Lūkoties pēc izaicinājumiem
Saruna ar vienu no Rīgas Fotogrāfijas biennāles kuratorēm Maiju Rudovsku
Odrija Fišere
13/04/2016
Sākot ar šo nedēļu, varāku mēnešu garumā Latvijas kultūras telpu pārņems fotogrāfija. Viens no vērienīgākajiem šim medijam veltītajiem pasākumiem noteikti būs pirmā Rīgas Fotogrāfijas biennāle. Atklāšanas notikumi risināsies no 14. līdz 24. aprīlim, kad vairākās mākslas telpās Rīgā un arī Kuldīgā tiks atklātas foto izstādes, notiks attēlam un fotogrāfijai veltīts simpozijs, risināsies fotogrāfijas intervences pilsētvidē un ikvienam būs iespēja piedalīties radošajās darbnīcās. Vairākas izstādes tiks atklātas vēl arī maijā un jūnijā, bet kopumā biennāle ilgs līdz pat jūnija beigām.
Rīgas fotogrāfijas biennāle tiek pozicionēta kā starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas fokusējas uz fotogrāfiju kā mākslas praksi, par prioritāti izvirzot Latvijas, Baltijas un Eiropas reģionu. Lai uzzinātu ko vairāk par biennāles pirmsākumiem, veidošanos, mērķiem un programmu, aicinājām uz sarunu kuratori, pētnieci un mākslas kritiķi Maiju Rudovsku, kura jau gadu darbojas biennāles komandā. Biennāles ietvaros viņa ir starptautiska simpozija “Attēls un fotogrāfija postdigitālajā laikmetā” kuratore, kā arī radošo darbnīcu veidotāja, bet plašākā kontekstā viņas pētījumu intereses aptver laikmetīgo mākslu un arhitektūru, īpaši tādus jēdzienus kā “telpa”, “hibrīdais” un “starpiskums”. Maija Rudovska ir bijusi kuratore/līdzkuratore vairākām izstādēm un projektiem gan Latvijā, gan ārvalstīs, piemēram, “Sabiedrība darbībā – Moderna izstāde” (ar Andreasu Nilsonu), Modernās Mākslas muzejā Malmē un kim? Laikmetīgās mākslas centrā (2014/2015); „Iekšpuse un ārpuse” kim? Laikmetīgās mākslas centrā (2012/2013); “Hardijs Lediņš – laika gars un vietas atmosfēra” Rīgas Mākslas telpā (2009) u.c. Kopā ar Justi Kostikovaiti viņa vada platformu Blind Carbon Copy, kas veido sadarbības projektus starp Baltijas valstīm un Skandināviju. Regulāri publicē rakstus dažādos mākslas izdevumos: 2016. gadā viņas eseja par Latvijas jaunajiem fotogrāfiem Wildest Dreams tika ievietota britu tiešsaistes žurnālā The Calvert un pēc tam pārpublicēta The Guardian. 2015. gadā Rudovskas raksts “Bez nožēlas. Bez riska” par izstādi Manifesta 10 tikaatlasīts International Awards for Art Criticism 12 labāko pretendentu sarakstam.
Kā radās ideja par biennāles veidošanu?
Rīgas fotogrāfijas biennāle izauga no Rīgas Fotomēneša un to dibināja Inga Brūvere, Aiga Dzalbe un Ieva Epnere. Inga Brūvere bija Rīgas Fotomēneša idejas autore un pirmā Fotomēneša 2014 vadītāja. Dažādu apstākļu dēļ Inga un Aiga aizgāja no Fotomēneša 2015. gada janvārī un attiecīgi nodibināja Rīgas Fotogrāfijas biennāli. Es tiku uzaicināta pievienoties komandai pirms gada – kopā veidot vīziju par biennāli, būt klātesošai programmas veidošanā. Izvēlējos būt simpozija kuratore – tas, līdz ar izstādi Restart Rīgas Mākslas telpā, ir viens no biennāles centrālajiem notikumiem. Izstādes kuratore ir Inga Brūvere, sadarbībā ar Ievu Epneri, Aigu Dzalbi un Mariju Šēvoldu no Norvēģijas.
Amālija Ulmane. “Ekselences & perfekcijas” (Instagram Update 1. jūnijs 2014), mākslinieces un Arcadia Missa īpašums
Tagad fotogrāfijai Latvijā ir veltīti veseli divi lieli notikumi...
Protams, katram cilvēkam ir sava vīzija par to, kādiem jābūt notikumiem šajā mākslas vidē. Domāju, ka tie bija konceptuāli jautājumi saistībā ar to, ko katrs grib darīt ar fotogrāfiju kā mediju, kā saredz šī medija nozīmīgumu Latvijā.
Šāda liela notikuma tapšanā, protams, ir svarīgi cilvēki, kuri to veido, un tas, kādā veidā viņi to dara. Tas noteikti ir komandas darbs. Kā es pati to visu redzu, vismaz, kā es ieteiktu tam visam attīstīties – katrs cilvēks nāktu ar savu pienesumu – vai tas būtu kāds notikums programmai, vai tās būtu idejas un pieredze, kas iegūta, strādājot savā jomā. Tajā pat laikā biennāle varētu būt tāds pasākums, kur ne tikai mākslas profesionāļi piedalās, bet arī jebkuras citas jomas zinātāji var kaut ko pievienot. Tas ir mans ideālais uzstādījums. Kā tas viss attīstīsies tālāk, to redzēsim.
Vai vari nosaukt atšķirības starp Rīgas fotogrāfijas biennāles un Rīgas Fotomēneša redzējumu?
Protams, vārds “biennāle” pats par sevi nosaka to, ka pasākums notiks ik pa diviem gadiem un tam ir sava veida kontinuitāte. Biennālei uzgulst lielāks svars kultūrpolitiski – tāds notikums principā iekļauj nepārtrauktu aktivitāšu norisi divu gadu laikā, arī starp biennālēm notiekot dažādiem pasākumiem. Domāju ir labi, ka abi šie pasākumi notiek aptuveni vienā laikā, jo tādā veidā tie viens otru tikai papildina. Lai arī zināmā mērā ir konkurējoša situācija, man liekas, ka tā nāk tikai par labu, jo katram ir jāpacīnās par kaut ko, katram ir jāsakoncentrējas uz savas programmas veidošanu – nevar palaisties. Šajā gadījumā es uzskatu, ka tas ir pozitīvi, un es arī ceru, ka ar laiku šie pasākumi savstarpēji saaugs un papildinās viens otru. Protams, jaunām lietām “jāieskrienas”.
Agņeška Polska un Viteks Orskijs. “Pistoles”. 2014
Kāds, tavuprāt, būtu biennāles galvenais uzdevums?
Kā mēs varam kļūt par līdzvērtīgiem spēlētājiem starptautiskajā mākslas vidē? Tikai izceļot mūsu mākslu kontekstā ar reģionu – savādāk tas nav iespējams. Skatoties, kā tiek pozicionēta laikmetīgā māksla citur, – tieši caur šiem te reģioniem, ar kuriem tu veido kopīgu redzējumu, vai tā būtu vēsturiskā saikne, atmiņas, kopīga pieredze vai mentalitāte, identitāte utt. Biennālei šis ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem – ielikt sevi reģiona kontekstā. Tāpēc veidojam akcentu uz Baltiju, Eiropu, bet, protams, pēc iespējas pieslēdzam klāt arī citus kontinentus. Aktuālākās lietas fotogrāfijā šobrīd notiek dažādos mākslas centros visā pasaulē, piemēram Londonā, Losandželosā, Ņujorkā, Berlīnē un citur. Ir jāseko līdzi un jābūt saķūnētiem kopā ar aktuālajām norišu vietām – nedrīkst sevi marginalizēt, tā jau esot marginalizētā pozīcijā.
Kā tev šķiet, kāds šobrīd ir fotogrāfijas statuss Latvijā?
Tas, protams, ir mans viedoklis, bet domāju, ka Latvijā fotogrāfu vide ir aktīvāka, dzīvāka, nekā laikmetīgās mākslas vide. Laikmetīgā vizuālā māksla mums ir marginalizētā situācijā pašas kultūras kontekstā. Bet fotogrāfija ir tas medijs, kas piesaista daudz plašākas masas, jo mūsdienās katrs kaut ko fotografē, pateicoties digitālajām tehnoloģijām. Ļoti daudz cilvēku interesējas par fotogrāfiju kā tādu. Dažkārt katram mājās ir vairāk fotogrāfiju pie sienas, nekā gleznu. Tajā pašā laikā, manuprāt, arī fotogrāfijas vide varētu sevi vairāk izpaust un attīstīties, lūkoties pēc izaicinājumiem. Piemēram, mums praktiski nav mākslas tirgus un arī fotogrāfiju neviens nekolekcionē. Uzskatu, ka ir daudz aspektu, ar kuriem var strādāt. Arī saistībā ar fotogrāfijai veltīto izglītību.
Izabelle Vencele. No instalācijas “Transformācija”. 2015
Biennāle jau ir startējusi ar izstādēm fotofestivālos Bratislavā un Ķīnā. Kā vērtējat rezultātus? Vai šai dalībai bija nozīme Latvijas fotogrāfijas starptautiskās atpazīstamības veicināšanā?
Dalība ārzemju festivālos un tamlīdzīgos notikumos, protams, ir svarīga – jebkuram šāda mēroga pasākumam izbraukumi lielākoties ir tādēļ, ka tie veido kontaktu tīklu, rod iespējas par sevi pastāstīt un padot ziņu ar domu, ka varbūt kāds pamanīs vai ieinteresēsies. Bet es īsti nevaru to komentēt, jo gan uz Ķīnu, gan uz Bratislavu uzaicināja Ingu. Piņjao Starptautiskajā festivālā Ķīnā Inga piedalījās jau 2014. gada septembrī ar izstādi “Viewfinders. Laikmetīgā Baltijas un Ziemeļvalstu fotogrāfija”. Izstāde kā Rīgas Fotomēneša 2014 centrālais notikums bija skatāma 2014. gada maijā Rīgas Mākslas telpā.
Pastāsti lūdzu par biennāles simpoziju, kas notiks 22. un 23. aprīlī. Uz to atbrauks gan fotogrāfijas pētnieki, gan praktiķi. Vai simpozijs ir paredzēts tikai profesionāļiem?
Simpoziju es veidoju ar domu, lai tas aplūkotu kādu noteiktu tēmu, bet vienlaikus būtu interesants pietiekami plašai publikai, ne tikai mākslas profesionāļiem. Izvēlējos salīdzinoši plašu tēmu – “Attēls un fotogrāfija postdigitālajā laikmetā”. Pēdējā laikā esmu vēl citus laikmetīgās mākslas pasākumus veidojusi par postinterneta tēmām, postinterneta mākslu, jauno materialitāti, tātad, mākslu, kas top saistībā ar virtuālo vidi un jaunajām tehnoloģijām. Man šķita interesanti pagriezt to tā, lai notiktu daudz plašāka diskusija par attēla lomu mūsdienās, tieši ņemot vērā faktu, ka mēs visu laiku kaut ko fotografējam, par to vēstām sociālajos tīklos – Instagram, Facebook, Tumblr u.c. – lietojam attēlu ikdienā. Turklāt, fotogrāfija kā medijs būtiski mainās saistībā ar jaunajām tehnoloģijām. Autori, kurus es mēģināju salikt kopā, veidojot kaleidoskopisku komandu, diskutēs ļoti dažādos veidos gan par attēlu, gan par to, kādu varu attēls ir ieguvis mūsdienās. Par to, vai var runāt par jauna veida fotogrāfiju? Kā fotogrāfija tiek kūrēta? Kā tā tiek izstādīta? Runāsim arī par datu un attēlu saglabāšanu, par to, ka mēs patērējam nenormālus attēlu daudzumus, paši iesaistāmies to producēšanā, bet, cik daudz no tā saglabāsies turpmākām paaudzēm, mums šobrīd nav ne jausmas.
Aša Šehters. “Mēs varam tevi izveidot”. 2015
Tāpat būs diskusija par selfijiem, par Snapchat, par korporatīviem attēliem, par to, kā mūsdienu mākslinieki tos izmanto savos darbos. Kā mākslinieki strādā ar tādām interneta vietnēm kā Google Earth, Google View u.c. Katrs runātājs nedaudz savādāk pieskarsies šīm tēmām.
Manuprāt, simpozijs varētu būt interesants jebkuram cilvēkam. Man pat šķiet, ka šādos pasākumos varētu būt vairāk ieinteresēti “ne mākslas” cilvēki. Šajā gadījumā tas būs vizuāls pasākums un kaut kādā mērā arī performatīvs, jo prezentācijas tiks miksētas ar sarunām. Piemēram, divi cilvēki sarunāsies un tad prezentēs savus darbus vai kādu atsevišķu aspektu saistībā ar savu mākslas praksi un attēlu izmantošanu tās ietvaros.
Centos simpoziju veidot tā, lai tas nav akadēmisks formāts, lai tas ir iespējami diskusiju atverošs un pietiekami interesants.
Vai dalībai simpozijā jāpiesakās iepriekš?
Nē, jebkurš var piedalīties, iepriekš nav jāpiesakās. Tas notiks koprades telpā “Mill” Brīvības ielā 33. Bet pēc simpozija – noslēguma dienā, kas ir sestdiena, 23. aprīlis, – būs ballīte, kur arī jebkurš var ierasties. Tajā varēs redzēt Pola Peipera kūrētu projektu Sraunus – projicētasfotoizstādes rekonstrukciju. No 2010. līdz 2013. gadam astoņās pasaules pilsētās viņš veidoja projicētu fotogrāfiju izstādi, kurā bija skatāmas daudzu šobrīd zināmu fotogrāfu darbu projekcijas, piemēram, Tomasa Albdorfa, Luka Blaloka, Keitas Steisjū un citu darbi. Izstāde savā ziņā ir performatīvs pasākums, jo notiek tikai konkrēta laika ietvaros – to nevar redzēt jebkur, jebkad.
Simpozijs, ballīte, “Mill” kā vieta – man kā simpozija kuratorei bija svarīgi radīt brīvu atmosfēru, lai tā nav konference, kur stīvi jāsēž un jāklausās. Tas ir atvērts pasākums ikvienam. Līdz ar to arī tēma ir tāda, par kuru var gan nopietni, gan nenopietni runāt – katram droši vien būs par to savs redzējums.
Biennāles ietvaros Rīgas Mākslas telpā notiks liela izstāde Restart. Kurus vārdus tu izceltu šajā izstādē?
Vairāk varētu pastāstīt izstādes kuratore Inga Brūvere, bet autori patiešām ir ļoti interesanti. Piemēram, Amālija Ulmane (viņa caur Skype piedalīsies arī simpozijā), Agņeška Polska, kuras darbi bija skatāmi nupat notikušajā “Pazudis arhīvā” izstādē, – viņa ir viena no spilgtākajām poļu mūsdienu māksliniecēm. Polska piedalīsies arī simpozijā – kopā ar Ingu Lāci veidos sarunu. Vēl varētu nosaukt savdabīgu jauno mākslinieku Paulu Herbstu.
Protams, izstādes tēma veido sazobi ar simpoziju – vēlme nedaudz no cita redzes leņķa paskatīties uz attēlu kultūru, uz to, kāda ir mūsdienu fotogrāfija, kāda ir fotogrāfijas nozīme, kā tā varbūt spēj mainīt skatījumu uz lietām.
Miška Henners. No sērijas “Lauki”. Lēvellendas naftas lauks #1, Hoklijas apgabals, Teksasa. 2013
Kādas vēl aktivitātes paredzētas biennāles ietvaros?
Rīgas Mākslas telpas Intro zālē notiks biennāles konkursa “Meklējam jauno fotogrāfijā!” triju balvas finālistu darbu izstāde. Izsludinājām konkursu Baltijas mērogā pagājušā gada augustā. Saņēmām ap 50 pieteikumu. Uzaicinātā ekspertu žūrija (Tūla Alajoki, Sofija Krabe, Marge Monko, Marija Šēvolda, Zane Onckule, Maira Dudareva, Gītis Skudzinsks, Vilma Samuļonīte un Inga Šteimane) izvēlējās trīs finālistus – divus Latvijas autorus Viktoriju Ekstu, Andreju Strokinu un Alissu Nirgi no Igaunijas.
Uzvarētāja ir Viktorija Eksta, kurai izstādes atklāšanā 21. aprīlī tiks pasniegta balva. Ir arī viena specbalva, ko pasniegs lietuviešu mākslas grāmatu izdevniecība NoRoutine Books, – Ievai Balodei. Viņai tiek dota iespēja veidot savu mākslas grāmatu.
Biennāles programmu papildinās arī katalogs.
Vēl biennāles ietvaros notiks radošās darbnīcas – viena no tām būs NoRoutine Books vadīta darbnīca, kas būs veltīta grāmatu veidošanai, iesiešanai, izejot cauri visam tapšanas procesam, sākot no attēlu atlases līdz pat tipogrāfijas iespēju izvēlei; otra – veltīta privātā un publiskā jautājumu pētīšanai un apspēlēšanai, dalībniekiem dodoties pilsētvidē kopā ar Tamperes Backlight fotofestivāla direktori Tūlu Alajoki. Aicināti ir visi, kas kaut ko dara ar fotogrāfiju vai par to interesējas. Pieteikties var līdz 15. aprīlim. Pieteikuma anketas jāmeklē mājas lapas programmas sadaļā Radošās darbnīcas.
Biennāles programmā ir iesaistītas arī citas institūcijas – Fotogrāfijas muzejs, Laikmetīgās mākslas centrs, Mākslas stacijas Dubulti, Kuldīgas mākslas nams, galerija “Alma”. Arī tur notiks pa izstādei vai kādam biennāles pasākumam. Atklāšanas nedēļā, kas ir izvērtusies desmit dienās – no 14. līdz 24. aprīlim – , visās šajās vietās, izņemot Dubultu staciju, tiks atklātas izstādes.
Pauls Herbsts. Bez nosaukuma. 2015
No atklāšanas nedēļas izstāžu klāsta es varētu izcelt Protika Sarkera – fotogrāfa no Bangladešas – izstādi “Kas paliek” Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Vēl viens pietiekami būtisks mākslinieks ir Stefans Sava no Rumānijas, kura izstāde notiks galerijā “Alma”. Viņš 2015. gadā tika pārstāvēts Venēcijas mākslas biennālē un ir labi zināms fotogrāfu vidū. Noteikti apskatīšanas vērta ir Ivara Grāvleja urbānā intervence “Mūžu dzīvo, mūžu mācies” – Rīgas sabiedriskā transporta pieturvietās no centra līdz Juglai būs izvietoti mākslinieka apspēlēti latviešu sakāmvārdi un aforismi. Šie notikumi un mākslinieki, manuprāt, ir nozīmīgi atskaites punkti biennāles programmā, kaut gan, protams, katra izstāde/notikums būs interesanti savā veidā.
