Kad gleznoju, man galvā notiek pingpongs
Intervija ar Ievu Iltneri
23/10/2015
Foto: Renārs Derrings
Ieva Iltnere – vārds, kas savas pozīcijas Latvijas mākslā nostabilizējis jau kopš 1980. gadiem, kad māksliniece tika pamanīta teju uzreiz pēc Mākslas akadēmijas beigšanas. „Maigo svārstību“ (grupas izstāde–akcija, kas notika 1990. gadā izstāžu zālē „Latvija“) iešūpota viņa 90. gados turpināja būt klātesoša visos lielākajos laikmetīgās mākslas notikumos Latvijā un ar nenogurstošu regularitāti turpina rīkot savas personālizstādes arī pēdējos piecpadsmit gadus.
Kopš Ievas Iltneres pēdējās izstādes „Ne vien, bet arī“ ir pagājis pusotrs gads. Mēs tiekamies galerijā „Māksla XO“, kur nule kā atklāta viņas jaunāko darbu izstāde „Bābele“, kas būs skatāma līdz 17. novembrim. Māksliniece ir paņēmusi līdzi un rāda dažādus izgriezumus no avīzēm, grāmatu attēlus, savu agrāko darbu fotogrāfijas, velkot paralēles, norādot uz iedvesmas avotiem, priecājoties par nejaušībām, kas radušās darba procesā. Uz jautājumu, ar kuru gleznu ir iesākusies darbošanās pie „Bābeles“, viņa atbild: „Man šī izstāde sākās, kad bija gatava iepriekšējā izstāde – šajā galerijā. Es uzgleznoju pēdējo bildi „Ne vien, bet arī“, kur bija ne vien cilvēki dažādās krāsās, bet arī krāsaini koki. Likās, ka nākamajā izstādē to turpināšu, tikai vēl skaidrāk.
Sākumā es uzgleznoju „Divas meitenes“. Viena ir reāla „raibā“ modele, kurai āda ir brūna ar baltu – kā dzīvniekam. Viņas izskatās tā, ka varētu būt arī personas no National Geographic pirms simts gadiem. Man vienmēr ir paticis, ka skaistums var izskatīties ļoti dažādi – kā izskatās divas dažādas ādas krāsas, kā modes frīki iet kopā ar kādām etno lietām. Patinot bildi atpakaļ, saprotu, ka tas mani interesē jau sen.“
Ieva Iltnere. „Divas meitenes.“ 2015
Dodamies pie nākamā darba un Ieva Iltnere stāsta: „Tad sekoja „Jaunais muzejs“ – sveiciens latvju tautai, kas cīnās par savu laikmetīgo muzeju. Lūk, Nīmeijera skice (rāda Oskara Nīmeijera projektētas ēkas attēlu) – gleznā ir iekļauts šis 1960. gadu projekts Alžīrijā. Vai nav vienreizējs?
Gleznu kolorīts man bija skaidrs – es zināju, ko es gribu – lai ir tieši kā tagad. Rudens iet kopā ar šo tēmu – brūns, pelēks, rūsas toņi, rudenīgas lapas.
„Migrējošie putni“ – es sen zināju, ka gribu uzgleznot strazdu baru, kas lidojumā veido kaut kādas formas (rāda fotogrāfiju ar lidojošu putnu bariem). Māksliniekam kas tāds ir kā medus maize – tu saproti, ka vari uztaisīt pilnīgi visu, vai tas būtu teksts vai zīmējums, vai galva, jebkas!
Ieva Iltnere. „Jaunais muzejs.“ 2015
Kalni („Love Forever“ – red.) ir gleznoti nedaudz ātrāk, tajos ir tas, kas man vienmēr paticis – ieslēpt ko tādu, ko it kā redz, it kā neredz. Kad skaties ainavu, vai redzi notecējušus griestus, cilvēkiem, vismaz man, ir tāda tendence, saskatīt dažādas, uzreiz neieraugāmas lietas. Bieži tās ielieku darbā apzināti.
Tāpat ir ar gleznām, kad kāds ierauga to, kas pašam nav prātā ienācis. Tāpēc man ne pārāk patīk stāstīt par darbiem. Tomēr es tāpat lasu, ko citi mākslinieki stāsta, bet tas neizslēdz to, ka katrs var ieraudzīt kaut ko savu.
Man arī šķiet svarīgi darbu nosaukumi. Piemēram, „Zviedru galds“ – tāpat, bez nosaukuma, ir viena bilde, bet ar nosaukumu ir kas cits. Te savienotas divas lietas – vakarēdiens un zviedru galds, kas mūsu postpadomju apziņā bija kā tāds labklājības garants. Un drāšu sēta arī vēl ir ielavījusies, acīmredzot man vērojot to, kas pasaulē noticis šī pusotra gada laikā.“
Ieva Iltnere. „Migrējošie putni.“ 2015
Mans jautājums par „Bābeles“ saistību ar bēgļu jautājumu un Ievas Iltneres attieksmi pret to izpaliek, autore turpina un pati atklāj: „Tas bija ārkārtīgi interesanti, kā manī pašā mainījās, evolucionēja attieksme. No sākuma man bija šausmīgs, tricinošs žēlums – kā tās laivas izskatās un cilvēki – , bet tad šī nekontrolējamība, pārspīlējumi un proporcijas visu izmainīja, man likās tas kļūst kas pilnīgi neticams. Un tad vēl sētas sāka būvēt...
Es domāju, ka Bābele kā jēdziens daudziem raisa asociācijas par tautu staigāšanu, par saprašanos, nesaprašanos. Tomēr es negribu, lai cilvēki to uztver tiešā saistībā ar pēdējā laika notikumiem. Mani nekad īsti nav interesējis atainot kādas sociālās problēmas, notikumus, droši vien tas nav mans lauciņš. Kaut arī tas viss man radīja tādu vajadzīgo noskaņu. Brīžiem bija sajūta, ka viss notiek priekš manis, lai man būtu vairāk materiāla. (Smejas.) Un es teicu – nevajag, pietiek, viss, nevajag vairs tik daudz tos šokējošos kadrus!“
Ieva Iltnere. „Ķīnas mūris.“ 2015
Tas, ko minēji par skaistuma izpratni dažādās kultūrās un tautās, – vai tev tā ir vēlme salīdzināt, pretnostatīt vai graut kādus sabiedrības stereotipus?
Es nezinu, vai es kaut ko grauju. Drīzāk es pati to izbaudu. Brīžiem tas ir tik līdzīgi un tai pat laikā tik relatīvi. Vienai tautai resns ir skaists un bagāts, citai atkal tievs ir smuks utt. Tāpat arī ar ādas krāsu. Ja paskatamies Rīfenštāles grāmatu par Āfriku, ir tik interesanti – pat valstis, kas atrodas blakus, savstarpēji ārkārtīgi atšķiras – viena cilts taisa reljefus uz ādas, citiem ir izrotātas nāsis...
Kad es gleznoju, man galvā notiek pingpongs – bilde ir acu priekšā, bet tai pašā laikā es to visu laiku mainu. Un es arī visu laiku kaut ko pierakstu. (Rāda skices.) Manas skices izskatās šādi – sākums, kad es sāku domāt, kas būs, nosaukumi, kā varētu saukties. Tad es no kaut kā atsakos. Faktiski tas ir veids, kādā es domāju. Piemēram, „Ķīnas mūris“ sākumā bija pilnīgi kaut kas cits. Zirgam („Bez cilvēkiem“ – red.) sākumā bija domāti maziņi cilvēciņi – tāds rimeiks par manu padomju laika bildi („Bēgļi“ – red.).
Ieva Iltnere. „Bez cilvēkiem.“ 2015
Vai tu glezno katru dienu?
Gatavojoties izstādei – jā. Materiāli un kaut kādas kustības galvā jau bija varbūt gadu, bet trīs mēnešus es faktiski bez brīvdienām strādāju. Tā kā es reizē iesāku vairākas bildes, varu strādāt bez apstājas. Man šausmīgi vajag, lai ir kādas tīrās dienas, kad nekur nav jādodas. It īpaši, lai sakoncentrētos un iesāktu. Vislabāk, ja kādas divas, trīs dienas var tā... Es būtu priecīga, ja mani kāds ieslēgtu un tikai padotu ēdienu. Tiešām tā arī ir, ka tu pats negribi nevienu redzēt.
Nav jau visu laiku tikai gleznošana, kaut ko nogruntē, kaut ko pielabo... Vispār es varētu arī „Bābeli 2“ taisīt. Palika pāri, arī idejas.
Visus neizliki?
Visus neuzgleznoju. Es varētu šo pašu turpināt un man arī ir tādi daži mazi komplektiņi. Varētu sanākt kāda maza izstāde, piemēram, tikai baseini.
Krājot attēlus, šādus pierakstus un zīmējumus – man ir mapīšu mapītes – arī nosaukumi dažreiz atnāk. Tas viss nav uzgleznots, bet ir pierakstīts. Piemēram, mani fascinē divi vārdi – „hibrīdkarš“ un „surogātmāte“. (Smejamies.) Šajā izstādē ir „Hibrīdkarš“, un es arī gribēju surogātmāti uzgleznot – kaut kādu baigo fifu – , bet nu labi, to vēl noteikti izdarīšu.
Kad tu taisi, tad jau arī rodas klāt aizvien vairāk.
Ievas Iltneres pieraksti un skices. Foto:
Es tavos darbos saskatu diezgan daudz joku un ironijas.
Jokus iepīt man ļoti patīk, bet man tieši pretēji ir teikuši, ka nekādus jokus neredz. Situācija šobrīd ir dramatiska, bet es jutu, ka man pašai no dabas, ne apzināti, darbs tomēr aiziet tādā tā kā ironijas virzienā, tā, lai vieglāk. Vienalga uz ko paskaties, kaut vai uz vakarēdienu – kādi viņi visi izskatās, ko viņi ēd un vēl sēta priekšā. Nemaz nerunāsim par indiāni ar sašņorēto bērnu... Tas attiecas arī uz visiem tiem modernisma arhitektūras citātiem – no grāmatiņām, kuras es arī krāju. Man pat tik ļoti šī arhitektūra nepatīk, tomēr kaut kā emocionāli šie attēli iedarbojas. Droši vien tas nāk no manas bērnības. Un interjeru fotogrāfijas no tiem gadiem – kā viss nolikts, sieviete stāv pie plīts, divi bērni spēlējas, kaut kur baseins redzams, vīrs lasa avīzi... Tāds liels naivums, bet reizē arī tik mīļš.
Baseins – vai tas ir kāds ideālās dzīves modelis?
Tas ir pateicīgs kā tēma, tu vari ar to veselu mizanscēnu uztaisīt. Man ir daudz bildes ar baseiniem. Kad [Rīgas] Mākslas telpā reiz bija brokastis ar skatītājiem, kāds man jautāja, vai filma „Baseins“ ar Delonu galvenajā lomā man bijusi iedvesmas avots. Es teicu nē, bet pēc tam domāju – faktiski pēc sajūtas filma tieši atbilst tai dramaturģijai, kādu es vēlējos panākt savā gleznā („Mīļais, es tev atnesu dvieli“, 2010 – red.). Kas tad tur notiek? Kāds slīkst vai neslīkst, vai peld? Es uzskatu, ka arī dzīvē tā ir – traģiskais bieži vien iet kopā ar komisko.
Ieva Iltnere. „Baseins.“ 2015
Esi teikusi, ka tavs darbs ir tavs patvērums un arī saruna. Ko tev būtu svarīgi pateikt šajā izstādē? No kā patverties?
Šoreiz man tiešām ļoti, ļoti gribējās kaut ko uzgleznot. Ne vienmēr tā ir, dažreiz es praktiskāk pieeju. Tātad, tas man bija vajadzīgs pašai kā cilvēkam. Saruna – kā Džemma teica par to, ka gleznojot visu laiku tu it kā kaut ko risini, arī ar sevi. Dažreiz tu pat nejūti, kā ieej tādā kā transa stāvoklī – it kā zini, ko darīsi, bet ja ilgstoši strādā, tev neviļus domas sāk iet kaut kādus paralēlos ceļus, reizēm tās izdomā kādu nosaukumu, reizēm vispār kaut ko pilnīgi citu. Patvērums – man vienmēr ir paticis (es domāju tā ir visiem radošiem cilvēkiem), ka ir kas tāds, kas attiecas tikai uz tevi – ārpus ģimenes, ārpus tava statusa, tā, kas tu esi (mamma, sieva, utt.). Tu esi būtne, kuras galvu tagad apsēdusi ideja un kas grib to realizēt. Man ļoti patīk sevī virpināt šīs idejas, kaut kādus tēlus pa bildēm mētāt.
Vai vari sevi personificēt ar kādu no savu gleznu tēliem?
Nezinu, droši vien nē. Man nekad nav bijusi vēlēšanās uz sevi paskatīties no malas – kas es esmu. Bet es esmu konstatējusi, ka tas, kas redzams darbos, iet kopā ar to, kas tev patīk sadzīvē. Arī, piemēram, apģērba krāsas vai faktūras – tu neviļus glezno tādās krāsās, kā ģērbies. Es nezinu, varbūt vīriešiem tā galīgi nav, bet sievietēm... Tā kā mode man tiešām arī patīk kā tāds fenomens, tas iet kopā ar visu to skaistuma padarīšanu.
Ieva Iltnere. „Divas māsas.“ 2015
Vai tev ir tādi plušķaini zābaki kā bildēs?
Bārkstis man ir daudz... Es tiešām nezinu, kas es esmu bijusi iepriekšējā dzīvē – mani pilnīgi piesūc pie bārkstīm, pušķiem. (Smejas.)
Tu tici iepriekšējām dzīvēm?
Es nevarētu teikt, ka ļoti ticu, bet mani neatstāj jautājums – kāpēc tā ir, ka tevi kaut kas ļoti saista, kam tev it kā nevajadzētu patikt, izejot no tā, kādā vidē tu esi audzis un dzīvo. Arī tagad, kad mēs ar Džonu (mākslinieks Jānis Mitrēvics – red.) bijām uz Milānas Expo aizbraukuši, – tur bija vieta, kur pārdevās suvenīri no visām valstīm. Ārprāts! Tur tirgoja TIK skaistus pinumus! Un tur bija TĀDAS afrikāņu smalki austas sedziņas! Mani visi tie ornamenti padara mēmu! Visu gribās tā, it kā tiešām tas kādreiz būtu redzēts. Tā ir tā sajūta – kādreiz jau bijis.
Kā tev šķiet, vai varētu pienākt tāds brīdis, kad tev negribētos gleznot?
Grūti pateikt. Noteikti var. Teorētiski. Džonam tā bija. Vienā brīdī viņš atdeva visas savas krāsas – es nevaru to iedomāties notiekam ar sevi, bet acīmredzot tā var gadīties. No vienas puses man būtu cemme, ja tā būtu, – tik daudz kas tajā padarīšanā jau ielikts. Kā Barišņikovs teica, ka tikai tagad viņš sāk kaut ko saprast par deju, bet ķermenis ir novājējis. Es domāju, ka māksliniekam – un Džemma ir piemērs – tas, kas viņu interesē, par ko viņš deg un dara, dod iekšējo spēku nepalikt vecam un nekustīgam. Tas ir svarīgi. Es varu no ļoti daudz kā atteikties, bet man nekad nav tā, ka negribētos darbnīcā vienai būt. Acīmredzot māksliniekam ir jāpiemīt kaut kādam īpašību kopumam – patikai būt vienam un patikai fiziski darboties ar rokām. Man, piemēram, ļoti patīk gan skatīties, kad kāds kaut ko dara – uz ielas labo, krāso – gan pašai paremontēt, pielabot. Tas noder arī darbnīcā – ne jau katru dienu tu sāc jaunu gleznu – kaut kas ir jāparestaurē, jāapvelk, tad es kaut ko noņemu nost, varbūt pārkrāsoju. Bieži, kad tu pat īsti neko tādu nopietnu nedari, nejauši rodas, kas jauns. Man bija gadījums – ar akrilu tā pludojoši iesāku, gadījās krāsa pa daudz, nospiedu lieko ar virtuves dvieli un palika ornaments – āāā! Viss! Jauns!!! Pat sāku pētīt „Drogu“ piedāvājumu – kādi raksti dvieļiem pieejami... Un tad es sapratu – šis jau Šnābelam ir! Pašķirstīju grāmatas – kā tad!
Gleznā, kur ir motelis (“Indiānis ar bērnu un japāņu līgavu Fei-Fei pie klaidoņu moteļa“ – red.), es arī ļoti trekni noklāju debesis (protams, taupības faktors tur nestrādā) un visu pamatu, tad domāju – uzlikšu plēvi. Sagatavoju, sagriezu lielos miskastes maisus, uzliku uz krāsas, un ...man tā krāsa gandrīz visa nonāca nost. Droši vien vajag strādāt divus gadus, lai saprastu, kā var dabūt īsto efektu, bet no šādām nejaušībām ļoti bieži kaut kas jauns izveidojas. Pēc dabas man viss ir kārtīgi jāizdomā, un tā arī ir – es bildi redzu acu priekšā. Bet tad rūpīgi izdomātais saiet kopā ar nejaušībām.
Ieva Iltnere. „Indiānis ar bērnu un japāņu līgavu Fei-Fei pie klaidoņu moteļa.“ 2015
Vai tev arī sanāk pārgleznot darbus?
Es bieži eju pāri. Džons bieži saka: „Apstājies! Liec mierā!“ Reizēm ir tā, ka ne viss sanāk, – tu pārmoci, kaut kas ir par daudz, bet, lai nonāktu pie rezultāta, tev arī ir kaut kas šitā jāsamoca.
Man vairāki cilvēki ir atzinušies, ka tavas gleznas viņos ir radījušas tik lielu saviļņojumu, ka emocijas plūst pāri malām un ir jāraud. Kā tev šķiet, kas mākslas darbā ir tas, kas spēj tā saviļņot?
Tas man, protams, ir milzīgs kompliments. Man pašai tā ir bijis, ka sajūtu ārkārtīgu saviļņojumu. Piemēram, Itālijā, Asīzē iegāju baznīcā – Džoto man no akadēmijas laika vienmēr ir paticis, esmu izpētījusi grāmatas, zinu viņu no galvas – un pat nevarēja tā redzēt, bet no apziņas, ka tur visi tie darbi ir, man burtiski bija jāraud.
Acīmredzot ir jāsaslēdzas kaut kādām frekvencēm. Šodien tu varbūt esi tāda, tev ir kaut kas dzīvē noticis, ka tu uztver, sakrīt viļņi. Nav teikts, ka tā būs vienmēr, varbūt tu aiziesi pēc dienas un būs savādāk.
Ieva Iltnere. „Hibrīdkarš.“ 2015
Kā tu domā, kāds ir mākslinieka uzdevums?
Es domāju, tas ir iepriekšējais jautājums – ja tu esi, ja tev sanāk būt patiesam pret sevi, tev izdodas radīt to, kas izraisa spēcīgas sajūtas. Protams, tu vienmēr to gribi, bet varbūt nav īstais brīdis, tu neesi gatavs, kaut kas par lielu, par mazu, vai nav īstā krāsa, var nesanākt, var nepietikt drosmes. Svarīgi, ka tas nav vajadzīgs vienīgi tev pašam, tas noteikti vēl būs kādam vajadzīgs. Uz cik daudziem tas iedarbojas, pat nav svarīgi, var pietikt ar vienu. Vai tas ir pietiekoši milzīgs uzdevums – es nezinu, bet domāju, ka bieži pietiek ar vienu cilvēku. Vai varbūt diviem... (Smejas.)
