Mainīgās pasaules migrējošā aina
Kas Etiopijā dzimušo Ezru Vube un bolīviešu izcelsmes amerikānieti Donnu Huanku atvedis uz kim? Laikmetīgās mākslas centru?
Sergejs Timofejevs
19/01/2016
“Principā manu darbu idejas nāk no manas personīgās ikdienas dzīves. Mani iedvesmo modinātāji, braukšana ar auto, stāvvietas, pretimnācēji, kas mani sveicina, ķermeņa cilvēciskā valoda (kad to vēro un kad ne), pastkastītes, atrašanās tiešsaistē, puisis, kurš burkšķ savā mobilajā, fona mūzika kafejnīcā, kas skan tobrīd, kad kāds cilvēks paralēli dzied tai līdzi, sieviete, kas lasa pie loga, iedegta lampa laikā, kad ārā ir žilbinoši spilgta diena, untumains serveris, vietējā mākslinieka izstāde uz bālgani pelēkzilas sienas, netīrs sarkandzeltens paklājs, divi cilvēki, kas sarunājas par sarežģīto dzīvi, automašīna, kas aizbrauc pa ielu, cilvēks kaili noskūtu galvu, kurš sēž ārā un bauda saules gaismu, palmas podos, izliktas iekštelpās, mūzikas šovu flaijeri, liela pumpa mana zoda kreisajā pusē, telefonaptaujas, ūdens aizskalošanas skaņa tualetē, tukši krēsli, melna kafija alus glāzēs, siera kruasāns, bezglutēna auzu un šokolādes cepuma riņķis un iedomāta kopība. Šie pārdzīvojumi tiek aptverti un interpretēti poētiski. Par katru no tiem es domāju kā par daļu no vienotas ķēdes dzīves garumā un kā par soli pretī nākamajam projektam.” Šī lieliskā pasāža par iedvesmu ir Ezras Vube (Ezra Wube) vārdi – mākslinieka, kurš dzimis Adisabebā un tagad dzīvo Bruklinā. Vēl līdz 24. janvārim viņa darbus kopā ar bolīviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieces Donnas Huankas darbiem var aplūkot mūsdienu mākslas centrā kim? Rīgā. Šo ekspozīciju projekta dalībnieki no Rīgas organizējuši kopīgi ar Ņujorkas mākslas centru Art in General.
Ezra Vube. “Palindroms.” Mākslinieka īpašums
Kādēļ tieši šos divus māksliniekus – Ezru, kurš brīvi un virtuozi maina medijus, tomēr ir īpaši ieinteresēts fotogrāfijā un stop-motion animācijā, un Donnu, kura ar sieviešu modeļu palīdzību atveido savas krāšņās, krāsainās performances iepriekš sagatavotā un iekārtotā telpā, – kuratore Ena Bārlova apvienojusi vienā projektā? Organizatori to apraksta šādi: “Abu personālo ekspozīciju centrā ir tādas tēmas kā migrācija, mobilitāte un piederība, ar kuru palīdzību nepārtrauktā saiknē ar tēlu un figūru atklājas šo mākslinieku attiecības ar atmiņu – vēsturisko un to, kas darbojas ķermeniskā līmenī.” Viņi abi kaut kādā mērā pārskata ierasto glezniecības metodes loģiku un tic iespējai ar krāsu palīdzību attēlot sadrumstaloto laika un telpas daudzslāņainību. Laikam jau uz viņiem varētu attiecināt dubulto sakņu cilvēku (double roots people) jēdzienu, kuru reiz man gadījās dzirdēt no kāda maltiešu dzejnieka, un šīs “dubultās saknes”, tāpat kā iespēja palūkoties uz visu no diviem skatpunktiem, arī viņu darbos rada interesantu stereoefektu.
– Es piedzimu Čikāgā, mani vecāki emigrēja uz ASV tieši pirms manas dzimšanas, – stāsta Donna Huanka. – Kad biju bērns, katru vasaru mēs devāmies uz Bolīviju. Bet arī dzīvot Čikāgā bija kā dzīvot ziepju burbulī. Vecāki visu laiku prātoja par atgriešanos, šī ideja vienmēr bija blakus, mājās mēs runājām vienīgi spāniski. Sanāca tā, ka aiz mājas sliekšņa ASV beidzās. Bet ārpus mājām, skolā, ielās, – tā bija pavisam cita, amerikāniska, realitāte. Un es ļoti centos atrast saikni starp šīm divām pasaulēm – manu vecāku pasauli un kultūru, no kuras viņi nākuši, starp manu ģenētisko atmiņu un īstenību, kas mani ieskāva ārpus mājām. Protams, es centos pati sev atbildēt uz jautājumu par to, kāda būtu mana dzīve, ja mēs nekad nebūtu aizbraukuši no senču dzimtenes.
Kas jums tolaik bija svarīgākais Dienvidamerikas un Bolīvijas kultūrā? Kas marķēja – esmu “šeit” vai esmu “tur”?
D. H.: Bolīvijā es gandrīz neredzēju ikdienišķo, rutinēto dzīvi. Mēs ieradāmies uz svētkiem, brīvdienās, atvaļinājumā. Un visapkārt valdīja karnevāla atmosfēra, pavisam cita mūzika, cits ēdiens, cits dzīves stils. Kaut kas svinīgs un tajā pašā laikā sirreāls.
Donna Huanka. “Muskuļu atmiņa.” Performance. Peres Projects, Berlīne
Kādā mērā Bolīvijas konteksts ietekmējis jūsu mākslu?
D. H.: Bez šaubām, ir ietekmējis. Tāpat kā mani ietekmējusi dzīve ASV un iespēja tur sastapt dažādu rasu un tautību cilvēkus ar dažādiem stāstiem. Bet, kad es izrādu savus darbus, man bieži uzdod šāda veida jautājumus – vai tiešām es, piemēram, izvēlos gaišus, spilgtus toņus tieši tādēļ, ka man ir šāda ģimene un šāda izcelsme? Un es sajūtos tādās kā lamatās. It kā es nedrīkstu tos izmantot vienkārši tāpat, nē, man tas jādara tāpēc, ka man, lūk, ir tieši šāda izcelsme. Man šķiet, šeit saikne tomēr nav tik tieša. Un es cenšos pamatoties abos šajos kontekstos, nevis sekot tikai vienam no tiem.
Donna Huanka. “Skumjā istaba.” Instalācija. 2014. MoMA, Ņujorka. Foto: mākslinieces īpašums
Bet karnevāls taču ir rituāla iemiesojums. Un jūsu performances ir diezgan rituālas...
D. H.: Jā, karnevāls – tā ir drāma, un man patīk tā teatralitāte. Un tomēr es esmu māksliniece, nevis teātra cilvēks. Es pielietoju citu domāšanu, tieši glezniecisko. Un šīs performances ir ļoti intuitīvas, tajās ir daudz improvizācijas. Es uzaicinu modeles un izstāstu viņām ideju, tomēr beigu beigās viņas rīkojas tā, kā uzskata par vajadzīgu konkrētajā brīdī, ikvienai no viņām tā ir ļoti personiska pieredze. Tas, ko viņas izdzīvojušas auditorijas acu priekšā.
Donna Huanka. Psychotria Elata. Instalācija un performance. 2014. abc (art berlin contemporary), Berlīne. Foto: mākslinieces īpašums
Vai tās vienmēr ir sievietes?
D. H.: Agrāk es aicināju piedalīties arī vīriešus. Vai sievietes, kuras atradās dzimuma maiņas procesā. Taču šeit tomēr svarīgs sava veida pašportreta elements. Un es izraugos cilvēkus, ar kuriem jūtu kādu saikni. Un laikam jau ir kaut kāds īpašs sieviešu tips, ar kurām es strādāju šajā vizuālajā sfērā.
Ezra, kad jūs pārcēlāties uz ASV, jums bija 19, jūs jau bijāt izveidojusies personība. Vai jums nenācās kaut ko sevī lauzt, lai iekļautos jaunajos apstākļos?
E. V.: Jā, sākumā tas nebija viegli. Apkārt viss bija tik jauns un iespaidiem bagāts. Un mērķis bija it kā aktivizēt manu pagātni, tajā pašā laikā atrodoties un dzīvojot īstenībā. Nobalansēt šīs lietas. Tomēr, lai kā arī būtu, māksla man ir pirmajā vietā. Principā nacionalitāte man nav tik svarīga, es to vairāk apzinos kā mākslīgu konceptu, kas neizbēgami saistīts ar ierobežojumu. Pats priekšstats par kaut kādu “tīrību”, nesajauktību man liekas fikcija. Tā vietā es labprātāk domāju par manu personīgo dzīvi, par tām jaunajām lietām, kuras es uzzinu, par profesionālo progresu. Tomēr tajā pašā laikā nav iespējams būt brīvam no noteiktas kultūras, no sociālā konteksta. Tas tā vai citādi kļūs redzams tajā, ko tu dari, pats savā dabiskā ceļā. Un te ir savi slāņi – “etiopiešu mākslinieks”, “afrikāņu mākslinieks”, “melnādainais mākslinieks”. Un tev jāsaprot, ko tas viss nozīmē, jānoregulē sava navigācija, jānosaka balanss. Tajā pašā laikā savā dzīvē mēs vispār neesam statiski. Mēs kaut ko aizmirstam, kaut ko uzzinām. Nav absolūti stabilu lietu.
Tas, no kurienes nāku, – tā ir glezniecība, tomēr es virzos no tās tālāk, citos medijos un kontekstos. Vairums manu darbu – tie ir sava veida starpstāvokļi. Es visu laiku atrodos kustībā, pārvietojos.
Taču šis “starpstāvoklis” – tas taču ir ne tikai starp kontinentiem vai starp dažādiem medijiem, bet arī starp pagātni un tagadni.
E. V.: Protams. Jo man visas šīs neskaitāmās īstenības taču savieno tieši mana dzīve.
Bet vai arī ar animāciju saistītajos darbos atklājas šī līnija starp pagātni un šodienu?
E. V.: Animācija it kā “atnāca” pie manis, kad es beidzu savas mācības. Pirms tam es gleznoju. Tomēr tajā pašā laikā mani saistīja arī digitālo mediju pasaule, tā bija tik daudzpusīga un “padevīga” it kā pilnīgs pretstats glezniecībai. Bet es centos tās abas apvienot un sāku strādāt tehnikā, kuru sev nosaucu par “mainīgo gleznu” (changing painting). Animācijā vienmēr ir lineārā dimensija, tajā ir laiks. Darbības laiks. Un tas man palīdz strukturēt manus darbus. No otras puses, kad tu pabeidz šādu darbu, beigu beigās tu iegūsti failu, kurā ir viss un ar kuru tu vari doties, kur vien vēlies. Pārvadāt gleznas – tā ir pieredze pavisam no citas operas. Daudzas no tām tā arī palikušas pie maniem draugiem dzimtenē. Un, lūk, tagad es atbraucu uz Etiopiju un saprotu, ka esmu mainījies, ka tur ir kaut kas, kas man patīk, tomēr daudz kā arī pietrūkst. Savukārt ASV es joprojām esmu ārzemnieks, es runāju ar akcentu. Un time based media palīdz man pētīt šīs abas telpas.
Bet, ja palūkojamies uz šo pārvietošanos starp divām telpām un divām identitātēm – jūs it kā pārslēdzaties no vienas pie otras vai arī te kristalizējas jau kāda trešā, rezultatīvā identitāte?
D. H.: Jā, tā arī ir. Tāpēc, ka tevī ir tik daudz slāņu, ka var teikt, ka tā ir it kā jauna, fragmentēta identitāte. No otras puses – tā ir ļoti amerikāniska situācija, tā tomēr joprojām ir ļoti jauna valsts, kurā cilvēki ierodas no visurienes un kopā rada kaut ko jaunu. Turklāt sarežģīti identificēt tieši, kas tas ir, – es nezinu, kā definēt amerikāņu kultūru. Te es apjūku... Jo vairāk tu ceļo, jo vairāk salīdzini, jo skaidrākas tev kļūst kaut kādas atšķirības. Tomēr pie kāda vispārīga apzīmējuma es nevaru nonākt.
Un tas redzams arī manos darbos – šī fragmentācija, tostarp dzimtes ziņā. Protams, lielākoties es iesaistu sievietes, tomēr seksualitātes tēmu es uzlūkoju plašāk. Te ir kaut kas androgīns. Un man ir svarīga manu modeļu pieredze, pārdzīvojumi performances laikā. Kad tā beidzas, es vienmēr lūdzu viņām pierakstīt, ko viņas juta, ko pārdzīvoja darbības gaitā. Man liekas, ka šādi – caur viņām un pateicoties viņu pieredzei – es varu uzzināt kaut ko jaunu par savu daiļradi.
Šeit man ir divas latviešu modeles – māksliniece un dejotāja. Tā, protams, ir ļoti aizraujoša manas profesijas daļa – iepazīt jaunus cilvēkus un telpas.
Donna Huanka. “Polijas Stairīnas zobu skavas.” Performance kim? Laikmetīgās mākslas centrā. 2015. Foto: Ansis Starks
Jūs sagatavojat telpu performancei, un pēc tam tā notiek...
D. H.: Jā, tas ir izšķirošs moments. Un pēc tam turpat es varu arī izstādīt dokumentāciju par to, kas noticis. Tomēr es to izraugos ļoti rūpīgi un... savaldīgi. Patiesībā, protams, tieši tie, kuri ierodas uz performancei, iegūst pilnīgāko priekšstatu – par ko tas viss.
Mēs runājām par karnevālu... Tomēr te, visticamāk, drīzāk notiek nevis “karnevalizācija”, bet jaunas mitoloģijas radīšana. Kaut kas daudz spirituālāks.
D. H.: Jā, enerģētikas ziņā tā ir diezgan jaudīga darbība. Un, lai gan publikai ļauts būt klāt, ir iezīmētas kādas neredzamas robežas. Un tas, kas notiek, ir tuvs meditācijai – reizēm darbība notiek no trijām līdz astoņām stundām. Un tur, tajā telpā, ir tādās kā savas mazās stacijas, kurās nonāk modeles, turklāt katram no šiem punktiem piemīt savi apstākļi un iespējas veikt kādas darbības. Un te viņām ir ne mazums brīvības. Es vispār esmu improvizācijas fans, iespējams, tas nāk no mūzikas, jo man aiz muguras ir ne tikai mākslas, bet arī mūzikas pieredze. Tāpēc man patīk strādāt grupās un sadarboties. Es viņām radu skatuvi, bet viņas uz tās iznes kaut ko savu. Es līdz galam nezinu, kas sanāks, kamēr viss nenotiks, nenoslēgsies. Un, lūk, te arī notiek māksla, viss pārējais ir vien gatavošanās šim brīdim. Un tie, kas skatās translāciju tiešsaistē vai kaut kādu dokumentāciju jau pēc tam, viņi domā, ka pilnībā spēj saprast, kas tas ir un kāpēc. Visticamāk, tas ir iespējams. Tomēr “virtuālā klātbūtne” ir pavisam cita lieta nekā fiziskā.
Donna Huanka. “Ainava #2 (kroka).” 2015. Digitālā druka uz audekla. 120 x 180 cm
Svarīga notiekošā daļa ir krāsas, gan uz ķermeņiem, gan uz objektiem apkārt. Tā kaut kādā ziņā arī ir glezniecība kustībā.
D. H.: Krāsas uz ķermeņiem es uzkrāsoju pašā pēdējā brīdī – rītā pirms performances. Un tas ir ļoti interesants moments. Ne reizi vien, kad performances beidzās un modeles gāja dušā, man kļuva žēl, ka zīmējums pazuda no viņu ķermeņiem. Visas tās sīkās detaļas, kuras es reizēm zīmēju pati sev, jo neviens cits tik tuvu tām nepiekļūst.
Ezra, vai jums pēdējā laikā ir notikušas izstādes Etiopijā?
E. V.: Pirms diviem gadiem es veidoju kaut ko līdzīgu prezentācijai un vēl vienu reizi pāris gadus pirms tam. Parasti es atbraucu uz nedēļu vai divām, un tik daudz ir jāpaspēj. Bet, lūk, pirms četriem gadiem es izrādīju savus videodarbus uz milzīga ekrāna tieši uz ielas Adisabebā.
Jūs taču arī organizējat videofestivālu savā dzimtenē?
E. V.: Jā, tā būs desmit dienu skate gan uz ielas, gan telpās. Tēma – “Jaunās mājas” (New Home). Piedalās 16 mākslinieki no dažādām pasaules malām. Plus īpašas programmas un tamlīdzīgi.
Kā cilvēki Etiopijā uztver jūsu mākslu, vai jūs uzskata par sava veida nacionālo lepnumu?
E. V.: Lai būtu par turienes konteksta daļu, tur jādzīvo. Interneta sakari tur tomēr nav pārāk attīstīti. Tā ka nevaru teikt, ka esmu īpaši saistīts ar vietējo mākslas pasauli. Un arī manā sfērā, videomākslā, darbojas tikai daži citi mākslinieki. Tomēr es ceru, ka situācija mainīsies.
Etiopijā pastāv ļoti sena glezniecības tradīcija. Ir arī ne mazums mūsdienīgu gleznotāju, īpaši abstraktā ekspresionisma garā. Taču jaunie mediji tikai tagad pakāpeniski kļūst par vietējās mākslas ainas daļu.
Donna, un vai jums ir bijušas izstādes Bolīvijā?
D. H.: Nē, nekad nav bijušas. Es kaut kā centos iekļauties turienes mākslas pasaulē, taču tas bija sarežģīti. Man bija iespēja kaut kur doties uz gadu maniem pētījumiem, un es gribēju izvēlēties Bolīviju, taču bija grūti nonākt kontaktā ar kādu no šīs sfēras. Taču man bija projekts Peru 2010. gadā, mans uzvārds ir Huanka, un tur ir mazas pilsētiņas ar tādas pašas etimoloģijas nosaukumiem. Šajās pilsētiņās es uzņēmu savas fotosesijas. Centos tikt skaidrībā ar savu uzvārdu, tā teikt.
Bet Bolīvijas sakarā – turienes mākslas scēna ir diezgan sadalīta, ir galvaspilsēta – Lapasa, un ir Santakrusas pilsēta uz robežas ar Argentīnu. Santakrusa – tā ir vairāk vesternizētā daļa, un tur ir sava mākslas pasaule. Bet es drīzāk gribētu kaut ko parādīt citā daļā – Lapasā. Tas būtu lieliski.
