bija vispirms. Mums ir vesela sērija šo lielo albumu. Šo sēriju sākām ar Baušķenieku, turpinājām ar Eliasu, Ugu Skulmi un tagad – Džemma. Vajag veidot kaut ko lielu tieši klasiķiem. Bet ideja, ka tagad vajag grāmatu Džemmai, radās Jānim Zuzānam, jo viņš bija laikus piefiksējis, ka māksliniecei paliek deviņdesmit gadi. Tāpēc, neskatoties uz to, ka šajā sērijā ir veiktas iestrādnes jau vairākām grāmatām, Džemma mums bija šī gada izcilnieks.
Kā tika atlasīts autoru kolektīvs, kas strādāja pie Džemmas Skulmes grāmatas?
Šajā sērijā jau ir noteikta sava sistēma – ir mākslas zinātnieku teksts un ir tie, kam ir kādas atmiņas par personu, kaut kas privātāks, dzīvāks, lai nav tikai tas sausais teksts.
Vai tad informācijas vākšana un atmiņas no laikabiedriem neietilpst mākslas zinātnieka raksta radīšanas procesā?
Pavisam noteikti, bet ir viens teksts, kurā tomēr vairāk tiek runāts par daiļradi – kā notiek konkrētā mākslinieka radošās darbības attīstība – , šajā gadījumā to rakstīju es. Džemma ir tik ļoti liela personība, neteiksim ar vairākām sejām, bet noteikti vairākām lielām darbības jomām. Tā otra darbības joma Džemmai ir šī sabiedriskā darbība, kurā viņa sevi pārstāvējusi jau kopš 1970. gadu vidus, un ļoti aktīvi 80-tajos, kad viņa uzplauka kā starptautiska zvaigzne, kā padomju sistēmai pretim runājošs cilvēks. Manis rakstītajā pamattekstā sajūgta dzīve kopā ar to, kā un kāpēc veidojās viņas mākslinieciskais rokraksts. Vismaz man šķita, ka tas ir mans uzdevums. Bet šo sabiedrisko pusi, par kuru es nevēlējos runāt, gribēju uzticēt kādam, kurš ar šiem procesiem ir saistīts vairāk savā ikdienas darbībā, domāšanā, tajā pašā laikā nav bijis tik cieši saistīts ar mūsu ikdienu šajos gados, tāpēc tika izvēlēts Pauls Raudseps. Viņš ir Amerikā dzimis latvietis, bet ieradās šeit līdz ar Neatkarības cīņu sākumu. Viņš vērojis šos procesus gan no Amerikas, gan bijis pats iesaistīts visā notikumu virpulī Latvijā, tādēļ labprāt piekrita uzņemties šo pienākumu.
Džemmas Skulmes glezna “Kara kariatīde”, 1975. Foto: Jānis Pipars
Bija arī vēlēšanās uzzināt kādas atmiņas no mākslinieces bērnības, pilnīgi loģiski tas bija viņas brālēns Jurģis Skulme, bet diemžēl Jurģis nepaspēja vairs pats uzrakstīt, taču viņa kundze – Astrīde Peka-Skulme – sameklēja viņa paša pierakstos šos te atmiņu fragmentu pierakstus. Izrādījās, ka Jurģis savā veidā mēģināja turpināt sava tēva tradīciju rakstīt atmiņas, arī par bērnības laiku. Domāju, ka tas grāmatai ir ļoti būtisks pienesums, tās ir detaļas, kuras ļoti daudz pasaka par personības tapšanu un par laiku, kurā viņi dzīvojuši. Ļoti interesants ir arī Jurģa iedotais ilustratīvais materiāls, fotogrāfijas, kas arī ir iekļautas grāmatā, ko viņš pats fotografēja četrpadsmit gadu vecumā.
Un nākamo es uzaicināju rakstīt Džemmas modeli Dikensa Oliveram Tvistam – Jāni Borgu. Daudz jau runāts par to, ka Borga mākslinieka gaitas sākās ar to, ka viņš kļuva par Džemmas modeli un, dabiski, viņam varētu būt atmiņas par kopā pavadīto laiku. Borgs šīs atmiņas izvērsa arī stāstījumā par Mežparku tajā laikā, par Mežparka vidi, kuru mēs nepazīstam. Mežparcnieki, mežparcēni, vai kā lai viņus nosauc, tomēr ir zinājuši cits citu, un Borgs ir pavēris arī šo lappusi, līdz ar to Džemmas vietu visā šajā īpašajā vidē.
Cik ilgi notika darbs pie šīs grāmatas?
Divarpus gadus. Kad sapratām, ka jāorientējas uz dzimšanas dienas laiku, kad grāmatai jābūt gatavai, tad arī tika pasūtīti raksti. Apmēram pirms diviem gadiem sākās tiešās sarunas un attēlu meklēšana. Bet varētu teikt, ka tas ir salīdzinoši ļoti īsā laikā tapis darbs. Un pats pēdējais posms bija ārkārtīgi īss un straujš, kad māksliniece Inga Ģibiete, ko es absolūti uzskatu par grāmatas līdzautori, lika kopā attēlus, kas bija sameklēti no ļoti daudziem avotiem. Džemmai ir ļoti daudz fotogrāfiju, savukārt viņas darbi nebūt nav tik lielā mērā parādīti. Tas bija ļoti interesants, bet saspiesta laika process, kad tika meklēti un atlasīti viņas darbi.
Džemmas Skulmes glezna “Kariatīde”, 2006. Foto: Normunds Brasliņš
Džemmas Skulmes grāmatā jūsu rakstītajā nodaļā “Es domāju krāsās” pirmais teikums sākas ar “Mēs atkal sēžam Džemmas Skulmes darbnīcā (..)”. Cik tikšanos bija, lai taptu šī nodaļa?
Es nevaru pateikt precīzu skaitu, bet mēs tikāmies diezgan bieži, reizēm es zvanīju un uzdevu jautājumus pa telefonu. Džemma ir ļoti aktīva un ļoti plastiski ir spējīga reaģēt uz visām lietām. Nekad neiedomāsies, ka viņai ir deviņdesmit gadi. Viņas reakcija un doma ir strauja un precīza. Tas ir vienkārši apbrīnojami, tāpēc domāju, ka šo tikšanos varēja būt arī daudz vairāk. Rakstot grāmatu, sākas azarts. Jo vairāk iedziļinies, jo vairāk rodas jautājumi, un kad saproti – viss – rāmji ir uzlikti, laiks ir beidzies, tad tikai jūti, cik daudz ir palicis ārpusē, tas vienmēr ir skumji. Bet nu tik un tā grāmata tāda paliela sanākusi. Esam izcilājuši līdz šim nereproducētus un eksperimentālus darbus. Džemma ir cilvēks, kurš vienmēr ir darbībā, kā viņa pati saka – viņa visu redz un domā krāsās. Līdz ar to viss, kas notiek ar krāsu, viņu ļoti saista un interesē. Krāsa, gleznošana un domāšanas krāsās – tā niansēs mainās no paaudzes paaudzē, bet tā nekad neizbeidzas, taču ir paaudzes, kuras izteikti koncentrējas uz krāsu, piemēram, abstrakto ekspresionistu, brīvā žesta gleznotāju paaudze. Džemma absolūti pieder pie šīs paaudzes, izpausme krāsās viņai notiek ārkārtīgi organiski un bagāti. Bet, ja mākslinieks var runāt arī ar figūru, neredzu iemeslu, kādēļ no tā būtu jāatsakās, turklāt abstrakcionisma šedevru detaļās viņai ir, cik uziet.
Džemmas Skulmes glezna “Dialogs”. Ap 2000. Foto: Normunds Brasliņš
Cik svarīgi, jūsuprāt, māksliniekam ir runāt par saviem darbiem?
Tas ir atkarīgs no sabiedriskās situācijas. Domāju, ka Džemma savulaik apzināti stāstīja par saviem darbiem, jo saprata, ka ir jāizglīto sabiedrība. Tajā laikā, kad viņa to sāka, sabiedrībai arī nebija nekā labāka, vērtīgāka kā savi mākslinieki, rakstnieki, komponisti, viņi bija mūsu īstā gaisma, kas pacēla pāri padomju ikdienai. Šobrīd varbūt situācija ir savādāka, bet, manuprāt, vienmēr būs kāds, kas gribēs kaut ko tādu dzirdēt. Ja mākslinieks ir gatavs runāt, tad kāpēc nē. Bet, manuprāt, māksliniekiem nav obligāti jārunā par savu mākslu.
Varbūt mākslinieks var runāt tad, ja sabiedrībai ir interese un vēlme dzirdēt. Mūsdienās varbūt ir problēma, ka mākslinieki runā arī tad, kad sabiedrība nemaz negrib zināt, ka mākslinieki attaisno, nevis paskaidro savus darbus, raksta “palagus”, literatūru, nevis koncentrējas uz vizuālo attēlu. Tā kļūst par konceptuālo mākslu.
Konceptuālisms ir noteikts skats, noteikts virziens mākslā. Var strādāt arī tā, bet bez tiem “palagiem” tas nekas nav. Taču tas, kā strādā Džemma, uzrunās vienmēr. Jutekliskā mākslas darbu uztvere cilvēkam ir dabiska, un, ja mākslinieks ir spējīgs jau šajā jutekliskajā līmenī ar savu enerģiju pasniegt kaut kādu informāciju, tad šī informācija funkcionēs mūžīgi. Varbūt mūsdienās cilvēks ir pārāk pieradināts pie tā, ka viņam nemaz nav jāsaprot, kāpēc tā māksla ir tāda vai citāda, un var gadīties, ka bez zināšanām šie krāsu laukumi var likties vienkārši ķēpājums, bet tas savukārt ir kopējais inteliģences līmeņa trūkums, par kuru, protams, ir jārūpējas. Bet par to jārūpējas skolās. Šobrīd valda zināms vakuums, kurā īsti nefunkcionē mākslas sapratne. Tas ir ārkārtīgi bēdīgi.
Varbūt mākslinieki paši veicina to, lai neveidotos mākslas sapratne?
Bet vai tas nav tāpēc, ka nav redzama šī pēctecība? Man atkal būs jābrauc tajās pašās kurpēs iekšā – ja neredz pēctecību, tad jaunie mākslinieki arī iedomājas, ka šeit nekā nav bijis pirms viņiem. Tas pēctecības pārrāvums ir milzīgs, jo caurmērā mēs esam ļoti talantīga tauta. Interesanti, ka, runājot ar Džemmu par to, kas notika “Mākslai vajag telpu” projektā, viņa sacīja: “Es visu zinu, es visu saprotu. Es saprotu to paņēmienu un arī to, bet tas ir jau aizgājis.” Ir tā sajūta, ka nemitīgi tiek atgādināts par kaut kādām lietām, kurām sen jau ir iziets cauri, bet dziļumā neesam aizgājuši.
Kuras jau sen vajadzēja saprast…
Jā, saprast un aiziet tālāk, bet es domāju, ka tas ir mākslas izglītības jautājums. Vispārējās, nevis mākslas skolu izglītības. Kā arī muzeju telpu trūkums, jo nav iespējams izsekot līdzi visam, kas noticis un notiek.
Džemma Skulme Mežparkā. Ap 1985. Foto: Laima Žurgina
Ko jūs domājat par projektu “Mākslai vajag telpu” saistībā ar Džemmu Skulmi?
Ideja bija laba. Džemma ir vienkārši brīnišķīga ar to, ka viņa māk skatīties uz lietām un saprast, arī rēķinoties ar situāciju: jūs par mani neko nezināt. Viņa saka: “Es jau arī par jums neko nezinu. Jūs uzklikšķināt internetā manu bildīti, es – jūsu.” Kopumā ņemot, šis projekts tomēr ir aizvedis uz kaut kādu saprašanos, uz savstarpēju interesi, uz domāšanu. Domāšanu par to, kas ir kas, kāpēc, kurš kurā vietā ko nozīmē. Par mākslas laiku saskari, par mākslinieku savā laikā.
Vai šīs grāmatas tapšanas procesā jūs uzzinājāt kaut ko jaunu, ko iepriekš nebijāt zinājusi?
Es Džemmu jau diezgan ilgi zinu. Mana pirmā intervija ar viņu bija jau 1982. gadā. Tā bija man ļoti vērtīga intervija, kurā es uzzināju daudz, ko par viņu nebiju iedomājusies. Nākamais atklājums man bija izstādē “Tautu meita” Cēsīs, kur bija redzami arī Džemmas bērnu dienu zīmējumi. Interesanti bija tāpēc, ka tas izrādījās pamats, uz kura radušās arī Džemmas slavenās tautu meitas. Bet šajā reizē mans atklājums bija tas, ka man bija dota iespēja, pareizāk sakot, es pati sev devu iespēju sekot līdzi tam, kā ir tapis viņas rokraksts, kā radušās tēmas, kuras mēs jau labi zinām un atpazīstam, kā Džemma ir sevi veidojusi, saduroties ar noteiktām prasībām akadēmijas laikā, jo viņa tomēr Latvijas Mākslas akadēmiju absolvēja 1949. gadā. Ļoti interesanti bija izsekot darbos, ar cik lielu enerģiju un kā viņa atraisījusi savu glezniecību, – tā krāsu jaukšana, triepšana, sišana, vai akrila lējumi, kuros veidojas interesantās faktūras. Tieši tas, kā viņa lieto krāsu, padara katru no viņas darbiem ārkārtīgi dzīvu. Viņas kompozīcijas skan!
Džemmas Skulmes darbu skices
Cik liela loma mākslas vēsturniekam ir mākslinieka dzīvē?
Nu to jūs prasiet māksliniekam. (Smejas.)
Labi. Cik liela nozīme ir māksliniekam mākslas vēsturnieka dzīvē?
Vislielākā. Mākslas vēsturnieki jau arī ir dažādi. Ir sistematizētāji, plauktiņos kārtotāji, aprakstītāji, ir mākslas vēsturnieki, kurus galvenokārt interesē mākslinieku personības, pats viņu radošums. Es noteikti esmu pie pēdējiem, es nenodalu mākslu no mākslinieka personības. Džemma varētu būt ceļa rādītāja daudziem māksliniekiem kā personība, kas noturējusi savu kritēriju līmeni visā dzīves laikā. Džemma nav nodevusi ne sevi, ne mākslu.
Kā varētu nodot mākslu – apstājoties?
Gan apstājoties, gan vienkārši reflektējot par kaut ko, bez tā dzīvelīguma. Piemēram, taisīt tikai naudas darbus, tikai tāpēc, ka tos prasa, un tajos sevi pazaudēt.
Džemmas Skulmes glezna “Kariatīdes”, 1995. Foto: Normunds Brasliņš
