Bērnība ir kā nebeidzama bagātību krātuve
Īssaruna ar mākslinieci Aleksandru Cukermani
17/02/2016
Aleksandra Cukermane ir māksliniece, kura priecātos saņemt komplimentu, ka viņa zīmē kā maza meitene. Viņas izstādē „Tri Devici Pod Oknom“, kas šobrīd skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, redzamie detaļām bagātie darbi uzbur fantāziju pasauli, kas sakņojas krievu tautas mākslā, pasaku ilustrācijās un bērnības atmiņās par Krievijas dāčām. Dzimusi 1981. gadā Maskavā, desmit gadu vecumā kopā ar ģimeni emigrējusi uz Izraēlu, Aleksandra Cukermane joprojām atceras Jūrmalas kafejnīcas „Buratīno“ sienas gleznojumus, bērnības pasaku grāmatas un multfilmas. Šie atmiņu tēli tālāk bagātinās un ietekmējas no Eiropas viduslaiku mākslas paraugiem, metafiziskās glezniecības un šoreiz arī no Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja kolekcijas.
Māksliniece atklāj, ka šajā izstādē saknes meklējamas tautas amatniecībā un rakstos. Piemēram, hohloma – krievu tautas dekoratīvās mākslas stils ar tam raksturīgiem uz koka gleznotiem krāšņiem, tautiskiem ziedu rakstiem, izstādē, jaušams vairākos porcelāna šķīvjos. Tie vitrīnā izstādīti līdzās šķīvjiem no muzeja pastāvīgās kolekcijas. Cukermanes apgleznotajās apaļajās virsmās riņķo kailas sievišķīgas būtnes, savukārt tos pavadošajos un telpā pamīši izkārtotajos zīmējumos nolasāmas arī nāras, pa kādam krabim un ugunsputnam, bet ekspozīcijas centrālo daļu ieņem gobelēni – četros dažādos turpinājumos tajos attēloti putnu un ziedu ieskauti vakara krēslā tikušies mīlētāji.
„Pat, ja viņas darbos nav tiešas atsauces un ietekmēšanās no konkrētiem autoriem – Madernieka, Cīruļa – tā tomēr ir cita estētika, bet tajā pašā laikā pieejā ir kaut kas ļoti līdzīgs. Simts gadi ir pagājuši, bet tāpat viņa atsaucas un meklē iedvesmu turpat, kur šie autori,“ saka izstādes „Tri Devici Pod Oknom“ kuratore Zane Onckule.
Aleksandra Cukermane. „Mīlētāji (Diena un nakts). 1.daļa.“ Izstādes „Tri Devici Pod Oknom“ ekspozīcija. 2016. Foto: Ansis Starks
Vai jau zinājāt kontekstu, kādā jūsu darbi būs izstādīti muzejā? Vai pētījāt muzeja kolekciju?
Patiesībā tā ir sava veida kombinācija. Sākotnēji projektu bija plānots izrādīt kim? telpās, tai vajadzēja būt baltā kuba izstādei, bet tad situācija mainījās un Zane [Onckule] man piedāvāja veidot izstādi šeit. Tas bija lieliski un reizē satraucoši, jo viss, kas redzams šajā muzeja ekspozīcijā, mani ārkārtīgi interesē. Viss šeit redzamais ir daļa no tā, kas mani iedvesmo. Tautas amatniecība, rokdarbi, raksti – tajā meklējamas arī manas mākslas saknes. Līdz ar to, kad šī vieta parādījās, es to acumirklī „uzsūcu“ un izmantoju kā iedvesmas avotu.
Kad Zane ieteica šo vietu, nebija nekādu šaubu, ka izstādei vajadzētu notikt šeit. Izaicinājums bija iekļaut manu darbus jau esošajā ekspozīcijā. Gribējām, lai izstāde saplūst ar muzeja ekspozīciju, tomēr, lai mani darbi būtu arī pamanāmi.
Projekts sākās ar gobelēniem, ko kim? pasūtīja. Tos auda vietējās tekstilmākslinieces – Līva Kaprāle, Jolanta Šalvīte, Velga Vītola un Elīna Vojevoda. Pavisam ir četri gobelēni. Tajos visos ir viens tēls – romantisks pāris apskāvienā. Es vēlējos vienu un to pašu tēlu parādīt kustībā – pāris it kā ripo no viena gobelēna uz otru, kamēr vide ap tiem mainās, diena pāriet naktī. Un vienmēr viņus pavada mēness. Gobelēnā izstādes noslēdzošajā daļā – viss apkārt ir satumsis, palicis tikai mēness. Bet aiz šī darba paveras skats uz muzeja pirmā stāva zāli – baznīcas apsīdu – kā uz atvērtu kosmosu.
Kad sākām domāt par muzeju kā izstādes vietu, man ienāca prātā doma par apgleznotiem šķīvjiem. Šajā muzejā ir patiesi apbrīnojama porcelāna kolekcija. Tā arī ir iedomāta saikne starp gobelēniem un zīmējumiem, kas arī redzami izstādē.
Izstāde iesākas ar muzeja fasādes zīmējumu – tas ir pirmais, ko skatītājs ierauga. Iepriekš savos darbos esmu izmantojusi dažādus arhitektūras motīvus – nedaudz Kiriko garā. Noskaņas ziņā tie atgādina šo Vecpilsētas daļu, kur atrodas muzejs. Tajā visā es radu daudzas atbalsis, atspulgus.
Aleksandra Cukermane. „Mīlētāji (Diena un nakts). 2.daļa.“ Izstādes „Tri Devici Pod Oknom“ ekspozīcija. 2016. Foto: Ansis Starks
Vai nosaukums „Tri Devici Pod Oknom“ aizgūts no Puškina darba „Pasaka par caru Saltanu“?
Jā – Три девицы под окном Пряли поздно вечерком [Trīs jaunavas pie loga Auda vēlu vakarā – no krievu valodas]. Man patīk šo pasaku uzbūve – to ritms, vairākkārt izmantotais atkārtojums. Nav tā, ka mani interesē tieši šīs konkrētais stāsts. Mani saista visi pasaku motīvi, kur notiek transformācija, – Gulbju princese, cilvēki, kas sarunājas ar viļņiem, olā paslēpta adata. Maģiskais un mitoloģiskais aspekts.
Tajā ir arī sava veida nostaļģija par manu bērnību, tomēr ne tikai tas mani vilina.
Vai jūs interesē arī citu tautu pasakas?
Jā, domāju, ka dažādu tautu pasakās var atrast ļoti daudz līdzīgu motīvu. Mani sajūsmina tieši šis transformācijas un rotēšanas motīvs. Ko līdzīgu es daru arī savos darbos. Piemēram, līnija zīmējumā uz šķīvja – tajā var ieraudzīt gan putna spārnu, gan ziedu, gan lapu, matus – viens elements pāriet otrā. Ir šī kustība. Tāpat kā mēness kustība.
Pastāstiet par mēnesi. Tā tēls itin bieži parādās jūsu darbos.
Mēness... Tas ir kas ļoti romantisks. Es domāju, ka tas ļauj dažādām būtnēm iznākt laukā no tumsas. Tā ir vieta iztēlei, vieta glezniecībai, jo arī tā tāpat kā mēness ir tikai gaismas atspīdums. Mēness pats nerada gaismu, savā ziņā tas ir tikai tēls, caurums tumšajās debesīs.
Aleksandra Cukermane. „Meitene ar ziedu.“ Izstādes „Tri Devici Pod Oknom“ ekspozīcija. 2016. Foto: Ansis Starks
Iepriekšējās izstādēs jūsu izteiksmes medijs galvenokārt ir bijis zīmējums. Kā nonācāt pie domas par aušanu?
Pirmkārt, mani ārkārtīgi sajūsmina vēlīno viduslaiku gobelēnu sērija “Dāma ar vienradzi” [La Dame á la Licorne, 15. gs. – red.] Klinī muzejā Parīzē, kā arī septiņu gobelēnu sērija „Vienradža medības“ [The Hunt of the Unicorn, ap 1495–1505 – red.] Cloisters muzejā Ņujorkā. Otrkārt, man tīk doma, ka aušana ir saistīta ar laiku. Tā kā es negleznoju, šī man arī bija iespēja izpausties līdzīgi kā glezniecībā – sajūta par gleznu ir tuvu sajūtai par gobelēnu. Bija interesanti transformēt vienu mediju otrā.
Vai atceraties kā pievērsāties mākslai?
Šķiet, man vienmēr ir patikusi gleznu smarža. Atceros sevi kā bērnu ejam uz muzejiem, stāvot gleznu priekšā. Vienmēr esmu vēlējusies būt māksliniece. Un priecājos, ka man ir iespēja to darīt. Tā ir iespēja spēlēties, iespēja atslēgties no apkārtējās pasaules, iespēja sapņot. Protams, tas nav tik vienkārši, tev sava pasaule ir jāuzkonstruē, jāuzbūvē, jānoformulē.
Izstādes „Tri Devici Pod Oknom“ ekspozīcija. 2016. Foto: Ansis Starks
Kā sevi redzat Izraēlas laikmetīgās mākslas ainā?
Patiesībā es tur jūtos nedaudz kā baltais zvirbulis, bet Izraēlā ir daudz interesantu mākslinieku. Man daudz svarīgāk ir nodefinēt savu vietu iekšēji.
Jūsu personība ir sākusi veidoties vienā vidē un pēc tam esat augusi citā. Kā tas ir ietekmējis šos identitātes meklējumus?
Piemēram, Izraēlā ir izveidojusies grupa The New Barbizon. Tajā apvienojušās mākslinieces, kas nāk no bijušās Padomju Savienības republikām. Viņas visas mākslu ir apguvušas valstī, kur dzimušas, un Izraēlā nonākušas jau kā izveidojušās mākslinieces. Es tur nonācu nedaudz agrāk – kā bērns – un studēju mākslu Becalēla mākslas skolā [Becalēla Mākslas un dizaina akadēmija – red.], kas tomēr pārstāv laikmetīgās mākslas izglītību. The New Barbizon māksla Izraēlas mākslas kontekstā ir ļoti interesanta – tas ir tāds ārzemnieku skatījums, kaut kas ļoti akadēmisks. Man ir cits piegājiens, bet tajā ir kāda saikne.
Toties, piemēram, Saņa Kantarovskis vai Ella Krugļanska (arī viņiem bija izstāde kim?), ir jau bērnībā emigrējuši, un abi tāpat kā es skatās apkārt un meklē to pazīstamo dāčas smaržu. Šīs sajūtas ir ļoti spēcīgas, tās neiet projām. Tās ir ļoti bagātas. Bērnība ir kā nebeidzama bagātību krātuve.
Es te pārsvarā esmu sazīmējusi tikai meitenes. Ja man kāds teiktu, ka es zīmēju kā meitene, man tas būtu liels kompliments.
Un, ja tajā kāds mēģinātu saskatīt feminismu?
Man tomēr labāk patiktu, ja teiktu, ka es zīmēju kā meitene. Esmu augusi sabiedrībā, kur vīrieši nosaka to, kas ir laba vai slikta gaume, un, protams, to, kas ir redzams šajā izstādē, es nevarētu rādīt mākslas skolā. Tagad, kad es pati strādāju ar studentiem, vienīgā lieta, ko vēlos viņiem iemācīt, – atrast savu ceļu un iet pa to. Ja jūs patiešām tam ticat, es arī noticēšu. Tikai tas mani var pārliecināt.
Aleksandra Cukermane. „Bez nosaukuma.“ Izstādes „Tri Devici Pod Oknom“ ekspozīcija. 2016. Foto: Ansis Starks
Aleksandras Cukermanes izstādi “Tri Devici Pod Oknom“ Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā organizē kim? Laikmetīgās mākslas centrs. Tā skatāma līdz 3. aprīlim.
