Spēja īstenot savu eksistenci

Intervija ar islandiešu izcelsmes dāņu mākslinieku Olafuru Eliasonu

26/11/2015

„Radīt mākslu un būt iesaistītam radošajā darbībā ir neticami nežēlīgs process, caur kuru tu paliec saistīts ar pasauli,”– tā kādā nesenā intervijā Stokholmas Modernās mākslas muzeja (Moderna Museet) direktoram Danielam Birnbaumam teicis Olafurs Eliasons (Olafur Eliasson). Viņa teikto varētu uztvert gan kā pārmetumu mākslas pasaules romantizēšanai, gan kā iespēju līdz pilnībai pieredzēt šo pasauli. Redzot to, cik blīva ir mākslinieka izstāžu un sabiedrisko aktivitāšu programma, šķiet, ka Olafūrs Eliasons labprāt izvēlas otro variantu, lai piedalītos realitātes radīšanā. Jaunāko notikumu virknē var redzēt, ka pirms pāris mēnešiem pirmizrādi Ņujorkā piedzīvoja Džonatana Safrana Fēra (Jonathan Safran Foer) grāmatas iedvesmota dejas izrāde Tree of Codes, kam Eliasons veidojis scenogrāfiju un kas tapusi sadarbībā ar britu mūziķi Jamie xx un horeogrāfu Veinu Makgregoru (Wayne McGregor); mākslinieka retrospektīvās personālizstādes šobrīd skatāmas gan Vīnē, Savojas prinča Eižena Ziemas pilī, gan Modernās mākslas muzejā Stokholmā, kur arī tiekos ar mākslinieku. Mūsu saruna izstādes „Realitātes mašīnas” (Reality machines) atklāšanas dienā ilgst vien 15 minūtes– tieši tik daudz, lai caur „actiņu” ielūkotos Eliasona domu labirintos un ieraudzītu, kā mākslinieks savu daudzslāņaino domāšanu pārvērš darbībā un piešķir pasaulei visneparastākās formas.

Olafura Eliasona mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi aptver teju visus mākslas veidus – tēlniecību, glezniecību, fotogrāfiju, video, instalāciju, arhitektūras un site-specific projektus. Daudzās instalācijās par materiālu kļūst daba – vējš, gaisma, flora, citi dabas elementi – , bet tikpat labi mākslinieku interesē arī optisku fenomenu izpēte, attiecības starp dabu un tehnoloģiju, kuras viņš risina sarežģītu struktūru konstrukcijās, piedāvājot mums situācijas, kas liek pārskatīt un atrast jaunas interpretācijas mūsu pasaules izpratnei.

Kopš 90. gadu vidus Eliasona vārds izskanējis nozīmīgās izstādēs un mākslas notikumos, gluži vai triecienā ieņemot mākslas pasauli. 2003. gadā viņš ar The blind pavilion pārstāvēja Dāniju 50. Venēcijas biennālē, uzreiz pēc tam sekoja viens no viņa slavenākajiem darbiem The weather project – oranžā saule Londonas Tate Modern Turbīnu zālē dāsni lēja gaismu pār muzeja apmeklētājiem, aicinot viņus atgulties uz grīdas un relaksēti izbaudīt tās starojumu, tādējādi mākslas vizuālajam piedzīvojumam piešķirot arī fizioloģisku pieredzējumu.

Eliasona personālizstāžu saraksts iekļauj Eiropas, Amerikas un pat Āfrikas lielākos muzejus, un viņa projekti pilsētvidē no jauna liek palūkoties gan uz pasaules metropoļu, gan mežonīgās dabas ainavu. Piemēram, mākslinieka radītā plaša vēriena „izrāde” Green river, kas laikā no 1998. līdz 2001. gadam tika realizēta dažādās upēs visā pasaulē, lietojot videi draudzīgu krāsvielu, bija kā eksperiments ar cilvēka ierasto uztveri. Publikas reakcija uz koši zaļajiem ūdeņiem bija šī mākslas darba sastāvdaļa. 2008. gada vasarā Eliasons radīja četrus grandiozus mākslīgos ūdenskritumus The New York City Waterfalls, kas Manhetenas salas dienvidrietumu galā trīs mēnešu garumā saplūda ar East River straumi. Londona lepojas ar 2007. gadā tapušo Serpentine Gallery paviljonu, ko Eliasons veidoja sadarbībā ar norvēģu arhitektu Hjētilu Tūšenu (Kjetil Thorsen), bet Kopenhāgenā šogad tika atklāts mākslinieka jaunākais arhitektūras objekts – tilts Cirkelbroen.

Olafura Eliasona aktivitātes mākslas jomā nav atraujamas no sociāliem un ekoloģiskiem projektiem, kurus mākslinieks iniciē un kuros piedalās. 2012. gadā viņš kopā ar inženieri Frederiku Otesenu (Frederik Ottesen) radīja Little Sun – gaismas un elektroenerģijas avotu, kas darbojas ar saules baterijām. Radīta ar mērķi izmainīt dzīves kvalitāti vietās, kur elektrība nav pieejama, „Mazā saule“ samazina arī oglekļa dioksīda daudzumu uz šīs planētas. Savukārt šī novembra sākumā ceļu no Grenlandes uz Parīzi uzsāka divpadsmit milzīgi ledus bluķi – Olafūra Eliasona un ģeologa Minika Rosinga (Minik Rosing) projekts Ice Watch. Ledu paredzēts izvietot Panteona laukumā Klimata izmaiņu konferences (COP21) laikā, kur tie izkusīs kā uzskatāma liecība pastāvošajām klimata izmaiņām.

Olafurs Eliasons sadarbībā ar Eināru Torsteinu. Model room. 2003. © 2003 Olafur Eliasson and Einar Thorsteinn. Instalācijas skats Luiziānas Modernās mākslas muzejā. Humlebeka, Dānija. 2014. Foto: Anders Sune Berg. Moderna Museet īpašums. Iepirkumu 2015. gadā finansējis Anna-Stina Malmborg and Gunnar Höglund Foundation

Vairākus no pilsētvidē realizētiem objektiem, tikai mazākā formātā, sastopam arī Stokholmas Modernās mākslas muzejā: ekspozīcija „Realitātes mašīnas” iesākas ar trīsdimensionālu ģeometrisku objektu ainavu Model room (2003). Tālāk skatītājs nokļūst dabas elementu telpā, kur kustībā esošais ventilators (Ventilator, 1997) izstāžu zālē ienesis vēju. Pie dabiskā sūnu sienas paklāja Moss wall (1994) sajūtam meža smaržu, bet 14 miljonus gadu veco meteorītu, kura ēna ieguvusi krāsu, mākslinieks aicina aptaustīt, lai aktivizētu vēl citas maņas. Dodoties tālāk, nonākam optisku efektu pasaulē – lielizmēra kaleidoskops Your compound daylight (1998) atgādina, ka cilvēka vizuālā uztvere ir vien mūsu kultūras veidota konstrukcija, bet īpaši šai izstādei radītā spoguļu siena Less ego wall atspoguļo Eliasona ģeometriskos eksperimentus, kas raduši izpausmi matemātiski sarežģītās konstrukcijās. Īpaša vizuālā pieredze ir instalācija Beauty (1993) – muzeja telpā ienests dabas fenomens, kā arī monohromā dzeltenā zāle Room for one colour (1997), kurā ieejot cilvēka acs spēj izšķirt vien melnos un dzeltenos toņus, un krāsu labirints Seu corpo da obra (Your body of work) (2011) – tajā kustoties (un tikai tā, ne citādi) katrs pats var radīt bezgalīgi dažādas krāsu kompozīcijas.

Izstādes „Realitātes mašīnas” kuratore Matilda Ūlofa-Uša (Matilda Olof-Ors) vērš uzmanību uz to, kā mākslinieks maina uztveres perspektīvu: skatoties uz mākslas darbiem, var ieraudzīt sevi. „Tā vietā, lai tikai koncentrētos uz to, kas redzams, izstāde liek apjaust sevi – kā mēs redzam, ko mēs darām, kad skatāmies uz mākslas darbiem, kā mēs mijiedarbojamies ar citiem apmeklētājiem, kā mūsu kustība izmaina to, ko redzam. Saprast, ka mūsu uztvere nav kaut kas statisks – tā mainās visu laiku.”

Olafurs Eliasons. Reality machines. Moderna Museet. Stokholma. 03.10 2015–17.01.2016 © Olafur Eliasson. Foto: Anders Sune Berg. Ekspozīcijas skats. Moderna Museet/ArkDes, Stokholma 2015

Lūdzu pastāstiet, kas slēpjas aiz jūsu izstādes nosaukuma!

Izstādes nosaukums ir „Realitātes mašīnas”. Uz to var raudzīties no dažādiem skatpunktiem, un es aicinu jūs rast savu interpretāciju. Man tīk doma, ka realitāte nav kaut kas tur laukā, kurā mēs varam ieiet, bet realitāte patiesībā tiek radīta jeb tas ir tas, kas notiek, – tas ir process, kurš lielā mērā ir atkarīgs no jūsu iesaistīšanās. Var arī teikt, ka realitāte patiešām ir jūsu esības sekas, un jūsu esība, protams, vistiešākajā veidā ir realitātes sekas. Tātad, ja es ierosinu, ka realitāte patiesībā ir kaut kāda mehānismu konstruēta lieta, tas arī nozīmē, ka mēs to varam mainīt. Tas mazliet attiecas uz realitātes īpašumtiesībām – kaut kas, ko mēs varam vai nevaram ietekmēt. Man diezgan bieži ir šāda sajūta – mēs nevaram vai mēs jūtam, ka nevaram ietekmēt realitāti, mēs jūtamies atvienoti no tās. Kāda doma mūs dzen izmisumā vai arī mēs jūtam, ka mums ir lieliska ideja, bet nevaram to pārveidot par darbību. Dažreiz mēs kļūdāmies domājot, ka realitāte ir kaut kas statisks ap mums, es vēlētos tam iebilst – patiesībā realitāte ir dinamiska un relatīva attiecībā uz mūsu ietekmi.

Reizēm, kad saskaraties ar mākslas darbu – tā var būt telpa, situācija, neliela performance, arī glezna –, šajā mākslas darbā vai situācijā jūs ieraugāt ko atpazīstamu. Dažkārt jūs atpazīstat to kā daļu no sevis. Es šo sajūtu pazīstu, man arī tā piemīt, bet nav bijis laika un iespējas šai sajūtai piešķirt formu, toties glezna manā vietā vārdos ir izteikusi sajūtu, ko es līdz šim neapzinājos. Mēs to atpazīstam no grāmatām, mūzikas, filmām, tā ir viens no kultūras atslēgas avotiem – tā ir spējīga cilvēku vietā izteikt vārdos lietas. Un, kad tas notiek, man ir interese doties vēl vienu līmeni dziļāk. Tas, ko es sajūtu, – glezna mani atpazīst, tā mani redz, vismaz es varu identificēt sevi ar to, vai arī glezna identificējas ar mani – tajā brīdī jūs sajūtat gluži vai atspulgu. Tādā veidā mākslas darbs atspoguļo vēl jūsu neapzināto vajadzību.

Mani arī ļoti interesē attiecības starp pilsētu jeb sabiedrību un kultūras institūciju, tādu kā muzejs, kurā mēs šobrīd atrodamies. Tā kā tā ir publiska kultūras institūcija, kas tiek uzturēta par nodokļu maksātāju naudu, muzejs nav kā privātā patērētāja vide, kas arī ir realitātes mašīna, bet starp tām tomēr ir atšķirība – es domāju, ka atšķirība ir kritisko jautājumu kvalitātē, kurus mēs varam uzdot kultūras kontekstā, salīdzinājumā ar tiem, ko parasti uzdod privātajā sektorā.

Tātad kā indivīds sajūt realitāti, un kāda ir šīs sajūtas struktūra? Domāju, ka ir tik vienkārši daudz runāt par realitāti, kā es to nupat darīju, – dažādos veidos un sistēmās. Bet kā jūs vai es sajūtam realitāti, kad tā patiesi atklājas? Uz to man nav skaidras atbildes – tā ir taisnība, bet mani vismaz tas ļoti interesē, un mana izstāde šeit ir mēģinājums koncentrēties uz šo jautājumu. Publiskā institūcijā kā šī, kuras telpas ir spējīgas jūs uzņemt, es jūtos atalgots, jo šajā brīdī varu teikt, ka caur savu iesaisti ļauju mākslas darbam, šajā gadījumā – institūcijai, mani redzēt, un es redzu sevi no šīs institūcijas perspektīvas. Tas ir tāds kā apvērsts skatījums tam, kā mēs normāli redzam, kad patērējam. Tā es pēkšņi nokļūstu radīšanas režīmā un radu pats sevi. Tas ir tas, ko es domāju ar „realitātes mašīnu”, – tā ir spēja īstenot manis paša eksistenci, esot daļai no kopējā konteksta.

Vēl viena lieta, kas mani ļoti interesē, – ēnas potenciāls. Esmu daudz strādājis ar ēnām. Jūs redzat ēnu, tad jūs pakustaties, un, protams, nav liels pārsteigums, ka ēna arī kustas līdz ar jums. Bet, tā kā ēnai šeit ir kāda īpaša kvalitāte (varbūt lietots kāds krāsu filtrs), jūs sākat kustēties citādi, jo ēna jūs iedvesmo kustēties citādāk. Jūs pat varat sākt dejot (bērni noteikti to sāk), it īpaši, ja esat bērnišķīgā noskaņojumā vai esat viens. Un tajā ir interesants moments – vispirms jūs radāt ēnu, bet tad ēna rada jūs. Tātad ēna kļūst par subjektu, un jūs kļūstat par objektu. Nevis ēna ir radusies jūsu dēļ, bet jūs – ēnas dēļ. Tādējādi ar ēnas palīdzību jūs tā kā apzināties... (tas gan ir par skaļu teikts, iespējams, īsti tas nenotiek, tomēr ir interesants vingrinājums).

Patiesībā pārāk daudz publiskā telpa nemaz nepiedāvā – ne gluži no jauna sevi izgudrot, bet vismaz pārskatīt, un tieši par to runā krāsu labirints [Seu corpo da obra (Your Body of Work) – O. F.]. Ļausim, lai mūsu sensorā uzticēšanās sev kļūst par fizisku aktivitāti. Skraidot un spēlējoties ar krāsu (ir tikai trīs pamatkrāsas – sarkans, zils un dzeltens –, no kurām var radīt jebkuru toni), caur kustību jūs krāsu sajaucat. Ja stāvat mierīgs, viss kļūst statisks. Tātad jūsu kājas kļūst par jūsu acīm jeb jūsu acis un kājas ir viena sistēma. Nav tā, ka jūs ejat un tad redzat, – ja nekustaties, jūs neredzat tik daudz, cik tad, kad esat kustībā. Un visa labirinta ideja – pazust un atrasties – parāda, kurp es virzos. Tas ir arī kā mazs ieteikums, ka dažreiz, lai savienotu domāšanu un darbību, jāļaujas rotaļīgumam, jāpaskraidelē apkārt.

Vai sajūtat to kā savu misiju – parādīt cilvēkiem citas iespējas, kā raudzīties uz pasauli?

Nedomāju, ka tā ir mana misija. Mana misija, es domāju, ir radīt mākslu. Bet māksla, kurā vēlos būt, uzdod šādus jautājumus. Misija vai ideja nav atdalīta no maniem darbiem, nav tā, ka es radu mākslu, kam ir vēl kāda otra misija. Vienkārši tie ir jautājumi, kas atrodas manā darbarīku kastītē, ar kuras palīdzību es veidoju darbus, un mani ļoti interesē mākslas un, piemēram, publiskās telpas vai pilsētplānošanas, arhitektūras dinamiska mijiedarbība.

Olafurs Eliasons. Cirkelbroen. 2015. Christianshavns Kanal. Kopenhāgena. Foto: Anders Sune Berg. Nordea-fonden dāvana Kopenhāgenas pilsētai. © Olafur Eliasson

Jūs daudz strādājat ar arhitektūras objektiem pilsētvidē, kur tie sastopas arī ar ikdienas garāmgājēju. Cik ļoti jums ir svarīgi, lai skatītājs saprot to, ko jūs darāt?

Es domāju, ka nākotne būs starpdisciplināra un mēs vairs nebūsim tik apsēsti ar mākslas un arhitektūras, dzejas, mūzikas un teātra iedalījumu dažādās kategorijās. Kultūras produkts ir spēcīgs ierocis, lai veidotu pasauli, mums tikai ir nepieciešama lielāka pārliecība, ka kultūras joma var un tai vajadzētu būt daļai no pasaules veidotājiem, neatstājot to tikai finanšu jomas, politiķu vai vēl kāda rokās. Nesen Kopenhāgenā tika atklāts tilts, kura autors es esmu. Biju ļoti pateicīgs un patiesi sajūsmināts, ka varu pie tā strādāt, jo tilts atrodas tieši pilsētas publiskajā telpā. Es veicu mazu izmēģinājumu ar cilvēkiem, kas tobrīd atradās uz tilta: vienā brīdī teicu, ka tā ir arhitektūra, un viņi piekrita. Bet tad es sacīju – nē, tagad tā ir māksla. Un tad – tā atkal ir arhitektūra. Tā es pārslēdzos no viena uz otru, un tas tiešām atstāja pamatīgu ietekmi uz telpas uztveri: kad teicu, ka tā ir māksla, es ļāvos daudz neracionālākai telpas izpratnei, daudz rotaļīgākām interpretācijām; kad teicu, ka tā ir arhitektūra, – tas bija daudz pragmatiskāk un racionālāk. Es nesaku, ka mākslu un arhitektūru bez jebkādas piepūles var jaukt kopā, bet mums ir jāierauga, ka māksla var arhitektūras prasmēs ieviest mākslas potenciālu. Un es arī domāju, ka arhitektūras pragmatiskais reālisms dažreiz varētu noderēt mākslai. Es mīlu arhitektūru ne pragmatisma dēļ, bet gan tāpēc, ka tā mūsu priekšā noliek daudzas problēmas. Man patīk būt daļai no problēmu risināšanas procesa, nezaudējot potenciālu, ko, kā man šķiet, māksla var piedāvāt. Un tilts Kopenhāgenā bija mēģinājums to darīt.

Olafurs Eliasons. Beauty. 1993

Vai jūs domājat par skaistuma jēdzienu, kad radāt savu mākslu? Ko jums nozīmē skaistums?

Mēs nedrīkstam pieļaut, ka skaistumu kolonializē vienīgi privātais sektors. Skaistums ir visur, un mums vajadzētu to okupēt un pieprasīt atpakaļ no komerciālās jomas, un tieši tāpēc viena mana darba nosaukums ir Beauty. Es domāju, ka cilvēkiem nevajadzētu baidīties teikt tādus vārdus kā „es tevi mīlu”. Zinu, ka ir grūti to pateikt meitenei (vismaz manā gadījumā), jo tas izklausās pēc kiča, it īpaši itāļu valodā (ti amo), – tieši tāpēc, ka tik bieži izmantots romānos, bet ko gan var darīt? Man nav izvēles, es varu vienīgi pateikt, ko jūtu. Līdz ar to man sevi jāpiespiež savā veidā pateikt šīs lietas, kad es radu mākslu, pat ja dažreiz nonāku ļoti tuvu tam, kas citā vidē tiktu uzskatīts par kaut ko pārāk ekspluatētu.

Manuprāt, arī neglīta lieta var būt skaista, bet man šķiet, ka vēl pastāv romantizēta neglītuma mitoloģija, kas var būt ļoti neauglīga. Es ne... te man vajadzētu apstāties un neteikt to, ko gribēju sacīt.

olafureliasson.net