Klusā daba
Intervija ar norvēģu skaņu mākslinieci Janu Vinderenu
Viestarts Gailītis
13/10/2015
Ja mākslas un zinātnes attiecības mūsdienu mākslinieki nereti risina stipri konceptuālā veidā, tad skaņu māksliniece un dabas pētniece Jana Vinderena (Jana Winderen) ir piemērs tam kā tradicionāli dabaszinātnēm pakļauta sfēra tiek nodota klasiskās, vērojošās “klusās dabas” interpretācijā – viņas gadījumā visai burtiskā nozīmē. Vinderenas daiļrades fragmentu var iepazīt vēl līdz 18. oktobrim Latvijas Nacionālajā bibliotēkā dzirdamajā skaņu instalācijā “Tur ārā”, kas tapusi kā pasūtījuma darbs festivālam “Skaņu mežs”, smeļoties materiālu Ķemeru Nacionālajā parkā. Norvēģiete Jana Vinderena primāri strādā ar vides ierakstu apstrādi, meklējot šajās skaņās muzikālas īpašības. 2011. gadā Vinderena saņēma Ars Electronica balvu un 2013. gadā viņas darbi tika izstādīti Ņujorkas MoMA, savukārt 2014. gadā viņa pēc New York City DOT Art pasūtījuma pilsētā izveidoja milzīgu 60 skaļruņu brīvdabas instalāciju. Viņas skaņdarbus izdod britu izdevniecība Touch.
Vinderenas darbs ir daļa no projekta „Eksperimentālās mūzikas bākas: Rīga – Trumse”, kas tapis izmantojot 99 000 EUR piešķīrumu no Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas ar EEZ finanšu instrumenta starpniecību, kā arī Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu.
Jana Vinderena. On This Beach. Goteljaudkarte, Helgumannen, Fårö, Gotlande. 2015
Ņemot vērā, ka pēc izglītības esat bioloģe, ķīmiķe, matemātiķe un vizuālā māksliniece, bet ne mūziķe, kā jūs nonācāt līdz skaņai?
Ar skaņu sāku strādāt 1992. gadā, kad nolēmu pārstāt veidot objektus. Pirms tam strādāju galvenokārt ar skulptūrām līdz vienā brīdī nonācu pie secinājuma, ka man ir bezjēdzīgi turpināt piepildīt pasauli ar lieliem objektiem. Es vēlējos sākt izmantot materiālu, kas neaizņem vietu. Tad arī sāku strādāt ar skaņu.
Jūs sākāt strādāt ar skaņu bez iepriekšējas pieredzes?
Pirms tam biju organizējusi koncertus, esot studente. Iespējams, ka pat tērēju tam par daudz laika uz studiju rēķina! Tā bija plaša spektra mūzika. Mūzika man vienmēr bijusi tuva. Kā daudzi citi, bērnībā spēlēju klavieres un arī klarneti, taču nekad nebiju pievērsusies tam pietiekami nopietni.
Jūsu darbi satur ausij grūti uztveramas skaņas, kā tas nācies?
Jā, sākums tam visam patiesībā bija nevis skaņas iepazīšana, bet bezskaņas, klusas telpas iepazīšana. Ar to pirmo reizi saskāros Londonā, kad izveidoju instalāciju pamestā un nolaistā, bet ļoti skaistā vecā Londonas peldbaseinā. Baseina vidū uz paaugstinājuma novietoju stikla lēcu. Pie noteikta saules stāvokļa, pabāžot plaukstas zem lēcas, tajās vizuāli ieplūda visas telpas atspulgs. Tad es arī apzinājos, cik klusa tā telpa bija, cik maz tur notika, izņemot lēno gaismas kustību. Pēc tam veicu pirmos skaņas ierakstus ar kasešu magnetofonu un VHS pie Temzas un, kad atgriezos Norvēģiju, sāku rediģēt skaņu ar ļoti talantīga skaņu inženiera un producenta Jorgena Trāena palīdzību. Viņš burtiski spēja veidot skaņas formas un saprata, ko man vajag, vien no tā, ka es viņam ar rokām parādīju, ko vēlos. Tas bija ļoti skulpturāls piegājiens skaņai, taču es sapratu, ka nevaru bezgalīgi paļauties uz citiem un sāku rediģēt pati. Pavadīju daudz laika studijā, taču mani sāka garlaikot tā spēlēšanās ar visa veida filtriem un tehniskajām iespējām. Tāpēc nolēmu doties ārpus studijas un meklēt jau gatavas, interesantas skaņas pasaulē. Tas labi saskanēja ar mani jau no bērnības vajājušo apsēstību ar dabu, īpaši zemūdens dzīvi. Tādējādi tematiski tas, ko esmu darījusi šeit Latvijā, sasaucas ar manu seno interesi – proti, veicu daudz ierakstu purvos un pie ezeriem.
Foto: © Jana Winderen
Šobrīd daudz strādāju ar Toniju Maietu, skaņas profesoru no Serijas Universitātes, kurš man ir veidojis dekoderus un programmējis, piemēram, programmu, kas noteiktā veidā sadala skaņu telpā. No sākuma izveidoju pamata četrkanālu skaņas datni un tad viņa programma ar skaņas palīdzību mēra attālumus telpā, sadala skaņu vajadzīgajā veidā pa vajadzīgo skaitu skaļruņu. Sākot no četriem līdz sešdesmit skaļruņiem, kā tas bija nesen Ņujorkā. Man nav tik lielā mērā svarīgi spēlēties ar skaņu un dzenāt to pa skaļruņiem, cik veidot skaniski visaptverošas instalācijas – skaņu, kurā var, tā teikt, iegrimt.
Bieži nākas saskarties ar to, ka skaņas mākslinieki – sevišķi jaunie, kas nāk no vizuālās mākslas skolām, – ir atkarīgi no speciālistu palīdzības, jo trūkst tehnisko zināšanu.
Manuprāt ir ļoti svarīgi kontrolēt visu procesu. Es neizmantotu citu cilvēku skaņu. Jo vieta, cilvēki, notiekošais, temperatūra, un tamlīdzīgi – visi šie mazie komponenti veido rezultātu. Es, piemēram, pārvaldu Max/MSP un spēju ieiet instalācijā caur programmatūru pa telefonu un attālināti varu kaut ko parediģēt instalācijā, bet, teiksim, taisīt tās modifikācijas vienkārši paņem par daudz jau tā trūkstošā laika. Ir citas specifiskas lietas, kurās, kā jūtu, man pašai jābūt spējīgai orientēties – kā hidrofoni, ultraskaņas detektori, taču šajos jautājumos, protams, arī neiztikt bez speciālistu palīdzības. Piemēram, ilgstoši izmantoju viena naftas izpētes uzņēmuma palīdzību tehniskos jautājumos – viņi orientējas okeāna dzīļu izpētē. Tātad es smeļos zināšanas no citiem, taču radošajā procesā esmu autonoma – neviens cits netaisa manu skaņu. Tas būtu absurdi, jo tādējādi es zaudētu, tā teikt, drēbes izjūtu un darbs kļūtu pārāk konceptuāls. Mani kādreiz citi mākslinieki ir lūguši ierakstīt kādas skaņas priekš viņu instalācijas, teiksim, avotiņa skaņu, bet esmu to atteikusi, jo tik būtiska daļa no sava darba ir jādara pašam.
Bet nevar jau prasīt, lai pats gleznotājs taisa pigmentu.
Jā, bet, kad esmu dabā, kas pati par sevi ir nekontrolējama vide, tad man ir ļoti labi jāsaprot, ko darīšu, teiksim, mīnus 40 vai plus 40 grādos. Un tādas lietas mācās tikai caur savu pieredzi.
Foto: © Jana Winderen
Jūs parasti strādājat ziemeļos, ne tā?
Nē, esmu strādājusi arī Karību jūras baseinā, bet tā īsti mājās tomēr jūtos tikai Grenlandē. Es nezinu kādēļ, bet kaut kādu iemeslu dēļ nekad citur neesmu jutusies tik dabiski kā tur. Protams, arī labi pazīstu Islandi un vispār zinu kā rīkoties aukstumā. Bet strādājot, teiksim, Panamā, pludmalē ir krokodili, savukārt, ejot iekšā mūžamežā, tev pēkšņi pretim izlido kaut kāds 20 centimetru liels lapseņveidīgs insekts. Es nezinu, kā reaģēt tādās situācijās. Es vairāk saprotu, ko darīt brienot dziļā sniegā, vai kāpjot ledājā.
Intuitīvi ir liels atstatums starp matemātiku un mākslu – kā jūs nonācāt no vienas pie otras?
Man no bērna kājas paticis zīmēt, bet man arī vienmēr patikusi zemūdens dzīve – dzimu pie jūras, bet izaugu pie Norvēģijas lielākā ezera. Kad man bija septiņi gadi, izlasīju 1972. gadā izdotu itāļu rakstnieka grāmatu “SOS Zemei”, kur tika runāts par barības ķēdi, oglekļa dioksīda izplūdēm un ūdenstilpņu piesārņošanu. Pēc tam man radās vēl lielāka interese par okeānu un tā faunu un tādēļ dabaszinātnes man bija dabiska izvēle. Vidusskolā pastiprināti apguvu matemātiku, ķīmiju un fiziku. Doties mākslas virzienā man toreiz nešķita dabiski. Tikai, kad jau sāku studēt, paralēli pievērsos zīmēšanai un mākslas zinātniskajiem aspektiem.
Mani, piemēram, ieinteresēja jautājums, kādēļ pigmenti, kas molekulārā līmenī izskatās sarkani un zaļi, samaisītā veidā kļūst pelēki. Es pierunāju profesoru veikt eksperimentu un spektroskopisku analīzi, bet, cik atceros, mēs nemaz nenonācām pie skaidras atbildes. Mani interesēja tāda veida jautājumi un es gribēju ar tiem strādāt daudz lielākā mērā, nekā dabas zinātņu fakultāte man deva iespēju, un reizē sapratu, ka studējot mākslu, šādas lietas var darīt visu laiku. Kad es dabūju roku ekzēmu, darbam laboratorijā tika pielikts punkts, un līdz ar to dabas zinātnēs man vairs nebija ko darīt. Attiecīgi es pēc četru gadu dabas zinātņu mācībām pārgāju uz mākslas augstskolu – Goldsmita koledžu Londonā. Taču es to neizjutu kā būtisku pārmaiņu, jo veids, kā es strādāju ar mākslu, ir tuvs dabas zinātnēm.
Jana Vinderena. Ultraworld at Beopen. Skaņas portāls Trafalgāra laukumā, Londona. 2012
Jūs sacījāt, ka nevēlējāties veidot objektus, bet vai tad nav citi mediji, izņemot skaņu?
Mani skaņa vienmēr interesējusi pati par sev un es to uztveru kā fizisku mediju. Skaņa ir ļoti tieša pieredze. Tā kā es rakstīju studiju darbu par fenomenoloģiju glezniecībā un Morisu Merlo Pontī, tad man viņa analīze šķita interesanta arī attiecībā uz primāro, tas ir, pirmsintelektuālo, pieredzi kā tādu un skaņas uztvere jau ir viena no tām. Skaņa man kā komunikācijas līdzeklis ir daudz interesantāka nekā, teiksim, gaisma.
Vai jūs sevi uzskatāt par komponisti?
(Iesmejas.) Var teikt, ka es komponēju, bet es pamatā strādāju ar jau eksistējošu skaņu – man ir svarīga skaņas materiāla priekšvēsture un stāsts, ko tas satur. Es izmantoju katras skaņas stāstu kā konkrētā darba pamatu – ja es braucu okeānā ierakstīt skaņu, tad šis brauciens arī kļūst par daļu no stāsta. Instalācijās tā gan nav – tās ir manas iztēles un tehnikas auglis, pat ja tajās ir izmantoti vides ieraksti.
Tātad jūs reti strādājat abstrakti?
Nē, man diezgan bieži ir abstrakti darbi un es arī apspēlēju pašu klausīšanās pieredzi. Bet tomēr daudzos darbos man ir svarīgi, ka skaņa nāk no konkrētas vietas, kā tas arī ir Latvijas gadījumā.
Mūzikai, kas balstās lauka ierakstos, manuprāt, ļoti bieži ir grūti nodot klausītājiem paša autora intīmo klausīšanās pieredzi, jo tā ir ļoti personīga. Nav daudz autoru, kas to labi spēj – jūs esat viens no tiem.
Ir ļoti grūti pārnest skaņas pieredzi uz citu telpu burtiski. Tad es drīzāk uzaicinātu klausītājus uz to vietu, lai viņi dzird skaņu ainavu nepastarpināti. Pretējā gadījumā tiek zaudēti neskaitāmi elementi – sākot ar temperatūru, gaisa mitrumu un gaismu. Turklāt es reti lietoju tieši dzirdamus vides ierakstus, bet drīzāk izmantoju ultraskaņas ierakstus, kas ir jāpalēnina, lai varētu tos dzirdēt, vai arī zemūdens ierakstus. Pamatā es veicu ierakstus no vietām, kuras neapbruņota auss nesasniedz. Cilvēkus pēc tam pārsteidz fakts, ka, piemēram, zemūdens kukaiņi ir tik trokšņaini vai ka zivs spēj radīt skaņu. Rezultātā klausītāji varbūt arī vairāk ieineresējas par tām vietām, kurās tie netieši nokļūst caur maniem skaņdarbiem.
Vai jūs mēģināt padarīt dabas skaņu muzikālu?
Es diez vai jelkad iedomātos sākt noskaņot zivs balsi – lai tā paliek, kāda tā ir, jo tā jau pati par sevi ir interesanta. Tāpat arī nekad nepadarītu melodiskāka putna vai vaļa dziesmu, jo tā jau pati par sevi ir ļoti muzikāla. Taču, kas attiecas uz skaņām, kas ir ārpus mūsu dzirdes robežām, tad tās man ir jāpalēnina, lai tās vispār varētu sadzirdēt – teiksim, kukaiņu, sikspārņu vai delfīnu skaņas. Cilvēku auss ir fantastiski attīstīta – mēs spējam atšķirt dažādus instrumentus orķestrī, taču skaņas viļņu spektrā ir lietas, ko mēs vispār nespējam dzirdēt, taču citi dzīvnieki spēj.
Jana Vinderena. Dive. Park Avenue Tunnel, Manhetena, Ņujorka. 2014
Vai uzstājoties koncertā, jūs vienmēr apstrādājat vides ierakstus?
Ne vienmēr – reizēm es dzīvās uzstāšanās laikā arī izmantoju tiešu skaņu, teiksim, apkārtesošās sikspārņu skaņas, ko vienkārši palēninu ar ultraskaņas detektoru, vai arī zemūdens skaņu, ko dabūju, iegremdējot hidrofonus ūdenī. Veicot vides ierakstus, man ir daudz laika jāpavada, pierakstot, lai sistematizētu, atcerētos un vēlāk spētu analizēt veiktos ierakstus, jo nemitīgi saskaros ar skaņām, kuras sākotnēji neplānoju ierakstīt. Piemēram, ar dažādām dīvainām ultraskaņām, ko iegūsti vecās un pamestās ēkās vai saimniecībās, kā tas tagad bija Ķemeru mežā. Tur ir viens tāda dulla izskata laukakmeņu siena pie kāda pamesta īpašuma, kas stiepjas līdz pašam ūdenim – tā ir būvēta no skaistiem akmeņiem, rūpīgi un gadiem ilgi, lai neļautu cilvēkiem piekļūt īpašumam. Tur bija ļoti daudz dīvainu ultraskaņu. Tas gan prasa daudz laika, lai saprastu, kas tur ir, jo tā skaņa ir jāpalēnina desmit, varbūt pat divdesmit reizes, lai vispār to kaut cik sadzirdētu. Tad arī tā ir pamatīgi jāattīra, jo pats ierakstu aprīkojums ir trokšņains.
Es atradu arī vienu blīvi apdzīvotu sikspārņu teritoriju. Sikspārņi orientējas telpā ar eholokācijas palīdzību un katrs no viņiem skaņu ģenerē tikai sev vien raksturīgajā frekvenču līmenī. Viņi parasti izvēlas no citām frekvencēm tīras teritorijas. Arī peles un žurkas pārošanās laikā dzied viena otrai ar ultraskaņas palīdzību.
Jūs ļoti daudz uzzināt strādājot ar vides ierakstiem, ne tā?
Jā, ļoti daudz, tas ir aizraujoši. Piemēram, es atradu Ķemeros vienu teritoriju, kura bija pilna ar vardēm. Ieliku ūdenī trīs hidrofonus un uzreiz arī sadzirdēju daudz kukaiņu. Vardes sākumā aizbēga, bet tad pamazām atgriezās. Es tās nofotografēju ar makroobjektīvu un, kad atgriezos viesnīcā, konstatēju, ka, bildes palielinot, uz vardēm var ieraudzīt mazas radības, kas uz tām dzīvo – niecīgus planktonus un dažādus parazītus. Un arī šie radījumi rada skaņu. Veidi, kā sikspārņi eholokalizē, arī ļoti interesanti, – piemēram, viena pasuga to dara caur savu ļoti akustiski smalki izbūvēto degunu, jo viņi medī diezgan palielus kukaiņus un nevar atļauties tos izlaist no mutes, lai eholokalizētu.
Kā jūs nonācāt kontaktā ar izdevniecību Touch?
2002. gadā es Ars Electronica festivālā Lincā satiku [mūziķus] Karlu Mihaelu fon Hausvolfu un Raselu Hasvelu. Fon Hausvolfs pastāstīja, ka vadīs darbnīcu “Skaņa kā telpas radītāja” un es tai pieteicos. Darbnīcā piedalījās tādu mūziķu un skaņu mākslinieku grupa kā Peteri Nisunens, Tomijs Grenlunds, Kents Tankreds, Džeimss Džordžs Tērlvels, Jākobs Kirkegārds, kas vēlāk izvērsās par freq_out projektu. Man freq_out šķita kas ģeniāls un es sāku strādāt, lai to atvestu uz Oslo. Tā arī nonācu kontaktā ar Maiku Hārdingu, kurš man palīdzēja dabūt šo projektu uz Henijas Onstādes Mākslas centru Oslo laikmetīgās mūzikas festivāla Ultima ietvaros. Es sāku strādāt arvien ciešākā kontaktā ar šo mākslinieku grupu un pēc kāda laika Touch palīdzēja izdot manu pirmo albumu ASV – Surface Runoff, tad sekoja albums Touch meitas izdevniecībā Ash International un vēlāk jau pašā Touch. Priekšrocība strādāt ar tādu izdevniecību kā Touch ir tāda, ka viņiem ir liels izplatīšanas tīkls, un es arī iegūstu daudz jaunu kontaktu. Man tas arī dod iespēju nodot manas zināšanas par zemūdens pasauli un tās ekoloģiskajiem izaicinājumiem. Tādu iespēju man būtu mazāk, ja es strādātu tēlotājmākslā un galeriju pasaulē.
Kā jūs vērtējat vides ierakstus kā mūzikas žanru?
Teiksim, [kādreizējais grupas Cabaret Voltaire dalībnieks] Kriss Vatsons ir ģeniāls ar savu uzkrāto pieredzi un zināšanām. Viņš veic ļoti smalkus ierakstus, bet, protams, daudzus no tiem vietās, kur vairums cilvēku savas dzīves laikā vispār nenonāk.
Vai ir kādi citi vides ierakstu žanrā, kas jums ir autoritātes?
Es nezinu, vai es varu runāt par autoritātēm, bet, piemēram, B. J. Nilsens ir lielisks mūziķis, tāpat arī Filips Džeks – veids, kā viņš spēj iedzīvināt sava veida kolektīvo atmiņu ar savām skaņas kolāžām – , arī Jākobs Kirkegārds.
Jana Vinderena. Foto: © Jana Winderen
Vai jums ir bijusi interese pierakstīt mūziku notīs?
Nē, bet es daudz zīmēju un es zīmēju to, ko daru arī muzikāli. Es spēju uzrakstīt to formās.
Vai to spēj lasīt citi?
Nē, neesmu izveidojusi sistēmu – domāju, ka citiem nav iespējams to nolasīt.
Tātad skaņa jūs interesē caur konkrētiem dabas fenomeniem?
Jā, es to tveru ļoti fiziski un es mēģinu ar saviem ierakstiem pamodināt cilvēkos interesi un jautājumus par noteiktām vietām un ekosistēmām. Man pašai ir svarīgāks individuāls un neatkārtojams skaņdarbs un tā izcelsme, nekā spēja radīt kompozīciju, ko pēc tam var atkārtot citi.
Varbūt varat pastāstīt, ko jūs darījāt Latvijā?
Šeit ierodoties, es biju atvērta, jo man netika dots konkrēts uzdevums. Šobrīd daudz strādāju ar planktoniem un aļģēm, bet, kad ierados [Latvijas Nacionālajā] bibliotēkā, ieraudzīju izstādes telpu un apmeklēju dabas zinātņu nodaļu, kur ieraudzīju vecas grāmatas par vietējām zivīm un moluskiem, kā arī iepazinos ar projektu, kur tiešsaistē var lūkot melnā stārķa ligzdu, tad sapratu, ka jādodas prom no pilsētas, dabā. Noīrēju mašīnu un devos uz Ķemeru Nacionālo parku, kur atradu lieliskas vietas bez jelkādām priekšzināšanām. Cilvēki un mašīnas, protams, ir visur, bet es biju pacietīga un atgriezos katrā nolūkotajā vietā 3–4 reizes dienā, lai atrastu skaņu pasaules uztverei piemērotāko un dabas aktivitātes ziņā intensīvāko laiku. Rezultātā savācu ļoti daudz skaņu materiālu gan no zemūdens pasaules, gan no ultraskaņas vietām, kā arī daudz fotografēju ar makroobjektīvu. Pētīju šīs vietas un man likās, ka dabas pasaule tur vēl arvien ir saistīta ar laiku, kad no šīm teritorijām pēc Ledus laikmeta atkāpās ūdens. Tas man vēl jāpapēta.
Tik tuvu iepazīstot dabu, jūs redzat nianses. Vai daba šeit ir atšķirīga no Ziemeļeiropas kopumā?
Es daudz esmu bijusi Baltijas austrumu piekrastē un daba šeit ir visai specifiska – jau sākot ar baltajām smiltīm, kas te ir simtiem miljonu gadu senas, kad šajā reģionā vēl bija koraļļu rifi. Es nekad nespēju pārstāt brīnīties par šo daudzumu smilšu, kas ir tapis no dzīvās pasaules. Tieši tas ir ļoti atšķirīgi no citām vietām Ziemeļeiropā.
