Ekspresintervija ar izstādes SPAM kuratoru Valtu Miķelsonu
20/10/2015
IZSTĀDE SPAM
Mūkusalas Mākslas salons
08. oktobris - 14. novembris, 2015
Mūkusalas Mākslas salona Lielo zāli šobrīd pārņēmusi plakātu pasaule – par savu vietu tikt pamanītiem tur cīnās 1920.–1930. gadu reklāmas, politiskie un kultūras plakāti, kāds mūsdienās pilsētvidē bieži redzēts reklāmas stends un igauņu mākslinieka Arta Allmegi objekts. Jau pie ieejas izstādē Spam skatītāju sagaida vairāki Latviju ārzemēs reprezentējoši plakāti, seko tabakas, saldumu, alkohola un citu produktu reklāmas, pa vidu ir iespraukusies neliela porcija kreiso politisko partiju aģitācijas plakātu, pie pretējās sienas – kultūras un mākslas notikumu atspoguļojums plakātos. Mūkusalas Mākslas salona kolekcijā esošie 20.–30. gadu plakāti veido izstādes lielāko daļu – ekspozīcijā sastapsim tādus vārdus kā Sigismunds Vidbergs, Jānis Liepiņš, Niklāvs Strunke, Konrāds Ubāns, Oskars Norītis, Jānis Kuga, arī komercreklāmas jomā strādājušos Alfrēdu Švedrevicu, Sergeju Civinski u.c.
Ekspresintervijā izstādes kurators Valts Miķelsons atklāj, ka atlasījis darbus, domājot par vairākiem kontekstiem, kādos raudzīties uz plakātu un tā atrašanos publiskajā telpā. Viņš velk paralēles un meklē atšķirīgo starp dažādiem laikmetiem, būvējot stāstu par iekļaušanās nosacījumiem mākslas un publiskajā telpā. Izstādes nosaukums – Spam “visdrīzāk asociējas ar uzmācīgām reklāmām digitālajā vidē, nevēlamu iejaukšanos atpūtas un darba laikā, vulgaritāti un krāpniecību. (..) Tomēr izstādes kontekstā daudz svarīgāki ir ‘spam’ pirmsākumi – tas ir 1937. gadā radīts gaļas konservu zīmols, kurš kļuva plaši pazīstams Otrajā pasaules karā un sekojošajās desmitgadēs, tostarp, pateicoties pamanāmajām reklāmas kampaņām. Šīs visuresamības rezultātā, 1970. gadā tas kļuva par pamatu britu komēdijseriāla Monty Python epizodei un caur to – par nosaukumu tā dēvētajam surogātpastam,” – spam vēsturisko kontekstu skaidro kurators, kuram šī ir pirmā patstāvīgi veidotā izstāde.
Reklāma Th. Riegert šokolādei (Ernst. Plates). Mūkusalas Mākslas salona kolekcija. Foto: Jānis Pipars
Iesākumā lūdzu pastāsti par sevi! Cik zinu, tu nāc no programmēšanas pasaules, bet jau kādu laiku esi iesaistījies Latvijas mākslas procesos – Artishok biennālē startēji kā kritiķis, esi moderējis LMC vakarskolas lasīšanas darbnīcas, tagad jauns ampluā – kurators. Vai atceraties kā tev radās interese par mākslu?
Programmēšana – tas kaut kādā ziņā ir mīts, es nekad īsti neesmu ar to identificējies, lai gan manā biogrāfijā kā viena no izglītības iestādēm ir tāda, kas māca cilvēkus programmēt. Man nez kādēļ likās, ka šis jautājums noteikti būs... Bet par mākslu – laikam nav nekas tāds skaidrs un viennozīmīgs, bet es varētu atsaukties uz izstādi „Robežpārkāpēji“ „Arsenālā“, kas norezonēja ar to, kas man tajā brīdī interesēja, bija svarīgi privāti – arī kādās lietās, domās, kas nebija saistītas ar mākslu. Man šķiet, ka no tā brīža tas viss arī iekustējās.
Jāatzīst, ka mani nedaudz mulsina tas morālais uzstādījums, kas bieži seko mākslai – es tādā ziņā varētu iztēloties, ka mākslai nav nekāda morāla pārākuma par hokeju vai dārzkopību, drīzāk tā ir aizrautība, interese, kas piešķir procesam vērtību.
Un kā nonāci līdz idejai par šo izstādi?
Ideja radās sēžot šajā pašā vietā sapulcē (tiekamies Mūkusalas Mākslas salona izstāžu zālē – red.). Šķiet, ka es atsaucos uz kādu Londonā redzētu izstādi, kas bija par padomju dizainu. Aizrunājāmies līdz tam, ka mums ir plakāti un ka varbūt būtu vērts tos izcelt gaismā un parādīt. Tālākais tad bija mēģinājums atrast ceļu, kā to parādīt veidā, kas ir interesants man, pirmkārt, un, otrkārt, veidā, kā tas varētu būt interesanti cilvēkam šodien. Acīmredzams skatījums uz plakātiem, sevišķi 1920.–1930. gadu darbiem, droši vien būtu pētīt autorus, tipogrāfijas, stādīt hronoloģijas, bibliogrāfijas utml. Es personīgi drīzāk gribētu norobežoties no šī mākslas zinātniskā darba un skatīties, ko tas man nozīmē kā cilvēkam un ko tas varētu nozīmēt citiem cilvēkiem šodien.
Ko tas tev nozīmē kā cilvēkam?
(Aizdomājas.) Pirmais, kas bija uzkrītoši, skatoties uz šiem plakātiem – preces, ko lielākā daļa reklamē, ir tādi diezgan primitīva patēriņa produkti – tabaka, cigaretes, alkohols, saldumi. Izvēles brīvība – savā ziņā tas pats, kas ir šodien (kapitālisms un demokrātija, tāda vai citāda) – arī bija iemesls, kāpēc es beigu beigās neiekļāvu neko no padomju perioda. Man šķita svarīgi būvēt šo tiltu ar šodienu.
Otra lieta, kas man bija svarīga izstādē – plakāta statuss. Kas piešķir plakātiem vērtību, kādēļ tie ienāk mākslas izstāžu zālē? Ir padomju laika prakse, kad mākslinieki taisīja plakātus kā mākslu, taisīja plakātu izstādes, bet šie 20.–30. gadu plakāti ir uzkrītoši utilitāri, tiem ir skaidrs nolūks. Tādā ziņā šeit veidojas pretruna ar vienu no mākslas naratīviem – ka mākslai it kā nav skaidra mērķa, tā kalpo pati sev.
Skats no izstādes Spam. Foto: Didzis Grodzs
Man šķiet, ka ar visu to, ka šiem 20.–30 gadu plakātiem ir šī utilitārā funkcija, tie nes kādas vizuālās kvalitātes, turpretim mūsdienās veidotās reklāmas mēdz būt vizuāli atbaidošas. Brīžiem šķiet, ka izpratne par vizuālām kvalitātēm cilvēkiem vispār vairs neeksistē, nešķiet svarīga. Piemēram, kaut vai šajā Tele2 plakātā, kas redzams izstādē.
Stends ir iekļauts izstādē, jo bija ļoti svarīgi parādīt arī šo aspektu. Man ir diezgan viegli iztēloties, ka 20. un 30. gados plakāti tāpat kaitināja savus laikabiedrus, gan jau ka arī viņiem to plakātu bija par daudz. Savukārt tā neredzamā puse, kas attiecas uz šo mūsdienu stendu, – to nemaz nebija tik viegli dabūt. Droši vien tāpat kā 20. un 30. gados plakātus neviens tā mērķtiecīgi neglabāja, arī šis Tele2 plakāts tika drukāts speciāli, jo, sazinoties ar reklāmas aģentūru, izrādījās, ka viņiem nemaz nav saglabājies nekas tāds, kas būtu derīgs rādīšanai. Beidzas kampaņa – vai nu plakāti ir novalkāti, vai nu tiek iznīcināti. Man šķiet, ka tās paralēles ar 1920.–1930. gadiem ir līdzīgas. Droši vien varētu arī projicēt, kas būs pēc simts gadiem – vai kāds mēģinās sagrabināt to, kas ir palicis no mūsdienu plakātiem, taisīs izstādi, meklēs tipogrāfijas vai autorus?
Jānis Liepiņš. „Pret bezdarbu un algu nosišanu.“ Iesp.: P. Mantnieka litogr. 1931. Mūkusalas Mākslas salona kolekcija. Foto: Jānis Pipars
Vai šajā izstādē ir redzama visa Mūkusalas Mākslas salona 1920.–1930. gadu plakātu kolekcija?
No 20.–30. gadiem te ir lielākā daļa. Tas, kas palika aiz borta, ir salīdzinoši nedaudz.
Kādi bija kritēriji, pēc kuriem tu izvēlējies darbus?
Viena no lietām, kas bija, teju vai tāds kā muzejisks kritērijs, – es atstāju aiz borta dažus [plakātus], kas ir bijuši citās mūsu izstādēs, kā arī dažus, kas ir reproducēti Ramonas Umblijas izstāžu katalogos. Savukārt otra acīmredzamā lieta – es neņēmu neko no padomju perioda. Hronoloģiskais ietvars ir Latvijas pirmās republikas periods. Ārpus tā, atlasot es vadījos pēc lielajiem tematiskajiem blokiem. Pie ieejas ir ievaddaļa, kurā ir vairāki plakāti, kas prezentē Latviju uz ārpusi, rada starptautiskuma iespaidu. Tur ir plakāts, kas kādā no skandināvu valodām aicina apmeklēt Ķemeru sanatoriju, ir plakāts vāciski, kas aicina apmeklēt skaisto Latviju. Tad ir lielā siena ar reklāmām, kurām pa vidu ir iespraukusies neliela porcija kreiso politisko partiju aģitācijas plakātu.
Es domāju, ka Mūkusalas Mākslas salona kolekcija nav veidota kā specifiska plakātu kolekcija, lai pārstāvētu visas tēmas un visus periodus, tā kā, protams, ir kāda arbitraritāte tajā, kas mums ir, bet tās ietvaros politiskie plakāti ir teju vai vienīgie kreiso partiju plakāti – sarkani, ar strādniekiem, par maizi utt. Turklāt tur ir zināms kontrasts ar mūsdienām – šī kreisā politika, šķiet, vispār ir pazudusi no publiskās telpas kā kvalitatīva sociāldemokrātija, mūsdienu Latvijā tā nekad īsti nav redzēta.
Trešā nozīmīga grupa ir izstāžu plakāti, kas vairāk nodarbojas paši ar savu problēmu loku, – neizskatās ne pēc politiskajiem, ne pēc reklāmu plakātiem, dažos var redzēt pašu mākslinieku estētiskās pozīcijas, citur ir drīzāk liriski motīvi.
Tad ir kultūras pasākumu plakāti, savukārt pašā stūrītī ir eksotiski plakāti ar eksotiskiem citu rasu un kultūru pārstāvju atveidiem, kas Latvijā laikam ir lieta, kas vēl šodien nav pārāk plaši skatīta. Atceramies pietiekoši neseno Māras Ķimeles iestudēto „Otello“ izrādi Jaunajā Rīgas teātrī ar Andri Keišu pilna auguma melnā grimā un kustībām, kuras, man šķiet, Rietumeiropā varētu uztvert kā politnekorektas. Vai arī izrādi „Austrumvējš rietumvējš“ ar ķīniešiem orientālos tērpos, protams, arī Margaritas Stārastes [ilustrēto] „Ieviņa Āfrikā“, priecāšanos par Latvijas koloniju Tobago utt. Šādā ziņā man likās svarīgi izvilkt šos trīs plakātus, nolikt stūrī, kur droši vien viņi arī atrodas mūsu nacionālajā apziņā – tie citi, tie atšķirīgie – , bet tomēr tos parādīt.
Cigāru atgriezumi „M.K“ „Nell“. 1920.–1930.gadi. Mūkusalas Mākslas salona kolekcija. Foto: Jānis Pipars
Bet tie tomēr nav tā laika dominējošie motīvi, šie plakāti ir izņēmumi...
Izņēmumi – jā, bet mans atskaites punkts drīzāk būtu izstāde, ko es redzēju šovasar Malmē. Tur bija kāds, kā man šķita, Skandināvijas nozīmes gleznotājs, arī no 20.–30. gadiem, un vairākos viņa darbos parādījās tumšādaina persona, teju hotentotu Venēras veidolā. Muzejs bija gādīgi pielicis paskaidrojumu, ka 30. gados bija savādāki priekšstati un ka tiks rīkots izglītojošs pasākums par šo jautājumu. Tajā konkrētajā gadījumā, it sevišķi tāpēc, ka es nāku no Latvijas, tas varbūt likās mazliet pārspīlēti, bet tad no otras puses – ne līdz galam. Ir kaut kāda vieta šai diskusijai par to, kā mēs attēlojam šos pēc dažādām pazīmēm atšķirīgos cilvēkus, kas ir pieņemami, kas nav pieņemami, kā šis vizuālais diskurss veidojas. Tādā ziņā šajā izstādē redzamie morīši ar biezajām sarkanajām lūpām acīmredzami ir tas, par ko Rietumos būtu saruna.
Par to mums būs arī publiskais pasākums. Runās profesors no [Latvijas Universitātes] Āzijas studiju nodaļas Franks Kraushārs, viņš skatīsies uz šo jautājumu vairāk no Āzijas perspektīvas.
Atgriežoties pie izstādes idejas un nosaukuma, man vārds 'spam' asociējas tikai ar surogātpastu un mēstulēm. Izstādes pieteikumā varēja lasīt arī par šī vārda sākotnējo izcelsmi.
Viss sākās no jautājuma par publisko telpu, par plakātu kā lietu, kas atrodas publiskajā telpā. Un no atsauces, šķiet, vienā no Ramonas Umblijas katalogiem, uz Rietumeiropu, kur 19. gadsimta vidū, kad plakāti sāka tikko izplatīties, pilsoņu reakcija uz tiem bija kā uz kaut ko nevēlamu, līdzīgi kā mūsdienās varētu reaģēt uz grafiti. Tā asociācija, kā noprotu, bija kā uz netīrību, nekārtību, teju vai slimību. Šajā kontekstā arī radās doma par spamu – no mūsdienu skatupunkta plakāts ir normalizējies kā pilsētvides sastāvdaļa, bet vēsturiski tur ir šī te piesārņojuma, nevēlamības komponente, kas iespējams arī sasaucas ar mūsdienu plakātiem, kas apzināti vai neapzināti ir kaitinoši.
Plakāts Rīgas Mākslinieku grupas izstādei. 1920. Mūkusalas Mākslas salona kolekcija. Foto: Jānis Pipars
Kurus no darbiem tu gribētu šeit izcelt?
(Ilgi domā.) Tas, ko varētu izcelt ir Rīgas mākslinieku grupas plakāts, kas ir abstrakts, ar skaidrām atsaucēm uz ģeometrisko abstrakciju, kas personiski man bija viena no pirmajām tādām salīdzinoši ilgstošajām interesēm mākslā. Tad vēl pāris ar „Nivea“ un [plakāts] ar saucējiem pēc maizes – šī kombinācija man šķiet būtiska arī tajā, kā vēlāk šī izstāde veidojās. Bija vēl kādi pāri, kuru pamanīšana darba sākuma procesā veicināja to, ka beigās ekspozīcija izvērtās tāda, kā ir. Tāpat arī lieta, par kuru es domāju darba sākumā, bija „zābaki“ (izstādē skatāms plakāts, kurā atainots zābaku pāris – red.), kas izstāžu zālē ir novietoti zemu, teju pie grīdas. Es domāju par šiem tā kā metonīmiskajiem elementiem, kas parādās vairākās reklāmās – tur ir arī rokas, kas skaita naudu, aicinot būt taupīgam, smaidošās galvas, bet acīmredzami no tā domāšanas ceļa ir palikuši zābaki, kas te arī ir eksponēti apmēram reālo zābaku līmenī.
Un kāpēc ir izvēlēta tieši šī Tele2 reklāma? To taču ir tik daudz mūsdienās.
Man šķiet, šis ir tas stāsts par to, ka šos plakātus nemaz nav tik viegli dabūt. Kad es sazinājos ar Clear Channel par šo stendu, viņi piedāvāja sociālo kampaņu reklāmas, jo ar reklamētajiem uzņēmumiem viņiem ir stingras juridiskas saistības. Tele2 ir mums kaimiņos, viņi bija atsaucīgi, viņi paši arī izvēlējās šos konkrētos plakātus. Mēs runājām ar Tele2 pārstāvi par manām domām šīs izstādes sakarā, viņi neteica neko konkrētu, ko viņi grasās izvēlēties, bet beigās, man šķiet, ka viņi ir trāpījuši tajā tematiskajā arkā, kas mani interesēja.
Arts Allmegi. Art Is So Gay. Instalācija (fragments). 2012–2015. Autora īpašums
Ir arī viens igauņu mākslinieka Arta Almegi darbs.
Pirmā paralēle, kādēļ es par viņu iedomājos, bija šī līdzība ar reklāmas stendu, bet pēc tam arī šis jautājums par publisko telpu – atsauce uz spamu, uz grafiti, par to, kādā ceļā uzraksti vai informācija nokļūst publiskajā telpā. Vai ar to ir iespējams ko darīt, vai šī telpa ir pieejama tikai tiem, kas to nopērk? Otrs, kas mani šajā darbā interesēja, – šī divnozīmība. Grafiti, no kura izriet darbs, – reāls uzraksts Art is so gay, kas parādījies Tallinas pilsētvidē neatkarīgi no mākslinieka un ko autors, izmantodams faktu, ka viņa vārds ir Art, uztver kā apgalvojumu par viņa seksualitāti. Mani šeit interesē arī konteksts par plakātu kā mākslu – vai plakāts ir māksla, vai nav māksla? Apgalvojumu Art is so gay varētu nolasīt, ka māksla ir nenopietna nodarbošanās, tā nav nodarbošanās īstiem vīriešiem – viss šis klišeju komplekts, kas nāk līdzi. Šajā kontekstā plakāts ir kas racionāls, ar ko arī mūsdienās mākslinieki pelna naudu, pretstatā tai „īstajai“, nopietnajai, zolīdajai mākslai, turklāt neparakstoties, neafišējot. Šis ir jautājums par to, kurā punktā tad īsti plakāts atrodas – vai mākslas zonā, vai to būtu jāizstāda izstāžu zālē, vai tas ir tāpat kā ienest iekšā šo reklāmas stendu? Man šķiet, ka naratīvs, kas attīstās šī darba ietvaros, ir pietiekoši komisks, un tas ir labi – tas apzīmē šo mākslas telpu kā spēles telpu, kur nopietnie jautājumi kļūst nedaudz mazāk nopietni, kur ir vieta arī humoram, kurš, cerams, šajā brīdī ir dzīvs un varbūt būs dzīvs vēl kādu laiku.
Alfrēds Švedrevics. Plakāts „Brauchs jeb Maleiko? Eiropas labākais 20 klm. skrējējs.“ 1932. Mūkusalas Mākslas salona kolekcija
Pasākums „Ieviņa Āfrikā“ ar Franka Kraushāra lekciju notiks 28. oktobrī plkst. 18.30.
